| [ | mood |
| | :)) | ] |
| [ | music |
| | Angel Olsen - True Blue <3 | ] |
nekādi nespēju atcerēties suņa īpašnieces vārdu, bet atceros suni, sāra vārdā. tas laikam bija mans pirmais mēnesis londōnā, kad dzīvoju uz viņu dīvāna, ar pusizgāztu čemodānu blakus. sāras īpašniece strādāja par auklīti kāda rakstnieka ģimenē un bieži vien nāca mājās šausmīgi vēlu. sāra tikmēr grozījās pa viņas istabu un skumji dīca. man suņi tolaik vispār nemaz nepatika, kā jau bērnībā vairākkārt sakostam cilvēkam, un sāra bija sevišķi nesmuks plušķis - vienmēr izskatījās drusku nošmurkusi savā nenosakāmajā krāsā un mūžīgi izspūrusi. tomēr vienvakar es sāras saimniecei piedāvāju sāru izvest vakara pastaigās taj's vakaros, kad biju mājās pirmā. nezinu, kura kuru tur bija iedresējusi, bet, pārnākot mājās un izlaižot sāru brīvībā, viņa vienmēr visupirms nostājās ar priekšķepām pret sienu - kā gaidot, ka likumsargs pārmeklēs kabatas un stakli. tas bija nekaunīgs veids kā izkļančīt nebeidzami garu muguras kasīšanas sesiju, kas viņai šausmīgi patika, un tā bija laba sasveicināšanās pēc mana tālaika emocionāli smagā darba. tā nu mēs gājām pastaigās, kur sāra pārmaiņus priecīgi ļepatoja, rēja un raka bedres, un vakaros sāra mēģināja iešmaukt pie mana siltā sāna, manā pagaidu guļvietā. viņa bieži slēpās starp dīvāna atzveltni un manu gurnu, nolika purniņu uz ķepām un raudzījās manī izmisīgas mīlestības pilnām acīm, un es viņai bubināju visus pasaules mīļvārdiņus visās valodās. un tad parasti bļaudama nāca viņas saimniece, kura sāru trenca atpakaļ uz savu suņa vietu, un es samiernieciski protestēju, ka sāra man netraucē. man tikai vēlāk pieleca, ka runa nebija par manu komfortu, bet par greizsirdību un vientulību.
praktiski visi manu draugu zvēri ir arī mani draugi, bet sāra laikam ir vienīgais izņēmums un es nekad neuzzināšu, kā viņai iet. joprojām mēdzu iztēloties, ka viņa vienkārši kaut kur priecīgi rok bedres un rej uz lapām :)
aizvakar satiku īstu, dzīvu cilvēku, visā trīs dimensiju krāšņumā - keita bija atbraukusi ciemos. izgājām garā pastaigā ar jo garu pikniku. atzīšos, ka tas bija grūti. keita ir lieliska, bet tik pēkšņa un liela deva komunikācijas nebija viegli panesama. sarunājām tikties pēc vēl pāris nedēļām uz īso vakara pastaigu, un uz manu dzimšanas dienu keita ir izplānojusi braucienu uz peak district ar visu tradicionālo pasēdēšanu iekš tea room. jūtos kā sunītis :) |