Porziņģa trauma svētdienas spēlē mani ir aizvedusi interesantās vietās.

Pirmkārt - profesionālais sports. Nav nekāds noslēpums, ka profesionālais sports nav pārāk veselīga nodarbe. Porziņģis intervijā solījās kaut vai nomirt laukumā, ja būs tāda nepieciešamība, bet viņa iespējamā trauma ir tika specifiska, ka es nez - man laikam būtu bail riskēt ar savu veselību tik ļoti. Te, protams, ir virkne interesantu hipotētisku dilemmu. Piemēram, iegūt čempiona titulu, bet beigt savu karjeru. Vai arī uztaisīt uzreiz operāciju, un turpinātu veiksmīgu karjeru, bet vairs neiegūt iespēju spēlēt finālā. Visbeidzot, protams, pieņemt, ka tu esi izdarījis pietiekami komandas labā visas sezonas laikā tai skaitā pirmajā fināla spēlē, kādēļ komanda sērijā ir vadībā, un tu jau esi nopelnījis titulu, ko komanda iespējams iegūs arī bez Porziņģa palīdzības. Viņš ir svarīgs spēlētājs, bet ne izšķirošs, īpaši jau gadījumā, kad viņš nav savā labākajā fiziskajā formā. Lukas situācija ir daudz interesantāka, jo ir versija, ka viņš dzīvojot uz peinkilleriem, un lai arī cik niecīga ir varbūtība, viņam uz svara kausiem stāv nāve no plaušu traumas bez jebkādām metaforām. Luka, protams, ir Dallasai kā Džordans. Tas es tā spriežu pēc divām spēlēm, lol.

Otrkārt, es Jūtjūbē atradu Brian Sutterer MD, un, džīzas, cik aizraujošs saturs tas ir. Potītes vien ir neizsmeļams aizraujošas jaunas informācijas avots. Bez pieejas ārkārtīgi dārgiem izmeklējumiem, mēs ar saviem fizioterapeitiem varam mēģināt uzminēt sāpju un traumu cēloņus velkot kārtis. "Metot kauliņus" būtu too much of a pun. Un es labprāt gribētu zināt, ko es vakar treniņā tādu traumēju, kas man ikrā rada sāpes, bet netraucē kāpt pa trepēm. Vai kāpēc pēc ieskriešanas sienā futbolā, man joprojām nelokās viens pirksts, ja reiz rentgens neuzrādīja lūzumus.

Fun, fun, fun. Es ceru, ka Apple Watch kādreiz būs iestrādāta pilnā magnētiskā rezonanse.

Es pēdējo mēnešu laikā esmu novērojis, ka mana pulsa augšējā robeža ir pacēlusies. Lai sasniegtu 175, vairs nav nepieciešams veikt pārcilvēciskas darbības, un arī pēc sajūtām ne vienmēr es varu secināt, ka pulss ir tika augsts. Bet nu ir sācies laiks saņemt brīdinājumus no pulksteņa, ka naktī pulss ir zem 40. Tagad es zinu, kādi ir aplikācijas uzstādījumi.

Džīzas, kā mani dolbī kreatīns... katru fakin reizi! Ja vēl man patiktu šī sajūta, varētu lietot alkohola vietā, bet disociācija nav mana mīļākā tēma. Es laikam labāk ņemtu tos gremošanas traucējumus, kas pēc laika pāriet, nevis šo. Bet jāatzīst - strādā.

Vakar vakarā man pajautāja, vai es šodien iešu uz treniņu. Kontekstam - es svētdienas vakaru pavadīju traumās. Vakar saņēmu gala, gala lēmumu*, ka nekas lauzts man nav. Man jau šķita, ka es esmu drusku nomierinājies, un mēdzu neskriet uz treniņu akurāt ar kruķiem, bet var jau būt, ka tas ir pašapmāns, un visas manas rīcības apkārtējiem joprojām liek domāt citādāk. No trešās puses, ja jau mani mēdz saukāt par borderkolliju**, nevajadzētu būt pamatam domāt, ka kaut kas ir būtiski mainījies.

* Izrādās traumu dežūrārsta slēdziens var tikt pārbaudīts kaut kur centralizēti, un tad ir jāiet uz datamed.lv skatīties gala, gala lēmums.

** Ir mēmes par to, ka borderkolliju loģika lauztas kāja gadījumā ir - it's ok, I'll run it off.

Izskatās, ka šis ceļojums (pun was not intended, but it makes sense) liks pārskatīt attiecības ar manu treneri. Tā kā šī boksa/kikboksa lieta sāk kļūt par couple thing, man būs savi treniņi pie sava trenera, un kopīgie treniņi pie otra trenera. Un es arī nepretojos šim uzstādījumam, jo tie ir diezgan dažādi treniņi pat tad, kad viņos ir jādara tās pašas lietas, un man jau sen gribējies diversicēt šo pieredzi, bet tam drusku traucēja lojalitātes jautājums. Šinī situācijā mans treneris diezan pavirši iztērēja savu uzticības kredītu, kas bija aizlienēts no manis. He had his chance, he fukced up it a little bit.

Šorīt mani informēja, ka Didrihsone esot piezemējusies tajā pašā provincē, uz kuru mēs rīt izlidojam. Es domāju, ka tā ir tikai sagadīšanās, bet ņemot vērā, ka pie mana trenera nāk arī visādi influenceri, un es viņus uz aci nemāku atšķirt no parastiem cilvēkiem, es neko nevaru izslēgt.

Visādi citādi es ceru, ka nedēļas laikā būšu iemācījies nostāties špagatā, vai vismaz izmēģinājis "american dancing" kā Van Damme.

https://www.youtube.com/watch?v=CE8XKeN0zk4

Es tagad drīkstu dzert arī tēju. The joy!

Pašreizējā diēta man būs iemācījusi pazemību. Un lieku reizi atgādinājusi par mūsu trauslo ķermenīšu ierobežotajām spējām. Kā arī to, ka katrai lietai, ko tu liec savā ķermenī, ir milzīga ietekme, un tur pat nevajag neko tik dramatisku kā, piemēram, alkohols.

Iespējams, ka tie, kuri regulāri seko gavēnim, šo jau zina, bet daži paredzami un neparedzami novērojumi:

* Bada intensitāte ir mazinājusies, bet nav gluži tā, ka tā ir pārgājusi pilnībā. Kā jau es gaidīju, ir diezgan grūti šādā veidā pieēsties līdz ilgstošam sātam.

* Galvassāpes, reiboņi un bezspēks. Arī šis ir mazinājies, bet nav pazudis pilnībā. Taču vienu dienu kaut kad sākumā es galvenokārt pavadīju ēdot un guļot, un arvien pieaugošām galvassāpēm. Nu jau es varu paēst, uzreiz pēc tam nevēloties mazliet pagulēt, un arī galva sāp reti un ne pārāk stipri.

* Viens no veidiem, kā ķermenis taupa enerģija, ir pazeminot ķermeņa temperatūru. Nu jau tā ir pacēlusies līdz 36.4, bet tā noteikti vēl nav mana normālā ķermeņa temperatūra, un sākumā bija vēl mazāk. Pieņemu, ka no turienes arī salšana, par kuru mani brīdināja uzreiz. Šo es, protams, uzzināju, kad sāku apsvērt, vai gadījumā es neesmu saslimis.

* Kognitīvo spēju pazemināšanās. Grūti koncentrēties lietām, kas prasa fokusu, bet arī ikdienišķā komunikācijā reizēm parādās grūtības. Arī fiziskas kustības bieži vien notiek automātiski, un sasaiste ar apziņu mēdz būt lēna. Piemēram, stāvēt pie atvērta skapīša, un domāt, kāpēc tu viņu esi atvēris.

* Nezinu, vai tas ir atsevišķs punkts, vei iekļaujas iepriekšējā, bet ir nelielas bezfilmas. Īpaši augstas intensitātes nodarbēs. Tā nav bezsamaņa, bet drīzāk apjukums, kad tu atkal pieslēdzies apkārt notiekošajam, un tu īsti neatceries pēdējo brīdi, kad tu esi sekojis tam, kas notiek apkārt. Tai pat laikā tas nekādi netraucē pašai darbībai. Domāju, ka visi pamanītu, ja es pēkšņi apstātos futbola laukumā.

Atgriežoties pie tēmas par vēlmi un vajadzību lietot dažādus dzērienus. Izrādās trenera ģeniālā doma nav nelietot alkoholu, bet vismaz pirmās piecpadsmit dienas lietot tikai ūdeni. Es nebiju sajūsmā par Gaujas bezalkoholisko dzērienu izvēli, bet nupat sanāk, ka es divas nedēļas vispār varu neskatīties krogu virzienā. Lai gan dzērienus lietojošā kompānijā varbūt man ļautu sēdēt ar savu ūdens pudeli.

Bet tas nav viss. Ēdienam man aizliedza lietot pat sriraču, kas beisiklī izslēdz gandrīz visu ārpus mājas gatavotu ēdienu. Šinī kontekstā iespējams meiko sensu tas, ka man esot jāēd vairāk. Pie tik plain diētas iespējams pat gribēsies ēst vairāk. Bet faking hell cik šis viss ir nesavietojams ar ēšanas traucējumiem. Tagad man šķiet, ka tomēr vajadzēu padomāt par alternatīvu veidu, kā smadzenēs dabūt kādu dopamīna devu.

Let me tell you, kāpēc man patīk Nike.

Mani pirmie "basketbola" apavi bija Converse. Pēdiņas es lieku tāpēc, ka es viņus, protams, pamatskolā valkāju ne tikai spēlējot basketbolu. Tie bija tie laiki, kad Converse vēl ražoja basketbola apavus, un uz basketbola bumbas bija rakstīts Spalding. Tie bija tādi zamša apavi, ar kaut kādām plastmasas iekšām, kas eventuāli sabira. Es neatceros, kādos apavos es spēlēju basketbolu vēlāk, bet formfaktors bija apmēram viens - ādas vai kompozīta materiālu apavi, kas fiksē potīti. Es skatos, ka šobrīd ir ļoti populāri ir Džordani, kādu man nebija, jo Nike veikalā tie maksāja kaut kādus 150 latus. Latus, Karl, un deviņdesmitajos, kad es vēl nestrādāju IT jomā, kurā toreiz tik daudz arī nemaksāja.

Un tad pirms kādiem gadiem piecpadsmit pienāca brīdis pirkt jaunus basketbola apavus, un mums, lielkorporācijas basketbola komandai, bija atlaides Naikiem. Es diezgan skeptiski skatījos gan uz modernajiem sintētiskajiem materiāliem (man ir bijušas alerģijas no sintētiska ikdienas apģērba), gan vājprātīgajām krāsām. Bet tā laika problēmas ar ahileja cīpslām man lika tomēr dot iespēju pelēkiem Hyperspeed. Un, dēm, cik ļoti mans viedoklis mainījās. Vēlāk sekoja visādas klapatas ar boksa apaviem, bet tā skepse pret modernajiem materiāliem man salūza toreiz, iegādājoties pirmos sintētiskos Naikus. Un sakiet ko gribiet par grīdī korporācijām un kapitālismu, bet tas ko Naiks dara tehnoloģiski ir diezgan fantastiski. Visi hi-tech jauninājumi tiek izmēģināti uz lielajām zvaigznēm, kur katra apavu pāra pašizmaksa ir nepaceļama amatierim, un pēc tam tas viss nonāk masu ražošanā par saprātīgām naudām.

Cita starpā pareklamēšu internetveikalu. Es daudzas reizes esmu bičojis par Latvijas sporta apavu pieejamību - cena, izvēle. Es ļoti atvainojos, bet visi tie About You, un vēl sazin kādi online veikali nepārdod sporta apavus. Varbūt es kaut ko atrastu paskriet pa skrejceļu, bet futbolam vai boksam ir ļoti vāji, vai pat vispār nekā. Un tad es atklāju dāņu internetveikalu www.unisportstore.com. Viņi gan laikam specializējas futbola inventārā, bet man patīk viss. Protams, tieši mana izmēra rozā iekštelpu futbola viņiem šobrīd nav, bet es esmu jau vairākas reizes gājis viņus pirkt, jo atlaide - džīzas! Tu ieeja salidzini.lv vai amazon.de, un tev nav šaubu, ka tev jārīkojas ātri. Also, ja kāds prot soctīklus, tad tas ir šis internetveikals. Visi materiāli ir ļoti nolaizīti un pareizi, bet tomēr īsi, saprotami, informatīvi. Nevis kaut kāds random jūtjūberis, kas desmit minūtes vārās, un pat kasti līdz galam vēl nav izpakojis.