Kurt Cobain: Montage of Heck - filma, kura būs kā Dāmokla zobens visiem nākamajiem muzikālo autobiogrāfisko dokumentālo filmu radītājiem. Vai nu viņi mēģinās viņu atdarināt, vai speciāli izvairīsies no salīdzināšanas ar to.

Visi mēs zinām, kādas ir dokumentālās filmas par mūziku. Ir Kultūras Akedēmijas sudentu mēģinājumi iefilmēt vietas, kur viņiem labpatīk piedzeties, bet, protams, ir arī tādi šedevri kā Flight 666, Sound City un Until the Light Takes Us. Jā, Kobeina filmā, protams, joprojām cilvēki runā par savām atmiņām par notikumiem pirms daudziem gadiem. Tādi mūzikas Kreipāni. Bet viss pārējais ir tāda māksla. Pie tam māksla ar ļoti būtisku iedziļināšanās būtībā. Intervija ar režisoru pēc filmas subtitriem bija patosaina, bet tiešām viņam ir izdevies tas, ko viņš esot gribējis panākt.

Tik tālu tas bija par filmu, neatkarīgi no tā, vai tev patīk Nirvana, vai nē. Šaize tāda, ka mani filma aizķēra arī empātijas līmenī. Kaut kā Kurts bija iesēdies dvēselē no tiem pašiem pusaudžu gadiem, lai gan nekad nav bijis tāds izteikts Nirvānas periods. Jā, bija tāda Nirvāna, muzikāli ir joprojām, jā, atceros visus "braking news", MTV apbalvošanas un MTV Unplugged dzīvajā, bet es pat diskogrāfiju atceros visai aptuveni. Bet Kurts, jā, viņš kaut kā iekrita. Galu, galā, vai tik es uz randiņu ar sievu neierados rūtainā kreklā, kurš pēc tam tika nežēlīgi iznīcināts? Un pēc tā visa tu sevi sauc par metālistu?