Pēc episkā rīta ar auto novietošanu, un episkā vakara ar plauktu stellēšanu, mēģinu sareibt no pēdējā alus, pīpēju cigāru, un veros logos pretī. Un neviļus nāk prātā Pearl Jam klips. Sasodīts, cik internāti mūsdienās ir mobili. Vai tiešām? Vai izsakoties Visvalža vārdiem - nu, palasi kādu grāmatu. Papildinot no sevi - vai pieskrūvē plauktu.

https://youtu.be/aDaOgu2CQtI

P.S. Šinī topā Pearl Jam ir ticis trešajā vietā animēto video topā - https://youtu.be/ExvKibHRxc0

Man gan nav ne bērnu, ne māmiņas, jo, kā visi zina, viņa tumsības tēvs ir Vezuvs, un māte jūra, bet, ja reiz visi, tad es ar. Arī sava demigoda gaitās pamanu parasto ļautiņu likteņus.

Pāri ielai ir famīlija, kuras pamanāmākais elements ir televizors, ko novērtējuši ir daudzi. Ir kaut kāds sīks skuķis ar milzīgu rozā plīša radījumu, kura dēļ es neatļaujos pa māju staigāt ar pliku vafeli. Nu, skuķa, ne rozā radījuma. Iedomājies, šodien atnāku mājās, sēžu uz palodzes, bakstu internātus, un tur logos tumšs, un nedeg televizors. Padomāju, ka cilvēki varbūt aizbraukuši Magnolijas skatīties, vai uz zoodārzu mazos lūšus skatīties, vai, ko nu vēl cilvēki dara, kam uz paģirām neienāk prātā noskriet desmit kilometrus. Desmit minūtes - precīzi, un ieslēdzās gan gaismas, gan televizors. Lūk, laime, sabiedrības šūniņa un tradicionālās vērtības. Mājas pavards un mīlestība. Balstīt un popularizēt.

Nē, nu, es esmu kretīns, bet man šķiet, ka es kaut ko daru tomēr pareizi. Šito tradicionālo laimi es ar grītībām, goda vārds. Atpūties, noilgojies, nogribējies - tas ir īstais brīdis un pareizais stāvoklis. Televizors vispār ir vientuļiem cilvēkiem. Vai garlaikotiem.

Vispār, Hesusam gāja smagi. Viņa paša apustuļi diez ko viņam neticēja. Nu, tipa brīnumi, vīns par ūdeni, mirušo augšāmcelšana, tas viss forši. Bet, kad parādās, tu mani trīs reiz noliegsi - yeah, right. Nu, un ar šitādiem kretīniem jāpārraksta rietumu kultūras vēsture.

Man kādu laiku galvā jau ir nobriedusi ideja uzrakstīt zōfismu traktātu primitīvā valodā par alkoholu hedonistiem un snobiem. Esmu jau izdomājis aptuvenus ievadvārdus: "Alkohols ir tavs labākais draugs, ar kuru to dodies uz trakām un jautrām ballītēm, mēdz kopā skumt lietainās dienās, un apspriest un izdomāt visdrosmīgākās un vērienīgākās idejas, bet viņš ir no tiem labākajiem draugiem, kuram tu nekad nedrīksti uzticēt savu maku, mašīnas atslēgas un draudzeni."

Turpinot svētdienā neko nedarīt, kā vien piegružot cibu un galvu, viens onkulis apgalvo, ka "reliģiskā dziņa ir cilvēka sastāvdaļa". Nu, un lai nebūtu tā, lai tādi kretīni kā es par šādu apgalvojumu vienkārši pasmaidītu, doma tiek attīstīta tālāk - "centieni saprast Visumu ir daļa no reliģiskās dziņas, tieši tāpat kā centieni saprast vietu tajā". Un tas jau ir materiāls ko var apcerēt.

Ja vien ar "cilvēki" netiek domāts cilvēku populācijas lielākā daļa, kas radītu tikai jautājumu, kas tad ir pārējie, man gribās apgalvot, ka reliģiskā dziņa nav cilvēka sastāvdaļa. Elpot, piemēram, ir cilvēka sastāvdaļa. Ok, lai sašaurinātu kopu, varētu teikt, ka domāt ir cilvēka sastāvdaļa, bet viens no abiem kaķiem uz mani nīgri paskatītos, un padomātu par mani kādu riebeklību. Bet, atgriežoties pie visuma, lūk, varu godīgi teikt, es necenšos saprast ne visumu, ne savu vietu tajā. Šķiet, tur ir arī problēma. Nē, kaut kādā bērnībā bija interesenti padomāt, kā ir uzbūvēts visums, tik pat lielā mērā, cik interesanti bija, kā ir uzbūvēts iekšdedzes dzinējs. Arī šobrīd ir interesanti pasekot, kā spīdošie prāti cīnās ar jautājumu, tad tas visums izplešas, vai tomēr nē, vai lokālpatriotiskā garā uzzināt, kura ir tā galaktika, ar kuru mēs te sadursimies. Bet tā noteikti nav mana sastāvdaļa. Ne jau man tas visums ēst prasa, vai nodokļus nomaksāt. Mani vecāki bērnībā arī savulaik šausmīgi sadomājās mani par ārkārtīgi garīgu esam, kad es te bībeli palasīju. Būtu labāk piespieduši iet futeni spēlēt, vai mūzikas skolu apmeklēt, citādi dirsā darbs un materiāls. Jā, tas ka liela daļa pat gudru cilvēku stāsta, "man jau tie melnsvārči nepatīk, bet uz baznīcu es šad tad aizeju, jo tur ir tāds miers", tas gan ir tiesa, bet tas nav kaut kas šūpulī ielikts. Nu, varbūt ir, bet dažus apdalīja. Iz sērijas, nebiju mājās, kad dieviņš kaunu dalīja. Bet kurš mudaks gan to nezināja?

Bet, ja zvēriņam tomēr ir jāpakasa aiz austiņas, tad tas pats onkulis ir teicis arī sekojošu frāzi, par ko es ārkārtīgi sapriecājos: "... reizēm aiz apsveikumiem (90 gadu dzimšanas dienā) es nojaušu bailes vai vēlmi gūt apliecinājumu, ka viss būs kārtībā. Bailes ir īstas. Un viss būs kārtībā."

Žēl, ka man darbā nav ciba.

Bet, to jau es tāpat itkā zināju, bet es neesmu īsti vīrietis. Bērnu man nav, kotletes neinteresē un riebjas, ka mani komandē. Un, lai arī unpija izpausmes forma atkal jau ir pārspīlēta un provokatīva, tai domai kas ir starp rindām es pilnībā piekrītu. Starp Marsu un Venēru ir atšķirība, un tas pat nav svarīgākais. Svarīgākai, ka savu nespēju un nevēlēšanos komunicēt nevajag slēpt zem "neviens mani nesaprot" plīvura, pats, tātad, vainīgs, un nevajag ne no viena neko gaidīt. Jā, cilvēki mēz būt viens pret otru forši, un šaujam salūtu, bet pienākums un zvaigznēs kaut kur rakstīts tas viss nav. Tas ir kaut kas iz sērijas - vai tu man tagad stāstīsi, kā man justies?

Bet, kustība "parā pupus" ir atklājusi Viestura Rudzīša šausmīgo plaģiātisma skandālu. Tas viss jau ir bijis.

http://youtu.be/1yALNSd0iME

Ja tu esi kā Luters Kings, tev ir sapnis. Ja tu esi kā Džobs, tev ir risinājums. Ja tu esi kā Adams, tev ir plāns. Ja tu esi kā Krīgers, tev ir tikai murgi.

Stilīgi, laikam, skaitās, ja tu esi kā Luters Kings.

Vēl viena no tām lietām, kuras es nevaru saprast. Vairākās dimensijās. Kā vispār ir iespējams tā dzīvot? Kurā smadzeņu stūri spēj rasties ideja kādu nogalināt, dies pasarg, vēl arī aizstāvot kaut kādu nebūt svētumu? Un kā, nu kā visām un katrai dievgosniņai atsevišķi var ienākt prātā ideja, ka baznīca un organizētā reliģija ir tā vieta, kur meklēt jēgu, gaišumu un mīlestību, kad apkārt ir tik daudz piemēru tam, ka tā ir normāla prakse sacepties, aizskārties, dusmoties un pat viens otru sist nost, jo, redz, tu visuma valdnieku un radītāju sauc citā vārdā nekā citi, un apliecini savu ticību, cieņu un mīlestību pret viņu veicot citādas darbības nekā citi?

Bļeģ, es nākamajā pieturā gribu izkāpt, jo šis sabiedriskais transports brauc ne tanī virzienā, kurā es vēlos nokļūt.

http://youtu.be/d8jKyQLrR3w

Sociālās zinātnes izštudierēt būtu vērts kaut vai tādēļ, lai mēģinātu saprast, kā, nu kā, pļaķ, attēlā redzamais var notikt?

Es saprotu, ka ir pareizticīgie motociklisti, krievu maši ar trešā reiha iezīmēm, un citādas sabiedriskas izpausmes. Arī pie Siguldas ir "harmonijas parks", un es zinu, kur tepat netālu atrodas "Sargtornis". Mazliet mazāk, bet tomēr es vēl kaut kā spēju aptvert, ka Krievijā ir vairākas komunistiskās partijas. Nu, mazums, mums te ir kaut kāda Krievu kaut kas tur partija, visādi Lindermani un Osipovi. Tas, ka viņi tur kaut kur tādi ir, vēl neko pats par sevi nenozīmē. Jebkurā sabiedrībā ir arī cietumi un trakonami. Bet tas, kas ir redzams bildē, tas ir kaut kāds pizģec! Tas taču ir parlaments, un tie ir tautas pārstāvji? Right? Kā, nu kā tas viss zvērudārzs tur ir ticis? Tak runā, ka krievi arī esot cilvēki, viņi lieto aifōnu, apmeklē Rammstein koncertus, lieto internetus un mobilās aplikācijas, tūkstošiem iet protesta akcijās pret represīvo varu. Kas tieši vieņiem notiek vēlēšanās, a? No mežiem izlien simts miljoni troļļu apauguši ar mušmirēm, kas cilvēku uzvalkā redz reizi četros, vai cik tur gados, pie vienīgās miesta bodes, kur pārdod tikai sāli, šņabi, spičkas un formas rupjmaizi? Džīzas, pat ISIS māk filmēt viģikus, un likt jūtjūbē.

Es, protams, nevaru pretendēt uz visaptverošām zināšanām par to, kas reāli notiek Krievijas politikā. Tik pat labi var sabildēt Saskaņas Centru, kas svinīgajā saeimas sasaukumā kā pāvi staigā ar Latvijas karodziņiem, piespraustiem pie žaketes atloka, un izdarīt visaptverošus secinājumus. Bet šo bildi, atkal jau, internetos ielika viens maskavietis, kas par šo skatu arī ir mēreni ahūnā.

Visa maksāšana par digitālo televīziju ir reducējusies līdz raidījumam "Food Factory", jo nav seriālu ko skatīties. (Mozart in the Jungle, The Fall, The Following... bōōōōring waste of time.) Tur rāda un stāsta, kā daži onkuļi un tantes iemanās saražot tik un tik miljonus kūciņu, cepumiņu, konfekšu un pudeļu alus gadā, un saliekot to visu kaudzē, rindā, vai salejot vienā traukā, var uzkāpt līdz mēnesim, aptinot piecus Amurikas štatus piecas reizes, un piedzirdīt trīs Aleksandra lielā armijas. Un visas tās mašīnas ir tik krutas, ka vēl arī katru konfekti un cepumiņu iemanās iepakot individuālā apvalciņā. Redz, pirms mašīnas iegādes tantes un onkuļi cēlās četros no rīta, lai izceptos mandeļu mīklas kukulīšus sagrieztu šķēlītēs, un mērktu šokolādē. A tagad - hujkakš, un 500 štukas cepumiņu katru dienu sagriež un šokolādē iemērc mašīna, un onkuļi un tantes pārstumj tikai ratiņus.

Un tu skaties uz tiem milzonīgajiem cipariem, un domā - tur takš pietiek ar piecām fabrīkām, lai ar cepumiņiem apgādātu visu Amuriku. Ko dara visa pārējā Amurika? A visa pārējā Amurika taisa Feisbūkus, Holivudas filmas un izpilda veca Maikla Džeksona dziesmas uz madalīna, kas tēsts no kāda Ņujorkas parka soliņa vecajiem dēļiem. Nu, vai, vismaz, spēlē grandžu. Vienvārdsakot, ja cepumiņu var saražot divreiz lētāk, viņu noteikti vajag saražot divreiz lētāk, jo tas ir tik nenormāli kruta. Nu, kruta tas, protams, ir tik tālu, kamēr divreiz lētāks cepumiņš nozīmē to, ka tev paliek nauda pāri kaut kam citam, nevis ir iemesls nopirkt un apēst divus mandeļu cepumiņus ar šokolādi.