bra, shoe and biscuit

Where feelings come to die

doesn't listen

“Give a man a fire and he's warm for a day, but set fire to him and he's warm for the rest of his life.”
- Terry Pratchett

Navigation

September 15th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
piektdien VZ atrada iešanas iet maršrutu no viena mazmiesta uz otru. paskatījāmies, ka vlak ir vienos no galvenās stacijas. ok.
sestdien VZ sadingo un pamodina mani ap vienpadsmitiem, bet nu.. visi tādi drusku tādi un šitādi. tiek nolemts iet iet tomēr urbāni.
urbāni.

aizgājām uz pastu, tad iekāpām tramvajā un tad metro. aizbraucām līdz Florenc stacijai un devāmies Karlīnā. līdz upei un tad gar upi. pa ceļam tiek redzēta zaja uz veļika ar groziņu aizmugurē. groziņā, protams, ka maza formāta sunītis. viss tāds skatās visapkārt. un tad tas devaiss for all your uzkāpt un nokāpt needs. nosmējāmies. ejam. akmentiņi, tas viss. Karlīnā visur, ja arī apmaldās, nav jāiet pa to pašu ceļu atpakaļ. aizejot līdz Libeň, VZ sajūtas apmaldījies. nedaudz gūgles un ejam. aizgājām, protams, ka nepareizi. tur trīsreiz nācās iet atpakaļ pa to pašu ceļu. tā nav nekāda Karlīna, ja!

ejam pa ielu gar upi, VZ visu laiku skumji skatās uz leju, tur gar upi iet taka un činkst, ka grib iet tur. bet eventually arī mēs tiekam iet gar upi. proper gar upi pa asfaltu. viss norm. nananā. saule spīd, visi līksmi. bet nu, neviens nav attapis, ka jāieiet nopirkt ūdens. man tur kaut kāds aizķēries somā, bet nu, eh. iedzeram ūdeni un skumji saku: "teikt, ka we're low on water, seems a bit strange right now" un ballītes orgkomiteja domīgi paskatās uz upi. aizgājām līdz Trojai. tur nesaprotami laivošanas svētki. brr. ejam tālāk. tiek secināts, ka vajadzēs bankomātu. Trojā esot. nu ok. ejam uz bankomātu, a tur vēl kaut kādi svētki. kaut kāda persona dīdžejo. gribējās viņai ieteikt bārbiju listi, kas mums te sataisīta. vēl tiek secināts, ka te ir vīna festivāls un visi ir estēti ar vīna glāzēm rokās. ar kaut kādu cash kabatā ballītes orgkomiteja apm dodas tālāk. gar upi, protams. apiet zoo.

pa ceļam tiek novērota zaja uz skrituļslidām, kura izskatās, ka grib vienkārši apsēsties un sākt raudāt. bet nu, visi saprot, ka nevar, jo pēc tam huj piecelsies ar tām hujetām uz kājām. kaut kādā brīdī sanāk drusku iet uz leju un tāds kā līkums tieši lejā. zaja sāniski ar savām skrituļslidām kāpj. noņirdzāmies, ka gan jau negrib iepist upē. VZ teica, ka gribas palīdzēt. norādīju, ka zaja ir tik sakoncentrējusies uz savu darāmo, ka tur palīdzēšana tikai izsitīs no domas un beigās upē iepisīs zaja, VZ un gan jau by proxy arī es, iespējams, ka vēl daži garāmgājēji. nolēmām, ka lai jau zaja pati tomēr tiek galā.

ejot tālāk, pamanam, ka pa priekšu iet ļoti lēni cita zaja. kamēr VZ piezīmē, ka viņa laikam ir dzīvi sapratusi un tāpēc nesteidzas, zaja savelk uz augšu apenes zem savas kleitas. es skaļi secinu, ka dzīvi varbūt, bet apakšveļas izmērus gan nav sapratusi. mirklis klusuma, pārdomu un no manis iznāk teikums: "Grūti būt apgarotam, ja apenes visu laiku krīt nost!"

vēl vispār visu laiku sanāca iet garām vieniem un tiem pašiem cilvēkiem. wut? neko. ok. ejam. labi ejas, saprotiet. nu un ejam tā, ejam šitā gar upi. bet man sāk rasties pārdomas par to, cik urbāni tas viss šobrīd ir. es, protams, ka kleitā un sandalēs, vane.

aizejot līdz Klecany tiek secināts, ka arī tur ir pilsētas svētki. tur vizinās ar motorlaivu, lej upē ūdeni un vispār nodarbojas ar hujovu huiņu. bet nu, ejam gar upi, fuck you that's why. un tad tiek kāpts iet gar upi pa zemes taku. man atkal rodas pārdomas par "urbāno iešanu", bet nu. VZ prātīgi piezīmē, ka tiltu ir tik, cik ir, un vlak ir otrā upes pusē. vispār vakar likās, ka visi pasaules veļikotāji bija sarosījušies un visu laiku jākāpj malā, lai tos palaistu. un sāk gribēties pivci. labi vismaz, ka ūdeni nopirkām. bet nu tilta nav un nav. nav un nav. ej tik.

aizejam tagad līdz kaut kādam čemodāna paskata kuģītim, kas it kā ved pāri upei. visi apstājas padomāt. VZ atkal paprasa gūgles kartēm padomiņa. tur saka, ka nē, nu, tomēr būs tilts drīz. tur būs Řež. visi nopūšas, salasa plūmes pa ceļam (kaķ: vai tas skaitās kā brokastis? VZ: lai var sākt dzert? kaķ: aga. VZ: skaitās!) un iet. aizejot līdz tiltam tiek mazliet drūmi retoriskie jautājumi uzdoti, ka tilts ir, a kā tur augšā tikt? ballītes orgkomiteja, protams, vieglākos ceļus nekad nav meklējusi un tāpēc atrod dīvainu maztaku, pa kuru, šķiet, ka var uzkāpt uz tilta. aizejot līdz riktīgam smilšanainam stāvumam, teicu VZ, kurš jau bija uzkāpis, ka man šobrīd galvā milzu burtiem flashing uzraksts "urbānā iešana". nopūšos un kāpju. vienā brīdī drusku jāatvelk elpa un jāizkalkulē, kur likt nākamos soļus, jo visu laiku tā sajūta, ka slīdu ārā no sandalēm. un tad es paskatos uz blakus esošo koku.

kaķ: uzmini, kas te paslēpts!
VZ: wut?
kaķ: nu es lietoju vārdu "paslēpts" very loosely here.
VZ: nujā, es saprotu, jo tu atradi.
kaķ: bet te! šitas! nu! rieksts!
VZ: O_O
kaķ: te ir rieksts!
(I'm not easily distracted un svarīgās lietas ir svarīgas)

bet nu. tilts ir la un stacija ir dīvaina un par lielisko veiksmi ar vlak kaut kad citad. tagad brokastis un jāiet atkal iet.

September 14th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
kopš vakarnakts atliek tikai skumji nopūsties un secināt, ka EtF bija taisnība, kad viņa teica:
romantiķi un psychopaths - tas jau viens un tas pats.

brīžiem liekas, ka es kā the psychopath esmu tomēr mazliet mazāk nežēlīga.
paldies, thank you very much, gracias.
var jau iet mežā?

Upd.: nē, te nekas nebeidzas, tādu kvalitatīvu augstas klases mindfuck tik viegli negrasos laist vaļā.

September 12th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
karoč tā Linz, ja.

viesnīcā aiz loga atkal notika apmēram viss un es nepagulēju īsti vispār. VZ esot izdevies kaut cik. bet beigās visi piecēlās un sāka taisīties un iztaisījās ārā pirms vispār norunātā laika. visi tādi nīgri un pohaini, nodejojušies, sāpošiem vaigiem no smaidīšanas, mazliet tā bliss joprojām iekšās, ik pa brīdim aizejot atpakaļ iepriekšējas dienas gigā. tiek atrasta tabakērija un tad jau aiziets uz to kafūzi, kur iepriekš malkoti rīta limopivči. tējas / kafijas / limonādes. skats uz lapsenēm un aiz muguras ceļ pilsētas svētkus. visapkārt kaut kādi nesaprotami ļauži. un diez gan čill sajūta. saule spīd un ir patīkami. viss tik patīkami. pilsētas laukums ar baņķieru pārgājienu. viss tāds mierīgs un omulīgs.

bet nu kaut kad jau nākas savākties un iet medīt brokastis. starp citu, nevienā no iestādēm, kurās līdz šim būts, neņem kartes, tikai cash.

tiek izstaigāts centrs un nolemts, ka ies uz otru pusi no stacijas. stacijā tiek saprasts, ka tur otrā pusē sliedēm nemaz nevar tikt. un nav jau pārdabiski daudz laika anyway, ap četriem jau vlak atpakaļ uz Prāgām. neko, ies randomā virzienā, prom no centra, vane? ballītes orgkomiteja tak māk. tiek izstaigātas visdīvainākās ielas, apskatīti visādi ļ jocīgi kvartāli. ēstuves visas (ok, visas trīs?) nosmādētas - too posh, too expensive, too serious, not enough light food, you know. klīstam. nogriežamies uz citām ielām pēc intuīcijas. attpāmies centrā vienbrīd, bet aizgājām citur. tad sākām iet pa kaut kādu ielu taisni. kvartālu pirms tā beidzas, apsveras doma nogriezties, bet VZ saka, ka grib redzēt, ar ko šitas beigsies. visi parausta plecus un iet. a tur.. tirgs! nostaigājam gar visādām tirgus ēstuvēm, tās visas arī izbrāķējot. (es nopietni saku - neejiet ar ballītes orgkomiteju ēst svešā vietā, ja ēst gribas vairāk nekā iet.) un tad tiek pamanīta burgervieta.

tur dod norm burgerus, tur dod Radler, tur stāfs puslīdz rubī angliski, lai visam pietiktu. ballītes orgkomiteja visa tādi žū žū, brokastu burgeri, viss nananā. tralalā. čilliņš un smaidīgi visi. burgeri la, radlers la, saule la, nav pat īsti, kam piepisties. un tā lieliskā brīvdienu sajūta. kuru gan mazliet downero tas, ka jābrauc atpakaļ uz realitāti. bet cenšamies par to nedomāt pārāk. omulīgi un smaidīgi.
pie iešanas prom tiek secināts, ka jobanā tirgus burgernīcā Austrijas pilsētā Linz, kur visur prasa cash, _var_ samaksāt ar karti! O_O

izkāpjot no vlak Prāgās laikam pirmoreiz ballītes orgkomiteja saskatās un secina, ka vispār gribas atpakaļ uz. vēl secinājums tāds, ka jābeidz vizināties uz Vācijām uz končiem un jāpievēršas Austrijas končiem. Austrijā vismaz māk barčikus, cilvēki.

highly recommended.

September 11th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
šorīt pamodos, kaut ko grozījos pa migu, glaudīju Fluffball un tad sākās.

mans urbjošais kaimiņš man rada asociāciju ar aptuveno frāzi, ka my bowl is half empty, I will starve to death, let me sing the song of my people.

September 10th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
domāju, ka nevienam nebūs noslēpums, ka mani visizteiktākie dzinuļi dzīvē ir spītība un dusmas. kaut kādā ziņā, es neesmu pašnomirusi dēļ tā, ka spītība un dusmas. viss kaut kas no tā, kas dzīvē noticis / notiek dēļ spītības un / vai dusmām. bet man ir trešā diena ar kiborga roku un tāda drusku pļuk sajūta vispār.

citās ziņās, TrakZ ir totāli T un tas kārtējoreizi sāk besīt. nu kā var pa diviem gadiem nesaprast, ka te nekas nekad nav mainījies un no tā secināt, ka nekas nemainīsies arī _šoreiz_? also, kad nesanāk wink wink nudge nudge ar mani, tad pārmesties un ekspektēt, ka es savākšu viņas depr pēc viņas pēdējās zajas breakup?

toties vakar noņirdzos, ka JBJ iemācījies ar mani sarunāties "manā valodā." you know, sarcastic comments, vāji slēpta ņirgāšanās, indīgas piezīmes un totāli absurdi ieteikumi un idejas. es apm, makes me feel all warm inside, aga, still a dickhead tho.

ok, roka hurts too much. par pēdējo dienu Linzā gan esmu apņēmusies uzrakstīt kaut kad, kad fiziski varēšu. was amusing.

September 8th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
es te jau savā galvā cik cibpostus parādā, bet nu. esmu nonākusi līdz kiborga rokai atkal.

un, mīļie cibiņi, neticiet kiborgu invāzijai / revolūcijai. man kiborga stāvoklī ir ne-dominantās rokas wrist. un es ne tikai nevaru neko sarevolucionēt, bet pat traukus, bļaģ, nomazgāt.

nekas, šas atbrauks TrakZ un uztaisīs man brokastis, lai es vismaz varu sākt dzert. jo arī apgulties un gaidīt nāvi te nesanāk, jo to jobanu roku nav kur likt, nekāds miera stāvoklis te nesanāk.

September 6th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
no barčika tiek secināts, ka uz Eels konci jāiet 25 minūtes, tā gūgle. ballītes orgkomiteja ceļas un iet. nonākot tur, caur visiem industriāļiem un vēl nezin kā, secina, ka noiets 14 minūtēs. norm, var pivci vēl paņemt. tiek secināts, ka kultūras punkts ir slēgts, viņi zvana zvanu kā skolā / operā. iesildītājus neklausījāmies, bet, cik sanāca izdzirdēt, izklausījās pēc wannabe EMA.

ieejot zālē mūs saspiež starp hipsteriem, random zajām, dīvainu famīliju un čuvaku ar akmenscietu grimasi. prātā jau drusku nīgrums, ka besīs un traucēs. hehe. uznāca Eels un visus parāva dejā. es tā aizrāvos, ka visi hipsteri pieklājīgi parāvās nostāk, lai dotu man vietu izpausties. neviens tā īsti nebesīja apkārt. un akmenscietās grimases čuvaks ar, surprise, akmenscietu grimasi aizrautīgi visu laiku applaudēja. mēs smaidījām un dejojām, smaidījām, dejojām, smaidījām, dejojām, smaidījām... you get the idea.

Eels. viņi.. nu. viņi ir jebanuti šī vārda labākajā nozīmē. viņiem ir 50+ gadi, bet viņi tā spārda, uhti! enerģija, prikoli. izrādīšanās ar kastaņetēm. tad E teica, ka esot saguris, let's play some soft rock. un mēs visi līgojāmies un smaidījām. dejojām. smaidījām pie visa tā prikoļnā depr. tad jau atkal deva lēkāt un kaut ko ahujenna hujārījamu. viņi spēlēja ar azartu, ar atdevi, ar jokiem un prikoliem, ar daudz lamuvārdiem, visu ko.

pa vidu bija tā - let me introduce the band. let's start with me! :D iepazīstinot ar basistu bija tā: "come here little buddy, come here. you know, I'm 6ft tall, but you could never tell with him next to me. I did something Prince would never do - I hired a band of giants" :D un basists tiešām bija impressive izmēra, hehe. ģitārists toties bija ar mock modeling story. jaunajam buņģierim tika vesela dziesma par little Jo. tur viss bija tik jestri. nu neaprakstāmi.

dziesmas, protams, ir.. paši zinat kādas. bet izpurināja, tā izpurināja. smaidi un dejas, smaidi un dejas. un enerģija, kas nāk no skatuves, tas tā pacilāja. beigās E teica kaut ko, ka šis viss bija proper badassery un viss tas. nekas neatlika, kā piekrist.

ja jums patrāpās Eels giga iespēja - noteikti ejiet. pat, ja jūs sen vairs īsti neklausaties ģitārmūziku. nenožēlosiet, saku godīgi.

pēc tam aizgājām atpakaļ uz Pareizo Barčiku. sēdējām, smaidījām un teicām "āāāā", "uhti", "wow", "fuck me" un tādā garā :D jutāmies neadekvāti un nesankcionēti laimīgi. lējām organismā pivčus un galvā turpinājām dejot pie tā bliss.

Paldies, Eels, tik ļ paldies.

September 5th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
Linz. Got to love Linz.
Ierodoties VZ viss tāds kursā, kur jāiet. Es spēju tikai akli sekot. Viesnīca, pēc kārtīgas manis iztrollēšanas iepriekšējās dienās, atsūta ziņu ar visiem pinkodiem. Vispār, ja godīgi, es biju sajūsmā, ka nebija ne ar vienu jārunā, nebija recepcijas kā tādas. Ievadi pinkodu ārdurvīs, ievadi citu pinkodu istabas durvīm un visi uzvarējuši. Tas tajā viesnīcā bija vislabākais.

Bija vēl diez gan norm vakars, devāmies meklēt rijamo. Pa ceļam atradām ļ labu barčiku, nolēmām tur piekāpt pierijušies. Randomā piesēdām pie vjetnamiešiem, uhti, bija proper gardi. Tikai viņu grāmatvedība bija neaprakstāmi apšaubāma. Bet nu - ne mana problēma. Pēc tam palika auksti un, ejot uz barčiku, skumām, ka būs jāsēž iekšā. Bet iekšā, izrādās, ir pīpmaņzāle! Uhti! Protams, arī smooth jazz, bet to kaut kā var pieciest, jo atkal, pivcis tak labs! Uhti! VZ uzflirtē ar bāra zajām un uzzina, ka vispār pilsētā notiek mākslas festivāls. Zajas domājušas, ka mēs mākslinieki. Noņirdzāmies.

Pēc barčika viesnīcā tiek secināts, ka istabā dzirdams _viss_, kas notiek uz ielas. Viss, _viss_. Un tur bija daudz.

Nākamajā dienā tiek piesēsts uz kafiju kaut kādā kafē (aga, prikiņ), un uzreiz arī paņemts klāt Radler. Žū, žū limonādpivcis iederas šim koku ieskautajam iestādes āra barčikam pilsētas laukumā saulainā dienā. Piezīmēšu, ka sākumā tur neviens apteksnis nerunāja un īsti nesaprata angliski. Līdz beidzot uz darbu atnāca kāds pieaugušais, kurš mācēja.

Kaut kad nācās iet risināt pusdienbrokastis tho. Sagribējās proper pivci, saprotiet paši. Es jums nevienam neiesaku iet ar mums meklēt ēstuves, unless jums gribas vairāk iet nekā ēst. Bet atrisinājām, protams. Eventually. Un tad piestājām pareizajā barčikā atkal.

Un tad vakarā bija galvenais iemesls darīt visu šito. Eels koncis. Par to būs atsevišķs posts ar daudz burtiem. :) un smaidiem :)

September 4th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
- es neesmu samiegojusies..
- pašiedvesmā ir spēks.
- to arī vajadzētu sev iestāstīt.
- ar to laikam vajadzētu sākt.

September 3rd, 2019

Add to Memories Tell A Friend
kaut kā nerakstās cibā pēdējā laikā. Viss kas te notiek, satracina un atstāj gaidot nākamo wtf. Par to Tāboru varbūt kaut kad uzrakstīšu, bet pagaidām sēžu vlak uz Linz un jau pilnīgi Austrijās.

Šorīt aizbrauca JBJ. Savā ziņā ir labi, ka jau no rīta, jo nebija tas impending doom visu dienu. Protams, downside ir tas, ka gulēta ir apmēram viena stunda. Viss bija daudz interesantāk šī vārda labajā nozīmē. Bet visam reiz pienāk gals. Tāpat kā manai vecajai ID kartei. Šodien dabūju jauno no vēstniecības.

Un man tā īsti nav ko teikt. Bet ceru, ka tas līdz rītvakaram.

August 29th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
tā, kur es tur paliku, pirms aizgāju darīt the household version of chess boxing (which is working cleaning).

ā, jā. karoč, izgājām cauri tunelim, ja. tur nananā, atslābst. un tad nonācām līdz klintij. man bija jāievelk pāris elpas, lai savāktos. klints, vane. un tur jāuzkāpj vairāki caurredzami pakāpieni, lai apietu klinti pa ļ, ļ apšaubāma paskata dēļu konstrukciju, kas tā casually karājas virs upes. par laimi pakāpieni uz leju nebija caurredzami. fuf. izelpa.

tad tiek secināts, ka jāiet pa asfaltu gar kaut kādām viesu mājām, ko tur vēl. un tad tiek secināts, ka jāiet pa šo patīkamo zemes segumu augšā. kalnā. mazā nabadziņa organisms te jau viss tāds drusku peld un cieš un viss tas. bet nu ko, ahujeļi padoties un palikt viesu mā mežā? nē.

tas kalns, piezīmēšu, nekad nebeidzās. kāp tik, kāp.

pa ceļam tiek secināts, ka we're a bit behind schedule. no tā miesta vlak iet tikai viens divās stundās. VZ lietišķi secina, ja mums paveiksies, tad atlikušo distanci noejot mēs moš varam ieiet pa taisno vlakā. mazā nabadziņa organisms tāds - challenge accepted. beigās stacijā bijām 10 min pirms vlak. stacija ir.. emm.. nu tur ir māja ar nelielu patio un soliņu. pārējais viss ir zaļa zāle, blakus sliedes. tāda konkrēta perona nav. ir puķudobe, uz kuras malas apsēdāmies uzīpēt. pēkšņi ierodas vista. savās svarīgajās vistas darīšanās. patusē, nananā. tad uzrodas vēl viena vista. neko. ballītes orgkomiteja sēž uz puķdobes apmales, vēro divas vistas apdzīvotās vietas Malšice stacijā. def of norm. endo saka 17 km. real feel by VZ standards 25 km.

vilciens ierodas taurēdams. nospriedām, ka visticamāk, lai potenciālās vistas no sliedēm preventīvi nodzītu nost. bet šis vlak ir nevis kaut kāds dzeltens / sarkans nolaists tramvajs. nē. tas ir pilnīgi normāls, diez gan moderna modeļa vlak! ērts, ar kondicionieri, tas viss. visi ohujā, bet nu iekāpjam. mūs divdesmit minūtēs aizved atpakaļ uz varoņpilsētu Tábor, kur tas pietur nevis stacijā, bet uz, mūsuprāt, random sliedēm ārpus stacijas, ielas vidū, faktiski. izrādās, ka var arī tā.

izkāpjam, atjaunojam salvešu krājumus, pa ceļam ir penzija Daša, tur nomazgā dubļus un to, jāiet medīt pusdienas. man, protams, gribas vjetnamiešu ēdienu, tāpēc Cool Bar šoreiz izpaliek. bet pie vjetnamieša tiek secināts, ka tur ir ne tikai dīvains fenšujs, bet tur tā īsti nevienu neapkalpo. tiek nolemts, ka nav vērts ciest, aizies uz bāru Havana, tur moš iedos kaut ko la.

bārā Havana iedod menu čehiski, bet apteksne sāk ar mums runāt angliski. (man vispār ir drusku apnicis, ka, ja mēs savā starpā runājam importa valodā, tas nenozīmē, ka nemākam necik čehiski) bet nu, mums visiem galvā jau viss čehiski izdomāts, palūdzam pāriet tomēr uz valsts valodu. pivcis bija lieliski. bet tā elderflower un grapefruit mājas limonāde bija epic. ēdiens bija kvalitatīvs un garšīgs. pietrūka, protams, asuma, bet visu nevar gribēt laikam. tāpat kā nevar gribēt, lai pilsētas galvenajā laukumā, kura malā ir šī iestāde, nespēlē smooth jazz uz pseidoskatuves.

aizgājām tomēr uz Cool Bar arī, protams. ārā viss bija aizsēdēts, atviegloti nopūtāmies, ka ir attaisnojošs iemesls sēdēt iekšā un ļaut elektronikas industriālim tevi kratīt no iekšpuses. skumīgāk gan bija, ka pusnaktī barčiku svētdienā taisa ciet. mazliet priecīgāk, ka nīgrā zaja ielēja tomēr vēl arī pēc pusnakts. bet skumīgi, ka tikai vienu. vēl skumīgāk bija, ka neatradās neviens cits barčiks, kur aiziet pēc tam.

tagad, kā jūs uzminējāt, man jāpieķeras sahujārīt darbus un paralēli tīrīt te mā. ja domā par to chess boxing kontekstā, tad es faktiski mācos ātri pārslēgties no vienas situācijas uz pavisam citu. lūk. brīvdienu turpinājums kad nu tur.
piezīmēšu, ka at that point in time, JBJ ar mani joprojām nerunā un man neliek mieru TrakZ iebakstīšanas doma.

Add to Memories Tell A Friend
pirms turpinu par brīvdienām, palielīšos, ka man ir nejauši izdevies derail sarunu tinderī par pārmešanos uz cita IM lietošanu uz konkrētu ongoing strīdu par neesoša fēna dalīšanu turpat tinderī.

August 28th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
tātad sestdienas vakarā pēc Kozlovnas aizgājām vienkārši uz Cool Bar, ko visi zina, ka tā ir ballītes orgkomitejas izteikti iemīļota burgernīca. tur viss bija labi - nīgra bāra zaja, purinošs elektronikas industriālis, tas viss. nu un neizbēgamie piedzērušies idioti. neko, iemalkojām pivčus. es fonā sastrīdējos ar JBJ līdz tādam, ka sajutos, ka visa vizīte atcelta. also, kas svarīgi, sāku arvien konkrētāk iegūt mazā, slimā nabadziņa organisma stāvokli. iesnas, klepus, viss pārējais. tomēr, tas nav iemesls beigt iemalkot. bet nu eventually visi nogura un gāja uz penziju Daša migt.

svētdienā pirmais pieturas punkts ir aiziet milzu dīvainu gabalu uz tuvāko aptieku, kura ir vaļā. don't get me wrong, pilsētā ir dahuja aptieku, bet svētdienās neviens apparently neslimo. un tā tālā gan jau paļaujas, ka tie, kas slimo tomēr, nomirs pa ceļam. tad aizgājām normalizēt brokastu burgerus atpakaļ uz Cool Bar. pie viena sabakstīt karti, kur aiziet iet. viss liekas dīvaini, ja ņem vērā, ka es mazais nabadziņš un ir silti, ļ silti. bet beigās tiek atrasts, ka tur sarkanā trase gar upi un tad ar vlak atpakaļ, lai nav jākāpj vēlreiz tajā drausmīgajā pilsētas Tábor kalnā. it kā bija neliela tāda sajūta, ka tas nebūs tik vienkārši, bet visi ignorē šo sajūtu un dodas.

sākumā it kā fun and games, bet tad, izrādās, jāuzkāpj killing krusta kalnā uz baznīcu, jāapiet tai un kapsētai apkārt, atpakaļ mežā. tad pa visādām dīvainām takām, vienā brīdī nepamanot bultiņu, bet nu attapāmies laicīgi kakbe. ejam tur kaut ko, nananā. nokāpjam no kalna, pārejam pāri upei uz sarkano trasi beidzot. tālāk iešana pa šauru taku gar upi. atkal lieliskais variants, kur neveiksmīgs solis pa labi un tu esi iepisies upē. otrā pusē toties stāvums uz augšu. mazā nabadziņa sakarā ik pa brīdim nākas atgādināt organismam prioritātes: vispirms neiepist upē, tad izšņaukt degunu. vēl tur bija salikti tilti un tiltiņi visur vietā un nevietā. arī, ja tie nekam īsti neiet pāri. eventually sāk parādīties arī dubļi.

kaut kādā brīdī uz šīs takas ieraugam uzrakstu "Pozor". tas mazliet strjomī, jo viss kas iešanā iet ir izdzīvots, bet nevienam nav ienācis prātā salikt brīnošas zīmes pirms tam. nu, pozor bija, jā. tur tā pussāniski jālec pa akmeņiem gar klinti un, atkal neiepišot upē. vēl vairākas reizes bija dīvainas lietas, bet nu gluži atzīmētas kā pozor nebija gan vairs. bet nu tīri kļovi bija, diez gan kluss, mierīgs, bez hjūmaņiem pārsvarā. ēna, daudz skābekļa. what's not to like. jā, smadzenei ahujenna daudz jāstrādā rēķinot, kur likt soli, bet tas piederas pie.

daudz lieliska meža, bet tad sanāk iziet uz brīdi ārā un tur ir izlikta zīme, ka tunelis pēc 500 m. es noburkšķēju, ka labāk būtu tupa pozor atkal uzlikuši nevis te pre-triggerēt klaustrofobiju. bet tunelis izrādījās samērā norm, nebija pārāk šaurs / zems un gaismu galā varēja uzreiz redzēt. lielākās šausmas, izrādās, sekoja pēc tam.

bet man tagad jāiet atpakaļ hujārīt darbus un tīrīt mā, turpinājums sekos.

August 27th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
piektdienas vakarā kaut kā tizli sāku klepot. sestdien no rīta jau jutos mazliet aizdomīgi, bet kuru tas spēj atturēt?

sēžam tādi vlak uz Soběslav, kas ir aiz Tábor uz tās pašas līnijas. plānā ap 25 km pa dubļiem, jo solīja drausmīgu lietu un pizģec. izbraucam tagad cauri Tábor, pēkšņi vlak apstājas tāds pagriezienā viss sasvēries. kaut ko padīdamies pa krēsliem. pēc kādām padsmit minūtēm ČD apps saka, ka ahtungs tāds, ka kāds palecis zem vilciena. kavēšanās gan jau būšot 2 stundas. es pie sevis aukstasinīgi aizdomājos, cik ilgi man tas UK parasti bijis jāgaida un ilgāk par stundu dienasgaismā parasti nav. pēc vēl kādām minūtēm uzrodas vilciena zaja un apstiprina, ka vispār sola divas stundas. ballītes orgkomiteja nopūšas, padomā un nolemj kāpt ārā, to ļaujot. esam netālu no Tábor, aizies tur, iečekosies penzijā Daša un tad domās tālāk. izrādās, ka vlak nav apstājies stacijā, kā to apgalvo ČD apps. nop. vlak apstājies kaut kur randomā vietā un no tā ir jālec ārā. un leciens diez gan norm sanāk, īpaši tādam neapm garuma radījumam kā es. neko, kaut kā izdevās izlekt un nenopisties pa akmeņiem lejā.

VZ tagad kaut ko tur pabaksta kartē un saka, ka vispār varam iet pa sarkano trasi atpakaļ uz Tábor. orgkomitejai nav pat jādomā - tā darīs. ārā, protams, ka solītā negaisa un lietus vietā ir spožs prožektors un mazliet bezgaiss. pa ceļam novērojot cilvēkus, kas izgājuši ielās, tiek secināts, ka vispār mēs nebijām vis Tábor mikrorajonā, bet vispār ārpus šīs varoņpilsētas gan! neko. ejam. pēc kāda brīža, kad pamanījām sarkanu bultiņu, kas veda no veloceļa iekšā laukā, tomēr tiek noturēta sapulce. tiek nolemts tomēr iet uz pilsētu taisnāk nevis tur, kur priekšā neizbēgami redzami kalni.

nokļūstot pie uzraksta Tábor, tiek pamanīts, ka uz staciju var aiziet pa divām dažādām trasēm - zilo un zaļo. paskatoties kartēs tiek izlemts par labu zaļajai, jo tā liekas kļovāka. tā, protams, pamanījās mūs ievest kaut kādā jobanā mežā, kur bija gan superšaura taka, gan nātres, gan dubļi, tos abus apsveicām ar sajūsmas pilniem saucieniem. bet nu kaut kā tam visam tikām cauri, paši tādi apm. bettē, tas neievilkās.

šī ģeniālā pilsēta ir pa pusei kalnā, pa pusei - nē. un dienā, kad sāc lēnām justies kā mazais nabadziņš, mugursomā ir vairāk priekšmetu nekā parasti, ir grūti uzņemt skābekli, tad jūs pamēģiniet pa tām pilsētas trepēm uzkāpt augšā. death awaits. bet nu, uzkāpām. atradām arī penziju Daša, secinājām, ka ap 10 km noiets. pie penzijas ieejas uztrollējām telefoniski čuvaku, tikām pie atslēgas, nodušojāmies, izgājām medīt pusdienas. tad ČD beidzot izziņoja, ka tas vlak, no kura mēs izlecām, ir beidzot nonācis gala pieturā. ieskatoties ČD appā tiek secināts, ka vlak ticis tupa pēc 172 minūšu reported delay time terminēts turpat. ballītes orgkomiteja parausta plecus, nomurmina kaut ko par plānošanas bezjēdzīgumu un iet uz Kozlovna uzēst.

August 26th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
Tábor. Cool Bar. Sieviešu tualete.
Tajā ir divas kabīnes, apmēram pretī viena otrai, pa vidu izlietne, tas viss. Just as I was going out from vienas no kabīnēm, tualetē bija iegājusi cita zaja un sāka iet otrā kabīnē. Pamanīja mani, satrūkās, tad teica man, ka satrūkusies un atvainojas par to.

Piezīmēšu, kopš ejam iet pie katras iespējas, uz kalniem skatos pavisam savādāk. Tas nav skaists skats, tas ir moku vērtējums. Arī ejot tiem garām.
Powered by Sviesta Ciba