Shit just got real. Dažādu apstākļu sakritības rezultātā es esmu sācis piedalīties "draudzīgajos trešdienas sparingos", un tas ir mazliet bailīgi. Man ir bail no neziņas, kā tam būtu pareizi jānotiek. Pēc trešās minūtes beigām, protams, viss ir forši, bet tad ir nākamās trīs minītes, nākamais pretinieks, un ļoti liels kārdinājums izvēlēties pretinieku, kuru tu vislabāk pazīsti. Visvairāk man ir bail iesist pārāk stipri, par ko es arī saņēmu pārmetumus, bet kamēr es neesmu saņēmis pirmos tiešos trāpījumus pa galvu, man nav ne jausmas cik stipri atbildēt. Ja pretiniekam nav ķivere, man vispār negribās sist pa galvu. Un vēl ir tie pārsteiguma pilnie: "O!" Un tad tevi nomāc domas par to, vai cilvēks ir sapratis, kā man nevarēs tikt klāt, vai vienkārši ir pārsteigts, ka man vispār kaut kas ir sanācis, un tad tevī iezogas neliela lūzerisma sajūta. Bet ar prātu es saprotu, ka visefektīgāk kaut ko iemācīties ir nolikt sevi neparedzamos apstākļos.

Jā, un vēl vakar pirmo reizi sanāca sparingot ar treneri. Tas vipār ir pavisam cits panikas līmenis, jo tu zini, ka tevi tūlīt mācīs, nepastāv iespēja, ka tu izdarīsi kaut ko tādu, ko tev ļaus izdarīt, bet šī mācība tev būs jāatkož pašam.

Cita starpā bokss nav visa mana dzīve, ja tāds priekšstats rodas, tā ir terapijas forma, kas palīdz dīlot ar pārējo dzīvi. Par pārējo es vienkārši nerakstu cibā.