Ja kādam cibā pietrūka kaķu ziņu, varu pastāstīt, ka mēs ar Junkuru atkal bijām Rīgā pie daktera. Es tā nojaušu, ka viņam ar āpšiem, caunām, bebriem un seskiem ir tīri labas attiecības, bet nu tomēr viņš meža vidū iemanās izkauties ar kādu pieklīdušu kaķi. Tā kā šī neatkarīgā runčuka medības parasti beidzas ar asinīm, parasti manējām, tad nu mēs Rīgā sapotējāmies, sašpricējām antibiotikas un sasmērējāmies ar krutām pretparazītu zālēm.

Sāku novērot vienu nepatīkamu īpatnību sakarā ar šīm vetklīnikas vizītēm. Neskaitot, protams, izmaksas. Iepriekšējo reizi mēs bijām pie dermatologa, kas viņam draudēja nogriezt ausis. Lai gan es nopirku vajadzīgos šķīdumus, tīrīt viņam ausis divreiz nedēļā es nevaru, bet vismaz pa gabalu es uz tā ausīm paskatīties. Tagad dakteris draudēja, ka Junkuram būtu vajadzīgs higiēnists, kurš cita starpā varētu izraut viņam dažus zobus. Un šī tendence man pārāk nepatīk. Es varētu viņam arī vārīt putriņas un turēt istabā, bet ja Junkurs būtu opis, man ir aizdomas, ka mēs dzirdētu tik daudz rupjību, ka man dakterim pēc vizītes būtu jāiet speciāli atvainoties. Vot, nestādos es priekšā, kā Junkurs varētu nodzīvot dienu istabā, nenokontolējot savu perimetru kilometra rādiusā. Man šķiet, ja viņam būtu izvēle, viņš izvēlētos asiņainu muti un sāpošiem zobiem mirt negodīgā cīņā ar lapsu. Tad nu es jūtu, ka šeit man būs smaga izvēle starp diviem nepatīkamiem scenārijiem, un mēģinājuma rīkoties kaķa labākajās īpašībās.