King Charles sakarā es nesaprotu divas lietas.

Pirmā ir folk pieminēšana viņa sakarā. Ok, ar Džeku Vaitu viss takā būtu skaidrs, viņš ir amerikānis. ASV un Krievija ir divas valstis, kur izpratne par folkmūziku ir tāda... savdabīga. Bet Lielbritānija? Ne viņi var atrunāties ar vēstures trūkumu, nedz Krievijas īpatnējo mentalitāti. Labi, tur Šanaida O'Konora ir kaut kā ievelkama folk lauciņā, izvelkot caur Rēznieces koificientu, bet Kings Čārlzs, kamōn? Iespējams esmu gana pavirši klausījies, bet nez kādēļ tomēr šķiet, ka tā ir kaut kāda hipsterklasifikācija. Tas, ka kaut kādas Lanas Del Rejeas vai Annas Kalvi ir ar folk ietekmi, takš nevajag atkal aizmirst, ka arī viņas ir amerikānietes, un viņiem arī blūzs tīri labi par folk aiziet.

Otra lieta, kopš kura laika hipsteri ir tādā sajūsmā par rokmūziku? Jo tas bija vintage roks? Ok, ir visi tie radio formāta singli, kuru laikā notika normāls džampzefakap, bet mazgadīgas blondīnes karstu čurāja arī par normālu ģitāru zāģi Henriksa garā. Kas tālāk, Liverpūlas roks un Helter Skelter, vai varbūt pat Black Sabbath?

Abi jautājumi, patiesībā, ir retoriski. Vienkārši purpinu kā penža, jo pasaulē vairs nekas nav svēts palicis. Ja par pašu koncertu, savā ziņā bija sagaidāms, ka sākumā tiks nogāzti podi, un tad jau otrajā cēlienā sāksies cukurs. Kas, protams, bija labi konkrētā datuma sakarā, un varēja laicīgi doties sagaidīt 2013. gadu, neblenžot Palladium griestos ar dzirkstošo vīnu Rīgas Šampanietis, vai sagaidot to kādā nebūt tramvajā. Otrā cīņa ar Nikon arī bija gana veiksmīga. Dažas bildes Palladium ielika pat feisbukā - vai nu tiešām bildes šķitušas daudz maz ok, vai kopējais piedāvājums bija gana bēdīgs. Overall, būtu bijis mazāk cilvēku un cilvēcīgāki bildēšanas apstākļi, būtu pavisam labi.