King Charles sakarā es nesaprotu divas lietas.

Pirmā ir folk pieminēšana viņa sakarā. Ok, ar Džeku Vaitu viss takā būtu skaidrs, viņš ir amerikānis. ASV un Krievija ir divas valstis, kur izpratne par folkmūziku ir tāda... savdabīga. Bet Lielbritānija? Ne viņi var atrunāties ar vēstures trūkumu, nedz Krievijas īpatnējo mentalitāti. Labi, tur Šanaida O'Konora ir kaut kā ievelkama folk lauciņā, izvelkot caur Rēznieces koificientu, bet Kings Čārlzs, kamōn? Iespējams esmu gana pavirši klausījies, bet nez kādēļ tomēr šķiet, ka tā ir kaut kāda hipsterklasifikācija. Tas, ka kaut kādas Lanas Del Rejeas vai Annas Kalvi ir ar folk ietekmi, takš nevajag atkal aizmirst, ka arī viņas ir amerikānietes, un viņiem arī blūzs tīri labi par folk aiziet.

Otra lieta, kopš kura laika hipsteri ir tādā sajūsmā par rokmūziku? Jo tas bija vintage roks? Ok, ir visi tie radio formāta singli, kuru laikā notika normāls džampzefakap, bet mazgadīgas blondīnes karstu čurāja arī par normālu ģitāru zāģi Henriksa garā. Kas tālāk, Liverpūlas roks un Helter Skelter, vai varbūt pat Black Sabbath?

Abi jautājumi, patiesībā, ir retoriski. Vienkārši purpinu kā penža, jo pasaulē vairs nekas nav svēts palicis. Ja par pašu koncertu, savā ziņā bija sagaidāms, ka sākumā tiks nogāzti podi, un tad jau otrajā cēlienā sāksies cukurs. Kas, protams, bija labi konkrētā datuma sakarā, un varēja laicīgi doties sagaidīt 2013. gadu, neblenžot Palladium griestos ar dzirkstošo vīnu Rīgas Šampanietis, vai sagaidot to kādā nebūt tramvajā. Otrā cīņa ar Nikon arī bija gana veiksmīga. Dažas bildes Palladium ielika pat feisbukā - vai nu tiešām bildes šķitušas daudz maz ok, vai kopējais piedāvājums bija gana bēdīgs. Overall, būtu bijis mazāk cilvēku un cilvēcīgāki bildēšanas apstākļi, būtu pavisam labi.

Vakar piedzīvoju episku cirslīšstāstu. Tātad, koncerts Palādiumā. Pirmās trīs bez zibenes - viss kā parasti. Kā uz vietas noskaidrojas, bez barjeras. Te varētu izvēst tirādi par organizāciju, bet ne par to šoreiz stāsts. Lai gan, domājams, ka barjeras trūkums cirslīštāstā varēja būt arī galvenais tā iemesls. Izkaroju iespējams labāko vietu zem saules, gaismas daudz, vien tik daudz, ka apstākļi tādi saspīlēti. Otrās dziesmas vidū, kad galvenā madāma mana deguna priekšā kāpj uz monitoriem, lai tuvāk pakomunicētu ar publiku, secinu, ka bildēšanas process ir apstājies. Spiežu pogu, visu rādījumi pazūd un nekas nenotiek. Ar kādu trešo mēģinājumu pamanu, ka priekšā mirgo lampiņa. Pirmā doma - ak dies, fočiks nosprādzis. Pārbaudu, vai karte kaut kāda iemesla pēc nav pilna, nomainu karti, noņemu un uzlieku objektīvu u.t.t. - nekas nelīdz. Pa tam brīdim trešā dziesma jau tuvojas beigām, tādēļ atmetu pasākumam ar roku, un sāku pārcilāt prātā, kā es tūlīt krāšu naudiņu jaunam aparātam. Nu, neko darīt, nekas nav mūžīgs. Jau mājās meklēju manuāļus, gūglēju gūgles, līdz tieku arī līdz tam, lai vēlreiz pamēģinātu kau ko nobildēt - mazums, varbūt kaut kas ir atlecis vaļā. Secinu, ka nekas nav mainījies - lampiņa mirgo. Nolieku aparātu nost, lai pēc dažām sekundēm izdzirdētu - klik! Labrīt, sveiki - taimera poga bija nospiedusies.

Kārtīgi "buržuā" ne tikai dzer tēju ar paceltu mazo pirkstiņu, bet arī pretinieku dur ar paceltu mazo pirkstiņu.



( tuvplāns )

Vienu uzvaru tomēr guvu. Tātad, nažu tuvcīņā ar mani labāk neielaisties. :)

Ko tik nevar "izpravīt" ar melnbalto. Jā, un kaut kāds episkums tajā melnbaltajā un graudainajā arī ir. (kaut vai Rīgas Laikā liec, LOL)

http://foto.delfi.lv/picture/2554226/

Tas tā reāli un 21. gadsimts?

http://www.boston.com/bigpicture/2011/10/thailand_flood_reaches_bangkok.html

Plūdi, plūdiem, bet ne visur appludinātajās teritorijās ganās šādi jaukumiņi.

Tas, ka kādam ir jāaizstāv ierindas amerikāņu tiesības pirkt lētas kedas, iPadus un milzīgas mašīnas, ar kurām aizbraukt uz bodi pēc cīgām, tas takā būtu skaidrs. Mazliet mazāk skaidrs, bet lai paliek uz pašu iesaistīto sirdsapziņas, ir tas, ka kādam nesēžas siltā vietiņā, un brīvprātīgi jātešas uz otru pasaules malu aizstāvēt dzimtene. Tā pat ir skaidrs, ka ASV īsti neklasificējas kā nacionāla valsts.

Kas man nav skaidrs, bet ir šausmīgi interesanti, vai tas karodziņš, kas karavīram ir uzšūts uz formas, ko viņi nēsā pie sirds un visādi citādi glorificē, iemieso visu to, kas ir ASV? Ne tikai mams ar papu, kartona māja "in suburbs", amerikāņu sapnis un vietējā draudze, bet arī Baltais Nams, Lielais Kanjons, ķīniešu kvartāli, Aļaskas čukšas, Las Vegasas kazinčiki, spāniski runājošā Kalifornija, Floridas purvāji un Jūtas mormoņi?