Tātad:

15. augusts - Ляпис Трубецкой

12. oktobris - Behemoth.

1. decembris - Seether.

Sounds like plan.

Es ļoti lieliski protu dzert (kas ietver - es zinu, kur es atrodos, es atpazīstu apkārt esošos cilvēkus, un mani nekur nav jānes), toties ļoti viegli aizmirstu par miegu un ēdienu, līdz ar to runas iz sērijas, "nav vairs tas vecums", pagaidām nav aktuālas.

Vecā gvarde, no tiem, kas nebija satikti... jau kādu laiku, ir šokā par manu matu garumu, un tomēr atzīst, ka šādi es izskatoties jaunāks. Tātad, tas nav tikai laicīgās pasaules viedoklis.

Metāls joprojām skar dvēseles stīgas. Tāda patīkama un aizkustinoša atkalsatikšanās, tā, ka pilnīgi asaras acīs riesās. Kas atgādina, ka nevajag tērēt laiku, naudu un enerģiju uz visādu stilīgu mēslu, jo tā ir vienkāršāk, tas ir jāizdara ķeksīša pēc, vai tas piedienas cilvēkam tavā vecumā.

Sanāca satikt kādu gaišu cilvēku, par kuru bija patiess un sirsnīgs prieks, ka viņš ir uzvarējis sevi un savu dēmonu, un viņam tagad viss ir ļoti labi. Un tas nav tikai tā, "viņa gadījumā citādi nevarēja", bet arī citus viņš varētu iedvesmot uz pārmaiņām. Un, kas svarīgākais, bez nevajadzīgas didaktikas. Jo apkārt ir pārāk daudz "viņa gadījumā citādi nevarēja", un "es tev tagad pastāstīšu, kas tavā dzīvē nav pareizi".

Un vispār, nogurdinošs, bet labs pasākums.

Domājams, NIN uz Rīgu nebrauks vairs nekad, toties baudījumam diezgan šķidrā zāle nāca tikai par labu.

Vispirms diezgan ok iesildītāju duets. Tāds Daine Lakaijens. Cik sapratu, džeks ir atvēzējies būt par elektronikas mūziķi ar vienu plaukstu. Bet tā, visu cieņu.

Nu un pats NIN. Tā teikt, jaunais albums lieliski ir nostrādājis uz ekspektāciju mazināšanu, tādēļ koncerts pārspēja ekspektācijas. Vai nu Rīgai paveicās, vai arī visā turnejas Eiropas posma setlistē ir mazāk jauno dziesmu. Katrā ziņā neskanēja jaunais pop singls "I survived everything", toties klāt nāca "Closer" un mother faking "Eraser", pie tam nepapišot no setlistes ne "Terrible lie", ne "Head like a Hole", ne arī kādu no sivēndziesmām. Vēl NIN neizpildīja to klausītāju spīdzināšanas paņēmienu, ar prom iešanu, un atpakaļ nākšanu. Pēdējā dziesma, pēc kuras ieslēdzas gaismas, un skan fona mūzika. Neviens vāji organizēti nemēģina noraut balsi. Jo visām populārajām grupām ir savs "Krodziņš", un, ja sāk spēlēt "Krodziņu", tad visi zina, ka tā ir pēdējā dziesma. Visām vēlreiz kāpšanām uz skatuves, manuprāt, ir jānotiek tikai tad, ja publika to ir pelnījusi.

King Charles sakarā es nesaprotu divas lietas.

Pirmā ir folk pieminēšana viņa sakarā. Ok, ar Džeku Vaitu viss takā būtu skaidrs, viņš ir amerikānis. ASV un Krievija ir divas valstis, kur izpratne par folkmūziku ir tāda... savdabīga. Bet Lielbritānija? Ne viņi var atrunāties ar vēstures trūkumu, nedz Krievijas īpatnējo mentalitāti. Labi, tur Šanaida O'Konora ir kaut kā ievelkama folk lauciņā, izvelkot caur Rēznieces koificientu, bet Kings Čārlzs, kamōn? Iespējams esmu gana pavirši klausījies, bet nez kādēļ tomēr šķiet, ka tā ir kaut kāda hipsterklasifikācija. Tas, ka kaut kādas Lanas Del Rejeas vai Annas Kalvi ir ar folk ietekmi, takš nevajag atkal aizmirst, ka arī viņas ir amerikānietes, un viņiem arī blūzs tīri labi par folk aiziet.

Otra lieta, kopš kura laika hipsteri ir tādā sajūsmā par rokmūziku? Jo tas bija vintage roks? Ok, ir visi tie radio formāta singli, kuru laikā notika normāls džampzefakap, bet mazgadīgas blondīnes karstu čurāja arī par normālu ģitāru zāģi Henriksa garā. Kas tālāk, Liverpūlas roks un Helter Skelter, vai varbūt pat Black Sabbath?

Abi jautājumi, patiesībā, ir retoriski. Vienkārši purpinu kā penža, jo pasaulē vairs nekas nav svēts palicis. Ja par pašu koncertu, savā ziņā bija sagaidāms, ka sākumā tiks nogāzti podi, un tad jau otrajā cēlienā sāksies cukurs. Kas, protams, bija labi konkrētā datuma sakarā, un varēja laicīgi doties sagaidīt 2013. gadu, neblenžot Palladium griestos ar dzirkstošo vīnu Rīgas Šampanietis, vai sagaidot to kādā nebūt tramvajā. Otrā cīņa ar Nikon arī bija gana veiksmīga. Dažas bildes Palladium ielika pat feisbukā - vai nu tiešām bildes šķitušas daudz maz ok, vai kopējais piedāvājums bija gana bēdīgs. Overall, būtu bijis mazāk cilvēku un cilvēcīgāki bildēšanas apstākļi, būtu pavisam labi.

Tātad, iespējams labākais Metallica koncerts, uz kuru es esmu bijis. Lai gan nenoliedzami arī otrā Tallina bija superīgi. Lielais pluss šim koncertam bija, protams, skatuve. Un personīgais emocionālais brīdis bija bildēšana. Daudz adrenalīna, rokas trīc, sviedri līst, bailes par to vai visu paspēšu, vai viss sanāks (visa banda skrien uz rinķi, un kronis visam "card full), un tad... tu noņem kameru sev no ģīmja un saproti (kameras īpatnība rādīt priekšmetus tālāk kā tie patiesībā ir), ka tavā deguna priekšā Kirks spēlē soliņu.