Trash panda

still not dead.
toties ar pieņemtu lēmumu nākamgad mainīt karjeru.

kaut kādā brīdī taču ir jāatzīst, ka es tiešām nemāku salabot printeri, un jāsāk sevis (un kaķīša) uzturēšanas nolūkos nodarboties ar kaut ko, kas gan jau nemaz nav Īsts un Cienījams Darbs.

šī sakarā no gūgles rezultātiem esmu uzzinājusi, ka vienbrīd the main success, karjeras maiņā prom no IT, ir bijis taisīt pašam savu alus brūvētavu. liekas, ka tas ļ daudz ko izskaidro. ļ.

vispār ļoti saprotu Moby, kad viņš činkst, ka negrib uzstāties un kaut kur iet, bet grib sēdēt mājās un taisīt mūziku. ja es kādreiz uzrakstītu kaut ko publicējamu un to nopublicētu, arī negribētu nekur iet un lasīt to kādam priekšā. gribētu tikai sēdēt un rakstīt, rakstīt vēl.
bet nu, visticamāk līdz šai problēmai nesanāks aizdzīvoties.

also, kāpēc šorīt 8am aiz guļamistabas loga pļāva zāli?

vakar beigās neizdarīju to, ko biju apņēmusies. it kā ir pavasaris un vajadzētu būt baigajam uzrāvienam dzīvot un darīt, bet tā vietā gribas apcerīgi sēdēt āra kafejnīcās un rakstīt dzejoļus. pat abi kaķi ir sarosījušies un ņemas jau visu rītu. bet es skatos pa logu ārā.

Turpinot visādi interesantu dienu, pastāstīšu, ka šobrīd I'm overthinking about how I overthink things.
Bet nu, neko. Vispār pašai uz to diez gan pohuj, ir pat smieklīgi.

Kas mani noved atpakaļ pie punkta, ka šitos overthinkingus varētu beigt paust ārā cibā, bet rakstīt kladē stāstu vai dzejoļu formā. (Aiztur elpu)

Mazkaķim tiešām patīk Nick Cave, bet nepatīk prog rock.

Joprojām neesmu neko uzrakstījusi. Weekends bija drusku tāds, ka šodien jūtos drusku like walking dead, kicked in the head, ja izsakās Bowie vārdiem. Bet varēja būt sliktāk, daudz sliktāk.

ir aizdomas, ka mazkaķim tiešām ļoti patīk Nick Cave & The Bad Seeds. vēl viņa šorīt made a guest appearance on my video call with my team. tēloju Bonda villain sākumā, bet mazkaķis bija dikti mīlīgs un visi kolēģi sagribēja sev tādus klēpja lutekļus.

domāju par to, ka gribu rakstīt lietas atkal. dzejoļus un stāstus. par visu ko, gan emocijām, gan politiku, gan sabiedrību, gan arī to, ka trakie ir daudz normālāki par "normālajiem". bet jau kādu laiciņu šķiet, ka viena no lietām, kura bremzē mani, ir grafomānija cibā (un kā lai to neieraksta cibā, ta?). bet ir jāņem Skaistās uzdāvinātais notebook un vienkārši jāraksta tur tas pirmais stāsts, kurš jau gadiem stāv nepabeigts. I can do better now.

Šorīt ir tas rīts, kad jāklausās Dougans.

Vakar pirms gulētiešanas paskatījos uz šokolādēm, kuras neoplasm bija gādīgi sarūpējusi (vēlreiz paldies!) kā līdzņemamo paciņu, apēdu vienu un... piekārtoju istabu. Saliku somas un čemodānus tur, kur tiem jābūt, un visādas citas lietas. Kad beidzot tiku gultā, atlika tikai nopūsties, jo atkal vairs nebija "laicīgi". Šorīt atkal attiecīgi arī pamodos tad, kad jāiet no mājas ārā, lai nokavētu tikai drusku. Tāda nedēļa laikam. Toties pirmdien brīvs because fuck the system.

Par rakstīšanu jāsaka, ka neļaušana sev sasapņoties par lietām dzīvē ir mazliet paralizējusi manu fantāzijas lidojumu arī visā pārējā. Tad nu uzrakstītais nav tik, ē, poētisks (ghh). Jāizdomā kaut kas ar to tak. Jo jābeidz rakstīt dzejoļus, kuri man pašai besī. Bet atsākt dzīvot savā fantāziju pasaulē arī šķiet kaitīga doma.

Tāds, lūk, rīts.

Liekas, ka pareizākais Marlīnes būšanā būtu - atslābt. Bet tas nav tā kā vieglākais, jo naturālā reakcija uz "viss ir traki" tomēr ir automātiskas domas par iespējamiem "risinājumiem". Bet nu laikam tam jāmet miers un jāatslābst. Nez, varbūt uzradīsies kaut kas, ē, mazāk traks, bet tāpat lielisks.

This is me - atslābjot.

Pavadīju lielisku dienu, tiku atkal pie melniem, šķībiem (smuki) matiem, papļāpāju ar Mr P un Džonu. Mēs ar Džonu vispār lieliski pavadījām pēcpusdienu. Got on like a house on fire. Parunājām arī par iespējamu basģitāras mācīšanos. Bet nu, let's take it slowly, it's Džon. Un bijām taju vegānu ēstuvē. Atnācu mājās un mani sagaidīja samiegojies mazkaķis. Tik mīļa viņa ir. Noskatījos epizodi Jack Taylor (omg, jā, wtf, seriously?), pasvaipoju tinderi, pa vidu mazkaķa mīļošanai. Tagad ar labi pavadītas dienas sajūtu baidos gulēt.

Ā. Rīt iešu uz darbu, skatīties, kas noticis. Kā dzīvot, kā būt. :)

Mazkaķis šņāc man pie vēdera, dzīvesbiedrs krāc otrā istabā, telefona apps brēc, ka man esot jāiet gulēt.

Rīt mēģināšu uzrakstīt dzejoli.

Klausos Moby un pavisam nopietni nesaprotu, kāpēc es nevaru uzrakstīt priecīgus dzejoļus?

reizēm ir vērtīgi apsēsties un uzrakstīt vienu dzejoli par eksistenciālistu laika neizpratni mūsdienu dzīvē.
tagad, pēc 3 dienu nedzeršanas, vīntoniks ir īsti vietā. tikai jāiet izslēgt apkure, jo citādi mājās atkal ir heatwave.

neliek mierā dažas lietas šobrīd. jāatrod kaut kas jauns sev. Ir ideja par basģitāras spēles apguvi. Sarunā ar labāko draugu izkristalizējās sapratne, ka nu grupā spēlēt gan man nu tā alternatīvi gribas. Tā jau daudz naudas tērēju. Protams solo karjera ar simfoniju tamburīnam būtu vēl lētāk, bet tomēr liekas, ka varbūt basģitāra man piedurtu vairāk. Jāparunā ar Džonu par šo tēmu. Vienīgais, ka jau tā maz radošā spēka rakstīšanai. Kur nu vēl spēlēšanai. Bet sākumā jau tas laikam tīri tehniski jāiemācās. Nu, jā. Tā kaut kā.

īstenībā es jūtos ļoti jocīgi. pat nezinu kā aprakstīt. bet viss ir dīvaini. savādāk. bet tāpat. es nezinu. gribas vēl vairāk ceļot. visur doties. ieraudzīt. pieredzēt. izstaigāt. sēdēt kafejnīcās svešās zemēs un rakstīt savā notebookā. vismaz svešās pilsētās. nez kāpēc liekas, ka viss ir mainījies, bet nekas nav mainījies. bet viss vienalga ir savādāk.

Vai ir kāds veids, kā sākt labāk atcerēties savus sapņus?

Kārtējoreiz nokavēju šorīt, jo labāk gribējās dzīvot dīvainajā sapnī. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka es no saviem sapņiem varētu uzrakstīt lieliskus stāstus. Ja tikai tos labāk atcerētos. Jo nu tur jābūt kaut kam labam, ja jau tik ļoti negribas no tiem mosties. Šorīt likās, ka varētu ņemt un ieslīgt komā, ja tikai tas garantētu konkrētā sapņa turpināšanos.

Daytime drinking ar Džonu izdevās lieliska. Parunājām par sāpīgo, parunājām par kaķiem, par cilvēkiem, par pabiem, par lidmašīnām un pārsmējāmies par pilnīgu sirrealitāti. Tagad jābrauc mājās ēst. Man ir parsnip chips (nu, jūsu valodā - fries) un BBQ Mustard.

Tiešām nezinu, kā uzrakstīt dzejoli par pašnāvību. Varbūt tur jāuzraksta stāsts, ne dzejolis. Bet ne tāds tīņu suicīds, bet tad, kad saprātīgs cilvēks saprot, ka tā ir racionālākā iespēja. (Suicide is always an option) (nē, es vēl ne)

jūs būsiet priecīgi uzzināt, ka esmu mazliet nomierinājusies. protams, ka mana melnā (atkal!) galva perina plānus un kaļ idejas. bet liekas, ka esmu atgriezusies mazliet vairāk realitātes virzienā. atšķirībā no dažiem cilvēkiem, es vismaz zinu, ka pārsvarā nedzīvoju realitātē.

šī ir mana dienasgrāmata. ko gribu, to rakstu, muahahā.

ā, vēl es vienkārši turpinu uzsūkt David Bowie idejas, apmaldīties pati savā galvā un atrast tur savas idejas, kuras bekgraundā ilgi perinājušās. jā, pa īstam.

un vēl, zogu dzīvesbiedra saldumus. atradu tai firmai weblapu, bet liekas, ka viņi tā pa vienai burkai nemaz man paši netirgos. viņi kaut kādi supersmalkie.