Trash panda

Teenage Sex and Death at Camp Miasma bija mazliet negaidīta pieredze. Bet ja es būtu zinājis, ka šī filma ir no tā paša režisora, kas radīja I Saw the TV Glow, es jau laicīgi zinātu, kur es iesaistos.

Pirms 20 gadiem šajā dienā:

10:08
visu nakti slēpu līķi

10:20
ASV amatpersona: Latvija parādījusi sevi kā labu

10:29
man vienmēr licies stilīgi, ka ir ļaudis, kas lasa grāmatas par šahu, kurās tikpat kā nav teksta

10:55
vispār jau es esmu saprotošs un iecietīgs cilvēks, bet vienu gan nesaprotu - kāpēc RIMI brīžiem izsniedz smukos baltos maisiņus, bet brīžiem - TIZLOS DZELTENOS?

23:55
Plēpis man patika. Un Inga Misāne arī. Par Šekspīru neizteikšos, galu galā - mēs ar viņu tagad kolēģi.

Mani kaut kā ļoti sajūsmina jaunais Fontaines D.C. albums. Varbūt viņš mani atgriezīs atpakaļ pie šāda veida mūzikas. Un lai gan šī dziesma izlec uz pārējo dziesmu fona, es nevaru beigt klausīties arī duetu ar Rosalía. Esmu viņu noklausījies visos man tehniski iespējamajos veidos. Vaibos šī dziesma man nez kādēļ atgādina Sinatras un Hāzelvuda vasaras vīnu.

https://www.youtube.com/watch?v=JxS3kEhO4zk

Kairiša jaunāko veikumu brīžiem bija grūti skatīties, bet man šķiet, ka tā nav slikta zīme. Skaidrs, ka filma nebija plakana latviešu sportistu glorificēšana, lai gan ir mēģināts noķert arī kādu feel good momentu. Mazāk priecīgā ziņa ir tāda, ka pēc dažām dienām jāsecina, ka filma nav atstājusi nekādu paliekošu nospiedumu sajūtās, un (pat) uz Oskariem tēmēt man šķiet ir dusku jocīgi. Kārlis, protams, malacis, un savus laurus laikam jau ir plūcis, un vēl bez unikālajiem vēsturiskiem nospiedumiem latviešu kino, par pārējo mēs varam arī nomierināties. Mums gan tagad ir tētuks Kulbergs, gan jau Oskarus viņš nokārtos, lai mēs nenokāptu no Straumes pacilātības viļņa. Pēdējais bija ironija, ja nu gadījumā tas jāpasaka skaļi.

Jaunais Fontaines D.C. ļoti labi izklausās no blakus istabas. Tāda kā tāla balss no pagātnes.

Viens savdabīgs veids, kā savā prātā flagot AI mūzikas saturu, ir piefiksēt, ka dziesma strauji un negaidīti beidzas. Ne tā, ka dzīviem māksliniekiem tā negadās, bet tās ir tā netipiski. Man jau pēc albuma vāciņa bija aizdomas, bet pēkšņā dziesmas apraušanās lika nočekot. Tidal par laimi arī marķē AI saturu. Jāiet mekēt iestatījumi, lai izvāktu pavisam.

Pašcenzūras gadījums:

kad tu raksti recenziju par Žebera krājumu un pēc īsām pārdomām tomēr neizmanto frāzi "čerez Ž", kas, starp citu, būtu pamatota tekstā, bet nu labi, neesam jau pusaudži

livu netradicionālais

vakariņās uzcepu steikus (ne jau izcilus, bet gandrīz labus), sagriezu zaļumus ar tomātiem, ēdu, piedzeru sarkanvīnu un gribu uz Argentīnu. tādu iedomātu sapņu Argentīnu.
(cik forši, ka bērniem garšo steiki!)

Ir - grāmata. Uz papīra. 50+ gadus veca, ar rakstāmmašīnu iedauzīta, krievu valodā. 40lpp teksta ar piezīmēm, rakstītam ar roku, atlikušais rasējumi un fotogrāfijas.

Vajag - oriģinālo tekstu digitalizēt un pārtulkot. Abus vēlams lateksā.

Obļa, lielo valodnieku mudeļu tēma tak!

Pieejams līdzpilots (beisiks), laikam ar chaddžībīdī fōnā. Ok, parotaļāsimies.

Pirmā pieeja - iemetam 80MB merdžotu pēdēfu. "Eu, dahuja tehniska kontenta, ņem tev pirmās 3 lapas". Atgriež pirmo 3 lapu pirmos paragrāfus iemestus vienā lateksā. "Eu, visa dokumenta dabūšanai man nāksies procesēt visu dokumentu!". Nu ja, kas no tevis arī tika prasīts. Mauc davaj!
"Nevaru, man ir tikai imidžu pleisholderi!". Kādi, nah, pleisholderi?
"Nu šitādi!: ![][image_...] ..."
"Lai turpinātu, man vajag PDFu ar OCR overleju. Vai JPEG/PNG. Vai zipu ar skeniem." Hmm, ok. Ņem zipu. Zipi nav atļauti. Ok, reneimojam uz .txt, iemetam ar komentu "reneimo uz zip un atpako". Apēda.
"Eu, toč zips! Un katra lapa atsevišķi! Tagad gan varu maukt!" Nu, mauc tad.
"Nevaru, biš par daudz. Varu pa daļām". Nu mauc tad cik vari
"Še pirmās 3 lapas. Un, pie reizes, zips, ar kuru strādāju. Tagad varētu maukt veselas 10, man būt domāt!". Nu, mauc.
"Še nākamās 3 lapas" Eu, pag, tu solīji 10?
"Nevaru tik daudz. Še nākamo lapu OCR". Tikai OCR? Bez tulkošanas? Fajn, izvilksim tekstu, tad tulkosim.
"Reku nākamās 5 lapas! Un reku visas iepriekšējās, ko es iemanījos no arhīva izvilkt" A kur OCR?
"A es nevarēju OCRot, jo lapas nav izvilktas no arhīva". Kā nav izvilktas. A ko tu man rādi? Davaj OCRo!
"Ok, reku teksts. 4. lapa. 2.lapas bilde. 7. lapa. 10.lapas bilde..." Bļa. Nu poh, derēs arī tā, pats salīmēšu. Mauc nākamās
[..]
"Nevaru OCRot, jo nav bildes izvilktas" Nu izvelc
"Izvilku. Reku visas bildes. Un reku arhīvi, kurus es izmantoju. Un reku svaigākās bildes". ok, ok, mauc tālāk
"Nevaru OCRot, jo nav bildes izvilktas" Nu izvelc
"Izvilku. Reku kaudze ar bildēm.". okok, turpini OCRot
"Nevaru. Bildes sliktas" A iepriekšējās bija ok? Mēģini vēlreiz
"OK, reku 4 lapas, kuras es sapratu, par spīti tam ka dažas rindas teksta ar pelēku hailaiteri pārietas, bet šo vienu, visasāko lapu, nu nevaru. Teserakts saplīsis". Pamēģini ko citu
"Pamēģināju, tagad pārējās 4 lapas nelasās. Bet tā viena nolasījās ok". Nu noskenē vēlreiz
"Nevaru, vajag krieviski protošu OCR endžinu. Piemēram PaddleOCR-RU, EasyOCR-RU, ABBYY vai Teseraktu ar krievu bibliotēku". A kā tu atpakoji pirmās 15lpp?
"A es neveicu OCR. Es tikai minēju un piemeklēju latīņu alfabētā līdzīgos ķeburus. З kā 3, П kā N, utt". WTF?
"Nu pirmajās lapās bija maz teksta, pēdējās pisecpisec sarežģīti. Man laikam no sākta gala vajadzēja pabrīdināt, ka es nemāku". Hmm, nu iedod tad vismaz to tekstu, ko tev izdevās atpazīt.
"OmpaBa B COGpaHHOM BATE M300paxeHa." Mzoorahena? Ņiherase. Parādi tekstu no 3. lpp
"Блок управления предусматривает выполнение следующих операций:" Hnnngh! Parädi pirmo lapu, kuru nevarēji OCRot
"B IEHTPAJIBHOM OTBEPCTHM 3€DKANa IOMEMAETCSA. Starp citu, kopsavilkumā tā lapa apraksta a,b un c". BĻĀĀĀĀĀĀ!

P.S. "I don't want to fabricate pages 15–20. They must first be extracted from the source scans"
P.P.S. "I still love you"

Pēc Eurostat datiem Lietuva ir pirmajā vietā Eiropā pēc pašnāvību skaita uz 100K iedzīvotājiem Sadalot datus pēc dzimumiem, tā tāda gan ir tikai vīriešiem (33,60). Sieviešu pašnāvību skaita ziņā uz 100K vislielākā ir Islande (9,69).

Visās valstīs vīrieši veic ievērojami vairāk pašnāvību nekā attiecīgās valsts sievietes. Ir skaidrojums, ka tas tāpēc, ka sieviešu izvēlētie pašnāvību veidi retāk izdodas. Tā tas varētu būt, tomēr tik un tā pastāv būtiskas atšķirības starp valstīm. Piemēram, Latvijā proporcijas starp veiktajām vīriešu un sieviešu pašnāvībām ir ~7,4:1, kas ir teju divreiz vairāk nekā Lietuvā (~4,8:1) un Igaunijā (~3,8:1) un vairāk kā divreiz nekā ES vidējā proporcija ~3,6:1.

Rubenes mācītāja Kristofa Hardera 1781.—1790. gadā izdotajā „Vidzemes kalendārā” blakus citās Eiropas valstīs izplatītajiem vārdiem vēl arvien bija atrodami arī apmēram 70 latviskas cilmes vārdi, piemēram, Mīliņš, Mieriņš, Laimīts, Gudriņš, Gaišuls, Glābiņš, Labdars, Taisniņš, Strāduls, Bezbailis, Lēnprātulis, Dāvātiņš, Dievbītiņš, Dievkāriņš, Dievdots, Labklājīte, Mēlvaldīte, Pastāvule, Dievklausīte, Klusīte, Žēlīte, Dārdzīte, Šķīstula, Varenīte, Skaidrīte.

https://lv.wikipedia.org/wiki/Latvie%C5%A1u_personv%C4%81rdi

Kopš komunikācijas ar Tele2 klientu servisu, es nebiju saskāries ar tik... pat nezinu, kuru no visiem vārdiem izvēlēties. Tātad, cilvēks caur US Post nosūtīja man paciņu, un pēc kāda laika no viņa atnāca ziņa, ka esot kaut kādas problēmas otrpus okeānam ar sūtījuma operatoru. Sūtījuma operators, ne saukts, ne aicināts, ir Omniva. Pirmajā mirklī nešķiet liela problēma - ir tracking numurs, ir zināms, ka paciņa ir atnākusi uz Latviju, un ir bijis "mēģinājums piegādāt". Es nezinu, kā notiek klientu servisa apmācības, bet es apbrīnoju spēju saražot tik daudz bezjēdzīgu vārdu, un sniegt tik maz informācijas. Notiek sarakstes otrā diena, un es esmu noskaidrojis, ka pie sūtījuma nav norādīts telefona numurs, es pats nevaru pieteikties tādu norādīt, un paciņas sūtūtājam būtu šī informācija jāprecizē. Es nezinu, kāds ir sūtītāja neattapības līmenis, bet pēc informācijas kas man ir pieejama, Omnivai nešķiet, ka viņiem kautkas būtu jādara šai sakarā. Visvairāk mani nokaitināja frāze "mēs saprotam", jo pilnīgi nekas neliecina, ka Omninavs klientu serviss kaut ko saprot, vai pat vēlas iedziļināties, un pat uzdodot precīzus jautājumus, viņi turpina atbildēt uz jautājumiem, kas mani maz interesē. Lai gan es līdz sirds dziļumiem nīstu visus pārkinga operatorus, viņi vismaz precīzi saprot mana sašutuma iemeslus, un uzreiz skaidri izstāstīs, kāpēc es ar asti ierautu starp kājām varu iet paraudāt stūrī. Savukārt vajadzdību uzturēt šādus pseidoservisus es nesaprotu. Es gandrīz esmu pārliecināts, ka jebkurš mākslīgais intelekts ar šo uzdevumu jau tagad tiktu galā labāk kā īsts dzīvs cilvēks. Ne tā, ka es par to priecājos, vienkārši bēdīgi secinu.

Bet kopumā, vēl bez paziņojuma, ka Omniva ir tāds sūds, un man pat nebija ne jausmas, es gribēju teikt, cik ļoti mani kaitina šis korporatīvais "therapy speak". Jebkurš darbinieks var kļūdīties, būt noguris, manis pēc pat reizēm uzdirst klientam, mani neinteresē perfekcija. Bet pohujam pa virsu uzvilkt šo tukšo "pieklājīgo valodu" ir tāds laikmetīgs sūds, ka es vienkārši nevaru.