per silentium ad astra mille [entries|archive|friends|userinfo]
باب

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

pozor i uwaga [Apr. 23rd, 2014|06:42 pm]
tā, uz dzīvokli dodas bērns, mums jābūt beibīsitteriem..
j'ai besoin d'un spliff
Link1 comment|Leave a comment

Agri coca cola [Apr. 22nd, 2014|09:50 am]
Lauksaimnieciski izvarojamās zemes
Link7 comments|Leave a comment

zinātājiem [Apr. 21st, 2014|10:42 pm]
sakiet lūdzu, vai vārds блядейство ir augstāka stila nekā ierastais блядство?
Link17 comments|Leave a comment

kas ir permakultūra? [Apr. 20th, 2014|12:12 pm]
uz šo jautājumu mēs atbildēsim pēc svētkiem, bet Lieldienu politsprediķa vietā izvilkums no Šveika 11. nodaļas, kura patlaban atvērta četrās valodās.
______________________________________
— Iesim taču meklēt to karalauka altari! — aicināja Šveiks. Rīts jau klāt.
— Man tikai jāuzvelk formas tērps un jāiedzer vēl viens groks.
Beidzot abi izgāja uz ielas. Ceļā pie vecu lietu uzpircēja sievas feldkurats stāstīja Šveikam, ka vakar «ar dieva svētību» iespēlējis daudz naudas un, ja uz priekšu tikpat labi iešot, tad varēšot izpirkt klavieres no lombarda.
Tas bija kaut kas līdzīgs pagānu solījumam nest upuri savam elku dievam.
Samiegojusies uzpircēja sieva pateica viņiem dīvana jaunā īpašnieka adresi Vršovicē. Feldkurats izturējās neparasti galanti: ieknieba viņai vaigā un pakutināja zem zoda.
Uz Vršovici viņi devās kājām, jo feldkurats paskaidroja, ka viņam nepieciešama pastaiga svaigā gaisā, lai padarītu galvu skaidrāku.
Vršovicē veca, dievbijīga skolotāja dzīvoklī viņus gaidīja, nepatīkams pārsteigums. Atradis dīvānā saliekamo altari, vecais kungs bija uztvēris to kā kādu dieva zīmi un iedāvinājis- vietējai Vršovices baznīcai ar noteikumu, ka altara otrā pusē jābūt uzrakstam: «Dievam tam tēvam par godu un slavu. Dāvinājis pensionēts skolotājs Kolaržiks. Tā kunga 1914. gadā.»
Skolotājs, ko viņi pārsteidza vienā apakšveļā, bija ļoti samulsis. Sarunā ar viņu noskaidrojās, ka viņš uzskatījis atradumu par brīnumu un dieva pirkstu. Kad viņš nopircis dīvānu, kāda iekšēja balss viņam sacījusi: «Paskaties, kas atrodas dīvana atvilktnē.» Jā, viņš sapnī redzējis pat eņģeli, kas viņam pavēlējis: «Attaisi dīvana atvilktni!» Viņš paklausījis un, kad nu dīvānā atradis miniaturu saliekamu trīsdaļīgu altari ar iedobumu svētā sakramenta glabāšanai, tad nokritis dīvana priekšā ceļos un no sirds piesaucis dievu, teikdams to un slavēdams, un uzskatījis visu notikušo par dieva mājienu izrotāt ar šo altari Vršovices baznīcu.
— Tas viss mūs maz interesē, — feldkurats paziņoja. — Tādu mantu, kas jums nepieder, jums vajadzēja nodot policijai, nevis kādai sasodītai baznīcas sakristejai.
— Pielūkojiet, ka neiekuļaties nepatikšanās ar tādu brīnumu! — brīdināja Šveiks. — Jūs nopirkāt dīvānu, nevis altari, kas ir kara resora īpašums. Tāds dieva pirksts jums var dārgi maksāt. Nevajadzēja klausīties uz visādiem eņģeļiem. Kādam vīram Zhoršā gadījās izart tīrumā kausu, kuru kāds bija izzadzis no baznīcas un noglabājis, kamēr pienāks labāki laiki un zādzība piemirsīsies. Kausa atradējs arī domājis, ka. tas ir dieva pirksts, un nav vis atrasto mantu izkausējis, bet aiznesis mācītājam kā ziedojumu baznīcai. Mācītājs nodomājis, ka šo svētuma apgānītāju sākuši mocīt sirdsapziņas pārmetumi, tāpēc aizsūtījis pēc stārasta, stārasts pēc žandarmiem, un nabaga vīru nevainīgu notiesājuši par baznīcas apzagšanu, jo viņš tiesā visu laiku melsis sazin par kādiem brīnumiem. Gribēdams attaisnoties, tāpat stāstījis par eņģeļiem, piepinis vēl pašu dievmāti klāt un beidzot dabūjis desmit gadus. Jūs darītu, prātīgāk, ja nāktu mums līdzi pie šejienes mācītāja un palīdzētu atdabūt valsts mantu. Karalauka altaris nav kaķis vai zeķe, ko var atdāvināt, kam vien iegribas.
Vecais kungs ģērbdamies trīcēja pie visām miesām. Zobi viņam klabēja.
— Nudien, man prātā nebija nekas ļauns vai peļams! Es tikai domāju, ka ar šādu dieva dāvanu palīdzēšu izpušķot māsu nabadzīgo dieva namu Vršovicē.
— Protams, uz kara resora rēķina, — Šveiks skarbi un asi pārtrauca. — Laba dieva dāvana, neko sacīt! Kāds Pivoņka Choteboržā arī domāja, ka tā ir dieva dāvana, kad viņam rokās nokļuva valgs ar svešu govi.
Nabaga veco kungu šādas valodas pilnīgi samulsināja, un viņš pat nedomāja vairs aizstāvēties, tikai centās ātrāk saģērbties, lai varētu drīzāk visu nokārtot.
Vršovices mācītājs vēl gulēja un, kad viņu uzmodināja, sāka lamāties, jo domāja, ka viņu aicina pie mirēja.
— Nekāda miera nav ar to pēdējo svaidījumu! — viņš sirdījās, ar nepatiku ģērbdamies. — Viņiem ienāk prātā mirt taisni tad, kad cilvēkam vislabākais miegs. Un pēc tam sāksies kaulēšanās par maksu.
Priekšistabā abi satikās — dieva tā kunga pārstāvis 110 Vršovices civilajiem katoļiem un dieva tā kunga pārstāvis zemes virsū no kara resora.
Īstenībā tā bija ķilda starp privātu personu un karavīru.
Ja draudzes mācītājs apgalvoja, ka altarim neesot vieta dīvānā, tad feldkurats aizrādīja, ka vēl jo mazāk pamata pārvietot karalauka altari no dīvana tādā baznīcā, ko apmeklē tikai civilas personas.
Šveiks mētājās ar dažādām piezīmēm, piemēram, ka esot ļoti viegli uz kara resora rēķina padarīt bagātu nabaga baznīcu. Vārdu «nabaga» viņš izrunāja pēdiņās.
Beidzot viņi iegāja sakristejā, un mācītājs izsniedza feldkuratam karalauka altari pret šādu kvīti:
«Saņēmu karalauka altari, kas nejauši bija nokļuvis Vršovices baznīcā.
Feldkurats Oto Kacs.»
Daudzināto karalauka altari bija ražojusi ebreju firma «Morics Mālers» Vīnē. Šī firma gatavoja visādus dievkalpojumiem un kultam nepieciešamus priekšmetus, kā rožukroņus, svētos attēlus utt. Altaris sastāvēja no trim daļām un bija pārklāts ar neīstu apzeltijumu tāpat kā visa svētās baznīcas slava.
Kas bija attēlots uz altara, par to bez labas iztēles neviens netiktu gudrs. Skaidrs bija tikai tas, ka šo altari tikpat labi varētu lietot elku dievu pielūdzēji Zambezi vai burjatu un mongoļu šamaņi. Izgleznots brēcošās krāsās, altaris iztālēm atgādināja krāsainu plāksni dzelzceļnieku redzes pārbaudei.
Labi saredzama bija tikai viena figūra. Tas bija pliks vīrs ar mirdzumu ap galvu un zaļganu miesu, kura pēc krāsas atgādināja zoss tūpļa daļu, kas jau iesmakusi un sākusi pūt.
Šim svētajam neviens nekā ļauna nedarīja. Gluži otrādi, no abām pusēm viņu apsargāja divi spārnoti radījumi, kam vajadzēja attēlot eņģeļus, taču skatītājam radās iespaids, ka plikais svētais brēc aiz šausmām, ieraudzījis tuvumā šādu kompāniju, jo eņģeļi atgādināja teiksmainus briesmoņus, kaut ko vidēju starp spārnotu meža kaķi un Parādīšanās grāmatas nezvēru.
Altara pretējā pusē bija glezna, kam vajadzēja attēlot svēto trīsvienību. Balodi māksliniekam visumā nebija izdevies pārāk daudz izķēmot. Viņš bija uzgleznojis putnu, kas tikpat labi varēja būt balodis kā baltā pērļuvista. Toties dievs tas tēvs izskatījās pēc laupītāja no mežonīgajiem rietumiem, ko publikai rāda dažādās aizrautīgās, asiņainās filmās. Dieva dēls turpretim bija omulīgs jauns cilvēks ar tīri glītu vēderiņu, ko sedza kaut kas peldbiksītēm līdzīgs. Visumā viņš atgādināja sportistu un krustu turēja rokā tik eleganti kā tenisa raketi.
No tālienes skatoties, visa trīsvienība saplūda raibā jūklī un šķita, ka tur attēlots vilciens, kas iebrauc stacijā.
Ko attēloja trešā glezna, neviens nevarēja uzminēt.
Kareivji dievkalpojuma laikā pastāvīgi strīdējās, cenzdamies atrisināt šo mīklu, zem kuras bija paraksts: «Heilige Maria, Mutter Gottes, erbarme Dich unser!»
Šveiks laimīgi novietoja karalauka altari ratos, pats apsēdās blakus ormanim uz bukas, bet feldkurats ratos ērti uzlika kājas uz svētās trīsvienības.
Šveiks sarunājās ar ormani par karu. Ormanis izrādījās dumpīgi noskaņots un izteica dažādas piezīmes sakarā ar Austrijas ieroču neuzvaramību, piemēram: «Serbijā jums atkal sadevuši pa biksēm,» — un tamlīdzīgi. Kad viņi piebrauca pie produktu pārbaudes aizkārtnes, sargs jautāja, ko viņi vedot, un Šveiks atbildēja:
— Svēto trīsvienību un jaunavu Mariju ar feldkuratu.
Tikmēr kaujas rotas viņus nepacietīgi gaidīja apmācības laukumā. Tām nācās gaidīt ilgi. Šveiks ar feldkuratu vispirms aizbrauca pie virsleitnanta Vitingera pēc sporta kausa, tad uz Brževnovas klosteri pēc monstrances, hostijas trauka un citiem dievkalpojuma piederumiem, kā arī pēc pudeles mišu vīna. No tā redzams, ka noturēt karalauka dievkalpojumu patiešām nav tik vienkārši.
— Kuļamies kā pliki pa nātrēm, — Šveiks sacīja ormanim, un tā bija taisnība.
Kad viņi ieradās apmācības laukumā un uzgāja uz paaugstinājuma ar koka barjeru un galdu, uz kura bija jāstāv karalauka altarim, tad izrādījās, ka feldkurats aizmirsis ministrantu. Agrāk tā pienākumus bija izpildījis kāds kājnieks, kas nupat bija iedomājies kļūt par telefonistu un aizbraucis uz fronti.
— Tas nekas, feldkurata kungs, — Šveiks sacīja, — es varu viņu atvietot.
— Bet vai jūs zināt, kas ministram jādara?
— Nekad neesmu ar to nodarbojies, — Šveiks atbildēja, — bet pamēģināt var. Tagad taču karš, un karā cilvēki izdara daudz ko tādu, kas viņiem agrāk nav pat sapņos rādījies. Vai nu es nepratīšu šādu tādu dumu «et cum spiritu tuo» piepīt pie jūsu «dominus vobiscum»! Galu galā nav taču nemaz tik grūti staigāt jums apkārt kā kaķim ap karstu putru. Tāpat mazgāt jums rokas un liet no kannām vīnu . ..
— Labi, — feldkurats attrauca. — Tikai ūdeni gan man kausā nelejiet. Labāk jau tūliņ ielejiet arī otrā kausā vīnu. Vajadzības gadījumā es vienmēr došu zīmi, vai jums jāiet pa labi vai pa kreisi. Ja es paklusām iesvilpšos vienu reizi, tad nāciet no labās puses, divas reizes — no kreisās. Ar mišu grāmatu daudz nestaipieties. Visumā blēņas vien ir. Bail jums nav?
— Es nebaidos ne no kā, feldkurata kungs, arī no ministranta darba ne.
Feldkuratam bija taisnība, kad viņš sacīja: «Visumā blēņis vien ir.» Viss noritēja pavisam gludi.
Feldkurata runa bija ļoti īsa:
— Karavīri! Mēs šeit esam sapulcējušies, lai pirms došanās uz kaujas lauku pievērstu savas sirdis dievam. Lai viņš dod mums uzvaru un uztur mūs pie veselības! Es jus ilgi neaizkavēšu un novēlu jums visu labāko.
— Ruht! — nokomandēja vecais pulkvedis kreisajā flangā.
Šādu dievkalpojumu sauc par karalauka dievkalpojumu tāpēc, ka tas ir pakļauts tiem pašiem likumiem, kādiem pakļauta kara taktika kaujas laukā. Ilgajās karapulku gaitās trīsdesmit gadu karā arī karalauka dievkalpojumi vilkās varen ilgi. Modernās taktikas laikā, kad karaspēka pārvietošanās norisinās ātri un strauji, arī karalauka dievkalpojuma gaitai jābūt ātrai un straujai.
Dievkalpojums ilga taisni desmit minūtes, un tie, kas atradās tuvāk, nevarēja vien nobrīnīties, kāpēc feldkurats dievkalpojuma laikā svilpj.
Šveiks ātri uztvēra signālus, parādījās te labajā, te kreisajā pusē altarim un nekā cita neteica kā vien: «Et cum spiritu tuo.»
Viss ceremoniāls atgādināja indiāņu deju ap ziedokļa akmeni, bet kopiespaids bija labs un izkliedēja garlaicību, kādu dvesa putekļainais, drūmais apmācības laukums, kam aizmugurē stiepās plūmju gatve un atejvietas, kuru smirdoņa aizstāja gotisko tempļu mistisko vīraka smaržu. Visi bija labā omā. Virsnieki, sastājušies ap pulkvedi, stāstīja anekdotes. Viss ritēja pilnīgā kārtībā. Šur tur starp kareivjiem bija dzirdams: «Dod ievilkt vienu dūmu!» Un kā upura dūmi vietumis pret debesīm stīdza zilganās tabakas dūmu strūkliņas. Sāka smēķēt pat apakšvirsnieki, kad ieraudzīja, ka arī pulkveža kungs aizkūpina smēķi.
Beidzot atskanēja: «Zum Gebet!» — laukumā uzvirpuļoja putekļi, un pelēkais formas tērpu četrstūris locīja savus ceļus virsleitnanta Vitingera sporta kausa priekšā, kuru viņš bija ieguvis sacīkšu skrējienā Vīne—Medlinga «Sporta favorīta» kluba vārdā.
Kauss bija pilns līdz malām, un vispārējais spriedums, ko izsacīja rinda pēc rindas, vērojot feldkurata manipulācijās, skanēja:
— Izmeta kā ogu!
Šis dievam patīkamais darbs atkārtojās divas reizes, tad atkal atskanēja komanda: «Uz lūgšanu,» — orķestris laida vaļā, cik jaudas, «Dievs, sargi mūsu ķeizaru», un tam sekoja komanda «stāties» un «doties projām».
—   Savāciet tās grabažas, — feldkurats sacīja Šveikam, pamājot uz karalauka altari, — un aizvedīsim visu atpakaļ, ko esam patapinājuši!
Viņi brauca atpakaļ ar to pašu ormani un godīgi atdeva visu, atskaitot baznīcas vīna pudeli.
Un, kad viņi beidzot bija mājās, aizsūtījuši nelaimīgo ormani uz komandantūru pēc atlīdzības par ilgo braucienu, Šveiks sacīja feldkuratam:
— Padevīgi ziņoju, feldkurata kungs, — vai ministrantam jābūt tās pašas ticības kā garīdzniekam, kuru viņš apkalpo?
— Zināms, — feldkurats atbildēja, — citādi dievkalpojums neskaitās derīgs.
— Tādā gadījumā notikusi liela ķibele, feldkurata kungs,— Šveiks paziņoja, — jo es esmu ārpus visām ticībām. Man gan nekad neveicas.
Feldkurats uzmeta Šveikam skatienu, mirkli klusēja, tad uzsita viņam uz pleca un sacīja:
— Izdzeriet to baznīcas vīnu, kas vēl palicis pudelē, un tad varat uzskatīt, ka esat atkal uzņemts baznīcas klēpī.
______________________________________
Link10 comments|Leave a comment

[Apr. 20th, 2014|11:21 am]
Maijs, Miers, Darbs
Link1 comment|Leave a comment

[Apr. 19th, 2014|01:04 pm]
viens no item rītiem, kad der klausīt Robertam:
http://vimeo.com/12382991
LinkLeave a comment

thees ease for humour us speace ease [Apr. 19th, 2014|07:42 am]
preservation of the faeces
survival of the filterst
impartial reality
disco . nect
ar ārā
_____
a kur mija?
Link6 comments|Leave a comment

[Apr. 18th, 2014|06:18 pm]
tikmēr es tik uztinu, un beidzot braucu
Link4 comments|Leave a comment

[Apr. 18th, 2014|12:24 pm]
transcendentālās pasaules primātu noskaņojums
Link2 comments|Leave a comment

[Apr. 14th, 2014|02:42 pm]
Ahujenna, Genna!
Ko arī tev visam novēlu.
Link3 comments|Leave a comment

[Apr. 12th, 2014|10:23 pm]
Tuvojamies Vāršavai. Gļuki no manis ir atstājušies, toties fortūna iedalījusi burvīgu ceļabiedru.
Jūs man darītu daudz prieka, ja noklausītos šo gabaliņu, no apm 17 min 50 sek.
dziesma par durvīm.
zied un spēlē stīvs kā brīnums. saldus jums džā_gariņus.
Link2 comments|Leave a comment

[Apr. 11th, 2014|04:42 pm]
kaisles traģēdija: Jēzus bijis precējies
Link4 comments|Leave a comment

[Apr. 11th, 2014|02:14 pm]
jāiepazīstas ar politinformāciju pirms svētdienas koncerta
LinkLeave a comment

zeltainā prese [Apr. 11th, 2014|12:12 pm]
[Current Music |БГ- Migla pār Janci]

ai, nerakstīšu neko. ārā saulīts lej īsto zeltu. turklāt viss nav nemaz tik slikti. pat presē šodien var atrast ko jauku.
Link3 comments|Leave a comment

mazdārziņi [Apr. 9th, 2014|11:28 pm]
nebiju redzējis.
zz
Link8 comments|Leave a comment

quam nuo quā vadīties [Apr. 9th, 2014|11:14 pm]
rītvakar Dabas muzejā komperence
Quo vadis Latvijas meži. [konferansjē - Bargucis, haha, joks]
http://www.vak.lv
vispār jau daudzskaitlī sanāk quo vaditis, bet jāaiziet vismaz satikt kaņepju džeku. groziņu vakars, dziesmas. ka tik nebeidz ar dejām. dabas mūzejā tas tač dabiski
LinkLeave a comment

[Apr. 9th, 2014|09:42 pm]
ko angliski nozīmē back to the eagles?

http://news.nationalgeographic.com/news/2010/02/100305-baltic-sea-algae-dead-zones-water

Link4 comments|Leave a comment

singalong [Apr. 8th, 2014|08:42 pm]
[Current Music |anda butte of rum]

NO
NEZÅLES
PAR
ZÅLI
VAI
NO
ZÅLES
PAR
NEZÅLI

DON'T
WEED
ABOUT
GRASS
OR
DON'T
GRASS
ABOUT
WEED
LinkLeave a comment

trāpīgo komentu pasaulē [Apr. 7th, 2014|10:42 pm]
Передайте Путину, что Гитлер до 39-го года уже построил автобаны, нельзя войну начинать с такими дорогами, наши же танки не дойдут до наших же границ.
[ no echo.msk ]
LinkLeave a comment

[Apr. 7th, 2014|06:24 pm]
polundra! brāļus maketētājus sit!
Link3 comments|Leave a comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]