| Melnraksts V |
[Oct. 18th, 2018|10:28 pm] |
Es pierakstījos pie psihiatra, jo jutu, ka nespēju tikt vairs galā. Mani paralizē trauksme, es sastingstu brīžos, kad būtu kaut kas jādara un vienkārši jūtu, kā sadeg laiks, kuru dedzināt es nevaru atļauties. Ir brīži, kuros izdodas aizmirsties, taču pēc šiem aizmiršanās mirkļiem es nejūtos kā pēc laba restarta - es jūtos, ka esmu vēl vairāk izrakusi sev bedri. Pat ja man šķiet, ka esmu ieslēgusi pohyolo attieksmi, tas stress perifērijā ir vienmēr klātesošs, es tikai izvēlos uz to neskatīties.
Šī iemesla dēļ es devos pie psihiatra uz konsultāciju. Man ir bijušas depresijas epizodes, neesmu pirmoreiz ar pīpi uz jumta. Es esmu dzērusi kursus dažādām ripām, no kurām pēdējoreiz nokāpu pērn vasaras izskaņā, jo šķita, ka tikšu galā. Es pusotru gadu nelietoju narenes, gadu nedzēru, apzinīgi dzēru medikamentus. Tas nenozīmēja, ka jutos labi - ne tuvu. Tiesa, arī tīri objektīvi apstākļi nebija visvienkāršākie, es it kā funkcionēju, bet šī funkcionēšana prasīja ļoti daudz no manis.
Lai kā arī nebūtu bijis, man vienkārši šķita, ka es šobrīd vairs nevaru atļauties to visu - trauksmi, grūto mošanos, dusmas, ko nespēju novadīt kaut kādos *veselīgos* un nepašdestruktīvos veidos. Tāpēc arī pierakstījos pie psihiatra. Galvenokārt tāpēc, ka, lasot par to, sapratu, ka šī pirmā bezmaksas konsultācija vienkārši norādīs virzienu, kurā doties. Protams, no psihiatra kabineta ir grūti neiznākt bez nevienas ripiņas - man laikam pat nebūtu bijuši iebildumi varbūt pret kādu maigu mieģeni, kas vienkārši mazliet koriģē miega kvalitāti un ļauj nemosties ar iztukšotības sajūtu. Pats galvenais tomēr, ko vēlējos, bija validācija, ka this too shall pass, ne tu pirmā, ne pēdējā, nekas unikāls.
Pēc 30 minūšu garas sesijas un simts jautājumiem (ko tu studēji? vai tev šķiet, ka tevi kāds vēro? cik tētim gadu? mamma izdarīja pašnāvību? skotijā vairāk pelnīji nekā šeit?), es tiku pie verdikta, ka nemāku veidot attiecības ar cilvēkiem, jo mana ģimene ir bijusi fucked up, es varu pat nesapņot tuvākajā laikā par CBT vai jebkādu citu terapiju, jo esmu tāds mess, ka mani vispirms būtu jādabū cilvēka cienīgā stāvoklī, lai es atmetu domu par to, ka tuvākā laikā atmetīšu smēķēšanu, un lai uztveru dead serious to, ka alkohols, narkotikas un naktsmaiņas nav man. Tam klāt šāds kokteilis, ar piebildi, lai nelasu instrukcijas, jo tās mani tikai satrauks, un es jau tā esmu neadekvāti satraukta (es apraudājos vienā mirklī šīs vizītes laikā, jo jutos kā ar aukstu ūdeni aplieta - ķipa, nevis ir tikai traki, bet ir tik daudz trakāk, nekā man pašai likās un es to pat nespēju apzināties):
Venlaxor 37,5mg (antidepranti) - pusīte no rīta, vesela vakarā
Alprazolam 0,5mg (trankvilizators) - pusīte no rīta, pusīte pusdienās, vesela vakarā
Quetiapine Teva 25mg (antipsihotiķis) - pusīte vakarā
Ja es iegāju kabinetā mazliet satraukta, tad es nezinu, ar kādu vārdu apzīmēt to satraukuma intensitāti, ar kādu no tā iznācu. Runāju ar vairākiem draugiem, nespējot līdz galam noticēt tam, kas tikko notika. Tiešām ir tik slikti? 2mg profilaktiska ksanīša dienā, are you serious? Antipsihotiķi, jo pateicu, ka mammai bija šizofrēnija? Jo nē, man nešķiet, ka mani kāds vēro. Uz jautājumu, vai jūtos nevērtīga, atbildēju, ka jā who doesn't, bet vienlaikus apzinos, ka tā ir mana sadragātā pašapziņa, kas to saka. Un tomēr es ļoti negribu būt tas cilvēks, kas ir ķipa "ko ārsti tev nestāsta", nejusties visgudra, bet mani vienkārši viss notikušais šokēja, es ļoti raudāju. Nolēmu, ka zāles sākšu lietot, atkārtota vizīte pēc 3 nedēļām, tomēr vienlaikus atradīšu vēl kādu ārstu, lai dabūtu second opinion. Kaut gan arī tas raisa šaubas - ja nu šis viedoklis atšķiras, es izvēlos ticēt tam, kurš man vienkārši ir ērtāks? Es pētu attiecīgo mediķu kompetenci un pēc tā izlemju, kuram taisnība?
Šorīt paņemu rīta devu, braucu uz darbu. Nepaiet pilna stunda, kā esmu absolūti zoomed out. Es vemju darba tualetē, skrienu stenderēs, jūtos kā pārvārīts dārzenis, kas tūliņ izslēgsies. Cenšos sagaidīt pusdienlaiku, pēc kura ir sarunāts mītings, taču apmēram 15 minūtes pirms tā es vienkārši padodos. Pasaku kolēģiem, ka nejūtos labi un dodos prom. Es faktuāli it kā atceros ceļu, bet ir brīži, kas no atmiņas zibsnī laukā. Aizeju līdz Alisei un vienkārši pakrītu uz viņas dīvāna, kur uz vairākām stundām tā arī noguļu izslēgusies. Pēc pamošānās jūtos slābena, tomēr kaut ko apēdu un taisos mājās, jo tētis gaida. Pusdienu devu nedzeru, neplānoju arī nakts devu. Draugi dod dažādas rekomendācijas, atrodu citu mediķi, kam rīt plānoju piezvanīt un ceru, ka vizīte nebūs jāgaida ilgi.
I mean, es ZINU, ko nozīmē sākt lietot AD. Es zinu, ka sākums nav nekāds smooth ride, bet tas, kas bija šodien - es tiešām nezinu, kas tas bija. Es arī zinu, kas ir ksanītis, es to esmu lietojusi tikai epizodiski, lai sevi izslēgtu, tas ir dikti adiktīvs, bet lietot to veselus divus miligramus katru dienu? Taisnības labad jāatzīst, ka trauksme šodien tiešām nebija - diezgan grūti just trauksmi, ja esi teju komā.
Es to visu gribēju pierakstīt tagad, kamēr tas notiek, nevis ar atpakaļejošu datumu. Es jau kādu laiku esmu pidžammā savā gultā un es jūtu, kā tas viss ir atlaidis, lai gan vēl arvien jūtos slābena. Es iepriekšējā ierakstā minēju, ka man ir pazudis kaut kāds iekšējs references punkts, bet tagad es pat nezinu, ko teikt. Es pēdējoreiz atmetu visas zāles, jo vienkārši gribēju ļaut sev visu "izsāpēt". Man ir iepatikusies doma par terapiju, kur tu lēni un pacietīgi šķetini kamoliņu, mācoties trikus, ko izmantot grūtos brīžos, nevis vienkārši pārnes savu monologu no galvas uz kušetes bez liela ārēja inputa. Man šķiet, ka ir par sevi jārūpējas un es zinu, ka esmu drusciņ loco, bet kurš nav - es vienkārši negribu, lai tas man traucē dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Labi, man nav nekāda verdikta. Es tikai gribēju padalīties, cerot, ka man papaijās galvu (then again, varbūt tieši tā arī ir problēma). Rīt zvanīšu otram ārstam. Es negribu būt dārzenis, es vienkārši gribu tikt ar ikdienu galā - darbā strādāt, būt iecietīga un racionāla par tēta veselības gļukiem, ļaut sirsniņai sadzīt pēc sliktu attiecību pieredzes un vienkārši būt normāls, labs cilvēks, kas māk veidot labas attiecības ar citiem. Ko un kurā brīdi es izdarīju nepareizi, es nezinu. |
|
|
