Vo! Kamēr Kirils raksta par dirsām (gan jau novembra numurā būs atkal pirkstu mētāšana par Banksy), tikmēr Artis Svece par neandertāliešiem. Kamēr skolas grāmatās skaidri un gaiši ir rakstīts, kāpēc cilvēki uz alu sienām zīmēja dzīvniekus, tikmēr vēsturnieks stāv pie četrdesmit tūkstoši gadus vecas rūtiņas, un saprot, ka no vēstures neko nezina. No tā faktiski izriet fakts, ka gudrs ir nevis tas, kurš kaut ko zina, bet tas, kurš ir gatavs faktu apšaubīt. Argumentēti apšaubīt, protams, ir ļoti labi, bet vispārīgā gadījumā stāsts atkal par slaveno kritisko domāšanu. Un kritiskās domāšana kontekstā varam pieminēt gan Pūķina propagandu, gan mūsu pašu vēlēšanas.

Lūk, kā pie tās nonākt, tas ir tas jautājums. No sākuma mums māca meitenes neraustīt aiz bizēm, pēc tam kā faktu pasniedz stāstu, kāpēc alu cilvēki zīmēja dzīvniekus uz alu sienām, un pēc tam prasa kritisko domāšanu. Nu, ne visi gan prasa. Bet nav jau tā, ka katram ir iespēja ieraudzīt četrdesmit tūkstošus gadus vecu klintī iekaltu rūtiņu. Nu, gluži zemē nav metama arī pieredze, kad trīs klases vecāks skolasbiedrs tev izkrāpj divus rubļus, tur ātri var iemācīties neticēt visam, kas uz sētas rakstīts. No otras puses, piecdesmit gadi un trīs bērni ar nekādi nepasargā no iespējas šķirties no naudas summas krāpnieku labā, kas ir lielāka par diviem rubļiem. Vienvārdsakot, ej nu sazin, kur tas gudrības avotiņš tek.

Citās ziņā, ir jau dzīvē nodarbes, kur jādara kā tev saka, nevis jāuzdod miljons stulbu jautājumu. Mani jaunībā darbā par pesimistu bija pat iesaukuši, jo jebkurā risinājumā es saskatīju riskus, uzdevu kaudzi stulbu jautājumu, un nekādi neuzlaboju procesa ātrumu. Taisnības labad jāteic, ka kļūdu manā kodā bija visai maz, salīdzinot ar tiem, kas rezultātu piegādāja ātri