Es neesmu basketbolu spēlējis... diezgan droši vismaz astoņus gadus. Varbūt vairāk. Es atļaušos vienu diezgan īsu epizodi Ziedoņdārzā neskaitīt. Šodien bija lieliska iespēja atkal paņemt basketbola bumbu rokās. Sākums bija dramatisks, un galvā haoss, bet otrajā spēlē viss atvērās tā, itkā nebūtu šo daudzo gadu pauzes - caurgājieni, tālmetieni. Lai kā es spēlētu, piemēram, futbolu, man viņš nav asinīs, atšķirībā no basketbola, kuru es spēlēju no sešu gadu vecuma. Vienīgi augums man tāds nepiemērots šim sporta veidam.

Žēl gan ka viss beidzās ar sadursmi. Es kaut kā ar savu potīti izdzīvošu, vairāk žēl tā otra cilvēka, kuru es satraumēju. Tas tāds darvas piliens.

Es saprotu, ka cibas ieraksti par sportu neizklausās pārāk inteliģenti, bet tas vairāk ir par tādu kā pazaudētā sevis atrašanas sajūtu.