Trash panda

vai Riigaa, soreiz izskatam tikai labo krastu un Vecriigu arii, ir kada ipashi romantiska, maajiiga, ar kautko iipasja viesniica? Rixwell bija it kaa laba, bet tomeer nepavilka uz taadu pavisam iipasu sajuutu.

Tontegodes keisā es laikam nesaprotu vienu - kā tas nav acīmredzami, ka viņš ir dipshit? Es esmu viņa tuvumā bijis vienreiz, un tās reizes raksturīgākā iezīme bija tāda, ka kāds viņam palūdza beidzot aizvērt muti, kas caurmērā bija kolektīvais viedoklis par viņu klātesamību. Es pat par Agnesi Zeltiņu būtu norūpējies, ja viņa piekristu filmēties kādā no viņa filmām.

Nedomāju, ka es kļūšu psytrance fans, vismaz noteikti ne skaidrā, bet man drusku piedur nosaukums "Head of NASA and the 2 Amish Boys". Albuma trekliste rada asociācijas ar rokoperu.

Man patīk Matīss Kaža, un tas ko viņš dara, bet man par viņu priekšstats ir veidojies no viņa radošā autputa, un tagad ir mazliet bail, ka es uzzināšu kaut ko, kas mazinās šo patiku. Ne Taisons Nīls Degrass līmeņa bail, bet tīri cilvēcīgi. Es nemācēšu priecāties par "Straumi" piecdesmit dažādos veidos, tāpēc visa šī informācijas lavīna, kas šobrīd gāžas pāri, ir pārsātinājusi ēteru, un man ir bažas, ka drīz Kažam sāks jautāt viedokļus par Rail Baltica. Es gan, protams, saprotu, ka viņš nav arī gluži Mairis Briedis.

Vispār man jāsecina, ka Burns manā dzīvē ir bijis vēl nozīmīgāks, kā man līdz šim šķita. Un jau atkal ir jāpiekrīt manam šrinkam, ka tā ir sava veida reliģija. Ļoti sekulāra, bet tomēr tā piepilda kaut kādu filozofiski garīgu vajadzību, no kuras cilvēkam ir grūti izvairīties. Var jau būt, ka kaut kad nākotnē būs kaut kāds mākslīgais intelekts, kas spēs rast visas atbildes balstoties uz kaut kādu algoritmu, kas cilvēkā neradīs nemieru, bet pagaidām starp šo zinātniskās fantastikas utopiju un lielas daļas cilvēku vajadzību pieķerties jebkādai mistiskai pieredzei, pat ja tas viņus noved sazvērestību teorijās, ir milzīga plaisa. Bet katram ir savs trips. "Trips" šīnī gadījumā ir tāds filozofiski abstrakts koncepts, ko es lietoju ikdienā, piemēram, aprakstot suņa dīvainās attiecības ar viņas džemperi, kurām man ir grūti rast skaidrojumu, un kuras man atliek tikai pieņemt.

Es kaut kad iepriekš kontemplēju par to, kas ir tās lietas, ko cilvēks varētu nolikt templī sadedzināt. Tagad man ir diezgan skaidra atbilde, un šis dedzināšanas rituāls vairs nav tikai par "smuki sadega". Vakar man bija jāpaskaidro atšķirība starp mantu ar sentimentālu vērtību, un mantu bez sentimentālas vērtības, un es norādīju uz gleznu, kurā veiglī ir atpazīstama mana vecmāmiņa ar manu tēvu, kuram varētu būt kādi seši gadi. Blondie matiņi, par kuriem es izfrīkojos pirms bērēm, atrodot tos aploksnē, krietni palīdzēja tēlu atpazīšanā. Man ļoti būtu jāzaudē jebkāda cilvēcība, lai es to gleznu tā vienkārši izmestu atkritumos. Es drošvien uztaisīši šīs bildes foto, lai varētu ar to padalīties ar savu brāli, kuram varbūt kādreiz būs bērni, un topošajam cilvēkam varētu būt interese par savu izcelšanos, bet es mazliet apšaubu, ka manam brālim būs tik siltas jūtas pret mūsu tēvu, lai viņš to bildi gribēt arī paturēt. Es arī negrasos kļūt par memorabīlijas noliktavu, un šis būtu ļoti skaists un adekvāts veids, kā noslēgt šo vēstures lappaspusi. Visā sadedzināmās memorabīlijas sarakstā, šādas gleznas noteikti ir pirmās, kuras atdot ugunij, nevis kartiņas no izirušām attiecībām. Protams, pienāks laiks arī kartiņām no attiecībām, kas pilnīgi noteikti ir mirušas un kurām pilnīg noteikti nav nekādas vērtības, bet mirušu cilvēku vēsturēm tomēr ir prioritāte.

Bet lielākā bildē stāsts nav tikai par gleznu dedzināšanu. Šī dzīvokļa tīrīšana būs mans trips ar daudz dažādām atziņām.

DIENA. Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs otrdien izskatīja 19 notiesātu personu apžēlošanas lūgumus, bet nevienu apžēlošanas lūgumu neatbalstīja.
DIENA. Latvijas Bankas prezidenta meklējumos koalīcija līdz konkrētām personām vēl neesot tikusi..

Doma par to, ka man varētu piederēt dzīvoklis, ir mazliet mulsinoša. Tas ir ļoti īpatnējs kokteilis starp dažādām sajūtām. Tā nav panika par to, ka būs par kaut ko jāuzņemas atbildība. Es esmu paspējis piemērīt dažādas lomas dzīvē - no šofera līdz auklei. Tās pašas vecmāmiņas sakarā es esmu bijis tas, kas rūpējas par praktiskām lietām, tagad tās pašas lietas vienkārši būs darīt vieglāk, jo es tagad būšu gan kontaktpersona, gan lēmējs. Man ir jāpierod pie domas un atklāsmes, ka man ir jāizdomā, kā to visu savest kaut kādā nebūt skatā un kārtībā. Joprojām mani nepamet sajūta, ka tūlīt piezvanīs vecmāmiņa ar saviem iebildumiem un visnepiemērotākajā brīdī. Visi pēdējo gadu ceļojumi ir bijuši ar sajūtu - fingers crossed, ka šīs nedēļa, divu, četru laikā nekas nenotiks. Šis dzīvoklis, protams, arī nekādā gadījumā nebūs kaut kādas mājas, lai gan es neizslēdzu, ka viņš varētu kļūt par atslēgu tādām. Bet tas noteikti ir ievērojams paradigmas šifts, ka es nevaru visas savas mantas sakraut dažās kastēs, un doties kaut kur tālāk.

starp citu, "straumes" galdaspēli paguvu izmēģināt jau pirms ziemassvētkiem. tā tiešām ir laba spēle, pietiekami vienkārša, lai spēlētu arī ar 6gadnieku
tagad tik arī priekš sevis jānopērk :)

Ar patīkamu izbrīnu ieraudzīju, ka Prometejs ir izdevuši Ambēras hroniku pirmo divu grāmatu tulkojumu latviski.

Jāsaka, viena no tīņu gadu aizraujošākajām grāmatām, kura man veiksmīgi aizstāja to, kas, iespējams, vēlākām paaudzēm būs bijušas Troņu spēles (ja Troņu spēles būtu vairāk saistītas ar šībrīža Zemes realitāti, mazāk asiņainas, inteliģentākas un nedaudz asprātīgas; ne jau velti Dž.R.R.Mārtins bija Zelaznija draugs un sadarbības partneris, un viņa Zelaznija nekrologs ir visai trāpīgs).

Tā kā daudzas rindkopas angliski teju atceros no galvas un Zelazniju, līdzīgi kā citu poētiskas ievirzes prozu, tulkot nav viegli, ar bailēm vēru vaļā, lai redzētu, ko Uldis Šīns ir paveicis.

Visā visumā, izskatās gana pieklājīgs darbs. Ir sajūta, ka pie detaļām piestrādāts. Tiesa gan, ir atsevišķas vietas, kur šis tas duras acīs, bet visā visumā es teiktu, ka ir izdevies pārcelt oriģināla tempu un izteiksmes stilu, nebūt ne viegls uzdevums.

Pirmajās lappusēs man iedūra tikai "Laughing Boy" tulkojums kā "Smejošais zēns", jo biju pārliecināts, ka tā ir manis nekad neskatīta, bet atsauce, ko nu nekādi nevajag tulkot burtiski.

Pameklējot un pajautājot forumos, izrādījās, ka "Laughing Boy" ir bijis gana populārs 1940-1960 frazeoloģisms:

"An ironic term of reference or address for someone of a morose disposition or gloomy countenance. First recorded in 1940 ..." // OED

Un tad man bija jāpadomā, nu, jā atstāts burtisks tulkojums, bet vai tā bija paviršība vai nespēja atrast latvisku analogu?

Bet, ja arī varētu atrast analogu, jārēķinās, ka tas ir tīri vienreizējs apzīmējums personāžam, kam veltīta puslappuse nedaudz iepriekš, un no kura stāsts aiziet prom. Kā varētu tulkot "Laughing boy", lai latviski nebūtu pārpratumu šādos apstākļos? Trilemma.

Par citu kaķi – vasaras beigās, kad atbraucām no atvaļinājuma, pie mums sāka piestaigāt kāds kaķis, tāds izsalcis un skaļš. Mūsu pašu kaķītis jau bija devies citos medību laukos, bet barības trauki vēl bija. Tad nu sākām atkal pirkt kaķbarību, gaidot, kad Oreo atkal uzradīsies. Īsto vārdu nezinājām, bet viņš/viņa tāds melnbalts, meita iesauca par Oreo. Pa laikam jau nāca gan, reizēm vēlu naktīs, reizēm uzradās no dārza puses, reizēm pieķērām viņu klīstam pa rajonu pie citiem kaimiņiem. Sākumā tiešām šķita, ka kāds aizbraucis atvaļinājumā un atstājis kaķi pastāvēt pašam par sevi, bet tad vienu dienu ieraudzījām kādu sirmu vīru visai neveiksmīgi tvarstām Oreo (vienubrīd noķēra gan, bet tad šis uz ielas stūra sāka runāties ar citu kaimiņu un tikmēr Oreo atkal paklīda). Kaut kas tajā situācijā bija tāds, ka nolasīju citu scenāriju – drīzāk ar saimniekiem kaut kas bija noticis, vienu, otru vai abiem. Kādas nedēļas vēlāk nejauši uzzinājām, ka 200 metrus no mums pārdod kādu māju, no nekustamo īpašumu aģenta padzirdējām, ka saimnieki jau bijuši gados, devušies aizsaulē, māja tukša, bērni visu izpārdodot. Viņš gan nezināja, vai viņiem bija bijis kaķis, bet tā tagad ir mana teorija, ka tas bija/ir tās mājas kaķis.

par citu tēmu- tagad melniem kaķīšiem sāksies labi laiki.
tik, lai visi jaunie saimnieki būtu labi saimnieki un uz pavisam

kad rādīju dzīvesbiedram R*sols grāmatu, viņš teica, ka derētu tās receptes izmēģināt
tad nu paskatījāmies, ka tur 24 ieraksti, un nolēmām šogad ik pa 2 nedēļām pagatavot un nogaršot vienu no.
sākām no sākuma, ar Mārtiņa Rītiņa versiju.
pašgatavotu majonēzi gatavoju otro reizi mūžā (grāmatā receptes nebija, bet atradu inernetos, ka tik ne iekš santa publicēto), sanāca tīri pat ok. labāk kā pirmajā reizē.
selerijas kāts šķita ļoti dīvains papildinājums, bet kopējā garšā tam nebija ne vainas. tas pat bija vēlams un patīkams.
otrajā dienā gan šis vairs nebija tik garšīgs. es to norakstu uz sīpoliem. man, ja godīgi, nekad nav patikuši sīpoli rosolā. bet, sarunājām, pirmo reizi gatavojot, sekot dotajām sastāvdaļām kā rakstīts.

Vakar nācās pārvietot un pārkonfigurēt dažas ierīces, kurām bija nepieciešams internets, tāpēc šorīt es sapņoju, ka kādai ballītei man bija jāuzstāda amatieru līmeņa dīdžejošanas vieta, un jāsaslēdz skaņa.

Kāpēc Ķelmēnu maize vairs īsti negaršo pēc Ķelmēnu maizes?

šorīt jogā pasniedzējas teiktā - kaķa un govs poza - manī izsauca redzes gleznu ar Straumes kaķīti.
kaķīši vairs nekad nebūs tādi kā agrāk!

parādīju bērniem balvas saņemšanas mirkli - viņi ir sajūsmā, ka "mūsu kaķītim" balvu deva vecs Hans Solo :)

Ja jūs zinātu, cik ļoti pēc zsv, jg un dzd pavadītām uz kalna, traucoties lejā ausīm plīvojot un tukšumam jautri svilpojot (savējie sapratīs), negribas atgriezties realitātē...ar rēķiniem, maksājumiem, gada pārskatiem, pienākumiem, putekļiem un skujām visur, netīru drēbju kaudzēm, pilnu inboxu omg, ĀĀĀĀĀ... Un tad vēl iesnas un aikritusi auss...

šorīt atcerējos, kā bērnībā paklusām lasīju šo grāmatu, saldkairi un skaidri apzinoties, ka daru kaut no neatļautu

https://www.youtube.com/watch?v=BNM4ae4gvm8

Pa ceļam no kaimiņpilsētas – diezgan nogurdinošs lietus. Gan turp-, gan atpakaļceļā piestājām atpūtas vietā, kur abās šosejas pusēs ir pa benzīntankam, bet pa vidu kā tilts pāri ceļam ir uzbūvēta kafejnīca (tāds divu piramīdu arhitektūras šedevrs).

Atmiņā atausa divi gadījumi – viens bija kora izbrauciens, kad bijām vēlu izbraukuši, jau kavējām uz koncertu, bet kāds pierunāja šoferi, ka vajagot uz tualeti (bet patiesībā vajadzēja uzpīpēt, bet viss autobuss, protams, arī aizgāja pačurāt). Pauze ieilga, jo kāda jauniete no kafejnīcas nokāpa otrā šosejas pusē un labu laiku meklēja autobusu.

Otrs gadījums (kura stāstnieku es vairs neatceros, es tikai atstāstu) bija par to, kāds bija tāpat sajaucis puses un bija policijai jau ziņojis par nozagtu auto, šamie laikam jau pa telefonu pārjautāja, vai zvanītājs ir paskatījies šosejas otrā pusē.

Šodien uzzināju, ka cilvēki ir uzskatījuši par lietderīgu specifiski nošķirt diskalkuliju-- to mēdz dēvēt par matemātisko disleksiju. Un izrādās, ir pamats to izdalīt:


Dyscalculia is associated with dysfunction in the region around the intraparietal sulcus[6] and potentially also the frontal lobe.[7][8] Dyscalculia does not reflect a general deficit in cognitive abilities or difficulties with time, measurement, and spatial reasoning.[9][10] Estimates of the prevalence of dyscalculia range between 3 and 6% of the population. //Vikipēdija