Trash panda

bra, shoe and biscuit

doesn't listen

“Give a man a fire and he's warm for a day, but set fire to him and he's warm for the rest of his life.”
- Terry Pratchett

Navigation

June 2nd, 2020

Add to Memories Tell A Friend
tātad pārgājām pāri tam tiltam, runājot nepieklājīgus vārdus. un tad atkal, protamska, jākāpj kalnā. pret šo brīdi visas takas principā ir zemes takas un jāturas gar upi. es jums, cilvēki, pavisam nopietni saku - nekad, nekad neiedomājieties, ka iešana gar upi pa mežu būs lēzena. nopietni saku - nebūs. unless tie veloceļi gar Nymburk :D visur citur tas nozīmē kaut ko pavisam citu.

ejam gar upi, besīdamies par tiltu, bet drīz vien nāk jaunas ciešanas. kāpt gar upi mežā pa trasēm diez gan stāvos kalnos nupat. vienā brīdī nīgri teicu, ka nujā, uzkāpām tur tajā stāvumā, tagad uzreiz jākāpj lejā, nav tās uzvaras uzkāpuma sajūtas pat. pat tik daudz nedod izbaudīt. kāpelējam tur ar obviozāko konstanto jautājumu "viņi te visi ahujeļi?" augšā un lejā. kaut kādi tilti tur, kuri ir increasingly vairāk un vairāk salūzuši. (nospriedām, ka Tāborā gan tā nebūtu! tur bija daudz tiltu, vairāki pāri nekam, bet toties visi la kondīcijā!) tad kaut kādā brīdī atkal pazūd taka. atkal nav strīpiņu nekur un telepurķos kartes arī saka, ka mēs biš off tomēr. kaut ko meklējam randomā, bet es nejauši ieraudzīju atkal zilu bultiņu. saklaigāju VZ, ka atradu trasi atkal. viņam tuvojoties, saku, it's a bit brutal. skatamies abi lejā, tur tāds stāvs kāpiens lejā. tāds, ka konkrēti bail stāvums. sajūta, ka jānokāpj pa vertikālu smilšu taku lejā.

te nāk nākamais secinājums - kāpt pa drastisku stāvumu augšā ir daudz vieglāk nekā lejā. 1) augšā kāpjot ir vairāk balansa, 2) galva nepaniko, jo kāpjot augšā, fokusējies ātri salikt kājas tur, kur vajag for immediate steps, kāpjot lejā - tu redzi to dīķi, kurā iekritīsi. VZ te teica: "re, tavs atalgojums par uzkāpšanu augšā!" atbildēju, ka varēja jau tā nepūlēties.

bet nu, kaut kā nokāpām. lai saprastu, ka atkal pazudis the trail. pa kaut kādiem jocīgiem dubļiem izkāpelējāmies tur vēl, atpakaļ uz trail tomēr. gājiens turpinās gar upi un ļoti apnicis pret šo brīdi kāpelēt pa kraujām augšā un lejā. iestājas zināma nebeidzamība, nīgrums un tas viss. Butovā papisām, kur varēja aiziet taisnāk - classic :D nu neko. turpinam iet, sāk kļūt skaidrs, ka we actually are pressed for time about now. bet kaut kādā jocīgā veidā tas visu safokusē.

ejam ar cerību nekavēt pārāk tur ierašanos. kāpjam augšā, lejā, gar kraujas malu, turamies pie upes. kaut kādā brīdī vispār nākas kāpt iekšā upē. tajā brīdī tiešām atvieglojums, ka nelīst, jo tikām cauri sabrienoties pa dubļiem pēdas platumā no ūdens līmeņa sākuma, nevis. tajā brīdī gan vienkārši ir draivs iet uz priekšu un uz priekšu un uz priekšu. tāds nīgrs dzinulis, ka tak beidzot jāaiziet, nu! grūti aprakstīt to visu, it kā visu laiku ir ahtungi, bet smadzene vairs nepaniko, ir vienikārši jau beidzot jāaiziet. ar dīvainu atvieglojumu secinu, ka pilsētā Stříbro kāreiz ieiesim no vecpilsētas puses un paliktuve kāreiz ir pie galvenā vecpilsētas laukuma.

nonākot pie tilta uz pilsētu, nedaudz ohujā visi, ka atkal telepurķu kartes rāda, ka we're way off. bet nu, mums jāiet pāri tiltam un tilts ir tikai viens - te, kur mēs stāvam. tur, kur pēc kartes domām būtu jāiet, tur nav tilta un lejā - augšā es negrasos kāpt. pie paliktuves durvīm nonākam 4 minūtes pirms deadline.

6.2 km pa Prāgām
27 km in 4 h 40 mins pa visu to.

un tagad kaut kā jātiek iekšā paliktuvē, kur ēkas durvis aizslēgtas un uz zvana pogu klausamies hold music. norm. classic.

June 1st, 2020

Add to Memories Tell A Friend
(postu nācās izvākt un biš pārrakstīt, jo atcerējos, ka tur pa vidu vispār bija arī visāds excitement)

kā jums liekas, kas notika weekendos? pareizi - iešana iet!

vispirms pierastie 6.2 km uz Smichov staciju. to mēs noejam nupat jau gandrīz biedējoši ātri. neko, speed limitus vēl nepārsniedzam, viss legāli. tad jau kavējošs vlak uz Pilzeni, kur jāpārsēžas reģionālajā uz nekurieni Kozolupy. ekspresīgais vlak tā kavēja, ka mazajam reģionālajam nācās mūs gaidīt. ir bik neērti, ka sanāca tā, ka tas mazais tramvajvlak tupa mūs gaidīja. bet nu. visi izdzīvoja un izkāpa Kozolupy.

sākas viss ceļš, protams, ar kāpšanu lejā no kalna. **nopūšas** besī kāpt no kalna, jo tad drīz būs jākāpj atpakaļ augšā. I shit you not! pa ceļam ejot uzēdam brokastis, jo vlakā joprojām jāsēž ar masku, tur nevar ieturēties. kaut kā ejam tur, cauri visādiem miestiem. tad jāiet gar upi, tur it kā viss normāli, viss kā parasti, bet ir mazliet tā pašauri uz takas un neiepist upē. šur tur safrīzoju uz mirkli, jāatzīstas. bet tad nonākam kaut kādā nesaprotamā pļavā, kur nav ne trases strīpiņu (būtu jābūt), arī telepurķi saka, ka we're quite off the trail. mēģinam aptuveni iet tur, kur būtu jābūt the trail, bet tur ir nocirsti koki un aizaugusi pļava, bļaķ, nu. kaut ko brienam pa pļavu aptuvenā virzienā uz, visu laiku cenšamies saprast, kur vispār jāiet. kur te ir bijis paredzēts iet. tad saprotam, ka mums vispār vajadzēja būt mazupes otrā krastā un iet gar actual upi. bet tur ņihuja nesaprast. ieraugam, ka trase atgriežas šajā krastā aiz tā tur grāvja. **nopūšas** aizbrienam pa pļavu līdz turienei, atrodam sevi atpakaļ uz trases. tā. turpinam iet gar upi, tur, kā jau parasti, kraujas un šauras takas un skērī šit. VZ prātīgi piezīmē, ka labi, ka šodien nelīst. te pa dubļiem būtu bijis nelabi mazliet.

nākamā vieta, kur nokļūt ir Buben. facepalm. neko. aizejam uz turieni, bet nu maldīšanās nupat sanāk tāda aizdomīgi vairāk nekā būtu gribējies / ir pierasts. trases strīpiņu zīmētāji nav bijuši uzdevumu augstumos. bet nu, paliek mierīgāk lēnā garā. kad iziet uz ielas iet, tur jākāpj kalnos, bet nu tādos samērā slow burners. it kā par pārāk chill. un tad kaut kur pie 12-14 km sākās patiešām interesanti.

vispirms bija milzu nebeidzams kalns kaut kur ap miestu Pňovany, kurā spēj tik kāpt. kad uzkāpām, skatījāmies uz skatu lejā un VZ teica, ka vismaz ir tāda uzvaras uzkāpuma sajūta vispār. bet nu tad pa ielu sāka braukt vāgeni pretī un sabojāja to uzvaras sajūtu :D tad tur kaut ko gājām, atklāju, ka man vienā no kartē ieliktajiem punktiem ir bags. tad bija iespēja izvēlēties, iet 14.5 km pa sarkano trasi un kāpt kalnā, pie kura kartē atzīme 509, vai iet tālāk pa ceļu un tur gar upi un tā, zemāki kalni, bet vairāk km. nolēmām pieturēties pie initial plāna - gar upi un garāks gājiens.

te jāpiezīmē, ka ši visa iešanas iet ballīte pirmoreiz bija time-slotted. mums bija plānā ap 27 km un tas jānoiet mazāk kā piecās stundās, jo no rīta jocīgi vlak connections un vakarā paliktuvē jāiečekojas laicīgi.

ok. ejam. izrādās, ka Pňovany stacija ir kaut kur lejā no kalna pie upes, apmēram 4-5 km no paša miesta. drusku apņirzdāmies. aizbraucot uz turieni, efektīvāk gandrīz liekas vai nu kāpt vlakā un braukt uzreiz citur, vai tuvāk aiziet citur. bet nu, smieklīgi viss bija tikai neilgu brīdi, jo tad nonācām pie Tilta. šitā tilta. tur... nu. panikas lēkmes mijas ar neizpratni, ejot tam pāri un cenšoties neskatīties sev zem kājām, vai kur sper soli. aktīvi runājam par to, cik paaudzēs un kā tieši vajag nolādēt tos, kuri piedalījušies šajā projektā. bet little did we know, tas ir tikai total excitement sākums. noieti pret šo brīdi ir 17 km un te vēl būs notikumi, par kuriem neviens neko vēl joprojām nenojauta. ar jaudu.

May 27th, 2020

Add to Memories Tell A Friend
stāstā paliku pie rīta tajā nesapotamajā grillnīcā. tur čuvaks visādi aizmirsa masku un to visu regulāri. reizēm vienkārši sakliedzās ar mums no barčika. neko, nav tā, ka mēs kaunētos par saviem radleriem, kafiju un tēju. bet ir tā sajūta, ka nu nav skaidrs vispār nekas. Pilzene it kā liekas normāla izvēle, bet tas laikapstāklis ir a bitch. bet braukt mājās arī liekas padošanās. un kuram gan patīk padoties? bet nu grillnīcā palikt nav option. tas čuvaks ir kaitinošs. un čuvaks ar diviem sunčiem, kuriem dod komandas dīvainā English, arī aiziet. cilvēki ir dīvaini un wtf tur pamatā. un pūš. neomulīgi pūš.

laiks iet un drīzākie vilcieni prom no šejienes sāk tuvoties. teicu VZ: es balsoju par Pilzeni, unless tu esi dead set on braukt uz Prāgām. VZ teica, ka nav dead set. neko. nopirku tix uz Pilzeni, uz vlaku 13:08. dadzērām, samaksājām un devāmies uz staciju. protams, lai aizietu uz staciju, jānokāpj no kalna lejā, jāpāriet pāri upei un jāuzkāpj, bļaķ, kalnā. pretī stacijai ir clearly kaut kādu krīzi neizdzīvojis restorāns Pie Stacijas. un vlak kavē. kaitinoši. salst un besī.

ierodoties Pilzenē visi apjūk, bet nu dodamies vecpilsētas virzienā. uz brīdi mazliet līst. "sen nav lijis" un pūš un ir besīgi. bet kaut kā atrodam parasto Pilzenes barčiku. tam ir āra, tā āra parasti sanāk aizvējā un viņiem ir normālas nojumes, in case. piesēžam pie galda, paņemam pivčus, paņemam rijamo. norm. kaut kādā brīdī sāk līt un besīt. bet vēlāk vispār spīd saule. nav tā, ka silti, silti, bet nav neomulīgi. beidz arī pūst, vismaz mums virsū. it kā bija doma laicīgi braukt uz Prāgām, bet kaut kur pēcpusdienā vispār paliek tik patīkami, ka aizžūžojamies tur ar pivčiem un apm.

uz brīdi barčikā piesēda kaut kādi Ceļotāji. nu kaut kādi jauni Ceļotāji, kuri paņēma 3 ēdienus uz sešiem, vai cik tur viņi bija. sadalīja porcijas. katram tikai viens pivcis arī. un visādi dīvaini knapinājās. spriedām, ka nu ok, ir dzīvots un ceļots taupības režīmos, neko nepārmetam. bet, draudziņi, ir lētāki barčiki tepat ap stūri, kur jūs dabūtu krietni vairāk par to pašu naudu.

bet nu, kaut kad jābrauc uz Prāgām jau tomēr. aizdodamies uz Prāgām vakarā, aizejam pēc burrito, taksis kalnā uzved. mazliet savācamies pa mā, jo gribas izņemt slapjās drēbes no somām un tā, bet pēc tam satiekamies iedzert un pačillot vēl ar pivčiem. la weekends. la. svētdienas rādījums manā health appā ir 7.5 km.

May 25th, 2020

Add to Memories Tell A Friend
ak jā, kaut kur ejot pa ielu, kaut kur nebeidzamības krīzē, VZ izvelk cig, ar cerību aizpīpēt. pēc brīža dzirdu viņu sakam pašam sev: "čuvak, tu pat cig paciņu nevari kabatā ielikt, kā tu vēl ceri vēl aizpīpēt?" bet nu vienalga centās un centās. nesanāca gan šoreiz un ciga arī samirka. skumjas un bezcerība.

vēl es aizmirsu piezīmēt, ka pret pirmo ierašanās penzijā brīdi, lija vai nu nemaz, vai pavisam mazliet.

bet mēs stāstā palikām pie tā, ka ballītes orkomiteja sēž, malko pivci un mēģina saprast, kā atrisināt bodes jautājumu. gūgle nav viegli, kad pirksti stīvi un viss dreb. ēdiena / dzēriena centralizētie piegādātāji dāme jīdlo piedāvā 0 restaurants. groceries piegādātāji, ar kuriem var noskōrot same day delivery, arī neko nesola pirms rīta. man izdodas atrast picēriju kaut kādu, bet tur dod picu nevis pivci, what the fuck? anyway. VZ arī gūglē visu ko pēc kārtas un vispār saprotam, ka arī vietējā Billa, uz kuru jāiet pusstundu, strādā tikai līdz deviņiem. ir mazliet pāri astoņiem. apspriežam ķermeņu kondīcijas un to, cik satraumētas ir manas pēdas. ar drausmīgu vainas sajūtu saprotu, ka huiņa no manis, ne gājējs šobrīd un VZ iet breivot vienatnē šo gājienu.

tikmēr es pabāzu kājas zem segas. inspicēju, ka atstātajās brokastīs ir mums speciāli uztostētas maizītes. apēdu vienu, ar cerību, kaut cik uzsilt. uzbakstīju pirmo cibpostu šajā sērijā. sāku izkarināt visas drēbes pa visurieni. ko tur uz radiatoriem, ko vienkārši uz pakaramajiem. ik pa brīdim apgrozu, lai žūst jau beidzot. vismaz no rīta kaut ko proper sausu uzvilkt, nu! VZ reportē, ka esot iegādājies pivci un mazliet rijamā, nāk atpakaļ. pa to laiku visiem sāk pielekt, cik šodien noiets.

man sanāk ap 36 km kopā pa visu dienu.
VZ sanāk kaut kur ap 40 km pa visu dienu.
36 km.
40 km.
visi ahujeļi?

bet nu, kā jau pēc iešanas iet, rumpīši visi noguruši un kakbe grib migt. bet smadzenes visas pilnas endorfīnu. VZ nopirka tik daudz pivča, cik vispār somā ielīda, un bija bažījies, ka nākamajā dienā būs daļa vēl līdzi visu dienu jāstaipa. pfft! izpļurkājām visus un beigās pat skumīgi palika, ka jāiet migt. sarunas vedās lieliski. noņirdzāmies par visu ko. izrunājām visu ko par piedzīvoto. un vēl visādus tech geek subjs. ballītes orgkomiteja māk šito. migājāmies starp sēdēšanu ārā un sēdēšanu iekšā. penziju es biju piebukojusi speciāli tādu, lai nebūtu tālu jāiet uzpīpēt. lai būtu kaut kāda āra vieta, kur tur pasēdēt ar pivčiem.

tā, lūk. no rīta gan nebija viegli mosties. bet nu. piecēlāmies, izkasījāmies no paliktuves. sajūta apmēram "aizmidzis tagad te". aizejam līdz centram un... a ko nu? pastaigājam mazliet, bet nekas nešķiet, ka atvērts. piesēžam laukumā uz soliņa. ko gudrāku. uzpīpēs un pagūglēs, kas te. sagūglēju, ka pēc pusstundas it kā vērsies vaļā kaut kāds grilla iestādījums, kuram pikčās ir atžimētas āra vietas. āra barčiki tak atļauti, bet iekšas barčiki tik no pirmdienas. classic kaķ and VZ. nākamais ir kaut kādā 1.2 mi away miestā vjetnamiešu iestādījums, kas vērtos pēc pusotras stundas. un tad pēc divām ar pusi stundām, saka, ka kaut kāda bistro / cafes dārzs vēršoties. nu, sagaidam 11 am un ies izmēģināt grilla iestādījumu.

ieskatījāmies arī vlak sarakstā. tur kaut kā sanāk, ka no pilsētas Hořovice nevar īsti tikt prom laika posmā no 11 līdz 12:35. un stacija nav pārāk tuvu centram, kad mēs sākām skatīt vlakus, tad 11:08 vairs nebija reāli paspēt. bet nu, aizbraukt var vai nu atpakaļ uz Prāgām, vai uz vāciešu iemīļoto Pilzeni. vispirms, jebkurā gadījumā, jādodas uz grillnīcu, tā ir šobrīd vienīgā opcija. kura, visiem par laimi, tiešām bija vaļā. dod kafiju, tēju, sataisa arī radlerus. VZ teica: es neesmu gatavs atrasties te skaidrā.

laikapstāklis ir - pūš, brīžiem saulains, partially cloudy un draud, ka varētu vēlāk randomā līt. nav brutāli auksti, bet gribētos siltāk.
un jāsaprot, ko darīt tālāk.

bet nu.
36 km un 40 km vienā sestdienā.

Add to Memories Tell A Friend
nujā, tātad līst un ir auksti. ejot garām kādai mājai, pagalmā sāk riet suncis kaut kāds. VZ: jā, jā, es esmu sastindzis bailēs, nevis tāpēc, ka līst un salst.

pret šo brīdi jau sāk palikt grūti fokusēties uz jebko citu, kā to, ka līst un salst. teicu skaļi, ka man ir tāds muļķīgs un bezjēdzīgs sapnis, ka gribētos atrasties sausumā. VZ piezīmēja, ka tā nemaz nevar. nemaz neeksistē tāds "sausums". pēc tam runājām, ka vispār kaut kādā brīdī tiešām iestājās tā nebeidzamības sajūta, ka tagad vienmēr un visu atlikušo dzīvi līs virsū. un tupelēs žļurkstēs.

protams, ka mēs papisām to brīdi, kurā no iešanas pa ielu bija jālien atpakaļ mežā uz trasi. reason see above. bet nu, es sapratu, ka mēs esam kakbe pietiekami tuvu, izvilku gūgles kartes, iebakstīju tur penzijas adresi, vai nevar, neejot cauri pilsētai, aiziet te ātrāk. jo vispār initial plāns bija aiziet uz pilsētu un tad domāt tālāk. paliktuve bija bišk ārpus pilsētas. un, izrādās, ka var! pa ielu un neejot pilsētā, var tepat pa 40 min aiziet uz. paliktuve vispār bija man atrakstījusi, cikos ta es būšu. kaut kā drebot un mokoties ar slapu ekrānu, aizrakstīju pretī, ka pēc 40 min.

pret šo brīdi arī bija sācis diez gan jaudīgi pūst vējš. bet nu, kaut kā jau ir jātiek tur, uz penziju. protams, ka beigās ir arī kalnā, bļaģ, jākāpj, ietvissnahuj. nokļūstam tur. tur kaut kādi pacienti čillo pie galda zem nojumes. nekāda staff nekur neredzas. ofisā neviena kakbe nav. domīgi grozamies un wtf. uzrodas čuvaks, kurš pajautā, vai mēs uz palikšanu, tad atver atvilkni un saka, ka viena no šīm atslēgām mūsējā. paņemu to, zem kuras postit ar manu legal name. aizejam tagad uz istabu. jādabū nost slapjās drēbes, prasās uzvilkt sausas. em, izrādās, ka pa 4 vai cik tur stundām nemitīgā lietū, arī somas saturs ir paslapjš. bet nu, kamēr es tur dušojos, nāk penzijas zaja un pieprasa, lai viņai maksā. tad viņa atnes mums brokastis rītdienai, atkal pieprasa maksāt. izrādās, ka nevar tomēr maksāt ar karti. jāmaksā in cash.

jāmaksā in cash ir, jo, izrādās, viņi ir vaļā kakbe nelegāli :D ok. tuvākais bankomāts, protams, ka ir pilsētā. ir kaut kur pēc septiņiem, mēs varam tikt pie cash un jāsamaksā tad restorānā, kurš vaļā līdz astoņiem. ballītes orgkomiteja nopūšas, uzvelk kaut kādas jakas, slapjos apavus un dodas. tuvākais bankomāts 0.5 mile away (es kakbe zinu, kāpēc mana gūgle jūzo miles and ft as measurements, bet nahuj VZ telepurķis dara tāpat?). ejam pēc kartes un attopamies slimnīcas ēku kompleksā. bankomātu neatraduši, ejam meklēt nākamo. tas atkal, half a mile away. ejam pa pilsētu, tur viss ciet, nekas nenotiek, viss izskatās bezcerīgi. mums derētu ne tikai bankomāts, bet arī vjetnamiešu bode, vispār. no such luck. un, skatoties pulkstenī, ir tā, ka nav laika te šito tagad risināt. ir jāiet uz paliktuvi, tur jāsamaksā un tad jādomā, kā tikt pie pivčiem. man pa ceļam rodas lampiņas moments, ka vismaz pāris tak var paņemt kā takeaway pivčus turpat penzijas restorānā!

samaksājam tagad čuvakam par paliktuvi, dabūjam 2 l pivča, aizejam piesēst pie viena no āra galdiņiem uzpīpēt un iemalkot. beidzot smadzene sāk darboties kaut kā normālāk. pivcis un uzpīpēt, sitting down, tas smadzenei liekas norm enough, lai sāktu ģenerēt domu kontentu. bet, tagad ir tāda problēma, ka mēs atkal esam penzijā, te nav nevienas bodes, bet pivčus vēl vajadzēs. ķeramies gūglēt risinājumus situācijai.

May 24th, 2020

Add to Memories Tell A Friend
Protams, ka ir jāiet līkums līkuma pēc. Man ir jaunas hiking shoes, kuras it kā der. Need to offroad them for science! Woot. Also, protams, kad nogriežas iet mežā / pļavā, kāpt kalnā, tad sāk līt tā, ka vienā brīdī neko nevar redzēt. Lietus ir pamatīgs un skropstas tā konstanti aizlijušas, ka vispār neko. Nuok. Takas malā ir kaut kādas mājiņas, kuru nojumēs sēž ļauži un izbrīnīti mūs vēro. La viņiem, viņi redz. Kaut kādi vēl romantiķi ar lietussargiem tur. Maskas, starp citu, sen tiek nestas rokā un šajā brīdī ir izmirkušas slapjas viscaur. Tieši tāpat kā krekli un maikas. Nē nu. Ies tak! Izlienam pa pļavu, pa krūmiem. Un tad jāgriežas diez gan strauji gandrīz atpakaļ. Protams, ka atkal jākāpj kalnā. Dubļi un slapjums ir mūsu viss šobrīd. Un nopūtas.

Kaut kādā brīdī tho dod kāpt lejā. Piezīmēšu, ka tas nav tik ļoti labāk. Joprojām viss diez gan slapjš un līst. Manu jauno apavu ūdensizturība padodas. Pārsvarā, jo zeķu augša ir sen slapja un samirkusi arī iekšā. Eh. Samocītas pēdas pieder pie lietas, tur neko laikam. Also, man kreisā tupele visu laiku atšņorējas, āāā! Visādi kāpelējamies. Nokļūstam vēl kaut kādos krūmos, bet vismaz līst mazāk. VZ aizpīpē. Es arī izvelku cigareti un šķiltavas. Bet manas nešķiļas. Nešķiļas vairs arī VZ škiltavas. Pēc zināma moku laika, under protest, aizpīpēju no viņa cig. Visi sanervozējas. Apsver domu tuvākās 2 stundas uz maiņām chainsmoke, bet nu... laikam nē. Ejam. Beidzot arī Žebrák.

Ejot pa pilsētu uz sejas jāliek atpakaļ maskas. Ja kas, slapja kokvilnas auduma maska ir ļoti efektīvs voice modulator. In case jums vajag kādu kidnap. VZ korekti piezīmē, ka vispār nepamanīja, ka beidzis līt. Bet šis prieks anyway nav ilgs. Also, maskas joprojām ir slapjas viscaur. Tāds savdabīgs rūdījums. Un visi pa ceļam manītie ļauži uz mums skatās ar izteiktu izbrīnu.

Kaut kādā brīdī ejam pāri tiltam, es aizpīpēju. Visi ohujā - manas šķiltavas strādā! VZ arī izvelk cig un cenšas aizpīpēt. Man tikmēr atšņorējas tupele, ar cig zobos cenšos to sasiet. Pagriežu galvu pret VZ un saku, ka jūtu a Withnail moment tagad. VZ piekrītoši apstiprina. Kamēr tieku galā ar tupeli, VZ beidzot izdevies piedarbināt viņa šķiltavas.

Aiz Žebrāka, protams, sanāk atkal iet krūmos. Bet vismaz krūmos nav jātur uz sejas slapa maska. No krūmiem izejam atkal nesaprotamā miestā, kurā nekavējoties apmaldamies. Bet salīdzinoši ātri arī atrodamies. Tā kaut kā, daļēji pa krūmiem, daļēji pa ielām, ejam cauri nesaprotamam daudzumam miestu. Līst uz maiņām ļoti vai mazāk ļoti.

Kaut kādu ceļu ejot vispār papišam, ka bija jānogriežas pa zemes ceļu. Skatoties kartē, kļūst skaidrs, ka jāiet atpakaļ uz to. Citādi sanāk jau neveikli. Nuok. Tur atkal, protams, zemes ceļš, kalns, līst, dubļi. Uz zemes tiek ieraudzīta nomesta spēļu pistole. Noņirdzamies, ka kāds kritis kaujā aizstāvēt savu kraju. Nobildēt, protams, nevar. Telepurķi abi ar mokām dīlo ar kartēm. Nebeidzamais slapjums spaida ekrānus un vispār arī nupat stīvi un nosaluši pirksti, kas nepalīdz operēt devaisus.

May 23rd, 2020

Add to Memories Tell A Friend
Nedēļas sākumā nejausi piebukoju penziju nekurienē uz sestdienas nakti. Māte Daba nopriecājās, es jūtu. Laika prognoze uz weekendu kļuva sliktāka un sliktāka. Bet ballītes orgkomiteja ignorē tādas lietas. Nokāpām šorīt tos 6.3 km uz tuvāko vlak staciju, kur pietur norm vlaki un iekāpām vlakā uz nekurieni aiz Berounas. Bija plāns A un plāns B. Plāns A - garāks, caur mežu, vēl viss kas. Plāns B - īsāks. VZ bez grūtībām pierunāja mani uz plānu A. Neko. Izkāpām no vlak 2 pieturas pirms plānotās un ies tik!

Visi kakbe zināja vispār, ka būs lietus. Bet prognozes tā mainījās, ka nebija skaidrs precīzāk. Zdice stacija ir kaut kas starp Okna un Stara Boleslav staciju. Noņirdzāmies, ka pietrūkst vistu tho. Ejam visādi pa pilsētu. Maskas pieelpojas un bveh. Un kaut kādā brīdī arī sāk mazliet līt. Bet mazliet. Norm. Ejam. Viss liekas totāli norm so far. Izejam beidzot no pilsētas, ejam pa rnd veloceļu. Tīri la ejas. Vedam garu sarunu par to, kāpēc mapy.cz domā, ka 25 km hiking it jāiet 7 stundas. Like, I mean... pat ņemot 5 km/h on avg speed, joprojām ir 2 stundas, kurās ko tieši viņuprāt darīt?

Līt sāk bik vairāk. Bet nu. Nav pārāk slikti. Un tad nonākam pie pagrieziena, kur trase met līkumu for līkuma sake. Bet toties nav iela un var iet sabristies mežā. Bet var arī iet taisni pa ielu, bez līkuma. Kā jums liekas, kur ballītes orgkomiteja aizgāja?

May 18th, 2020

Add to Memories Tell A Friend
vakar toties kaut kā izdevās atkal iztaisīties uz iešanu. bet nu, naiku samocītās pēdas, lika uzvilkt vienus no vansiem.

izgājām ārā, kaut ko domīgi nopirkām vjetnamietī, sapratām, ka jāiet jau beidzot ielejā. tik sen nebija būts ielejā. bet nu, jāiet, protams, caur Holīnu un taku tur. kas, protams, sevī iekļauj.. uzminējāt. kāpšanu lejā no kalna, lai uzkāptu augšā pa akmeņainu un dīvainu taku :D vai es jau teicu, ka biju uzvilkusi skeiteru apavus? :D bet vispār apavi nebija problēma šajā brīdī. problēma bija milzu ģimenes vienā barā uz tām takām. vienā ģimenē nejauši sanāca iejukt pa vidu un nekā netiku garām. kad beidzot tikām ārā no tā bara, atviegloti nopūtos, ka mani neviens nepaguva vēl adoptēt. jajebu. bet tad nonācām vietā, kur sliežu otrā pusē bija kaut kāds bezmaz live gig. kaut kāda diez gan cringe čehu huiņa, kur ik pa brīdim dzied nānānānā kaut kādu. visi saskatās un saprot, ka tur kaut kāds nananā notiek. ejam labāk prom.

ielejas daļā, kur līdzenāks un populārāks, protams, ir miljons cilvēku. VZ teica, ka te ir vairāk cilvēku nekā Muse gigā. pēc pārdomu mirkļa, pajautāju, kurā Muse gigā. VZ teica, ka tajā, kas O2. aizdomājāmies katrs, kas ir apmeklētākie gigi, uz kuriem būts. man laikam sanāk Nick Cave. VZ arī nesaprata, vai Muse vai Nick Cave. neko, cenšamies iziet cauri tai visai ellei, ir visai silti un patīkami citādi. un iet iet vienmēr ir forši.

izejot no ielejas, aizejot līdz upei, pienāk kaut kāds lēmumu pieņemšanas brīdis. vai iet uz Andel / centru pusi, vai Radotin, vai tomēr iet tur, kur initially tika domāts - uz Braņīkas barčiku. visi kaut ko apdomā un nolemj, ka svētdienās labā laikā drīkst iet čillot barčikā pēcpusdienā. pārejam pāri nolādētajam tiltam, nokāpjam lejā. ejot uz barčiku, tur rakstīts, ka šodien grillē. nuok, mums vairāk cerība, ka dod arī piesēst un pivčus. izrādās, urā, ir pāris brīvi galdi. piesēžam pie viena. pēc pivčiem, protams, ka jāiet pašiem un ar masku uz sejas. šeit gan, izrādās, vāra ilgāk nekā līdz septiņiem. barčiks strādājot līdz apmēram deviņiem.

es jums izstāstīt nevaru, cik episki fantastiski un abnormāli baudāmi ir sēdēt vairākas stundas barčikā, žūžot pivčus, pīpēt, nesalt un visādi runāt huiņu, nosmieties un šokēt VZ ar manu casual af vārda "sociopolitisks" lietojumu. lieliski. tas ir tā, kā hjūmaņiem ir tiesības justies. tieši tik jauki un patīkami. un suncis, kurš ar mums iedraudzējās, bija vispār smieklīgs, ar visu savu curled ausi. saimnieks gan nāca nočekot, vai mums ok ar to, ka suncis pie mums. par abildi VZ teica, ka netraucē, bet es līksmi kasīju sunča pakausi. idilli gan traucēja dažādi kinderi, bet tos, par laimi, lielākoties varēja tupa ignorēt un izlikties, ka netraucē.
piebildīšu, ka pret šo brīdi man ir skaidrs, ka labi, ka neuzvilku naikus, bet ir diez gan apbrīnojami, cik daudz iešanas iet es esmu izcietusi skeiteru apavos, pirms es zināju, ka var labāk. uh.

bet nu, kaut kādā brīdī kļūst skaidrs, ja mēs gribam vēl paši tiptap aiziet iet atpakaļ savā kalnā, nāksies iet apmēram tagad. visi izdzer pivčus un dodas. tilts, protams, tik pat nolādēts, bet nu. kaut kur tajā visā procesā ir tā, ka man drusku ieplīst pēda atkal. un pain is pain ir pain. kāpt gar studiju liekas vispār mokas un mokas. bet neko, distraktēju sevi cērtot nagus plaukstā un nīgri stāstu sev, ka tik daudz kā uzkāpt kalnā, kurā dzīvoju, tik daudz jau nu gan vajag varēt. un nu, izrādās, ka tiešām varu, ietvissnahuj.

tad jau vjetnamietis, vēl pivči un runājām, ka pa ļoti ilgiem laikiem fantastisks weekends. es liku piecas zvaigznes. VZ teica, ka nu tā arī ne, ka četras ar pusi. nopūtos un teicu, ka nekad nespēju trāpīt uz tās puses, bet tikai četras liekas par maz.

14.5 km svētdienā un milzu smaidi ballītes orgkomitejas sejās.

May 17th, 2020

Add to Memories Tell A Friend
kamēr vēl šodien nekur nav aiziets, local historian jūtas, ka jāuzraksta par vakardienu. bet vispirms skumjās ziņas, ka jaunās iešanas iet kedas man ir izmēru par lielu. eek. neko, gāju vecajos naikos.

aizejam pie vjetnamieša, iegādāties līdzņemamos objektus. tad sajūtamies mazliet apjukuši. iepriekšējās dienas doma bija Radotin. kaut ko parunājam par to, kur iet, sarunā pavīd vārds "absurdi" un tā. ejam tagad pa zelta rudens ceļu lejā, tur apspriežam milzu vāgenu draudīgumu un to, ka krāsa matters, vispār. tad līdz upei un pa to ielu, kas bija ciet pagājušoreiz. šoreiz nebija ciet, tur bija tūristi upon tūristi, ew. un vispār nesaprotami ļauži. oh well. aizejam uz Chuchli. tad pa veloceļu gar upi. gar viktoriju viktoriju, kur kaut kāda zaja, clearly ar radības kroņa apliecību vispirms visu ceļu sabloķē, tad ar motorisku skeitbordu aizhujārī visiem garām, uzvaras pozā. **nopūta**

nonākam pie pagrieziena atpakaļ uz kalnu un te, izrādās, ka mēs ar VZ esam visu ceļu gājuši uz divām dažādām vietām :D es gāju loku un atpakaļ uz mūsu kalnu, bet VZ gāja ar milzu līkumu uz Radotin. gadās. nav ilgi jādomā, lai arī es izlemtu, ka iešu tomēr uz Radotin. veloceļš, protams, tādā labā laikapstāklī ir diez gan pilns ar veļikotājiem. silti, prožektors aktīvi spīdinās. vispār omulīgi un la. aizejot uz Radotin parādās tāda "nu, tagad te" sajūta, papildināta ar "a ko nu?"

vispār ir release weekend un man līdzi ir laptops. skatoties pulkstenī, saku, ka man vispār derētu aiziet uz to bernarda barčiku piesēst, jo man viena hujeta vēl jāizdara darbos. ejot uz barčiku, domīgi spriežam, ka pēc pivčiem un barčika varētu būt grūtāk aiziet ar kājām atpakaļ. bet nu redzēs, man tiešām jāizdara hujeta. bet tad aktuālāks kļūst jautājums, a kāds atceras, kur tas barčiks bija? nu, pie sliedēm, otrā pusē, blakus tam tunelim. tuvojoties sliedēm, tiek secināts, ka tur visu uzrakuši un neko nevar saprast. pēc neilgas random staigāšanas, kuras laikā VZ satika un sveicināja čuvaku, kas kādreiz bija SpB pacients, pārejam pāri sliedēm. es minu, ka jāiet uz to pusi. ejam un hobana!, tur arī barčiks. tā kā ir labs laikapstāklis, nav īstas pārliecības, ka būs brīvi galdi, bet nu jāpamēģina jau ir.

barčikā tomēr atrodas brīvs galds. pasūtam bernarda pivčus, es izvelku laptopu, ieņirdzam par burgeru menu. tur bija rakstīts, ka čili ir ass. es ātri apdaru savas lietas un pasūtam burgerus, ka jau visi te sapulcējušies. ir silti, patīkami, ir noieti virs 14 km so far. sēžam barčikā, tāda sajūta kā miera laikos gandrīz. gandrīz, jo, izrādās, ka viņi vāra tikai līdz septiņiem un pēdējos dzērienus sāk drusku pirms astoņiem. bet tur pavadītais laiks anyway lika sajuties omulīgi un tā, kā cilvēkiem būtu tiesības justies.

skatoties pulkstenī un domājot par to, ka jāpaspēj atpakaļ uz vjetnamieti, apsveram iespējas, kā tikt atpakaļ. bet, piebildīšu, ka runājot par vjetnamieša paspēšanu, apdomājam, kādi katram ir alkohola krājumi mājās. es esmu totāls alkohola hoarderis, uz to brīdi manā atmiņā liste bija - viens gambrinus, viens pilzneris, nezināms skaits kozelu / svijānu, 8 sidri, 2 sintētiskie citrusa, pusotra pudele vīna. VZ teica, ka mums nedraud skaidrā nomirt. bet nu, ne tikai jāpaspēj uz vjetnamieti, bet arī mani naiki man atkal jau drusku spiež, tad nu nolemjam padoties. padošanās nozīmē, ka nobraukt vienu pieturu ar vlak, tad kāpt tajā kalnā. jo es totāli un absolūti atsakos padoties vēl vairāk, kas būtu divas pieturas ar vlak un tad ar busu augšā kalnā. no wai, es neesmu gatava atrasties tik tuvu tik daudziem cilvēkiem. uz vlak paspējam last minute before it arrives, woo. nobraucam to pieturu, izkāpjam Velka Chuchle vlak pieturā. tur gan jau konduktore bija ohujā, jo ne tikai pāris hūmaņi izkāpa šajā nekurienē, bet pāris arī iekāpa!

kāpjot tajā nolādētajā kalnā tiek secināts, ka galvenā atšķirība pēc pāris pivčiem, pavairāk cig un burgeriem, ir daudz grūtāk elpot tajā nolādētajā kāpienā. citādi - kā jau parasti. :D also, visi citi kāpj lejā. laikam jau vakaros jākāpj no kalna lejā. bet nu mēs rebeļi, also dzīvojam augšā kalnā, nekas neatliek, būs kāpt. garām arī pabrauc policijas mašīna, kur nav īsti skaidrs, ko tieši viņi te, mežā, meklē. un, kā jau parasti, visvisgrūtāk ir uzkāpt pēdējo kāpienu pļavā. tā ir kaut kāda šausma un man laikam paspruka viens vai vairāki nepieklājīgi vārdi. tik daudz par tikumiņu, eh.

un nu, protams, ka paspējām uz vjetnamieti. citādi jau sūds, ne alkohola hoardings, ja tupa izdzer mājās esošo un jaunu neiepērk!
pivči, dienas sekas un apm.

bik virs 20 km.

May 15th, 2020

Add to Memories Tell A Friend
saņēmu ziņu no Elles Tomāša, ka viņi vērs Elli vaļā un varēs iet tetovēties tur jūnijā. bija sarunas ar Gā un atsevišķas sarunas ar Rūd, kurās runājām par to, ka nav prātīgi tetovēties siltā laikā un dzīšana būs sarežģīta un tas viss, labāk atlikt uz rudeni. beigās ar Gā salūzām, jo cik jau var gaidīt! aiztekstoju Tomāšam pretī un tagad ir tā, ja nesāksies jauns lockdown, tad jūnija vidū man beidzot tetovēs roku. un tad uz rudeni jāizdomā līdz galam tā nākamā tetovējuma zīmējums. ķirzaciņu ideja jau ir diez gan laba un forša. bet nav vēl uzzīmēta pat ekrānā.

un esmu tikusi pie jauniem iešanas iet apaviem. rīt, baidos, ka for science, nāksies iet iet.

May 11th, 2020

Add to Memories Tell A Friend
nepienāca ne lockdown ierobežojumu mīkstināšanas diena (šodiena), ka es vakar beidzot noskatījos pirmo livestream konci. bet nu Emiku nevar laist garām, tur nebija variantu. nu, ir awkward. gribas applaudēt, bet sajūta mazliet stulba. gribas uzdejot, bet atkal - awkward. bet vispār Emika ir lielisks skaņu gīks. par to viņu mīlam. un vispār viņa ir tik.. awkward pati par sevi, tas ir adorable :D vispār patika noskatīties un bija kļova viss kas. Lieliska mūzika, kā jau parasti. ("This is the planetarium gig set, it's at least somewhat rehearsed" teica māksliniece.) labi bija piedžoinot un skatīt. VZ piezīmēja, ka labais bija, ka nekur nebija jābrauc un jāorganizējas, tupa atnācām pie manis. Emika arī pastāstīja un parādīja visādas savas mūzikas gīkainības.
apm.ņurd. tas viss. Emika kļova.

un pēc tam noskaidrojām pie Stenlija visu to, ko vajadzēja noskaidrot. sageimojāmies kvalitatīvi, atradām tos pārējos endings. noņirdzāmies procesā.

May 10th, 2020

Add to Memories Tell A Friend
pēc visas nostaigāšanās, mani iepazīstināja ar spēlīti Portal. I have never even been so fascinated by something that frustrates me so much. :D
tas, ko es par sevi uzzināju - es nemāku uzkāpt pa trepēm nekur neietriecoties, es nemāku lekt, īpaši nesot kluci, un man ir ļ sūdīgi speed reflexes.
tas, ko es uzzināju par VZ - viņš māk visu augstākminēto, bet viņam brīžiem pietrūkst slinkuma motivētu ātrāku risinājumu pārvietoties telpā. for speed tasks - always on point tho.

toties The Stanley Parable, izrādās, ka esot vēl endings. tos būs jāapgūst, citādi nav kārtībiņas.

runājot par nekārtībiņām, man ir dīvains uzkāriens uz vienu konkrētu aiziešanu iet uz 34 km līdz Annijas miestam. bet Māte Daba liekas, ka to pārāk labi jau zina un cenšas sataisīt nelabas prognozes. bet nu viņai vispār šajās dienās sanāk overtime trollējiena darbi. nācās taisīt aukstumu pirmajos maijos, jo tad parasti tas jādara. bet te kaut kādas āra iestādes vēršot vaļā rīt, tad nu Atkal jādara visa tā trollēšana ar saldēšanu. nabaga, nabaga Māte Daba, ajajaj, there, there, bļaķ.

Add to Memories Tell A Friend
vakar kaut kā savācās visi un aizgāja iet. kaut kā pavisam nejauši. ierosināju, ka ejam pa zelta rudens ceļu. tur it kā viss labi, bet ir pirmslietus siltums. salīdzinoši grūti elpot. bet iet iet jau labi. nokāpām no kalna un aizdomājāmies, a ko nu? jo iet tālāk uz Andel un centriem liekas as neproduktīvi, as it comes. padomājām, ka kāpt atpakaļ kalnā kļovāk caur Chuchli. un praktizēties kāpt tajā jobanā kalnā. bet nu, lai aizietu uz to uzkāptuvi, sanāk apiet apkārt kalnam. nonākam pie ceļa, kur rakstīts, ka šoweekend netikt te cauri. bet kaut kādi veļikotāji no turienes izbrauc. nolemjam, ka nu, ies tak, redzēs.

soļojam, tur kaut kādi pick and choose tūristi, kas fotkā vienas vecas mā, bet nefotkā citas. bet nu beigās savācās novākties no ceļa un aiziet krūmos. kaut kur pie jaunās pašnāvnieku viesnīcas. VZ teica, ka cerams, ka aizgāja gulēt tur baseinā un gaidīt, kad tur salies ūdeni. pašnāvnieku viesnīca ir viesnīca, kas tiek būvēta konkrētā vietā, kur sanāk faktiski gandrīz karāties pāri klints malai. mans specific naids uz šo iestādi ir tāds, ka viena ļoti jauka taka, kā nokāpt no kalna, tagad ir nepieejama.

izvelku no somas greipfūru vājos alkoholiskos dzērienus. par laimi nekā un neviena nekur nav, var noņemt maskas un malkot dziriņu. ir tīri labs gājiens. gaiss nav tik stuffy, ir diez gan patīkami un smieklīgi. kaut ko tur noņirdzāmies diez gan jestri. noejot no šī ceļa, kurš arī otrā pusē ir ar warning signs, ka te cauri nevar iziet. nezinu kā citiem, bet mums sanāca tīri efektīvi iziet, bez kaut kādiem traucējumiem. bet nu, te jau sākas Chuchle un jāsāk likt maska atpakaļ, jo ir kaut kāda nebūt civilizācija. protams, ka besis par to, ka nekur jau ilgi nav bijis nevienas miskastes, tiek vokalizēts sekundi pirms ierauga miskasti beidzot.

teilkšu jums tā, ka es laikam nespētu vairs dzīvot pilsētas centrā, nevis nomalē. tās nekurienes, kas te tik ātri aizejamas, tas ir bliss. jāatceras, kad nāks laiks pārvākties.

vispār sāk arī lēnām pilināt lietus. gaiss kļūst svaigāks, paliek vieglāk elpot. lietus nav stiprs, tas ir tīri refreshing and nice. soļojam omulīgi. VZ apjautājas, vai iesim pa ielu, vai gar upi. nobalsoju par upi un pajautāju, kas ir the major diff. VZ paskaidro, ka uz ielas gan jau būs mazāk human traffic nekā veloceļā gar upi. bet nolemjam, ka gar upi anyway kļovāk. tur gan kaut kāds lokālais Izbraukājam Lokālos Veloceļus Ar Vāgenu festivāls. also, visi nez kāpēc brauc prom no Chuchles, baros. kaut kādā brīdī liekas, ka visi bēg no dziedoša kindera uz veļika. bet tur kāds bija bik atpalicis. laikam bija piestājis uzpīpēt, vai ko nu tur, un tagad minās, lai panāktu to, no kā jābēg.

te jau sliedes un jāsāk drīz būs kāpt kalnā. te es klusībā nobrīnos, ka pēda nav saplīsusi vēl. lietus it kā kļūst stiprāks, bet joprojām ne pietiekami, lai tiešām traucētu. vējš gan kaitina un traucē. kaut kādā brīdī uzrodas veļikotāja un aizveļiko mums garām. VZ pauž cerību, ka brauks kalnā. bet nē, nogriežas, lame. kāpt kalnā tiešām nav nekāda leisurely pastaiga parkā, bet nu. pretī nāk zajas vispār bez maskām un mūs pasveicina. VZ noburkšķ, ka mūsdienās pareizais sveiciens ir uzlikt masku nevis izdot skaņas. kāpjam un kāpjam. lietus traucē mazāk, jo zem kokiem nelīst, vēl arī nepil no. kaut kādā brīdī tas sāk kļūt grūtāk nekā gribētos, bet, par laimi, te jau gandrīz uzkāpts. atliek iziet cauri mežam un uzkāpt pļavā. mana pēda joprojām nav saplīsusi. VZ salūza celis, bet tas paguva atlūzt, kamēr viņš vokalizēja šo notikumu.

pļava atkal ir a bit of a bitch, bet ir vieglāk nekā iepriekšējās reizes. diez gan ievērojami. piezīmēju, ka šoreiz nenogājām 30 km. bet ir tāda improvement sajūta, ko mums neatņemt.
overall 13 km un apm ņurd.

May 9th, 2020

Add to Memories Tell A Friend
toties vakar ballītes orgkomiteja bija uz Pie Riepas, iemalkoja sidrus un sajutās, ka pa diez gan ilgiem laikiem varētu kaut ko uzgeimot. ballīte nopērk vīntonika sastāvdaļas, pasūta picas, atver Steam un iegādājas The Stanley Parable. piebīda dīvānu pie komputātōra, lai kaķītis var piedalīties un time flies when laughing your arse off.

vēl tika secināts, ka, pirms te sāka būvēt jaunas dzīvojamās mājas un aiz loga ir nebeidzams troksnis (gan jau no speciālā trokšņa devaisa, jo kas tā par būvēšanu, ja nav nesaprotama trokšņa), iekšā esošajās mājās urba vairāk. not that tagad nekad neurbj, kādreiz vienkārši bija vairāk. bet kopumā ņemot, skaidrs ir tas, ka troksnis nekad nebeidzas un nevienam nepienākas dzīrdēt pašam savas domas.

Add to Memories Tell A Friend
EB: I'm surprised I can't smell that yellow thing (**rāda uz rapšu lauku**) I don't like the smell usually, but I can't smell it now,
kaķ: oh, I can't smell anything these days.
EB: why?
kaķ: my organism is being too busy being allergic to it all, no headspace to smell it.
Powered by Sviesta Ciba