wowow@11:05
Minikomiksi gan nav mans mīļākais mākslas formāts, bet šis nudien ir brīnišķīgs:
https://instagram.com/nathanwpylestrang
(ir doma)
Neesmu nekāds kritiķis vai teātra mākslas pazinējs tāpēc man PūtVējiņi Nacionālājā izskatījās pēc tāda efektīgi pasniegta (visu cieņu!) tradicionālā latviešu lūzerisma slavinājuma.
Pēc The Bureau ceturtās sezonas es to pasludinu par visu laiku labāko spiegu seriālu.
Kāds ir pamanījis, ka Āgenskalns ir foršs, zaļš (pusi gada) un tuvu centram. Labrīt, ilgi gan jums tas prasīja. Jāpiebilst gan, ka salīdzinājums ar Mežaparku gan ir aiz ausīm pievilkts, lielākajā daļā privāto māju īpašnieku iespējas kaut ko rekonstruēt vai uzlabot ierobežo beztermiņa fiksētie īres līgumi vēl no padomju laikiem un kamēr tas nemainīsies nekāda Mežaparka te arī nebūs. Klātpieliktajās bildēs nofotografēts bezmaz vai puse Āgenskalna māju (arī manējā).
BTW Āgenskalna apkaimes biedrības pasākums šo sestdien.
Ieciparotie bērnu video, kas uzņemti pirms smārtfonu ēras (2002-2008) Sony DV formātā aizņem lopiski daudz vietas un lai arī Mac tos šobrīd atskaņo, tas negarantē, ka formāts tiks atbalstīts pēc gada, diviem vai trim. Tad nu ņēmos meklēt pareizos setingus lai to klipiņu gūzmu pārveidotu šai desmitgadei atbilstošā standartā. Tā kā vēl nav 100% skaidrs vai H265 jau ir uzvarējis formātu cīņās, un, ņemot vērā, ka ne jau visi spēlētāji un iekārtas šo jauno standartu atbalsta, nolēmu palikt pie H264.
Diezgan droši kalendārā var ielikt atgādinājumu pēc 10 gadiem pārciparot tos uz kaut ko citu. Pa ceļam, pie katras konvertācijas kaut ko no oriģināla zaudējot. Tāpat kā izbalē fotogrāfijas.
( Varbūt skripts/settingi noder vēl kādam no jums )
Izdomāju, ka slimības aprakstus tomēr labāk izrunāt šeit nekā tos pārspriest ar draugiem dzīvajā. Jo prasās to izrunāt ārā no sevis.
Tātad - lidojums ar iesnām sākumstadijā atkal noveda pie auss iekaisuma. Par spīti Actifed, degunā pūšamajiem, spiedienu izlīdzinošajām austiņām, kožļenei un ūdens pudelei ar sporta korķi (sūkšanas process mēdz palīdzēt izlīdzināt ausī iestrēgušos gaisa korķus). Nolaižoties Rīgā droši vien blakussēdētājiem izskatījos pēc kāda, kam paniskas bailes lidot, enerģiski (enerģiskāk nekā parasti) izpildot visus rituālus, kas parasti palīdz.
Nu tagad antibiotikas, efedrīni, pilieni, skalošana un aerosols. No alcohol. Jācer, ka ar to pietiks. Auss joprojām ciet (no svētdienas).
Viss šis (žests) ceļojumus padara par ļoti stresainu padarīšanu un atņem krietnu devu šarma.
Tas kas bišķin besī Nīla Stefensona grāmatās ir pārspīlētā visādu eksotisko vārdu izmantošana. Protams, oriģinālvalodā lasot, vienmēr būs vārdi, kuru nozīme nav skaidra, un valodas lietojums palīdz uzbūvēt lasītāja prātā autora iecerēto pasauli, taču ar "The Diamond Age" jau bija mazliet par traku (manuprāt, lieki). Angliski runājošā pasaule iedeva grāmatai gan Hugo gan Locus, es paliku mazliet vīlies (arī saturiski).
Trešo reizi šogad esmu norāvis iesnas. Par laimi, tās sākās tikai ceļojuma pēdējā dienā, auss pie nolaišanās sāka sāpēt tikai pēdējā vakarnakts lidojuma posmā. Bail pat domāt, kā būtu, ja būtu jālido šodien, kad galva pilna un deguns pilnīgi ciet. Šīs droši vien norāvu pēc slēpošanas sasvīdis, vienā kreklā (saulītē) stāvot vējā (vai arī iepriekšējā dienā, kad kūlos pa slapju, smagu, svaigi sasnigušu putukrējumu). Iepriekšējās - tīrot sniegu. Pirmās laikam atnesa bērni no skolas. Kaut kā imunitāte šogad pieviļ.
Vēl viena lieta, kas padara ikdienu kalnos savādāku - visas tās ikdienā svarīgās ziņas, viedokļi un nepareizās pozīcijas nespēj izraisīt neko vairāk par atturīgu "ā, nu ok" attieksmi, daudz svarīgāk liekas turpināt lasīt grāmatu.
pēc tikšanās ar skuku ciba ieguva dziļumu
pietrūks viņas .... visa
čau, draugi
"ar banku viss ir kārtībā, izņemot šis tehniskās ķibeles"
aptiekā norēķināties izdevās tikai ar trešo reizi.
"Visas viņas grāmatas" Dailē bija atsvaidzinoša izrāde bez nevajadzīgām formas ārišķībām un runāja par būtisko. Patika.
Savukārt "Bernardas Albas nams" Liepājā kaut kā neuzrunāja, pēc "Precībām" laikam pārāk daudz no Liepājas sagaidu.
Grāmatu ziņā kaut kā šogad velk uz ķieģeļiem. Larsa Kristensena "Pusbrālis" bija trakoti gara bet ļoti laba daiļliteratūra.
Minikomiksi gan nav mans mīļākais mākslas formāts, bet šis nudien ir brīnišķīgs:
https://instagram.com/nathanwpylestrang
Beidzot (kamēr vecais iMac ar fireware portu nav atmeties, jo nevienam no jaunajiem jau tāda porta vairs nav), pieķēros pie mājas video (2002-2008) digitalizēšanas. Pirmā fāze - visu (sešas kasetes, pamatā ar bērnu tuvplāniem) ieciparot, otrā fāze visu pārcelt uz NAS, trešā fāze - jāatrod ideālie setingi lai visus tos pārkonvertētu uz mūsdienīgiem formātiem lai padarītu tos pieejamus mākoņos pašiem iesaistītajiem. Droši vien jāsaglabā arī izejmateriāli, gan jau pēc pieciem gadiem mašīnmācīšanās algoritmi no tiem spēs uztaisīt kvalitatīvāku un gaišāku filmiņu (lūk, jūsu miljarda ideja startapam par pliku paldies) nevis to krateklīgo pikseļu zupu, kas no tiem sanāk tagad, pat pielietojot šībrīža deinterleisošanas un attrokšņošanas filtrus. Piecpadsmit gadu laikā progress ir vienkārši jumtu raujošs, ja salīdzini video, kas tiek uzņemts ar mūsdienu smārtfona actiņu, ar tādu, kas tika filmēts ar tiemlaikiem modernu digitālo videokameru.
Navigate: [Previous 20]