Es, protams, saprotu kādi ir ieguvumi attiecības noformējot oficiāli, bet, ja vien tā nebija smalka man nesaprotama ironija, divu cilvēku juridiski nenoformētas attiecības saukt par maucību, tas ir svaigi.

Un kā saucas precības dēļ īpašuma, mantojuma, un, lai "pēc 50 vergošanas gadiem, tev neiespertu ar kāju pa pēcpusi"? Paga, paga, paga... jā, es zinu atbildi.

Tanī visā var riktīgi apjukt. No vienas puses maucība ir tad, kad vieni nevēlas juridiski formēt savas partnerattiecības, no otras - kad citi vēlas, lai juridiski tiktu atzītas viņu partnerattiecības. Tradicionālās vērtības my ass. Ja nu kas notiek, drīkst mani arī eitonazēt. Gan jau gana nodokļos esmu nomaksājis, lai būtu nopelnījis mazliet uguns un kvadrātmetru publiskās zemes.

Es, tāpat kā Zigmars, lasu internātus, tāpēc arī viskautko uzzinu. Piemēram to, ka Zigmara iznāciens no skapja nav bezgaumīgs joks, bet gan adekvāta reakcija. Nu ko, beidzot mums nav ne šaubu ēnu, ka Zigmars ne tikai lasa internātus, bet arī apmeklē solāriju, mīl Jēzu un guļ ar savu sievu. Visu cieņu par šādu drosmi. Ne katrs ir gatavs šādam solim, pēc kura visādas amatpersonas un ierēdņi pauž savu viedokli, ka tāds preteklis kā Zigmars nedrīkst būt LNO vadītājs, jo operas tumšajos pagrabos Žagars ir noslēdzis paktu ar sātanu, ka par LNO vadītājiem drīkst kļūt tikai geji. Visi, skatoties uz Zigmara franču aristokrāta ūsiņām un sasuku, padomāja, nu vai nav viens lielisks operas vadītājs? Un še tavu nesmukumu. Bet, bija jau arī laiks. Latvijā, kur visi īpašumi ir iztirgoti ķīniešiem, taču ir tik reta parādība - balts, pat pēc solārija, kristīgs, heteroseksuāls vīrietis. Par tādiem katru otro dienu preteklības raksta pašmāju tikumiskākais, gaišākais un godīgākais cilvēks Jurģis Liepnieks, ka tam beidzot bija jāstājas pretī. Vīrieša un sievietes savienība Latvijā ir tāds retums kā spārnainā cūknātre un pogainais ronis, un ziņa par to nākamajām paaudzēm bija jānodod šo faktu pieminot satversmē.

Bet Rinkevičs gan ir glumjš preteklis. Nepietika jau ar to, ka pilsētā runāja, un interneta komentāros rakstīja, ka šis velk uz bekas godīgus tautudēlus, kuri nav paspējuši paslēpties alus pagrabos, tak viņš vēl ņem un visiem iebiedētajiem heteroseksuālajiem baltajiem vīriešiem visā pasaulē paziņo - ja tu esi atbraucis uz Latviju, neceri izsprukt sveikā. Šinī valstī es esmu alfa peģiks, un citiem peģikiem, tādiem kā Kobzons un Gazmanovs, šeit nav ko darīt. Un visa tradicionālo vērtību pasaule šausmās noelsās, un aiz bailēm ķērās pie ieročiem. Putins aiz bailēm par pareizticīgo baznīcu sāk apzināt senās slāvu teritorijas, tomēr, aiz bailēm tikt Edgara spalvainajās rokās, pārbauda arī bēgšanas maršrutus uz Zviedriju, vai kur nu vēl klusiņām pa jūras dzelmi var aizlaisties. Islāma pasaule vispār ir tādā šokā, ka nolēmusi izveidot jaunu patvērumu īsteniem ticīgajiem, un pat sākusi iznīcināt liberālākās islāma ticības formas - nedod dies. Vienvārdsakot, visi ahūnā, un pat Džordžs Maikls baidās apmeklēt publiskās tualetes.

Lai gan dvēseliskais stāvoklis man šobrīd vairāk atbilst jēdzienam "nepiš", tomēr tās jūsu diskusijas parāva vaļā filozofisko noti, un jautājumu, kas ir sabiedrība? Es zinu, ka ir onkuļi un tantes, kas jau piedāvā kaut kādas definīcijas, bet man vairāk gribās pa cibu paālēties.

Lūk, kāpēc seksuālajām minoritātēm tik ļoti gribās pāru attiecības? Un kas būs, ja iznāks cilvēki ielās, un prasīs juridiski atzīt poligāmiju? Un es nesaku, ka nevajag atzīt, vajag atzīt visu, visiem atļaut visu. Un atkal jau, ko nozīmē atzīt? Mantošanas tiesības? Tiesības izlemt, vai pēc nāves ļaut, vai neļaut izņemt aknu? Uz ko tas viss ir tēmēts sabiedrības interešu vārdā? Vai, kā Rammtein dziesmā: "You've got a pussy, I have a dick-ah. So what's the problem? Let's do it quick!"

Ir aizdomas, ka gaisu jauc nepilngadīgie, un citi garā un gribā vājie. Piemēram, es no tevis paņemu maciņu, tu man īsti to maciņu nemaz tā i negribēji dot. Viss, policija, cietums. Atņem Jānītis Pēterītim ābolu, nu, varbūt kaut kādu rājienu arī dabūs. Savukārt, divi pieauguši cilvēki vienojas, ka darīs viens otram sev viens saprotamas lietas, un abi ar to visu ir mierā, viss kārtībā. Lūk, bet tikko sirms onkulis, nosacīti sauksim viņu par Lato Lapsu, sarunā ar sešpadsmitgadīgu skuķi darīt visādas lietas, takš atskries kāds un teiks, ka te vajag policiju un cietumu. Nu, un kur mēs ar tādu loģiku tiekam uz priekšu?

Tālāk labāk, atnāk jaunietis pie vientuļas vecmāmiņas, kas jau kādu laiku ir pilngadīga, atnes pienu, āboļus, baltmaizi ar doktordesu, un skat, vecmāmiņa jau raksta testamentu. A ko sabiedrība, un reizēm arī policija? Krāpnieks! Cietumā tādu!

Lūk, tā sabiedrības "vienošanās" par lietām, kas ir ok, un kas nav, ir visai dīvaina lieta. Un nevajag te vicināt man sejā demokrātiju, viņa sen jau ir pārprasta. Un vispār, uz planētas zeme ir tik dažādas sabiedrības formas, ka teikt, ka šeit esošie onkuļi skruļļainās parūkās ir tie labākie, ir šaurs skatījums un iedomība. Un tad jau, protams, tas Kanta imperatīvs, itkā pirms Kanta sabiedrības nebija.

Lūk, fragments no Pink Floyd, Live at Pompeii (Cik kruta ir tas? Precīzi piektajā minūtē!), kur Mansons nenotur vālīti. Ok, ok, miljons ieraksta mēģinājumu, visdrīzāk arī skaņu celiņš neatbilst bildei, un tā. Bet tomēr tas ir tik kruta, ka cilvēks ir tik ļoti koncentrējies vienai lietai, un pat arī gatavs tādam pavērsienam, tomēr šāds kāzuss neaptur pasākumu. Tev kaut kas krīt no rokām, tu pats krīti, tev pat varbūt sāp, vai vēl miljons šķēršļu, bet tu saņemies, celies un turpini, nevis, nezinu... met raketi pret zemi. When the going gets tough, the tough get going.

Nez, kas vairāk ir filozofija? (Es zinu, ka daļa adresātu cibu baigi vairs nelasa, bet uz svētdienām varētu arī iespringt) Monologs (viedoklis), dialogs (intervija), vai diskusija (es pat nezinu... protokols?)? Katrā ziņā šķiru pāri intervija, kamēr atduros kārtējam adoptējam rakstam par Partenonu. Ok, intervijas man vispār patīk maz, un tikai ar izciliem cilvēkiem, kas kārtējo reizi norāda manas īpatnības ar autoritātēm. Bet kas pa lielam ir intervija. Saruna, ar kuras gaitu rezultātā var nebūt apmierināts ne intevētājs, ne intervējamais. A tā, cilvēks izklāsta savu domu strukturēti un pārdomāti.

Citās ziņās, globālajā videonomā dabūju kaut kādas kvalitātes Pink Floyd live at Pompeii. Ņemot vērā kādas grūtības un kustības ar šo materiālu notiek YouTube, vajag lokālu kopiju. Varētu jau arī nopirkt, bet DVD formātu tā arī neesmu apguvis. Man kaut ko analogu, vai pilnīgi digitālu. Šito pa vidu es nesaprotu.

Es vēl neesmu atradis to dainu skapi, no kura iznākt, bet tā seksuālo minoritāšu tēma nebeidz rimties. Varbūt kaut kur notiek kaut kādas aktīvas darbības, kāpēc pēdējo nedēļu laikā regulāri kāds piemin 2015. gada praidu. Lūk, mani žīd-islām-kristieš-geju nīstošie paziņas feisītī šēro Veidamanes svēto sašutumu. Sēžu labierīcībās ar atkārtu žokli, jo kur gan vēl lasīt Necīņas rakstus, un mēģinu atrast pieturas punktu, lai nenogāztos trolejbusā. Es, protams, esmu informēts, ka kristiešiem nepatīk geji, jo kaut kādā vecā grāmatā jaunā iespiedumā esot rakstīts, ka vīrietim neklājas melot vīrietim, un tā esot dievam nevēlama nodarbe. Es arī aptuveni zinu, ka Veidemane un viņas lasītāji ar aizdomām skatās uz cilvēkiem, kas nepērk pienu divlitru pakās, un viņiem ir viedoklis. Arī es akurāt neskrienu klāt katram gejam izteikt apbrīnu, un nemēģinu noskaidrot uz cik procentiem viņš ir homoseksuāls. Taču Veidemanes izpratne par demokrātiju un argumentāciju man bija pārsteigums. No tā man rodas tikai divi secinājumi - Veidemane ir vai nu stulba, vai demagogs.

Vispirms par valsts lomu šajās "orģijās". Redz, Vinķele neieklausoties "67% Latvijas iedzīvotāju". 100 mīnuss 67 pēc maniem aprēķiniem sanāk kaut kādi 33 procenti, kas, pat pieņemot, ka ar iedzīvotājiem bija domāti vēlētāji, ir kripatiņu vairāk kā atbalsts partijai Vienotība pat partijas labākajos laikos. Līdz ar to apgalvot, ka Vinķelei pietrūkst mandāta nepaust sašutumu par "orģijām" Rīgā īsti nav. Priekš tam ir Urbanoviči, Iesalnieki un Veidemanes darba devējs, tie lai arī pauž savu sašutumu. Daudzi nepaužot sašutumu, jo baidās no Geiropas nosodījuma, un iespējas pazaudēt kaut kādas fondu naudas? Nu, jā, tas ir tas slavenais politiskais kompromiss, kas ir demokrātiskā procesa sastāvdaļa. Ja Necīņas lasītājam pajautāsi, vai viņam traucē geji, skaidrs, ka viņš teiks, ka traucē. Bet ja nostādīsi jautājumu formā, "davai, Kalniņ, no tevis mēnesī sotaks pretgeju nodoklī, un šiten nenotiks neviens praids, un neviena viendzimumu laulība", tad izrādīsies, ka Kalniņam patiesībā nemaz tik ļoti neinteresē, kas notiek viņam nepazīstamu cilvēku guļamistabās. Vienai iedzīvotāju daļai ir pilnīgi pofig, ka kāds ir iznācis ar varavīksnes karogu Rīgas ielā meklēt sapratni, tikmēr salīdzināmi lielai daļai ir pofig, ka daļai Latvijas iedzīvotāju rodas vēlme reizi gadā doties uz Aglonu... es pat īsti nezinu, ko viņi tur dara un meklē. Un, ja reiz par naudām, tad pēdējai aktivitātei valsts pat dod naudu.

Otra daļa, protams, ir par to, no kā Veidemane baidās. Izrādās, no tā, ka te kaut kas ir ievazāts, notiks orģijas, un tiks lauzti viņas stereotipi. Nu, stereotips nav kāja, darba nespējas lapu nedos, tas tiesa. Bet tā tradīciju piesaukšana mani joprojām neliek mieru. Liksim mierā mamutus, vai viduslaiku Rīgu, bet apskatīsim kādu pārskatāmu periodu, ko Veidemane būtu pieredzējusi pati. Kas tad mums te šķīstajā zemītē ir ievazāts pēdējā laikā? H&M, Maķītis, demokrātija, preses un vārda brīvība, un vēl virkne nešķīstību. Jā, geju, seksa un džeza Padomju Latvijā nebija. Man gan stāsta, un padomju krimināllikums arī apstiprina, ka šo lietu nebija mazliet citādā veidā, ja salīdzina ar Maķīti un preses brīvību. Bet tad cūkas liberasti ņēma un ievazāja vispirms liberālu ekonomiku, un tad visas pārējās liberālās netiklības. Nu šausmas. Takš pat Lembim nekādas naudas vairs nepietiek nopirkt pilnīgi visas avīzes, iecelt visas amatpersonas, un nokušināt visas ģeķīgās runas. Un tad vēl tie visi jūsu interneti.

Bet, ja nopietni, "haters-gonna-hate", bet kur viņiem iekšā ir tik daudz enerģijas nīst? Šodien nīstam gejus, rīt citus izvirtuļus, kuri nepērk tradicionālo pienu Annele divmetrīgās pudelēs, parīt viens Ķeizars, viena baznīca. Un tur jau skaties, vispirms sūdu maisiņus mainām pret mietiem, un tur jau saradīsies entuziasti, kas būtu gatavi par godīgu samaksu arī "stūra mājās" pastrādāt.

http://youtu.be/Uogqt9qGCCA

Vo! Kamēr Kirils raksta par dirsām (gan jau novembra numurā būs atkal pirkstu mētāšana par Banksy), tikmēr Artis Svece par neandertāliešiem. Kamēr skolas grāmatās skaidri un gaiši ir rakstīts, kāpēc cilvēki uz alu sienām zīmēja dzīvniekus, tikmēr vēsturnieks stāv pie četrdesmit tūkstoši gadus vecas rūtiņas, un saprot, ka no vēstures neko nezina. No tā faktiski izriet fakts, ka gudrs ir nevis tas, kurš kaut ko zina, bet tas, kurš ir gatavs faktu apšaubīt. Argumentēti apšaubīt, protams, ir ļoti labi, bet vispārīgā gadījumā stāsts atkal par slaveno kritisko domāšanu. Un kritiskās domāšana kontekstā varam pieminēt gan Pūķina propagandu, gan mūsu pašu vēlēšanas.

Lūk, kā pie tās nonākt, tas ir tas jautājums. No sākuma mums māca meitenes neraustīt aiz bizēm, pēc tam kā faktu pasniedz stāstu, kāpēc alu cilvēki zīmēja dzīvniekus uz alu sienām, un pēc tam prasa kritisko domāšanu. Nu, ne visi gan prasa. Bet nav jau tā, ka katram ir iespēja ieraudzīt četrdesmit tūkstošus gadus vecu klintī iekaltu rūtiņu. Nu, gluži zemē nav metama arī pieredze, kad trīs klases vecāks skolasbiedrs tev izkrāpj divus rubļus, tur ātri var iemācīties neticēt visam, kas uz sētas rakstīts. No otras puses, piecdesmit gadi un trīs bērni ar nekādi nepasargā no iespējas šķirties no naudas summas krāpnieku labā, kas ir lielāka par diviem rubļiem. Vienvārdsakot, ej nu sazin, kur tas gudrības avotiņš tek.

Citās ziņā, ir jau dzīvē nodarbes, kur jādara kā tev saka, nevis jāuzdod miljons stulbu jautājumu. Mani jaunībā darbā par pesimistu bija pat iesaukuši, jo jebkurā risinājumā es saskatīju riskus, uzdevu kaudzi stulbu jautājumu, un nekādi neuzlaboju procesa ātrumu. Taisnības labad jāteic, ka kļūdu manā kodā bija visai maz, salīdzinot ar tiem, kas rezultātu piegādāja ātri

Varbūt man būtu labāk neuzprasīties, bet šodien kaut kā uzduros uz ēst gatavošanas tēmām. Ok, precīzāk izsakoties, sievietes un ēst gatavošana. Pirmais trololo ir no koelju un tradicionālo vērtību plauktiem, kur līdzsvars ar kosmosu tiek meklēts vārot zupu, savukārt citur tepat cibās pīpls nāk ārā no skapja ar kaut ko iz sērijas: "kotletes nemāku, tad jau par minetu laikam nav jēga ilūzijas lolot". Vot, kas tas tāds ira ar to ēdienu, a? Man pirmā asociācija ar mēģinājumiem kādu vardarbīgi pabarot ir saistīta ar mātēm. Otrā - ar zosu aknām. A mūsdienās nav tā, ka čili kon karne katrs hipsters ar ūsām un aizsietām acīm spēj uzvārīt, un varbū ne karne, un varbūt ne uzvārīt, bet tas jau no slimības vēstures atkarīgs? Un arī tad, ja nu galīgi negribās seleriju kātus kapāt, burgerus, kebabus un picas pilsētā var atrast vieglāk kā bankomātu, ja nu negribās gluži iet uz Muklāju pēc līdakas kroketēm, vai Valmiermuižu pēc pīles kājas?

Un vispār, visādiem sliņķiem un darbaholiķiem ir izdomāta itāļu virtuve.

Ielidoja kaut kāds spams par žurnāliem, kur vienam uz vāka ir Dons Dreipers, un man ienāca prātā doma, ka es esmu galīgi zudis cilvēks priekš kaut kādiem Men's Health redaktoriem. Nu, nav gan arī tā, ka es jebkad iepriekš būtu bijis baigais glamūra lasītājs, bet vienmēr jau var cerēt uz pusmūža, vai identitātes krīzi. Kā cilāt hanteles, un grauzt lapu salātus? Futene, alus, čili kartupelīši. Kāds ir labākais alus? Ale House. Viskijs? Muklājs. Hipsterīgākās frizūras? Frizētava blakus darbam. Klōzītes? Aha, tās kuras rotā logo, kas tulkojas kā "es esmu ideots bez savas gaumes, tāpēc es abonēju žurnālus". Nu, varbūt vienīgi ar "Jaunkundz, vai jūs spēlējat klarneti?" tipa frāžu zināšanu nevaru palepoties, bet priekš tā mums tagad ir viens kolēģis.

Starp citu, par kolēģi - pirmo reizi piedalījos alus dzeršanas sacensībās, un mūsu komanda uzvarēja. Tas gan bija jau nedēļu atpakaļ.

Moš man arī sākt rakstīt pašpalīdzības blogu? Tādas tēmas kā: "Deviņos no rīta nav par agru", "Čilli kartupelīšu dzīvības enerģija", "Atrodi Nirvānu ofisā klausoties metālu", "Kā pīpēt, un neuzskatīt sevi par pīpētāju" un "Zilumu tonizējošās īpašības". Es gan, laikam, būtu par slinku kam tādam, kas arī ir daļa no šī dzīvesstila.