selbstverständlich [entries|archive|friends|userinfo]
helvetica

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Ne tikai eksaltēts lohs, bet arī bišķi (šķelmīgs) razpizğajs [Apr. 27th, 2016|07:55 pm]
Bāc, bāc, bāc, Daugavpils šoseja sauc, nobriedusi manai sajukušajai velo eskapādei, taču tagad iet tik interesants raidījums par/ar Hermani, āāā, nevar uz pusēm pārrauties
link5 comments|post comment

kultūras simtgrame [Apr. 26th, 2016|08:09 pm]
daļa no mākslinieka vienmēr ir tēls. Bet personām, kurām tēlveidošana nav prioritāra dienas kārtībā, vienmēr tiek mazāk labumiņa, nekā tiem, kas pieiet šai lietai profesionāli. vietējās mākslas menedžmenta nīkā vide (iespēja deleģēt tēlveidi) vēl piepluso iemeslus, kāpēc virkne lielisku autoru novērtēti tiek nepiedodami vēlu vai ne tā. Pēteris Sidars it kā nevarētu sūdzēties, ka nav novērtēts, taču viņa māksla ir precīza un pārlaicīga un būtu pelnījusi būt vietēji ieredzēta plašāk, plašāk, vēl plašāk.
link2 comments|post comment

pls [Apr. 26th, 2016|12:10 am]
LCD
linkpost comment

[Apr. 24th, 2016|03:08 pm]
Sliktas idejas. Es loti labi zinu, ka tas ir sliktas idejas, bet (vai - un) tiesi tapec nav miera zem olivkokiem, kamer tas nav pameginatas. Ja es apmekletu psihdakteri, tad noteikti sis indeves -redzu grabekli-gribu par varitem uzkapt - del.
linkpost comment

dārgumi un kauns [Apr. 22nd, 2016|10:19 am]
esmu diezgan neaptēsta un daudzas smalkas lietas ar pirmo piegājienu neuztveru, saskatot un sadzirdot tajās to, kas vnk sanāk. Piemēram, pie šīs grāmatas vāka dizaina ilgi un dikti mēģināju aplocīt savu smadzeni, kāpēc 80' gadu padomju izskata cilvēki no ziediem varētu būt izlikuši vārdu LIE. Pareizā atbilde atausa pēc ilgas piepūles un rezultātā nokaunējos.

link1 comment|post comment

[Apr. 22nd, 2016|05:38 am]
dārgie līdzcilvēki, nav daudz, ko es patiesi vēlētos (vēlos es daudz, bet, ja nesanāk, tad nepārdzīvoju; šo, savukārt, vēlos bez variantiem), bet būtu ļoti brīnišķīgi, ja mēs varētu sadoties rokās un darīt tā, lai līdz manām ne būt ne aiz kalniem esošajām vecumdienām eitanāzija Latvijā būtu legāla. Es saprotu, saprotu, ka tur daudz visādu valīdu argumentu, kāpēc ne. Taču savā gadījumā es tiešām nesaprotu, kāpēc ne? Proti, neesmu ticīga, tāpēc virkne reliģiska rakstura pārspriedumu man nav saistoši. Tāpat arī no praktiskajiem daudzos neredzu problēmu - kopš cilvēks ir radījis rīkus, lai pagarinātu savu dzīvi diezgan ilgu, būtu tikai normāli, ja tiktu doti rīki arī šīs dzīves izslēgšanai pēc ieskatiem. Godīgi sakot, es pat atbalstu ne tikai dzīves piebeigšanu lielā vecumā, smagās slimībās u.c. dzīves kvalitātes neatgriezeniska zuduma gadījumos, bet arī jebkurā vecumā, bez kāda cita iemesla kā vnk mirtgriba jeb tas, kas šobrīd kvalificējas kā "pašnāvība" un, atkarībā no iesaistītības dažādās intelektuālās vidēs, izpelnās vienu vai otru vērtīborientētu novērtējumu. Es zinu, zinu, tur ir daudz "bet", lielākā daļa tādu, uz kuriem man nav atbilžu un risinājuma piedāvājumu. Taču manā grāmatā cilvēks drīkst negribēt dzīvot jebkurā vecumā, arī ja tas ir kļūdains lēmums - tieši tāpēc, ka tas ir kļūdains lēmums, tas radīs precedentus un radīs nepieciešamību ļaudīm cīšāk padomāt, nevis paļauties uz automātisku spriedumu, kura noklusētais iestatījums ir "nē" (un visi tie sūdi, kas visām pusēm ieslēdzas "jā" gadījumā). Uz savu vecumu un mirstīgumu meditēju jau sen, tāpat uz savu vecāku mirstīgumu, kā arī uz to, ka mans bērns man nepieder un, neatkarīgi no ieguldītajām pūlēm, viņš var nerealizēties vai pat beigties pirms manis; mani pārpalikušie vecāki ir bijuši spiesti pārskatīt savas attieksmes brīdī, kad manas medicīniskās pārbaudes potenciāli varēja izrādīties ar ļaundabīgiem slēdzieniem; bērnu savukārt audzinu latviskajā "tek, saulīte, tecēdama" garā, ka vecāki nav mūžīgi (un tāpēc jāmācās pakaļiņu noslaucīt pašam, thhh).
Vienu vārdu sakot, ņemot vērā manas attieksmes, izvēles un dzīves finansiālo dinamiku, es domāju, ka dzīves gals būs vientulīgs, slimīgs un nabadzīgs, un tieši tāpēc es vēlētos, lai būtu iespēja sevi izslēgt, kad jūti, ka pietiek, nevis cēli gaidīt "dabiskās" beigas (tas tik īpatni, kā "dabisks" tiek sajūgts ar visnotaļ nedabiskām lietām, piemēram, ir ok štopēt hormonālo kontracepciju, spraust spirāles u.c. lai nepaliktu stāvoklī, bet, kad esi stāvoklī, tad pats labumiņš esot "dabiskas" dzemdības; ir ok ārstēties, operēties, uzturēties dzīvam un plus mīnus "veselam", vēl kādu plastisku skaistuma procedūru uzmest pa virsu, bet izejai no šīs dzīves tik un tā jābūt "dabiskai" (lai gan man patīk papīriņi, kuros ļaudis ieraksta, ka nevēlas tikt glābti, gadījumos, kad kas notiek un ārstiem ir pienākums dzīvināt vaļā - mūsu lokā viens tāds 94 gadīgs onkulītis ar neapturamu sirds motoriņu šito bija izdarījis).
link41 comments|post comment

[Apr. 20th, 2016|09:50 am]
pirmā reize, kad negribējās atgriezties pamatdarbā. Prombūtnes laikā aizmirsu justies vainīga par neizdarītajiem darbiem vai tiem, kas sakrāsies, kamēr esmu prom. Vakarā gribējās, lai uz pamatdarbu nekad vairs nebūtu jāiet. Šorīt izrādās - nekas pa šo laiku nav mainījies: satura ziņā virzība ir precīzi 0.01 kā parasti, savukārt birokrātijas un administrācijas ritenis ir turpinājis griezties tālāk ar jauniem rīkojumiem, esošo rīkojumu grozījumiem un nepieciešamību iestrādātpārstrādāt visus nolikumus un kārtības; nervozo, nogurušo, izbesīto kolēģu strādāšana tur neko nebija nedz samazinājusi, nedz izmainījusi. Pilnīgi bezjēdzīgi.
link4 comments|post comment

sweet [Apr. 19th, 2016|08:09 pm]
"Testēt cilvēkus ar atstumšanu, vērot tos, kuri attālinās un pazūd, un par pazeminātām izmaksām pieņemot atpakaļ tos, kuri nepadodas, atgriežas - devīgos."
link16 comments|post comment

[Apr. 14th, 2016|03:45 am]
es vairs nenēsāju augstpapēžu kurpes, jo ar plakanām zolēm ir vieglāk pārvietoties. es vairs nepārvietojos ejot, bet gan nedaudz tā kā skriešus. un vēl es laikam vairs neguļu, jo naktī arī ir stundas, kurās var strādāt. Miegs pāris h pēc bērna nolikšanas gulēt, pāris h pirms došanās uz darbu un pagulēt gribēšana, bet nedabūšana dienas vidū (neprasiet, ar ko šobrīd ir piepildīta mana dzīve). Lai nodrošinātu darbošanos atbilstoši tam saturiskajam draivam, kura dēļ ir vispār vērts kaut ko darīt, ir jāskrien ātrāk, jānoskrien tā sūda birokrātija. un tam vajadzīgas elastīgas pazoles un nakts stundas. Piemēram šodien. bija labā, saturiskā lieta, par kuru nerunāsim, jo tā ir (būtu jābūt) norma. un tad bija daudz, daudz, daudz dīžāšanās šurpu turpu ar - es nemelošu - 3 vīzām, kuras labo un labo, un labo, skrien uz departamentu šādu, skrien uz departamentu tādu, lai dabūtu apstiprinājumu, ka šitas der, bet šitas ne, katrs saka kaut ko savu u.tml. un es to it kā nedaru vairs pirmo gadu. Birokrātija ir nenormāli smagnēja un tās ir par daudz, vesela diena pagāja trīs, čuķ ne pašas spiestu zīmodziņu dēļ. Kam tas vajadzīgs?
link4 comments|post comment

[Apr. 11th, 2016|10:05 am]
CALL FOR APPLICATIONS
2016 Dissertation and Thesis Development Workshop:
The Holocaust in the Soviet Union
July 18-29, 2016
Washington, D.C.

... tālāk ... )
linkpost comment

[Apr. 10th, 2016|10:06 pm]
tāds tā kā skumjumiņš. nenosakāmu iemeslu. varētu papinkšķēt. it kā.
link1 comment|post comment

Lalique [Apr. 7th, 2016|09:34 pm]
kapitālisms. Pirms vairākiem gadiem Sakmanā varēja iegādāties daiļas stikla glāzes. Akcija šmakcija - 15 LS gabalā. Pagājušajā gadā tieši tādas pašas glāzes akcijā šmakcijā MaXXXimā meta pakaļ pa 2,96 EUR. Jebkurā gadījumā, pat ja glāzes bija skaistas, tās bija no lieta, presēta stikla (mūsu vecāku jaunībā tā taisīja tikai trīslitrenes!), tik bieza, lai protams, vešmašīnā mazgājot nesaplīstu, taču tikpat labi tās varēja būt no betona, un, pat ja tas ir Stokmans, ražotājs var neapgrūtināties ar šuvju pienācīgu noslīpēšanu. Ko es ar to visu gribu teikt - biju Līvānu stikla muzejā. Muzejs kā muzejs, bet tur ir stendiņš, kurā var redzēt plaša patēriņa preces - glāzītes, kas - JŪS SAPROTIET - ikkatra ir cilvēka izpūsta, vienā gabalā, ar visiem ieliekumiem, izliekumiem, iz un iestiepumiem u.c. smalkumiem. Iepazinu, ka mana bērnība ir pagājusi starp vecāku draugiem saulainajā virtuvē, kur gaisma spoguļojās caur krāsainajām glāzēm "Sēnīte", viesībās krustmātes mājās tika cilātas zeltmalotās "Diplomāta" versijas un lielajos godos mūsmājās mans pienākums bija pulēt no ūdens pleķiem sulas glāzes "Latgale". Pārbraucot mājās konstatēju, ka traukskapī stāv: vāze "Retro" (pūtējs Aleksejs Gordikovs), sulas/ūdens krūze "Gauja" (dizaina autore Aīda Rotčenkova), toršu paliktnis un saldumu trauks, kas man šķita no viena komplekta, bet izrādās - ir no viena autora dažādiem komplektiem ("Guta" un "Melodija", dizaina autore Ludmila Safronova un Antons Gusars, 1979) un staļinlaika citrusspiede no vietējā kvarca smiltīm. Vienu vārdu sakot, atbraucu mājās, nedaudz pakāsu blusubodes un virtuves trauku skapī nomainīju esošo, štancēto ar nu jau vairs neeksistējošas industrijas un nevienam nevajadzīgu Latvijas autoru izdomātu un meistaru individuālu, filigrānu roku/mutes darbu.
link7 comments|post comment

[Apr. 5th, 2016|10:40 pm]
Poll #20670 Pauerkapl
Open to: All, results viewable to: All

Rainim un Aspazijai vajadzēja izšķirties

View Answers


17 (70.8%)


7 (29.2%)

link2 comments|post comment

[Apr. 5th, 2016|10:31 pm]
Aspazijas mājas izdotā kladīte ir mana vismīļākā kladīte - tai uz vāka ir Raiņaspazijas fotogrāfija Jūrmalas hazendā un viņi tajā izskatās tik skumīgi. Skatos un vēlos izteikt līdzjūtību; pagājušajos valentīnos no sirds novēlēt, kaut viņi būtu izšķīrušies un dzīvojuši tālāk laimīgi.
link7 comments|post comment

latviešu valodas mājasdarbs - uzraksti teikumus ar īpašības vārdiem [Apr. 3rd, 2016|09:34 am]
"Drošs karavīrs lielā kaujā.
Kluss cilvēks vecāku sapulcē"
link3 comments|post comment

[Apr. 2nd, 2016|06:33 pm]
man ļoti patīk pavadīt laiku ar savu bērnu. Riktīgi superīgi.
link2 comments|post comment

[Mar. 30th, 2016|11:59 am]
Ienākot šīs vēsturiskās ēkas mūros JAU jūtos slimāka. Neārstējami slima. Arī diskrētuma neesamība - pildu reğistrantūrā dokumentus, kādam vīriņam gaidītāju rindā nav pareizi aizpildīts, to atsauc un uzdod visādus privātus/veselības jautājumus; es stāvu blakus; tā kā gribētos paiet nost, lai cilvēkam nedaudz diskrētāk, bet tad pazaudēšu vietu rindā, kur ļaudis jau spiežas man mugurā (rinda pat ar visu piecmēnešu pierakstu ir ievilkusies uz nezināmu laiku). Klausos datus par viņa iekšām, funkcijām, slimībām. Sēžu, gaidu, caur gaidītāju gaiteni ik pa brīdim uz kušetēm izripina no narkozes vala nakosus pacientus, samocītus, pusnomodā. Skatos cita virziena. Ne jau tapec, ka nepatikami, bet tapec, lai cilvekam tiek kaut iluzors privatums. Briesmigi.
link1 comment|post comment

[Mar. 29th, 2016|10:05 am]
trops "sieviete un sabiedriskā transporta pazemes eja" ir tāda interesanta padarīšana. No vienas puses tas ir klasisks "Irreversible" vardarbības akts, no otras puses tā ir kkāda mistika:
smuka aktrisīša pazemē 1
smuka aktrisīša pazemē 2
linkpost comment

[Mar. 25th, 2016|07:42 pm]
[Tags|]

Lai arī svētkus ar katru gadu svinu mazāk un mazāk ar mērķi nesvinēt nevienu un nemaz, Lieldienu sezona vēl joprojām ir bišķ forša ar tās lielisko muzikālo noformējumu. Visos galos skan stabatmaterdolorosas versija šāda un versija tāda, kā arī mans mīļais herrunserheršer.
link2 comments|post comment

"es saulīti neizjūtu kā māmuliņu, es pa ziemu no viņas stipri atradinos" [Mar. 20th, 2016|02:16 pm]
Ziemas saulīte ir visskaistākā un vislabākā - maza, auksta un tāla, tāda paša baltuma aizvilktās debesīs. Pavasaris atnāk ar istabā aizvilktiem aizkariem un saulesbrillēm jebkurā pārgājienā ārpus apdzīvotajām telpām. Vēl vasara ir paciešama, jo tad var gulēt saulē acīm ciet un just kā tā cepina miesu, bet pavasaris ar tā nesaudzīgo saules gaismu - gaidu novakares kā atpestīšanu.
link1 comment|post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]