Atzīmējot aktuālo tautas kalpu balsojumu par Stambulas konvenciju, mūsu mājsaimniecība vakar pievērsās vardarbībai ģimenē. Civilizētai, abpusēji akceptētai, un trenera uzraudzībā, bet es ļoti novērtēju laiku, kad tas notika. Vispirms mēs katrs paklopējām treneri viena raunda garumā, tad viens otru. Man reportē, ka esot bijusi emocionāli pielādēta pieredze, kad adrenalīns izgāja no sistēmas. Kaut kādā ziņā tas bija sagaidāms, jo mēs pirms tam runājām, ka es nebūšu pārāk labs sparinga partneris, jo tur ir jāpārvar psiholoģiskas barjeras, lai mani sāktu sist arī ringā, un tomēr tikām līdz šai pieredzei. Kas man šķiet nedaudz interesanti, ka man šinī situācijā absolūti nebija bail nodarīt pāri savam svarīgākajam cilvēkam, turpretī man bija bail, ka es trenerim varētu netīšām iesist pārāk stipri. Tas gan varētu būt mazāk saistīts ar kaut kādu emocionālu saikni ar "pretinieku", vairāk ar atšķirīgo sagatavotības līmeni, jo lielāka stresa apstākļos ir lielāka varbūtība instinktīvi izdarīt kaut ko muļķīgu.