Pašreizējā diēta man būs iemācījusi pazemību. Un lieku reizi atgādinājusi par mūsu trauslo ķermenīšu ierobežotajām spējām. Kā arī to, ka katrai lietai, ko tu liec savā ķermenī, ir milzīga ietekme, un tur pat nevajag neko tik dramatisku kā, piemēram, alkohols.

Iespējams, ka tie, kuri regulāri seko gavēnim, šo jau zina, bet daži paredzami un neparedzami novērojumi:

* Bada intensitāte ir mazinājusies, bet nav gluži tā, ka tā ir pārgājusi pilnībā. Kā jau es gaidīju, ir diezgan grūti šādā veidā pieēsties līdz ilgstošam sātam.

* Galvassāpes, reiboņi un bezspēks. Arī šis ir mazinājies, bet nav pazudis pilnībā. Taču vienu dienu kaut kad sākumā es galvenokārt pavadīju ēdot un guļot, un arvien pieaugošām galvassāpēm. Nu jau es varu paēst, uzreiz pēc tam nevēloties mazliet pagulēt, un arī galva sāp reti un ne pārāk stipri.

* Viens no veidiem, kā ķermenis taupa enerģija, ir pazeminot ķermeņa temperatūru. Nu jau tā ir pacēlusies līdz 36.4, bet tā noteikti vēl nav mana normālā ķermeņa temperatūra, un sākumā bija vēl mazāk. Pieņemu, ka no turienes arī salšana, par kuru mani brīdināja uzreiz. Šo es, protams, uzzināju, kad sāku apsvērt, vai gadījumā es neesmu saslimis.

* Kognitīvo spēju pazemināšanās. Grūti koncentrēties lietām, kas prasa fokusu, bet arī ikdienišķā komunikācijā reizēm parādās grūtības. Arī fiziskas kustības bieži vien notiek automātiski, un sasaiste ar apziņu mēdz būt lēna. Piemēram, stāvēt pie atvērta skapīša, un domāt, kāpēc tu viņu esi atvēris.

* Nezinu, vai tas ir atsevišķs punkts, vei iekļaujas iepriekšējā, bet ir nelielas bezfilmas. Īpaši augstas intensitātes nodarbēs. Tā nav bezsamaņa, bet drīzāk apjukums, kad tu atkal pieslēdzies apkārt notiekošajam, un tu īsti neatceries pēdējo brīdi, kad tu esi sekojis tam, kas notiek apkārt. Tai pat laikā tas nekādi netraucē pašai darbībai. Domāju, ka visi pamanītu, ja es pēkšņi apstātos futbola laukumā.