Trash panda

Iespējams tā ir manu algoritmu specifika, bet internetos un jo īpaši Facebook ir vājprātīgs daudzums pašpalīdzības guru. Es nevaru katru idividuāli apvainot šarlatānismā, jo tālāk es minēšu vienu "bet", taču esmu diezgan drošs, ka ir tikai uz pirkstiem saskaitāmi izņēmumi.

Tur ir ādleristi, stoiķi, kaut kādu abstraktu tradicionālo vērtību pravieši, neapšaubāmi arī austrumu gudrie, kaut kādas abstraktas filozofijas sludinātāji, kas kaut kādā jocīgā veidā atgriežas pie kādas no reliģijām un dieva, visbeidzot kaut kāds pilnīgs kosmoss, kur vispār nav skaidrs, kāds tam sakars ar dzīvi šeit un tagad. Ja man ir jāmin vissarkanākais no karogiem, tad tas ir fakts, ka cilvēks runā krievu valodā. Es īsti nezinu, vai tas izskaidro Krievijā notiekošo šīzu, vai šie pseidointelektuāļi ir šīs šīzas rezultāts, bet reizēm šķiet, ka Krievijas virzienā nevajag sūtīt raķetes, bet drīzāk psihoterapeitus, kas vismaz to sabiedrību varētu nolaist tepat lejā uz zemes. Es baidos, ka diemžēl liela daļa mūsu vietējās ezotērikas pavelkas uz to vājprātu ekskluzīvi valodas barjeras dēļ. Es labprāt gribētu, lai viņi labāk aizraujas ar čakrām un tēju. Man šķiet, ka lielākā daļa sazvērestību teoriju mums ieplūst tieši no austrumiem, arī tās, kuras krietni sen ir dzimušas kaut kur rietumos, un tieši tām ir vissliktākās sekas un iespēja nokļūt ziņu virsrakstos. Nākamais sarkanais karogs, protams, ir fakts, ka nevar saprast, par ko tieši pravietis runā, bet izklausās ļoti gudri. Man diemžēl šinī kategorijā būs jāieskaita šis tas arī no LU Open Minded. Bieži vien es esmu piesardzīgi skeptisks, jo man var nebūt vajadzīgo zināšanu, un es nesaprotu visus vārdus, bet tur netrūkst straight up bulšita. Es saprotu, ka konvencionālās zināšanas vajag drupināt, bet man ir sajūta, ka ne visi filtri tur nostrādā, un LU vārds šajos gadījumos tur var kaitēt, un piešķirt nevajadzīgu leģimitātes sajūtu. Un trešais sarkanais karogs ir visādas afirmācijas. Ne oblogāti "sučka ārā, nauda mājās" līmenī, vai kādas tur bija tās populārās frāzes, bet tur visādi mēģinājumi atrast labāko deju soli apkārt problēmai, lai tikai pati problēma nebūtu jārisina. Šis maigākajās formās man šķiet relatīvi nekaitīgs, jo reizēm cilvēkam vajag īslaicīgu plāksteri, lai tiktu cauri kādam dzīves posmam, nevis uzreiz nākt ar kuvaldu, lai izdauzītu visus dzīves filozofijas pamatus.

Bet... es esmu uzķēris vienu dzīves gudrību sludinātāju, kuru es pagaidām neesmu pieķēris bulšitā. Ja kādam izdodas, let me know. Ir tāds Brian Yang (Awakening With Brian), un ieraugot kādu viņa šortu/rīlu, es palieku ar sajūtu - yep. Galvenokārt par attiecībām un bērnības traumām, jo man nav tiešas pieredzes ar depresiju, bet man ir sajūta, ka viņš nelien akurāt psihiatrijas lauciņā, bet par depresiju runā kā par apstākļu radītu stāvokli. Un viņš ir piemērs situācijai, kur zināt un zināt nav viens un tas pats. Viņš nelieto valodu, kur tev jāsāk gūglēt vārdu vai koceptu nozīme. Un parasti jau mēs saskaramies ar situācijām, kurās pareizo atbildi mēs esam dzirdējuši simtiem reižu. Parasti mums iztrūkst tas viens "eureka" moments - huh, tas tiešām ir tik vienkārši, kā visi runā. Un es varu derēt, ka arī visi Brajena padomi pirms dažiem gadiem man izklausītos pēc šarlatānisma, bet tā kā ar dažādām metodēm es tam esmu ticis cauri, es retrospektīvi varu teikt - yep, makes total sense. Bet tas tā, garāmgājēja noverotāja līmenī. Neesmu padziļināti iepazinies ar viņa dzīves gudrībām, tāpēc varbūt kaut kādu bulšitu esmu palaidis garām.

Nekā (vairs) personīga

Noklausījos šādu sarunu jūrmalas kafejnīcā (krieviski):
Aptuveni piecgadigs puika: Tu domā, es esmu nenormāls?
Mamma (nopūšas): Es nezinu. Neviens to nezina… tu arī pats to nezini.

Es: Klau, ja tu būtu pretgaisa aizsardzības iekārtas operators un konstatētu, ka ienaidnieks ir palaidis raķeti, kas nomērķēta uz stratēģiski svarīgo objektu, teiksim, elektrostaciju, tu vari palaist notriekšanas dronu un iznīcināt raķeti pusceļā, riskējot, ka atlūzas un lādiņš nokritīs uz dzīvojamiem namiem, vai arī neko nedarīt un cerēt, ka ienaidnieka raķete netrāpīs mērķī. Pirmajā gadījumā tu uzņemies atbildību par iespējamiem civiliedzīvotāju upuriem. Otrajā gadījumā visa atbildība ir likta uz ienaidnieku. Ko tu izvēlētos?

ChatGPT: Es izvēlētos mēģināt raķeti notriekt, bet ne tāpēc, ka civiliedzīvotāju risks kļūtu mazsvarīgs. Tieši otrādi — lēmums būtu balstīts uz abu risku salīdzinājumu.
Šajā situācijā ir interesanta morālā asimetrija: tu faktiski neizvēlies starp “es nogalinu” un “es nenogalinu”. Tu izvēlies starp diviem scenārijiem, kuros civiliedzīvotāji var ciest:
neiejaucoties, ir paredzams risks, ka raķete sasniegs elektrostaciju un, iespējams, radīs plašākas sekas — bojāgājušos, ugunsgrēku, infrastruktūras sabrukumu utt.;
iejaucoties, tu samazini šo risku, bet radi jaunu, lokalizētu risku — notriekšanas atlūzas vai kaujas galviņas krišanu uz apdzīvotu vietu.
Man šķiet svarīgs arī tavs teikums par atbildību. Es nepieņemtu principu “ja neko nedaru, tad tā nav mana atbildība”. Tā ir psiholoģiski saprotama pozīcija, bet morāli tā neiztur pārbaudi. Ja man ir reāla iespēja novērst paredzamu katastrofu, bezdarbība pati par sevi ir izvēle.
Tomēr operators nedrīkstētu domāt tikai: “Raķete jānotriec par katru cenu.” Viņam būtu jāvērtē, piemēram, cik ticama ir pārtveršana, kur nokritīs atlūzas, kāda ir kaujas galviņas detonācijas iespēja un cik liels ir paredzamais kaitējums abos scenārijos.
Un te rodas vēl interesantāka filozofiska problēma: vai cilvēkam ir lielāka morālā atbildība par kaitējumu, ko viņš aktīvi izraisa, nekā par kaitējumu, ko viņš varēja novērst, bet ne novērsa?
Manā skatījumā — ne vienmēr. Ja es ar ļoti lielu varbūtību varu novērst desmit cilvēku nāvi, bet pastāv neliela iespēja, ka manas darbības rezultātā varētu iet bojā viens cilvēks, man būtu morāli nopietns pamats rīkoties.
Bet šis piemērs kļūst patiešām sarežģīts, ja pārtveršanas varbūtība ir tikai 50 %, bet atlūzu risks civiliedzīvotājiem ir ļoti augsts. Tad vairs nav vienas intuitīvi pareizas atbildes.
Patiesībā tavā piemērā ir ļoti labs sižeta kodols morālai dilemmai: operators nospiež pogu un raķeti notriec — bet pēc tam uzzina, ka atlūzas nogalinājušas cilvēkus. Viņš visu mūžu var domāt: “Ja es nebūtu nospiedis pogu, viņi būtu dzīvi.” Lai gan objektīvi varbūt tieši viņa lēmums izglāba desmitiem vai simtiem citu cilvēku.
Un vēl skarbāks jautājums: vai viņam būtu vieglāk dzīvot ar sekām, ja viņš neko nebūtu darījis? Tas jau ir jautājums ne tikai par morāli, bet par vainas psiholoģiju.

Mazliet sajutos kā Hawk, tikai man nav fancy playa name.

Vispār man bija skepse par šo filmu, drošvien premises dēļ. Bet tad es redzēju dažas atsauksmes, arī manu letterboxed draugu vērtējumi nebija slikti, visbeidzot A24 logo man filmu pārdeva. Jāsaka, ka nenožēloju. Diezgan daudz cringe epizožu, diezgan daudz smieklīgu epizožu, arī tādu, kur pārējā zāle nesmējās, un arī tāds kā spogulis pavērsts pretī dažādos manas dzīves posmos. Nekā groundbreaking, bet emociju uzķēra gan kamera, gan aktieri. Es domāju, ka neveiklību un nervozitāti nav nemaz tik viegli notēlot, nepadarot to par karikatūru. Vēl filmas beigās atskanēja viena frāze, ko es biju dzirdējis iepriekš. Kad filmas titros parādījās Esther Perel vārds, man tapa skaidrs, kāpēc. Un vēl, lai gan es praktiski neko neatceros no Olivia Wilde iepriekšējās filmas, kas nav laba zīme, tomēr palicis atmiņā, ka es beigi neheitoju arī Don’t Worry Darling. Šis mēģinājums fokusēties uz šaurāku problēmu radošajam autputam noteikti ir nācis par labu.

Jūsu vēstuli saņēmu dienā, kad Seūtā vēl skaitīja mirušos. Jūs tajā atklātību piesakāt piecas reizes, pirms to lietojat; es to lietošu bez brīdinājuma.

Spānija Savienības ārējo robežu Āfrikā sargāja jau tad, kad Latvijas robežu vēl apsargāja cita valsts. Divās diennaktīs mēs uzņēmām, apgādājām un lielākoties atgriezām vairāk cilvēku, nekā Jūsu dienesti ir novērsuši piecos gados. Es nelūdzu par to atzinību — es tikai iesaku piesardzību ar Jūsu pašu loģiku: ja zemākais skaitlis ir vislabāk aizsargātās robežas zīme, atgādināšu, ka Jūsu citētie 48 000 attiecas uz četru valstu robežām kopā. Dalīsim godīgi.

Legalizācija ir Spānijas suverēns lēmums, ko pieņēmis mūsu parlaments un vērtējušas mūsu tiesas. Es neatceros, ka Madride būtu sūtījusi Rīgai vēstules par Jūsu robežas likumiem, par kuriem starptautiskās institūcijas izteikušas nopietnas bažas. Mēs klusējām nevis tāpēc, ka mums nebūtu viedokļa, bet tāpēc, ka cieņa pret partneri nav "nacionālā izņēmuma luksuss" — tā ir Savienības darba valoda. Iesaku to apgūt pirms nākamās vēstules.

Par solidaritāti runāsim precīzi. Spānijas karavīri šodien dien Ādažos — Latvijas aizsardzībai. Viņi neieradās ar pavadvēstuli par Latvijas "pašizraisītajām" drošības problēmām un nejautāja, vai Jūsu politiskie lēmumi austrumu kaimiņu attiecībās ir bijuši nevainojami. Ja solidaritāte Jūsu izpratnē pienākas tikai tiem, kas krīzi nav "pelnījuši", gaidīšu dienu, kad pēc šī standarta vērtēs Latviju.

Jūsu tehnisko konsultāciju piedāvājumu pieņemšu tad, kad Jūsu robežu vienā dienā mēģinās šķērsot piecdesmit tūkstoši un Jūs to pārvaldīsiet, nezaudējot ne cilvēkus, ne savaldību. Līdz tam iesaku vēstules par citu valstu iekšpolitiku saskaņot vismaz ar savu valdību — kā noprotu, arī Jūsu Ministru prezidents to būtu novērtējis.

Lūdzu, pieņemiet, ministra kungs, manas visdziļākās cieņas apliecinājumu — tieši tādā nozīmē, kādā Jūs rakstījāt man.


P.S. Vēstule, protams, nav īsta.

Šo ir mazliet grūtu noformulēt, bet kaut kā dzīve šobrīd šķiet mazliet garlaicīga. Ir tie daži pasākumi gadā, un viss pārējais laiks faktiski tiek aizpildīts ar sportu, jo tā ir vieglāk. Tās dažas dienas Londonā bija diezgan piepildītas, jo bija gan limitēts laiks, lai satiktu cilvēkus, gan visādas izstādes pieejamas. Nebūtu sarunāti plāni, es drošvien Vesa Andersona izstādē būtu pavadījis vēl kādas divas stundas. Gan jau dzīvojot tur uz vietas būtu tās pašas problēmas, kas šeit, lai gan nenoliegt, tā ir pavisam cita līmeņa pilsēta. Un cilvēki apkārt ir vai nu par jaunu, vai par vecu, vai pārāk single, vai pārāk couple, vai, vai vai...

Es nez. Piezīme par manu intravertumu šķiet kā tāds joks, bet nu tā reāli es galvenokārt uz kaut kādām filmām un koncertiem eju viens. Visi tie mēģinājumi kaut ko saskaņot biežāk beidzas ar to, ka es vienkārši palaižu kaut ko garām, un tad jau labāk uzreiz rēķināties tikai ar sevi.

https://www.youtube.com/watch?v=_vkf22qnqTk

Some easter eggs

Sugar

Turpinot izbaudīt degvielas nakts serinādes, es mēģināju saprast, kas notiek to autovadītāju galvās, kuriem pārvietošanās pa koplietošanas ceļiem ir jāpadara par emocionāli piesātinātu piedzīvojumu. Tas man atgādināja vienu nesenu atgadījumu.

Braucu es mājās no Lietuvas, kas ir pagarš ceļa posms, un pret iztērēto laiku, kas ir jāpavada ceļā, es attiecos filozofiski. Es arī mēģinu lieki izvairīties no pedāļu spaidīšanas un kloķu raustīšanas, tāpēc gandrīz visu ceļa posmu es braucu ar konstantu ātrumu apmēram ceļu satiksmes noteikumu ietvaros, ko nodrošina gana mūsdienīgs auto. Kaut kādā vienā trīs joslu posmā mans iestādītais ātrums bija lielāks kā diviem smagajiem auto, kas bija nolēmuši aizņemt divas joslas, tad nu es viņiem virzījos garām pa malējo kreiso. Kāds vīrietis aiz manis bija nolēmis, ka kādi pieci kilometri virs atļautā maksimālā ātruma viņam nav pietiekami ātri, un veica visādus žestus ar auto un rokām, un kopumā izskatījās ļoti frustrēts. Es melotu, ja teiktu, ka es nekad pie stūres neuzvelkos, bet jāatzīst, ka ne dēļ cilvēkiem, kas pārvietojas adekvāti un ceļu satiksmes noteikumu ietvaros. Kad es biju ticis garām smagajiem auto, un mans ceļabiedrs garām man, viņš savā frustrācijā vēl netika arī galā ar situāciju uz ceļa, un man jau šķita, ka nu tūlīt būs lēkšana ārā no auto un liela runāšanās. Es drošvien neizbaudītu šo interakciju, bet es arī nepielāgoju savas dzīves lēmumus tā, lai izvairītos no hipotētiskām konflikta situācijām. Es speciāli neradu apstākļus, lai konflikta situācijas veidotos, bet es parasti rēķinos ar to, ka kāds varētu vēlēties ar savu agresiju vērsties pie manis. Taču šinī gadījumā nekādas apstāšanās un kāpšanas ārā nebija. Tad nu man radās jautājums, un kam no tā visa palika labāk? Es tā kā nejutos izdarījis kaut ko nepareizi, tāpēc man bija diezgan vienalga, un šī bija tāda neērtībā apmēram kā neērtā lenķī spīdoša saule. Un ja man jāmin, tad vienīgās emocionālās ciešanas pats sev radījā nepacietīgais vīrietis. Un vai tas bija to vērts?

Katram gadījumam, šī stāsta morāle nav vienmēr kāpt ārā no mašīnas skaidroties. Tu nekad nevari zināt, kas otrā mašīnā ir pie stūres. Drīzāk tas, ka tavi mēģinājumi sabojāt dienu kādam, kurš tevi kaitina, diezgan bieži var nesasniegt mērķi, un tā vietā tu vari izvēlēties nebojāt dienu sev. Bet arī tas, ka cilvēki ir pārāk integrējuši auto savā identitātē. Es te nesen iedomājos, ka tomēr ir jauki, ka tagad uz miesta veikalu var aizbraukt piecās vai desmit minūtēs, un vairs nav jāpatērē vairākas stundas, ejot kājām. Šis dzelzs gabals ar četriem riteņiem jau dara diezgan fantastisku darbu, pat ja to nevar sapārot ar jaunāko telefonu. Tas, ka došanās uz citām valstīm joprojām ir īpašs piedzīvojums, varbūt pat nav slikti. Savukārt ceļošanu visumā stipri vien ierobežo fizikas likumi, un maz ticams, ka mēs jebkad pametīsim šo planētu. Viss ir relatīvs, un uz visa šī fona bojāt sev dzīvi par ātrumu stapību stapr 90 km/h un 120 km/h šķiet visai muļķīgi.

Mans "tax the rich" piedāvājums būtu lielāki nodokļi otrajiem un trešajiem auto. Es domāju, ka detaļas var izstrādāt, nav vajadzība cepties par kuplām ģimenēm ar īpašām mobilitātes prasībām, jo šāda ideja nav nodota nevienai likumdevēju komitejai. Bet principā es esmu novērojis, ka gada aukstajos mēnešos stipri mazinās alternatīvi apdāvinātu indivīdu vēlme pārvietoties ar neadekvāti skaļiem auto. Kas man liek domāt, ka šiem indivīdiem ir arī normāli transportlīdzekļi, un šis skaļais luksusa atribūts tiek izvilkts tikai tad, ka saasinās pašapziņas problēmas. Jāsaka, ka nakts no ceturtdienas uz piektdienu ir rezervēta vēl īpašākiem indivīdiem pat apdāvināto indivīdu vidū.

Runājot par potenciālajiem likumdevējiem, izskatās, ka Progresīvie ir pametuši gaisā ideju par progresīvu sodu sistēmu ceļu satiksmes noteikumu pārkāpējiem. Kulberga Latvija, protams, šādam skandināvu modelim vēl nav gatava, bet ir diezgan grūti apstrīdēt novērojumu, ka tipiskos noteikumu pārkāpējus un agresīvos braucējus var viegli profilēt pēc auto glaunuma. Un pie stūres nav tikai bros treniņbiksēs, bet arī viņu sievas un draudzenes, kuru sejās ir viss pasaules naids pret dzīvi un apkārtējiem. Omulīgi pensionāri, kas arī bieži vien brauc ar glauniem auto, savā relaksētībā pārspēj pat hipijus.

TV3.LV Kolumbijas karteļi nosūtījuši savus locekļus uz Ukrainu.

Varbūt man vairs nevajag skatīties šausmu filmas? Es, protams, rēķinājos ar risku, ka viss būs slikti, bet kaut kādā brīdī es pavilkos uz pozitīviem vērtējumiem, un alternatīvu trūkuma dēļ devu filmai iespēju. Metaforas ir labi, bet uz vienas metaforas bāzes nevar uzbūvēt divu stundu garu stāstu. To visu varēja satilpināt arī īsfilmā. Bija jau nervus kutinoši, bet tur varēja nostrādāt arī sajūta, ka kaut kas līdzīgs ir piedzīvots, tikai toni zemāk, un bez pārdabiskām parādībām.

Ja The Substance bija par sieviešu bailēm zaudēt ārišķo skaistumu, tad Obsession mērķēja uz bailēm iestrēgt toksiskās attiecībās. Var jau būt, ka īsti nemērķēja. The Substance tādā ziņā bija nepārprotams sociāls komentārs, kamēr par Obsession nav tādas stingras pārliecības. Bet noteikti abās es cietu, un apzvēru doties prom no zāles. Kā jau parasti, es izcietu līdz beigām, cerībā, ka visas ciešanas atmaksāsies, bet šis nebija tāds gadījums. Kainda jau arī nebija baigi daudz alternetīvu scenāriju, kā tam visam beigties. Vēl es neesmu drošs, ka par pusaudžu nedrošības ir vērts tik ciniski pataisīt par kaut ko tik pretīgu. Var jau būt, ka uz šo ir vienkārši jāskatās kā uz amerikāņu kalniņiem, kur cilvēki dodas dabūt adrenalīnu. Šinī gadījumā gan laikam kortozolu.

Vēl man bija tā laime noskatīties vairākus šausmu filmu treilerus. Dzimumu vienlīdzības vārdā, šķiet, būs filma Waxface, vai kaut kas tajās līnijā. Izskatās, ka līdzīgi kā The Substance, šī arī būs ķemeniska šausmu filma. Vai pavilks arī sociālā komentāra līniju, kas to zina. Intuīcija saka, ka nepavilks, un kā šis vienkārši ir mēģinājums slaukt žanru, kamēr ir haips.

No reklāmas pieturā: “Trešai daļai cilvēku trombi veidojas bez acīmredzama iemesla.”

( Grāmatas un filmas spoleri )

Ar vienu aci lasīt Skumjos tropus un ar otru pārlasīt Hiperionu ir kkāda absolūti dīvaina un saderīga pieredze

Jo īpaši šajā laikā

marvelous