Ok, Usika un Džošua cīņa vēl nav sākusies, bet oumaigād... Kanelo un Galovkina trešā cīņa pēc trīs(?) nedēļām? Trešā, Karl! Cik boksā vispār ir troloģiju triloģiju?

UPD.

Patiesībā par Usika un Džošu cīņu nav nekād daudz ko teikt. Prieks par čempionu, much respect par Ukrainas karogiem un atbalstošiem vārdiem, drusku pārsteigums par split decision. Bet īsto drāmu gaidām no Kanelo vs Galovkins trešās cīņas. Tā varētu pārspēt Fjūrija vs Vaildera triloģijas spriedzi. Zelta puisītis jau ir nolikts pie vietas, vienīgi ļoti augstā svara kategorijā, kur vispār jābrīnās, ka viņš tanī ir līdis, bet man ļoti patiktos, ja četrdesmit gadīgais Golovkins atgūtu to, ko, manuprāt, nepelnīti viņam atņēma. Un ņemot vērā to, kādā fiziskā formā viņš ir bijs pēdējās cīņās, my god, cik viņam ir lielas izredzes to arī pielildīt.

Mans treneris māk atrast pareizos vārdu, reizēm pat labāk kā mans šrinks, kas, protams, pārāk labi neiekļaujās stereotipos par sportistiem.

Šī nakts toties bija diezgan sarežģīta. Apsveru domu šodien strādāt nevis stāvus, bet guļus.

In the stupid news - es vakar ar tādu entuziasmu piegāju treniņam, ka man šodien vajadzētu būt tā atspārdītām kājām, ka es nevarētu paiet. Kāpēc man tā vietā sāp pleci? Ko es nezinu par fiziku un fizioloģiju?

/ Jautājums retorisks. Vienkārši besī zaudēt kontroli, un nezināt vai nesaprast ir viena no kontroles pazaudēšanas formām. /

Ho, ho, ho! Mans treneris ir aizbraucis uz Ungāriju cīnīties, bet man piespēlēja aizvietotāju, un viņš mani sūta taisīt rentgenu. Attālināti. Tikko no labiem cilvēkiem dabūju kruķus, laikam tomēr būs jādodas uz tām traumām.

Es neesmu basketbolu spēlējis... diezgan droši vismaz astoņus gadus. Varbūt vairāk. Es atļaušos vienu diezgan īsu epizodi Ziedoņdārzā neskaitīt. Šodien bija lieliska iespēja atkal paņemt basketbola bumbu rokās. Sākums bija dramatisks, un galvā haoss, bet otrajā spēlē viss atvērās tā, itkā nebūtu šo daudzo gadu pauzes - caurgājieni, tālmetieni. Lai kā es spēlētu, piemēram, futbolu, man viņš nav asinīs, atšķirībā no basketbola, kuru es spēlēju no sešu gadu vecuma. Vienīgi augums man tāds nepiemērots šim sporta veidam.

Žēl gan ka viss beidzās ar sadursmi. Es kaut kā ar savu potīti izdzīvošu, vairāk žēl tā otra cilvēka, kuru es satraumēju. Tas tāds darvas piliens.

Es saprotu, ka cibas ieraksti par sportu neizklausās pārāk inteliģenti, bet tas vairāk ir par tādu kā pazaudētā sevis atrašanas sajūtu.

Kāds vēl skatās olimpisko spēļu atklāšanas? Piemēram, kopš ir parādījies strīms, es parasti skipoju sporta notikumus uz to brīdi, kad sākās laika uzskaite, izlaižot to visu pirmsmača ceremoniju. Cik nu es vispār par sportu interesējos. (Basketbols trīs pret trīs - what?)

Seši vārti so far ir iespaidīgi, bet tās trepes, kas iznirst no zemes, mani iespaidoja vēl vairāk.

Lasot par ķermeniskajām pieredzēm, iedomājos, ka arī cīņas sporta veidi ir īpatnēja ķermeniska pieredze. Visai ātri ir iespējams nonākt līdz visādām interesantām atziņām.

Pirmkārt, tā joprojām ir male dominated area, un neskatoties uz progresīvajām tendencēm, iespējams tāda arī paliks. Iespējams, ka līdz tam brīdim kad sievietēm radīsies tikpat liela interese par cīņas sporta veidiem kā vīriešiem, mēs visu būsim tik tālu dekonstruējuši, ka secināsim, tur ir pārāk daudz nevajadzīgu sociālu konstruktu, un cīņas sporta veidi kopumā nonāks vēsturisko arhaismu plauktā kaut kur blakus blekfeisam un anekdotēm par sievasmāti. Bet var jau būt es par zemu novērtēju cilvēka monkey brain, un mums visiem ir vēlme un vajadzība kļūt par spartiešiem.

Otrkārt, cīņas sporta veids ir atklātākais power play kāds vien ir iespējams. Vai mums nāk prātā vēl kāda ķermeniska pieredze, kurā ir būtisks power play? O, jā, padsmitgadīgais Freids jau ceļ roku, lai visai klasei pavēstītu, ka viss ir par seksu. Es gan teiktu, ka mēģinājumā dominēt pār citu ķermeni ne obligāti ir kaut kas seksuāls, bet drīzāk seksā ir diezgan daudz mēģinājumu dominēt pār kāda ķermeni. Ja mēs cīņu aprakstām kā mēģinājumu dabūt kāda cita ķermeni sev vēlamā un pakļautā pozīcijā, izklausās diezgan reipī, vai ne?

Treškārt, tas ir brīvprātīgs un apzināts lēmums sevi pakļaut fiziskam riskam. Atkal jau, emocionāli un ētiski nebūtu korekti to pielīdzināt dzemdībām, bet akumulētais fiziskais kaitējums iespējams ir aptuveni tāds pats, vai pat lielāks. Profesionālā sportā pat nav vajadzīgs akumulētais, jo pietiek ar vienu cīņu, un tu sevi esi pakļāvis ilgstošam atkopšanās riskam. Aceramies, ka katrā cīņā ir viens uzvarētājs, un viens zaudētājs, tāpēc tas tīri matemātiski ir neizbēgami. Atgriežoties pie amatieriem, akumulētajam kaitējumam gan līdzi nāk arī diezgan iespaidīgi akumulētie ieguvumi, un te, iespējams, ir ļoti būtiska atšķirība no citām dzīves pieredzēm, kur mēs pakļaujam sevi fiziskā kaitējuma riskam. Gan jau strādājot celtniecībā vai ķīmiskā rūpniecībā kaitējums arī ir diezgan iespaidīgs, lai gan nenoliedzami šīs nodarbes ir ļoti svarīgas.

Un par šī rīta "nevārdiem" es pasludinu "gan" un "iespējams".

Mazliet par karantīnas un uztura sekām. Disklaimers: šis nebūs aizraujošs stāsts ar sižetu.

Tātad, ja tev nav pieejami visi Rīgas teikaveji, ēšana prasa diezgan daudz laika un disciplīnas. Ja tu mazliet aizstrādājies, tad nemanāmi pienāk vakars ar milzīgu bada sajūtu. Ar bada sajūtu tikt galā nav pārāk sarežģīti, sarežģītāk ir vienā ēdienreizē uzņemt vajadzīgo kaloriju daudzumu, ja nākamajā dienā ir paredzēts treniņš.

Grupu treniņi, protams, šobrīd nenotiek, bet kaut kā mēs risinām šo jautājumu distancēšanās apstākļos. Sen tā nav bijis, bet es atkal nodzīvojos līdz ģībšanas stadijai. Baltas lūpas, sašaurinātas acu zīlītes, viss kā pienākas, vienīgi iztiekot bez pašas ģībšanas. Man ir lieliska zombiju bilde, ar kuru gan es nedalīšos. Mazliet mainot grandiozos treniņa plānus, tomēr izvilku stundu fiziskas slodzes, pēc kuras pavadīju kādas 20 minūtes guļot uz zemes, mēģinot palikt pie samaņas. Es te nelielos, vienkārši iezīmēju situāciju.

Jaunums bija šīs pieredzes sekas. Sajūta ir mazliet kā pēc saindēšanās ar pārtiku, tikai bez vemšanas un citiem pretīgiem fizioloģiskiem procesiem. Savukārt neskatoties uz relatīvi nelielo slodzi, muskuļi sāp tā, kā kāds būtu mani sitis ar slotaskātu. Normālā situācijā kaut kaut kādas muskuļu sāpes man parādās aiznākamajā dienā. Ja es pareizi saprotu bioķīmiskos procesus, tad muskuļiem jau bija uzturvielu deficīts, bet es vēl uzgāzu tam visam pa virsu slodzi. Iespējams svara zaudēšanai tas ir labi, bet vispārējai fiziskai formai visdrīzāk ir nodarīts kāds kaitējums. Minu, protams. Morāle: mazāk zemesriekstu sviesta ar marmelādi, vairāk īsta ēdiena visas dienas garumā.

Šodien aizgāju pie zobārsta, jo jau nedēļu sāp žoklis. Zobārsts veica vispārējo apskati, un caurumus nekonstatēja. Arī šādā veidā sports palīdz man rūpēties par savu veselību.