Oh, god! Es nezināju, ka Creed ir Rokija filmu turpinājums.

Es negaidīju šedevru, bet bija galīgi vāji. Maksimums ko tur varēja izspiest ir tas, ka nevajag padoties. Jautājumi par varoņu rīcību motīviem tur nevienu īpaši neapgrūtināja. Varētu nepiesieties, piemēram, līdzekļiem, kas tika izmantoti mērķu sasniegšanai, bet tad tiem vismaz vajadzēja kalpot brīnišķīgajam stāstam. Stāsta diemžēl tur nebija. Pat ja tā bija filma bērniem, tā sniedza galīgi nepareizu vēstījumu. I mean, mēs nekļūstam īpaši labāki, pārvarot īpaši lielus sarežģījumus, vai pušojot sevi pāri savām spējām. Protams, ir svarīgi piespiest sevi konsekventi atkārtot tās pašas garlaicīgās lietas atkal un atkal, lai piedzīvotu progresu, bet tas nav tas pats, kas sakostiem zobiem spiest sevi pāri limitiem. Es pieņemu, ka šo filmu netaisīja Holivudas Elbakjani, un viņi kaut ko saprot no tā, kā strādā dzīve.

Man gan vietām patika operatora darbs, kas mācēja uzburt atmosfēru un klātbūtnes sajūtu. Bija tur viena Karaļa Lauvas epizode, bet caurmērā uz šādām tādām vizuālām pogām filma mācēja uzspiest. Un vēl bija kruta, ka tur bija Tony Bellew, un tie nebija tikai aktieri, kas tēlo bokserus. Lai gan Bellew varonis nebija pārāk komplicēts, un iespējams viņš vienkārši filmā bija viņš pats, bet varēja noticēt. Viss tas bravūrības šovs, ko var skatīties arī pirms īstiem boksa mačiem.

Kāpēc es šo visu skatos. Laikam es gaidu to vienu filmu par boksu, kas nesagādās vilšanos. Tā nebija arī "Million Dollar Baby" (paldies tev google, ka man bija jāieraksta "women", lai atcerētos filmas nosaukumu), tā nebija arī Southpaw, lai gan Southpaw nebija nemaz tik slikta.