Esmu iesaistījies apkaimju futbola turnīra Grīziņkalna futbola komandā. Futbolu es spēlēju, savas dienas pārsvarā pavadu Grīziņkalnā - šķiet visai loģiski. Es vienīgi vienmēr aizmirstu par cilvēcisko faktoru. Lai gan jāatzīst, ka ideja veidot Rīgas apkaimju futbolu turnīru principā ir par cilvēcisko faktoru. Bet tas grupas čats mani nejēgā kaitina. Iespējams tam ir sakars ar to, ka tas atgādina darba komunikācijas absurdo nespēju fokusēties uz problēmu. Un futbols nav tik sarežģīta lieta - spēlēt gribētāji noorganizē laukumu, formas, bumbu, laiku, un dodas spēlēt. Nu neinteresē man komandas biedru likstas ar sastrēgumiem, vai cik grūtā grupā mēs tiksim. Ja es gribētu kāpt uz pjedestāla, es drošvien izvēlētos citu sporta veidu.

https://youtu.be/QjL7D33xpS4

Kad tev pēdējo reizi treneris ir mēģinājis trāpīt ar tenisa bumbiņu pa galvu? Jāprecizē gan, ka tā bija daļa no treniņa, nevis amizants atgadījums. Bija arī citas aizraujošas epizodes, bet tās neizklausītos tik interesanti cibas ierakstā.

Negatīvs Covid tests, un vēl viens pierādījums tam, ka fasting nav paredzēts visiem. I mean, ļoti uzmanīgi ar šo lietu. Es te lasu twittera tievētājus, un ar šausmām lasu par treniņiem trīs reizes nedēļā. Jā, labi, paskriet, paspārdīt bumbu, lūdzu, bet ņemiet, lūdzu, pulsometru. Vismaz kaut kādu. Ja mērķis ir tieši mazināt svaru, nav sevi jānogalina treniņos. Pietiks ar diētu.

Mācība sev pašam būs pareizi likt modinātāju, un labāk plānot ēšanas un treniņu grafiku. Stunda, pusotra pirms treniņa ir par vēlu. Es zināju, ka tas ir nepareizi, bet es negaidīju, ka tam būs tik nopietnas sekas. Vēl viena lieta ir tomēr piedomāt par to, kas notiek ar tavu pulsu. Ja parasti ir "A", bet tagad ir "B", tā ir pazīme, ka kaut kas nav kārtībā, un nevajag likt piektajā ātrumā. Norāvu dažus slimošanas simptomus, aizbraucu uztaisīt testu, pēc atpūtas dienas aizgāju uz treniņu normālos apstākļos, un viss atkal bija kārtībā. Dažas lietas visdrīzāk pāries pēc kādas nedēļas.

Ja mazliet filozofiskākā gultnē, tad dažos aspektos rūpes par sevi neatšķiras no rūpēm par uz palodzes audzētu tomātu. Tas nav mistisks proces, bet tas ir arī savīgs process. Īpaši, ja no tā tomāta labklājības ir atkarīgs tas, vai tavai personībai būs kur dzīvot.

Ok, Usika un Džošua cīņa vēl nav sākusies, bet oumaigād... Kanelo un Galovkina trešā cīņa pēc trīs(?) nedēļām? Trešā, Karl! Cik boksā vispār ir troloģiju triloģiju?

UPD.

Patiesībā par Usika un Džošu cīņu nav nekād daudz ko teikt. Prieks par čempionu, much respect par Ukrainas karogiem un atbalstošiem vārdiem, drusku pārsteigums par split decision. Bet īsto drāmu gaidām no Kanelo vs Galovkins trešās cīņas. Tā varētu pārspēt Fjūrija vs Vaildera triloģijas spriedzi. Zelta puisītis jau ir nolikts pie vietas, vienīgi ļoti augstā svara kategorijā, kur vispār jābrīnās, ka viņš tanī ir līdis, bet man ļoti patiktos, ja četrdesmit gadīgais Golovkins atgūtu to, ko, manuprāt, nepelnīti viņam atņēma. Un ņemot vērā to, kādā fiziskā formā viņš ir bijs pēdējās cīņās, my god, cik viņam ir lielas izredzes to arī pielildīt.

Mans treneris māk atrast pareizos vārdu, reizēm pat labāk kā mans šrinks, kas, protams, pārāk labi neiekļaujās stereotipos par sportistiem.

Šī nakts toties bija diezgan sarežģīta. Apsveru domu šodien strādāt nevis stāvus, bet guļus.

In the stupid news - es vakar ar tādu entuziasmu piegāju treniņam, ka man šodien vajadzētu būt tā atspārdītām kājām, ka es nevarētu paiet. Kāpēc man tā vietā sāp pleci? Ko es nezinu par fiziku un fizioloģiju?

/ Jautājums retorisks. Vienkārši besī zaudēt kontroli, un nezināt vai nesaprast ir viena no kontroles pazaudēšanas formām. /

Ho, ho, ho! Mans treneris ir aizbraucis uz Ungāriju cīnīties, bet man piespēlēja aizvietotāju, un viņš mani sūta taisīt rentgenu. Attālināti. Tikko no labiem cilvēkiem dabūju kruķus, laikam tomēr būs jādodas uz tām traumām.

Es neesmu basketbolu spēlējis... diezgan droši vismaz astoņus gadus. Varbūt vairāk. Es atļaušos vienu diezgan īsu epizodi Ziedoņdārzā neskaitīt. Šodien bija lieliska iespēja atkal paņemt basketbola bumbu rokās. Sākums bija dramatisks, un galvā haoss, bet otrajā spēlē viss atvērās tā, itkā nebūtu šo daudzo gadu pauzes - caurgājieni, tālmetieni. Lai kā es spēlētu, piemēram, futbolu, man viņš nav asinīs, atšķirībā no basketbola, kuru es spēlēju no sešu gadu vecuma. Vienīgi augums man tāds nepiemērots šim sporta veidam.

Žēl gan ka viss beidzās ar sadursmi. Es kaut kā ar savu potīti izdzīvošu, vairāk žēl tā otra cilvēka, kuru es satraumēju. Tas tāds darvas piliens.

Es saprotu, ka cibas ieraksti par sportu neizklausās pārāk inteliģenti, bet tas vairāk ir par tādu kā pazaudētā sevis atrašanas sajūtu.

Kāds vēl skatās olimpisko spēļu atklāšanas? Piemēram, kopš ir parādījies strīms, es parasti skipoju sporta notikumus uz to brīdi, kad sākās laika uzskaite, izlaižot to visu pirmsmača ceremoniju. Cik nu es vispār par sportu interesējos. (Basketbols trīs pret trīs - what?)

Seši vārti so far ir iespaidīgi, bet tās trepes, kas iznirst no zemes, mani iespaidoja vēl vairāk.