Vēl es varētu fūdblogot.

Tātad, šodien eksperimentālā kārtā dabūju vilkt zābakus un mēteli, lai dabūtu savas dienišķās darba dienas pusdienas, un neceļi mani veda uz Diētika. Nu, varētu jau teikt, ka nosaukums izsaka visu, bet tā ir tikai daļēji taisnība. Ja tā iestāde sauktos Menora Diētika, tad tas būtu krietni precīzāk. Izplatot nepārbaudītas baumas, esmu pārliecināts, ka virtuve un pavāri gan Menorā, gan Diētikā (es par ēdnīcu, par piegādi grūti spriest) ir vieni un tie paši. Bet, nav jābaidās ieēst košeru, nevienam no tā peisi vēl nav izauguši, un priekšāda arī nav nokritusi. Ēdiens, kā pēc diētas grāmatas. Eliminēti divi mītiskie dēmoni - taukvielas un sāls. Pēc saldo izvēles spektra, domājams arī cukurs. Kāpēc man tas īsti neder, ir fakts, ka uz diētas es nesēžu, un arī rokas no dirsas man neaug, un ar katlu un pannu es protu operēt. Ja es darba dienas vidū saņemos uz tādu varoņdarbu, kā došanās pusdienās tālāk par trīs stāviem uz leju vai augšu, garšīgs ēdiens tomēr ir obligāts nosacījums. Ja ne, krīzes apstākļos es drīzāk izvēlēšos iztikt visu dienu no kafijas ar pienu un cukuru. Tātad, Diētikas ēdienkartē dominē zivis, vistas fileja, veģetārie ēdieni, salāti. Bija arī soļanka, bet tās sastāvu nepārbaudīju. Katrā ziņā cūkgaļas kotletes tur nebija. Vēl Diētika, lai spētu veiksmīgi darboties, varētu savu ēdienkarti papildināt ar komplektu bodībilderiem. Arī viņi ēd zivis, vistas filejas un šķiedrvielas, un šausmīgi baidās no taukvielām. Vajag tikai ieviest lielas bļodas, kurās krāmēt visu to pašu, tikai četrkārtīgi.

Kaut kā tā.