Lai gan dvēseliskais stāvoklis man šobrīd vairāk atbilst jēdzienam "nepiš", tomēr tās jūsu diskusijas parāva vaļā filozofisko noti, un jautājumu, kas ir sabiedrība? Es zinu, ka ir onkuļi un tantes, kas jau piedāvā kaut kādas definīcijas, bet man vairāk gribās pa cibu paālēties.

Lūk, kāpēc seksuālajām minoritātēm tik ļoti gribās pāru attiecības? Un kas būs, ja iznāks cilvēki ielās, un prasīs juridiski atzīt poligāmiju? Un es nesaku, ka nevajag atzīt, vajag atzīt visu, visiem atļaut visu. Un atkal jau, ko nozīmē atzīt? Mantošanas tiesības? Tiesības izlemt, vai pēc nāves ļaut, vai neļaut izņemt aknu? Uz ko tas viss ir tēmēts sabiedrības interešu vārdā? Vai, kā Rammtein dziesmā: "You've got a pussy, I have a dick-ah. So what's the problem? Let's do it quick!"

Ir aizdomas, ka gaisu jauc nepilngadīgie, un citi garā un gribā vājie. Piemēram, es no tevis paņemu maciņu, tu man īsti to maciņu nemaz tā i negribēji dot. Viss, policija, cietums. Atņem Jānītis Pēterītim ābolu, nu, varbūt kaut kādu rājienu arī dabūs. Savukārt, divi pieauguši cilvēki vienojas, ka darīs viens otram sev viens saprotamas lietas, un abi ar to visu ir mierā, viss kārtībā. Lūk, bet tikko sirms onkulis, nosacīti sauksim viņu par Lato Lapsu, sarunā ar sešpadsmitgadīgu skuķi darīt visādas lietas, takš atskries kāds un teiks, ka te vajag policiju un cietumu. Nu, un kur mēs ar tādu loģiku tiekam uz priekšu?

Tālāk labāk, atnāk jaunietis pie vientuļas vecmāmiņas, kas jau kādu laiku ir pilngadīga, atnes pienu, āboļus, baltmaizi ar doktordesu, un skat, vecmāmiņa jau raksta testamentu. A ko sabiedrība, un reizēm arī policija? Krāpnieks! Cietumā tādu!

Lūk, tā sabiedrības "vienošanās" par lietām, kas ir ok, un kas nav, ir visai dīvaina lieta. Un nevajag te vicināt man sejā demokrātiju, viņa sen jau ir pārprasta. Un vispār, uz planētas zeme ir tik dažādas sabiedrības formas, ka teikt, ka šeit esošie onkuļi skruļļainās parūkās ir tie labākie, ir šaurs skatījums un iedomība. Un tad jau, protams, tas Kanta imperatīvs, itkā pirms Kanta sabiedrības nebija.