Vakar piedzīvoju episku cirslīšstāstu. Tātad, koncerts Palādiumā. Pirmās trīs bez zibenes - viss kā parasti. Kā uz vietas noskaidrojas, bez barjeras. Te varētu izvēst tirādi par organizāciju, bet ne par to šoreiz stāsts. Lai gan, domājams, ka barjeras trūkums cirslīštāstā varēja būt arī galvenais tā iemesls. Izkaroju iespējams labāko vietu zem saules, gaismas daudz, vien tik daudz, ka apstākļi tādi saspīlēti. Otrās dziesmas vidū, kad galvenā madāma mana deguna priekšā kāpj uz monitoriem, lai tuvāk pakomunicētu ar publiku, secinu, ka bildēšanas process ir apstājies. Spiežu pogu, visu rādījumi pazūd un nekas nenotiek. Ar kādu trešo mēģinājumu pamanu, ka priekšā mirgo lampiņa. Pirmā doma - ak dies, fočiks nosprādzis. Pārbaudu, vai karte kaut kāda iemesla pēc nav pilna, nomainu karti, noņemu un uzlieku objektīvu u.t.t. - nekas nelīdz. Pa tam brīdim trešā dziesma jau tuvojas beigām, tādēļ atmetu pasākumam ar roku, un sāku pārcilāt prātā, kā es tūlīt krāšu naudiņu jaunam aparātam. Nu, neko darīt, nekas nav mūžīgs. Jau mājās meklēju manuāļus, gūglēju gūgles, līdz tieku arī līdz tam, lai vēlreiz pamēģinātu kau ko nobildēt - mazums, varbūt kaut kas ir atlecis vaļā. Secinu, ka nekas nav mainījies - lampiņa mirgo. Nolieku aparātu nost, lai pēc dažām sekundēm izdzirdētu - klik! Labrīt, sveiki - taimera poga bija nospiedusies.