Lasot par ķermeniskajām pieredzēm, iedomājos, ka arī cīņas sporta veidi ir īpatnēja ķermeniska pieredze. Visai ātri ir iespējams nonākt līdz visādām interesantām atziņām.

Pirmkārt, tā joprojām ir male dominated area, un neskatoties uz progresīvajām tendencēm, iespējams tāda arī paliks. Iespējams, ka līdz tam brīdim kad sievietēm radīsies tikpat liela interese par cīņas sporta veidiem kā vīriešiem, mēs visu būsim tik tālu dekonstruējuši, ka secināsim, tur ir pārāk daudz nevajadzīgu sociālu konstruktu, un cīņas sporta veidi kopumā nonāks vēsturisko arhaismu plauktā kaut kur blakus blekfeisam un anekdotēm par sievasmāti. Bet var jau būt es par zemu novērtēju cilvēka monkey brain, un mums visiem ir vēlme un vajadzība kļūt par spartiešiem.

Otrkārt, cīņas sporta veids ir atklātākais power play kāds vien ir iespējams. Vai mums nāk prātā vēl kāda ķermeniska pieredze, kurā ir būtisks power play? O, jā, padsmitgadīgais Freids jau ceļ roku, lai visai klasei pavēstītu, ka viss ir par seksu. Es gan teiktu, ka mēģinājumā dominēt pār citu ķermeni ne obligāti ir kaut kas seksuāls, bet drīzāk seksā ir diezgan daudz mēģinājumu dominēt pār kāda ķermeni. Ja mēs cīņu aprakstām kā mēģinājumu dabūt kāda cita ķermeni sev vēlamā un pakļautā pozīcijā, izklausās diezgan reipī, vai ne?

Treškārt, tas ir brīvprātīgs un apzināts lēmums sevi pakļaut fiziskam riskam. Atkal jau, emocionāli un ētiski nebūtu korekti to pielīdzināt dzemdībām, bet akumulētais fiziskais kaitējums iespējams ir aptuveni tāds pats, vai pat lielāks. Profesionālā sportā pat nav vajadzīgs akumulētais, jo pietiek ar vienu cīņu, un tu sevi esi pakļāvis ilgstošam atkopšanās riskam. Aceramies, ka katrā cīņā ir viens uzvarētājs, un viens zaudētājs, tāpēc tas tīri matemātiski ir neizbēgami. Atgriežoties pie amatieriem, akumulētajam kaitējumam gan līdzi nāk arī diezgan iespaidīgi akumulētie ieguvumi, un te, iespējams, ir ļoti būtiska atšķirība no citām dzīves pieredzēm, kur mēs pakļaujam sevi fiziskā kaitējuma riskam. Gan jau strādājot celtniecībā vai ķīmiskā rūpniecībā kaitējums arī ir diezgan iespaidīgs, lai gan nenoliedzami šīs nodarbes ir ļoti svarīgas.

Un par šī rīta "nevārdiem" es pasludinu "gan" un "iespējams".

Mazliet par karantīnas un uztura sekām. Disklaimers: šis nebūs aizraujošs stāsts ar sižetu.

Tātad, ja tev nav pieejami visi Rīgas teikaveji, ēšana prasa diezgan daudz laika un disciplīnas. Ja tu mazliet aizstrādājies, tad nemanāmi pienāk vakars ar milzīgu bada sajūtu. Ar bada sajūtu tikt galā nav pārāk sarežģīti, sarežģītāk ir vienā ēdienreizē uzņemt vajadzīgo kaloriju daudzumu, ja nākamajā dienā ir paredzēts treniņš.

Grupu treniņi, protams, šobrīd nenotiek, bet kaut kā mēs risinām šo jautājumu distancēšanās apstākļos. Sen tā nav bijis, bet es atkal nodzīvojos līdz ģībšanas stadijai. Baltas lūpas, sašaurinātas acu zīlītes, viss kā pienākas, vienīgi iztiekot bez pašas ģībšanas. Man ir lieliska zombiju bilde, ar kuru gan es nedalīšos. Mazliet mainot grandiozos treniņa plānus, tomēr izvilku stundu fiziskas slodzes, pēc kuras pavadīju kādas 20 minūtes guļot uz zemes, mēģinot palikt pie samaņas. Es te nelielos, vienkārši iezīmēju situāciju.

Jaunums bija šīs pieredzes sekas. Sajūta ir mazliet kā pēc saindēšanās ar pārtiku, tikai bez vemšanas un citiem pretīgiem fizioloģiskiem procesiem. Savukārt neskatoties uz relatīvi nelielo slodzi, muskuļi sāp tā, kā kāds būtu mani sitis ar slotaskātu. Normālā situācijā kaut kaut kādas muskuļu sāpes man parādās aiznākamajā dienā. Ja es pareizi saprotu bioķīmiskos procesus, tad muskuļiem jau bija uzturvielu deficīts, bet es vēl uzgāzu tam visam pa virsu slodzi. Iespējams svara zaudēšanai tas ir labi, bet vispārējai fiziskai formai visdrīzāk ir nodarīts kāds kaitējums. Minu, protams. Morāle: mazāk zemesriekstu sviesta ar marmelādi, vairāk īsta ēdiena visas dienas garumā.

Šodien aizgāju pie zobārsta, jo jau nedēļu sāp žoklis. Zobārsts veica vispārējo apskati, un caurumus nekonstatēja. Arī šādā veidā sports palīdz man rūpēties par savu veselību.

Šis nebūs galvenokārt par boksu. Tā vienkārši ir sagadīšanās, ka šonakt notika fantastiska mēroga cīņa. Šis teju vairs nav sports, bet populārās kultūras fenomens. Nu, jā, also tas ir bokss.

Tātad, Vailders šonakt otro reizi uzvarēja čerdesmitgadīgo kubieti Ortizu. Un šis mani līdz galam pārliecināja, ka man ir jāmaina par viņu viedoklis.

Pirmā lieta kas varētu krist acīs kādam, kas neko nezina par Vailderu, ir fakts, ka viņš izskatās pēc kaut kādas Disnejas multenes personāža, vai kaut kā tāda. Visi tie tērpi ar karaliskajiem atribūtiem, kroņi, zelts, maskas, zvēru zobi un nagi, you name it. Lai cik ļoti tas arī nepiesaistītu uzmanību, ir kārdinājums to visu snobēt. Vēl viņam ir liela mute, un tas ir vēl viens iemesls, kāpēc visi izklaides mediji ir koncentrējuši uzmanību uz Vailderu. Un es par viņa eksistenci uzzināju tanī laikā, kad viņa izteikumus par nākamo pretinieku varēja interpetēt kā vēlējumus nomirt no viņa sitieniem. Saliekot visu kopā, nav pārāk grūti iedomāties, kāda varētu būs attieksme pret šādu lecīgumu.

Viena no pirmajām lietām, ko Vailders izdarīja pēc šis uzvaras, viņš kubietim pateica, ka viņaprāt kubietis ir viens no labākajiem bokseriem šobrīd, un pārējie vienkārši no viņa baidās. Komplementāri izteicieni par kubieti ir bijuši arī iepriekš, bet viena lieta ir dot kredītu savam pretiniekam intervijās, kas bieži vien ir vienkārši labais tonis, cita ir to pateikt personīgi pēc uzvarētas cīņas, un tā ir tikai neizbēgama realitāte, ka visas kameras ir pavērstas pret tevi. Un tad ir standarta intervija pēc cīņa. Tas ir tik interesanti, kā var apvienot tik ārkārtēju lecīgumu un pazemību savos izteikumos. Principā Vailders atbrīvo pārējos no atbildības bez aplinkiem pateikt to, ko pārējie par viņu domā. Mediji ļoti bieži meklē kontraversiju, un pazemība sen jau izkausās feika. Savukārt Vailders galīgi neizklausās feiks. Faktiski visi tie kam patīk atkārtot frāzi, ka viss šis politkorektums ir aizgājis par tālu, varētu cieņpilnu retoriku pamācīties no šī boksera. Un tomēr viņš ir bokseris, tāpēc man personīgi patika Vaildera mēģinājumi neaizrīties ar vārdiem, gramatikas kļūdas, un frēze: "Nu, jūs sapratāt, ko es gribēju teikt." Man ir sajūta, ka cilvēki daudz biežās saprot, ko kāds gribēja teikt, bet ļoti bieži izvēlas izlikties, ka nesaprata, piesieties vārdiem, izteikumus izraut ārpus konteksta.

Bet atgriežoties pie nesmukumiem, tas ir mazliet jocīgi, cik ļoti liels respekts Vailderam ir pret tiem, kas viņa pozīcijas reāli var apdraudēt, un cik nekorekti viņš izsakās par citiem, kas ir uzdrošinājušies mest viņam izaicinājumu, ko viņš pats neuzskata par pamatotu. Es, protams, esmu saskāries ar šo parādību iepriekš, un es arī saprotu, kā rodas cieņa pret tava līmeņa talantu, bet man totāli nepielec, kur paliek vispārēja cieņa pret līdzcilvēkiem, kuriem varbūt pietrūkst talanta tieši jomā, kas padodas tev. Šīs loģikas apgrieztā versija varētu būt tā, kad cilvēki ciena kādu par viņa mākslu, bet uzskata par pilnīgu mēslu par viņa vispārēji cilvēciskajām īpašībām. Bet mēs visi arī labi saprotam, ka mums ir dota iespēja labi pazīt tikai ļoti maz cilvēkus, bet mēs uzturam vajadzību pēc viedokļa arī par daudziem citiem. Kaut kas dziļi iekodēts cilvēka dabā.

Presene: https://youtu.be/Mp_zqkTdMJo

Vakar es mainīju savu uzturu uz somewhat vegānisku. Es kaut kā iztēlojos, ka pirmās lomkas būs kaut kur pēc nedēļas, kad man sagribēsies kādu picu vai dedzinātu sieru kādā citā formātā. Gaļa mani pārāk neaizkustina. Ir otrā diena, un man vienkārši nenormāli gribās ēst. Tiesa gan viss arī diezgan lieliski sakrita. Vakar vakarā bija diezgan intensīvi sparingi, plus vēl kāds izdomāja vienpadsmitos no rīta ielikt sapulci klātienē. Ejot pusdienās trijos, protams, pēc šādas fiziskas slodzes man histērija būtu iestājusies neatkarīgi no tā, ko es ēdu, bet es negaidīju, ka būs tik grūti aizlāpīties ar augļiem un šokolādi. Lūk, šo es nebiju ierēķinājis savā plānā. Cita stārpā, šķiet, ka būs uz darbu jāsāk nest savs piens, lai varētu dabūt kafiju.

Bez šaubām, sportot reizēm ir fiziski smagi, bet šodienas treniņš bija kaut kas īpašs. Vai kā teica treneris: "Šodien pastrādāsim uz raksturu."

Neiedziļinoties tehniskās detaļās, sākās viss ar pumpēšanos, un cita starpā man lika skaitīt piepumpēšanās reizes. Piektajā piegājienā es izskaitīju līdz sešdesmit, un tad smadzenes paziņoja, ka kapā viņas ir redzējušas šistādus treniņus, un lai es turpinu šo nodarbošanos kopā ar raksturu. Izvilku līdz ilgi gaidītājam "laiks", bet pa ceļam peldēju kaut kādā narkotiskā sāpju reibumā. Iespējams es tagad zinu, kā ir mirt no traumas. Kāreiz iepriekšējā vakarā man stāstīja, kā ir gulēt savā asiņu peļķē, un šodienas sajūtas šķita līdzīgas šim stāstam. Un tad es uzzināju, ka mani sagaida vēl viens šāds apreibināšanās raunds.

Tā kā man ir noriebusies visa pasaule, gudru sarunu vietā Cēsīs es dienas pirmo pusi pavadīju JūTjūbē. Vai es skatījos boksu? Protams, tāpēc tālāk var nelasīt. Bet ir dažas interesantas lietas notikušas.

Lielākā bomba, protams, ir tā, ka Antonijs Džošua ir pakāsis savas četras jostas kaut kādam meksikāņu (?) tuklītim, kuram ir pārsteidzoši ātras rokas. Masu, protams, pieminēt ir pat lieki. Tagad boksa pasaule ir mērenā ahūnā, jo sapnis par Džošua un Vaildera megacīņu pagaidām ir izsapņots, tā vietā pasaule gaida divas revanša cīņas. Kaut kur tur figurē Brieža klupšanas akmens Usiks, kas savu debiju smagajā svarā ir atcēlis dēļ traumas, bet nav atcēlis arī savus plānus savākt šis piecas jostas. Vienu, starp citu, Džošua atņēma citam nu jau leģendāram ukrainim.

Vēl my man Golovkins piekāva melnādainu jaunieti. Viņš turpina laist cauri sitienus, no kā parasti boksā mēģina izbēgt, bet viņam ir parādījies interesants sitiens pa galvu no augšas uz leju, kas diezgan fiziski spēcīgo, bet nepieredzējušo jaunieti arī atmēkšķēja, lai piebeigtu ar kreiso sāna sitienu. Prieks, ka kungi manā vecumā joprojām ir topā, un spēj iemācīties jaunus trikus. Visi, protams, tagad sapņo par trešo Kanelo un Galovkina cīņu, jo pirmās divas divas pēc būtības neparādīja, vai šinī svara kategorijā ir jauns karalis, vai tomēr vecais tomēr vēl nav atstādināts

Es parasti esmu imūns pret labiem vārdiem, bet kad tevi uzslavē treneris, tas ir patīkami. Jo pārsvarā treniņš sastāv no tā, ka tev stāsta, ko tu dari nepareizi.

Treniņos epizodiski notiek kaut kas tāds, ko ir doma ierakstīt cibā, bet tās ir visādas mazas, negaidītas lietas. Caurmērā tomēr viss ir kā parasti: sparingi, traumas, jauni pretinieki, vienkārši jaunas sejas, kas diezgan bieži vairāk par vienu reizi neparādās utt. Tāpēc arī nekas cibā beigās arī netiek ierakstīts. Bet šodienas treniņš tiešā bija fun, neskatoties uz pēdējā laikā iztrūkstošo miegu. Absudrā kārtā es šodien mācījos staigāt, pie reizes laužot iepriekš iemācītos konceptus, bet tas bija mazliet kā atklāt sev jaunu dimensiju. Protams, nākamajā reizē, kad būs iespēja šo visu izmēģināt ar dzīvu cilvēku, es atraušos pa seju, kam sekos ilgs un grūts treniņu posms, tomēr šis bija vajadzīgs, ka šis viss virzās arī kaut kur uz priekšu, nevis ir nepārtraukta rutīna.

Man ļoti patīk mana pašreizējā trenera iejūtība, viņš vispār ir saulesstariņš, kurš ir sajūsmā par savu meitu, māca džekiem žonglēt ar tenisa bumbiņām n'stuff, bet tas jautājums: "Tev viss labi?" Nē nu, es nāku uz treniņiem trīs reizes nedēļā, vakar atkal dzēru, ne daudz, bet tomēr dienu pirms treniņa, esmu gulējis četras stundas, un tomēr atvilkos uz sparingiem, kā tev liekas, vai man viss ir labi? Un es atbildu: "Jā, viss labi." Pieņemu, ka jautājums ir par treniņu, vai šodien viss ir bijis bez starpgadījumiem un traumām, un, protams, tādā ziņā viss ir labi.

UPD. Un, protams, viņš šēro tādus citātus kā: "There are people who try to make you happy, and there are some people who can make you happy without trying."

Mairi, Mairi, Mairi. Labi, varbūt jāsāk ar mēģinājumiem pārdot "lielo cīņu" ar tekstiem "kad tumsa satiksies ar gaismu". Es ieteiktu katram kopīraiterim dienu pirms kopijas rakstīšanais aiziet uz sparingiem, un tad rakstīt kopijas boksa translācijām. Tā jau ir dedzinošs kauns lasīt soctīklus, lai šo vēl uzkurinātu vēl vairāk, par laimi pagaidām neesmu manījis atsauksmes internetos par šo cīņu.

Tātad, Mairis ir guvis uzvaru līdz šim kontroversālākajā cīņā, un katrs "sarauj, Latvija" šinī situācijā būtu maziski. Es gan neuzskatu, ka vācietis bija pelnījis uzvaru, man vispār riebjas visi šie mazie netīrie triki, lai tik iegūtu izšķirošo punktu, bet es neizslēdzu, ka tiesneši varētu saskaitīt, ka vācietis tomēr ir uzvarējis. Šinī ziņā man patika Vlasovs nākamajā cīņā, kurā izšķīrās nākamais Brieža pretinieks, kurš ļoti pārliecinoši zaudēja, bet atstāja ļoti pozitīvu iespaidu. Pēc cīņas gaitas varēja redzēt Brieža teorētisko pārsvaru, kuru viņš ne pārāk realizēja praksē, tā vietā nedaudz psihoja un bičoja, par ko tiesnesis viņam ari atņēma punktu, lai gan varēja būt tā, ka tiesnesis tieši vācietim atņem vēl vienu punktu, un tad arī būt mazāk kontraversijas. Lai vai kā šī mīcīšanās beidzās Briedim labvēlīgi, novēlēsim Briedim atgūt formu pēc traumas vai operācijas, un skatīsimies uz šo kā uz iespēju briedim nākamajā cīņā pret poli sevi pierādīt. Jā, un Briedis nu jau varētu atļauties intervijas sniegt latviski, un tā visiem būtu labāk.

Toties saldajā ēdienā bija Usika cīņa ar britu. Labi cīņa, Usiks atnāca un izdarīja savu darbu. Brits uzvedās kā histēriska rokzvaigzne, un tas man tik ļoti riebjas, ka neviena uzvara to neatsver, tāpēc divdik patīkami, ka Usiks parādīja atšķirību starp sportu un šovu. Visam klāt Usiks ļoti cienpilni izturējās pret zaudētāju, kuru tikko bija ar dūrēm noguldījis uz grīdas. Usiks ir tik pazemīgs, vienkāršs un jautrs, ka man pat viņa reliģiskums liekas simpātisks. Katrā ziņā būs cīņa jānoskatās vēlreiz, kad būs labākā kvalitātē, tur ir ko pamācīties tieši no konkrētās cīņas.

P.S. Es laikam beidzot sapratu to "savu naidnieku vienu pašu zemē grūdīs". Tas ir ne tikai tāpēc, ka Lāčplēša diena, bet vācietis. Man gan Brieža nākamais pretinieks, polis Glavackis, vairāk straiko kā vācienis, ja salīdzina ar Gevoru/Mikaleanu, bet nu labi. Es visu šo valstisko piederību piesaukšanu saprotu komandu sporta veidos, bet nu nekādi ne boksā.