Varbūt saslimšana ar Covid nav sliktākais, kas ar mani ir noticis. Nespējot fokusēties uz citām, parasti svarīgām lietām, visas fokusa paliekas var veltīt sev. Reziēm gan pārņem izmisums, ka visai šai pašrefleksijai nav jēgas, ja dzīve nekļūst no tā labāka. Cerēsim, ka tā ir tikai sajūta.

Bet jautājums par vajadzību rakstīt cibā ir diezgan interesants, un ir bijis apritē jau sen. Es vairākas reizes esmu pārstājis rakstīt, un tad atgriezies. Un lai arī ciba ir arī dienasgrāmata, ja nebūtu vajadzība pēc šīs iespējamās atgriezeniskās saiknes, noteikti varētu atrast arī citus pašrefleksijas medijus. Galu galā, mēs visi esam pamanījuši tās reizes, kad kāds ventilē emocijas cibā, bet pilnīg noteikti negrib saņemt komentārus no citiem. Bet ir arī ok bez atgriezeniskās saites, jo ciba nav arī gluži Feisbuks vai Instagrams. Iespējamā atgriezeniskā saite is all that matters. If it clicks, it clicks.

Bet man pašam būtu jāiemācās gan saprast, ko es īsti vēlos pateikt (pārsteidzošā kārtā this is not always the case), gan spēt artikukēt savas domas saprotami. Tas ir ne tikai treniņš vai iespēja saņemt šo atgriezenisko saiti, bet kaut kā muļķīgi ir tad, kad tu pats vairs nesaproti, ko tu esi gribējis pateikt, pārlasot savus vecos ierakstus. Pēc kāda izmisuma izskatās tie divu teikumu ieraksti vairākas reizes dienā, kas man ir bijuši diezgan tipiski. Un, protams, tie kriptētie signāli, kas te ļoti daudziem piemīt. Žēl, protams, ka nedzīvojam tik brīvā sabiedrībā, lai no tiem varētu atbrīvoties pilnībā. Un es te nedomāju tikai kaut kādas sabiedriskas normas, vai verbālus uzbrukumus citiem, bet ir šādas tādas stigmas par lietām, kas nenes kaitējumu citiem. Protams, cik es saprotu, pēdējā laikā te ir aktivizējušies arī tādi civlēki, kas par kaitējumu citiem uzskata "nepareizu domāšanu", un tāpēc visi te sāk arhivēt savas cibas. Bija cibā laiki, kad mēs tev visi bijām svešinieki, un brīvi viens ar otru runājām par seksu. Vismaz līdz threesome trolejbusā epizodei, and I'm sorry for that. Šis bija kriptēts ziņojums oldtaimeriem, and I'm sorry for that too. Lai vai kā, reizēm skaistums ir formā, bet visbiežāk tomēr nākas šeit atgriezties, jo maldoties trijos teikumos, gribās izvelntilēt ārā kādu domu vai sajūtu, un kas zina, varbūt kāds to arī šeit validēs.

Bet runājot par dzīvi ārpus cibas, man prieks par katru, kurs šeit vairs neraksta, un nav pārcēlies uz kaut kādu tviteri, bet ir sācis spēlēt kādā grupā, audzēt tomātus vai bērnu. Man ir tikai daži cilvēki, ar kuriem es spēju uzturēt jēgpilnu kontaktu, bet noteikti vajadzētu viņus uzturēt aktīvāk, tad varbūt retāk būs tā sajūta, ka gribās pierakstīt pilnu cibu, bet īsti nav skaidrs ar ko tieši. Un te nu varētu būt vēl viens pašreizējās saslimšanas bonuss - es nevienam vairs nebūšu bīstams, un neviens vairs nebūs bīstams man, un es varēšu nākt ārā no meža gan fiziski, gan metaforiski. Kā Kairišs. (I'm sorry, šis bija lieki, bet pārāk kārdinoši.) Vismaz tik tālu, cik tas skar aktuālo pandēmiju.