Varbūt man būtu labāk neuzprasīties, bet šodien kaut kā uzduros uz ēst gatavošanas tēmām. Ok, precīzāk izsakoties, sievietes un ēst gatavošana. Pirmais trololo ir no koelju un tradicionālo vērtību plauktiem, kur līdzsvars ar kosmosu tiek meklēts vārot zupu, savukārt citur tepat cibās pīpls nāk ārā no skapja ar kaut ko iz sērijas: "kotletes nemāku, tad jau par minetu laikam nav jēga ilūzijas lolot". Vot, kas tas tāds ira ar to ēdienu, a? Man pirmā asociācija ar mēģinājumiem kādu vardarbīgi pabarot ir saistīta ar mātēm. Otrā - ar zosu aknām. A mūsdienās nav tā, ka čili kon karne katrs hipsters ar ūsām un aizsietām acīm spēj uzvārīt, un varbū ne karne, un varbūt ne uzvārīt, bet tas jau no slimības vēstures atkarīgs? Un arī tad, ja nu galīgi negribās seleriju kātus kapāt, burgerus, kebabus un picas pilsētā var atrast vieglāk kā bankomātu, ja nu negribās gluži iet uz Muklāju pēc līdakas kroketēm, vai Valmiermuižu pēc pīles kājas?

Un vispār, visādiem sliņķiem un darbaholiķiem ir izdomāta itāļu virtuve.