per silentium ad as†ra mille [entries|archive|friends|userinfo]
باب

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Mar. 25th, 2019|06:42 pm]
grūtas dienas pienākušas ne tikai azartspēļu un mākslas, bet arī sintētisko opioīdu un mākslas sazobei.
dāvanas no Zakleru ieplīsušā tresta vairs nepieņems ne Gūgenhaims, ne Teits:
https://www.theartnewspaper.com/news/sackler-charity-in-uk-suspends-all-new-gifts

vienīgi Kr. Freilings, Karaliskās Mākslas koledžas bijušais rektōrs un vienlīdz bijušais Anglijas Mākslu padomes priekšsēdis sērīgi secina:
“It’s a very sad day for the arts. I’m worried this will lead to a moral panic in the art world…lines will be drawn which people will regret…If we become too squeamish [about] sponsorship, a lot of damage will be done to the arts. The first rule of fundraising is that the “companies with an image problem are the ones you go to first of all.”
LinkLeave a comment

[Mar. 25th, 2019|02:42 pm]
pasaule ir aizkustinošu notikumu pārpilna, informatīvās trubas netiek vien līdzi visu faktoīdu disseminācijai, tālab pielikšu arī savu spēka plecu bezjēdzību pavairošanā.
pētīju te tikko Kazahstānas klanu un kloķu sistēmu, ģeogrāfiju un demogrāfiju, kad piepēži izbrīnīts valsts 20 lielāko miestu sarakstā neatradu Astānu jeb Astanu… braukāju uz priekšu un atpukaļ, bet viss velti. pēc Almatiem (Almatas) seko kaut kāda Nūr-Sultāna, čego-čego?
izrādās, jaunais interim prezidents ierosinājis galvaspilsētu pārsaukt līdzšinējā vadoņa Nazarbājeva vārdā. tā ka apdeitojiet savu datubāzi, gūgļmapperi.
Link3 comments|Leave a comment

[Mar. 23rd, 2019|10:42 am]
bet kur lūdzu ir palikusi [info]sintetika?
Link5 comments|Leave a comment

The(ir) words shalt be short and sincere [Mar. 22nd, 2019|06:42 pm]
Keeping the Synch
Link1 comment|Leave a comment

[Mar. 22nd, 2019|05:10 pm]
viendien te visai līgani atnāk līgaviņa stiprā tādā vakarā, atklājusi pāris izstādes un sārtvīna dibenus.
– klau, tu ēdusi esi? jūs pusdienās aizgājāt?
– ne-a. (nožegojas) mums plāni nomainījās par 180 grādiem.
zinot, ka viņa trīszīmju skaitļus neatzīst principā, saausījos.
– mēs dzērām sārtvīnu un kurījām amnestiju, viņa turpināja, notriecot mani un pusotrlitrīgu pudeli ar zivju mērci uz laminētā eirōparketa.
– tu droši vien domā amnēziju? apvaicājos, cenšoties vēkšpēdus izskatīties nedaudz civils.
– bet tas tači viensi tas pats, ne?
– noejam lejā pie Hasana pēc kebaba? es būtu mierā ar falafelīti.
– fak, es tagad sapratu joku par amnēziju!
– mēs viņu sakrustosim ar white man's widow, un tad mums amnestija būs rokā.
sakrustojušies augšējām ekstremitātēm, pārvarējām gravitāciju un notēmējām uz izeju.
Link11 comments|Leave a comment

mīlu ogles un ogļūdeņražus [Mar. 19th, 2019|02:02 am]
https://youtu.be/uDSX3ySm4Ak
Link3 comments|Leave a comment

[Mar. 16th, 2019|04:16 pm]
kad cibiņš izdzēšas, tiek pastrādāts cibicīds vai cibisuicīds?
wikcionārija apgalvo, ka cibicīds jau esot aizņemts.
Link20 comments|Leave a comment

eksleftista pārdomas pie kopējā labuma guvēja zemākā sāna [Mar. 9th, 2019|06:42 pm]
esmu palaidies alkōvoluntārismā un narkōnarcisismā. pārdesent gad's jau. pūt un palaid, laidars plašs.
tikko atminējos klasiķus W.B. Bīvisu un N.G. Bathedu, kurus pārfrāzējot, tautas singlā par pūtvējiņiem jaunajā redakcijā gribētos iešņāpt rindiņu:
āare yoū šhūre yōu'ŗe blouwingd wright?
Link5 comments|Leave a comment

kāša † revanšisti [Mar. 7th, 2019|03:42 pm]
sēdēju te pirmspusdien dakteŗa uzgaidāmajā telpā un zubrīju jaunos ķīniešu vārdiņus. čang, džang, ping, gong, iesnaudos. te piepēži no radiōlas, kura pirmiņ bija klusi ļurinājusi kuslus LR2 hītus, sāk dārdēt neticama kalibra lielgabals – it kā Līgo dziesma, bet nu ar stipri neraksturīgu raksturu. ūber alles, līgo un vjetnamieši man iepriekš nevienā sapnī vienkop nebija rādījušies. jau ķēru pēc kāda rakstāmā, lai šo mirāžu piefiksētu vēlākai inspicēšanai, kad rādiōvilnis uzvēdīja pazīstama cibiņa patīkamo baritōnu, un viss nostājās savās vietās. esmu nomodā.
nu lasu Vācot padomju folklōru, ik pa laikam uzliekot fōnā pa vjetnamietim vai gimalajiešu lācim.

Raidījuma ieraksts te.
Link6 comments|Leave a comment

[Mar. 6th, 2019|08:08 am]
https://youtu.be/Zf052uxFF58
Link2 comments|Leave a comment

[Mar. 4th, 2019|06:42 am]
https://youtu.be/7gqSu4RC2AI
LinkLeave a comment

ar labu [Mar. 4th, 2019|05:33 am]
https://youtu.be/BTrGowDPjBk
Link2 comments|Leave a comment

[Mar. 4th, 2019|04:08 am]
https://youtu.be/-pHtPkmT60o
Link5 comments|Leave a comment

wmw [Mar. 4th, 2019|03:44 am]
izdomåjåm tikko ar miju jaunu gandžas šķirni.
white man widow
Link1 comment|Leave a comment

[Mar. 4th, 2019|03:42 am]
vika saka nav, bet uztin vienalga
LinkLeave a comment

[Mar. 4th, 2019|03:03 am]
vienreiz divsimts gados jau var

hyper-verse
Link1 comment|Leave a comment

nay [Mar. 3rd, 2019|02:42 pm]
The two best places for a writer to live are America and Russia. Both are dynamic imperial powers prone to making mistakes. I should not like to live in Switzerland. Switzerland does not make mistakes, and therefore deprives a writer of grievances. For a writer, that society is best which is most burdensome. The favor is returned: for a society, that writer is best who is most burdensome.
It is true enough that in Russia writers with serious grievances are arrested, while in America they are merely featured on television talk shows where all that is arrested is their development. This is an important difference, but it does nothing to change the fact that grievance is the source of all interesting prose. Without grievance, a writer tends to become a celebrant, which is an agreeable but repetitious state. After you have sung two choruses of “God Bless America,” what else is there to say?
I must hasten to add that though grievance is a necessary condition for good prose, it is far from sufficient. There are, after all, differences between a writer and a wimp. The differences are easier to notice than to describe, but we may at least say this: a good writer is a wimp who has found a unique and prudent form in which to say “No.” I use the word “unique” to mean that the form is well suited to the nature of the writer, assuming the writer is sane. I use the word “prudent” to mean that the form is well suited to the nature of the grievance, assuming the grievance is sane. According to these definitions, there is no better complaint ever written than the Declaration of Independence or a worse one than Mein Kampf. Among writers whose exposition, by my lights, has achieved triumphs of nay-saying are George Orwell, who found his form in a humorless, crystalline understatement; H. L. Mencken, who found his in a brassy, mean-spirited, but imaginative sarcasm; and Russell Baker, who finds his in detached whimsy. My impression is that today Orwell is read very little, and then only in school, Mencken not at all. This is a sorrowful condition, with ominous overtones for the well-being of the Republic. Fortunately, Baker is available and inexhaustible. I imagine him to be like some fourth-century citizen of Rome who is amused and intrigued by the Empire’s collapse but who still cares enough to mock the stupidities that are hastening its end. He is, in my opinion, a precious national resource, and as long as he does not get his own television show, America will remain stronger than Russia.

Neil Postman. Conscientious Objections
Link2 comments|Leave a comment

[Mar. 2nd, 2019|07:42 pm]
mājās kaukāda bēdu ieleja. visi pieaugušie bimbā. tā kā bērnu nav, tad vismaz tie mierīgi.
pat Bietes jaunā saimniece jau bija informēta. rajōna neirālais tīklājs.
kamēr viņa mani mierināja, es atcerējos gadījumu no sava otrā gada medbrālīša karjerā, kad tikko tālāk bija aizgājusi viena sieviņa no Eritrejas vai Etiōpijas. viņas apstāvētājas, kāds krietnu astoņu dienvidsuitu sievu prāvs pulks, sacēla tādu gaudu un raudu dziesmu ļembastu, ka visas māsas samuka centrālē, bet es paliku iemīts granīta grīdā pie palātas.
– nemīz, mazais! novelkot no galvas burkai līdzīgu priekšmetu un izpurinot kastaņbrūnās cirtas, man uzsauca viena no apstāvētājām, pārnākusi manā koridōra pusē un atspiedusies pret palodzi.
– tā mums ir tāda tradīcija. kopā vieglāk.

uzpildīsim blašķīti un ejam. ja kāds piebiedrosies, dalīsimies.
LinkLeave a comment

[Mar. 2nd, 2019|02:42 pm]
pizģec
Link6 comments|Leave a comment

[Mar. 2nd, 2019|01:42 pm]
vēlos jums paziņot, ka VIA ELO ļoti labi sapasēja ar vēlīnā pioniera agrīno pubertāti. 1981. gadā mūsu 13-14 gadu vecie prāti jau bija atrisinājuši Hamleta binōmu uz pozitīvas notes, taču nekavējoties nokļuvām nākošajā slazdā ar jautājumu – ja jau būt, tad vai tiešām tikai SHIT-tā?
Maskavas olimpiskais lācītis tikko bija aizlidojis izplatījumā meklēt Belku un Strelku. Un Laiku, protams. Brežņevam bija atlicis gads ar astīti. mēs sēdējām mazos bariņos, dzērām atdzesētu pepsikōlu, ko pēc apm. 20 gadiem jaukā rindkopā pieminēs Peļēvins, un klausījāmies ELŌ albūmu Time. bažīgi samājoties pie The Way Life's Meant to Be.

i still wonder

nejauciet, šis nav Smoukī, neraugoties uz kastaņjetēm.
LinkLeave a comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]