The Equalizer - vēl viena Denzela Vašingtona filma, noskaņas ziņā gandrīz kā Man on Fire tikai varonis nešķiras no dzīves bet turpina močīt sliktos.
Ascension (3 dubultepizožu TV miniseriāls) - patika, iesaku (vismaz žanra cienītājiem un tiem, kam nemetas pumpas, ka "tā nemaz nevar būt"), vairāk neko nevar pateikt, lai kaut ko nenospiolotu.
The Man in the High Castle (Amazon pilots, uzlieciet Media Hint un tad Amazona Instant Video var noskatīties bez maksas) - izskatās cerīgi.
Ar visām tām iesnām nokāvies, uzgāju alternatīvu risinājumu vīnam (faktiski to ar nosuakumu "Hot apple" piedāvāja kādā Les Arcs kalna bārā) - karstā ābolu sula ar kalvadosu + bišķiņ cukura.
Jodorowsky's Dune (2013) - filma par filmu, kas palika režisora galvā un storyboardos, filma par mākslinieka apsēstību un ambīcijām. Cieši iesaku visiem, kas interesējas par kino kā mākslu. Var skatīties arī tie, kas vēl joprojām nav sagaidījuši pareizi uzņemtu Dune filmu. Uzreiz ņemiet klāt titrus, filma ir 3 valodās.
Nolēmu noskatīties Dune miniseriālu, ko 2000. gadā palaida SciFi kanālā, kaut kad sen biju skatījies Linča Dune versiju. Nu tas viss tā, bet kad ķēros pie Children of Dune, tad ko es ieraugu? Jauno Leto Atreides II tēlo kas? - Džeimss Wanted Makavojs! Tas nu gan bija pārsteigums. Un kā viņi seriālā piedabūjuši piedalīties Sūzanu Sarandonu vispār nav skaidrs.
Laikam kalnos iesnas paguva izārstēties vai vismaz apārstēties - vakardienas atpakaļceļš beidzās tikai ar aizkritušu ausi (vēl joprojām nav atkritusi). Pēc 36 nomodā pavadītajām stundām gandrīz atkopos ar 13 stundām miega, palicis tik viegls dullums. Iespējams, viss sliktais čārterbraucienā piedzīvotais (nīkšana lidostās, nīkšana gaidot grupas autobusu, aizkavētais atpakaļreiss) aizmirsīsies un nākamgad atkal ir vērts pamonitorēt tūroperatoru lapas (jāuztaisa skripts cenu monitorēšanai) lai aizšautu kādā lētā snowtūrē.
La Plagne man patīk mazāk kā kaimiņos esošais un savienotais Les Arcs. Samērā plakans ar pārāk plakanām zilajām trasēm, parāk maz sarkanajām/melnajām un pārāk maz trasēm, kas tiek kaisītas ar mākslīgo sniegu. Šajā javārī tas bija ledains un pliks, tas varētu būt baudāmāks javāra beigās/februārī, kad parasti ir vairāk sniega, tad offpiste ziņā varētu būt tīri baudāms (uz trasēm tad visticamāk ir pārāk daudz cilvēku jo kūrorts ir uzbūvēts kā masu procesēšanas vieta). Jebkurā gadījumā manā personīgajā Top5 La Plagne neiekļuva.
Padoms - ja kāds brauc uz La Plagne, tad atcerieties - pusdienas ir jāēd restorānā "Les Borseliers", Borseliers pacēlāja apakšā (Champagny-en-Vanoise sektors) - ļoti laba kvalitātes/cenas attiecība.
24 pēdējā sezona, Lucy, The Raid 2, Tom yum goong un Tom yum goong 2 (līdz galam nespēju noskatīties) - tāds action kino saraksts, ko (gandrīz) noskatījos kalnos. Vienīgais ko no visa šī saraksta pieminēt - 24 un Lucy bija kas kopīgs - ja pirmo pusi varēja skatīties ar interesi, tad otrā puse ir viens vienīgs pieaugošs WTF, savukārt The Raid 2 vietām bija ļoti forša kinematogrāfija (īpaši ievadaina). Kas nez uzvarētu, ja Bauers cīnītos ar Rama (vai arī ar Makleinu)? Viens izrubī jebkuru ar vienu sitienu, savukārt otrs turpina močīt, esot sašauts, sagriezts un sasists lupatās?
Priecīgs. Vakardienas pūderis šodienas saulē. Un beidzot arī augša bija vaļā.
Viena no lietām, kas velk pie kalna ir ne tikai tie jūsu endorfīni (šī ir vienīgā fiziskā aktivitāte, kas man patiešām izraisa laimes sajūtu), bet arī tas, ka vari izjust, kā uz pilniem apgriezieniem strādā ne tikai muskuļi, bet arī galva - acis nepārtraukti meklē šķēršļus, ausis signalizē cik uzticams ir pamats zem kājām (tāpēc es parasti neklausos mūziku braucot ja vien neplanēju pa normāli retrakotām trasēm, bet pat tad ir baigi svarīgi dzirdēt, kas notiek aiz muguras) un kurā mirklī dēlis jāliek plakaniski, jo tūlīt sekos sērsna vai kas cietāks, prāts rēķina ideālo trajektoriju un momentā iepumpē adrenalīnu, ja kaut kas izslīd vai aizķeras. Pie tam tas nenozīmē kautkādu baigo saspringumu, tas ir drīzāk galēji saasināts vērīgums, kad spēks un uzmanība tiek pielikti tikai tur kur vajag un tikai tik, cik vajag. Nekā lieka.
Kaķītim vismīļākais dzēriens ir egļūdens. Otrajā vietā - vannas ūdens. Pēdējā (protams) - ūdens no oficiālā ūdens trauciņa.
Vakar biju Mežkalnos - tas ir tieši tas pats Riekstkalns tikai bez tik daudziem pacēlējiem (un ar nolietotākiem), sniega pūtējiem un retrakiem, ar mazāk trasēm un lampām un visu pārējo. Toties lētāk un kafejnīcā mums uzsauca tēju. Bija -15 un seja bišķi stinga, bet bērniem bija prieks un man arī, ka izrāvos no pēcziemssvētku/jaunāgada/dzimšanas dienas melanholijas gruzona. Šodien gan gruzons ir atpakaļ, bet tā jau laikam katru gadu, cik atceros. Pa starpām izlasīju vēl vienu Jusi Adleru-Olsenu "Fazānu slepkavas". Tāda sajūta kā būtu apēdis turzu popkorna - ēst var un iesākot grūti apstāties, taču kaut kā gandarījuma no šāda detektīva ir krietni mazāk kā citu drūmo ziemeļnieku - Nesbē vai Lārsona grāmatās.
Šodien sāku lasīt Ursulas Le Gvinas "Tumsas kreisā roka" - nesaprotu kā vispār tādu biju palaidis garām savā jaunībā kad centos izlasīt visu, kas nominēts vai vinnējis Locus/Hugo/Nebula, riktīgi kruta grāmata! Nu un atkal uz galvas uzkrīt un dienu (droši vien arī rītdienu) nozog visādi īpašuma apsaimniekošanas jautājumi, kuru risināšana nav mans aicinājums - pagrabi, kopīpašuma apsaimniekošanas nianses utt.
Pagarinātais rudens ir atpakaļ kopā ar riebīgu garastāvokli. Sāp galva, laikam no lielveikala apmeklējuma (ko visi tie cilvēki tur dara, jaungads taču jau sagaidīts?) jeb tomēr paģiras?
Varētu daudz ko ierakstīt, par gadu (varbūt saņemšos?), par to, ka tā nogurt var tikai no svētkiem, par to kā šodien gāju uz lidostu skatīties vai ziemā lidmašīnas ceļoties izskatās savādāk (24 tūkstoši soļu jipī jeij), par to ka man patīk lasīt jūsu gada atskaites un man žēl ka dažas ir tik lakoniskas (jūtu līdz, cik nu spēju), par to ka svētkos nevajag pierakstīt izdzerto (ja nu kāds no telefona vēl nav izmetis zināmo aplikāciju), un vispār - beidzot ziema, tas ir tik forši (ienīstu pagarināto rudeni). Ko darīsiet v (jeb ar lielo burtu?) ecgada vakarā?
Navigate: [Previous 20]