Cenšos nolikt Lauvu gulēt:
- Hei. Pēc divdesmit minūtēm kariete pārvērtīsies par ķirbi. Un jau pēc 10 minūtēm zirgu sāks izdvest pīkstošas skaņas.
... būtu inčīgi, ja Eiropas Savienībā būtu savulaik iestājies Vatikāns. Un tad uz pusgadu kļūtu par prezidējošo valsti, ieviešot kontracepcijas aizliegumu, obligātu dalību dievkalpojumos utml.
Pievienojos (pelnītajai) sajūsmai par "Sieviete 1000 grādos."
Ļoti labi līdzsvarots ir viss: pazīstami (postmodernā, hehe) ironija, tās piesegtais jūtīgums, dzīvotkāre, ilgas un smeldze. ā un 20 gs vēsture īsumā un īstumā. Ļoti gribas tā veida brīvdienu, kad varētu Tikai Lasīt. Un tulkojums, oh, kas par tulkojumu, apskaužu sevi. Tūdaļ vēl dažus darbus ātri nokopšu un vēršu vaļā.
Sapņoju, ka telpā, kurā esmu, skan kaut kāda šlāgergrupa ar tipisku šlāgerdziesmu, bet mūziķi vienā brīdī nemanāmi līgani pāriet uz Stairway to Heaven bridge daļu, bet pēc tās spēlē savu umpa-pā tālāk, itin kā nekas nebūtu noticis.
Eizens: tev nevajag uzvesties labi tikai tāpēc, lai nokļūtu debesīs
Simons: jā, bet iedomājies debesīs - it feels so good!
Eižens: bet iedomājies - izrādās, ka tas nav pa īstam, un vienīgais iemesls, kāpēc tu gribi būt labs, ir šis?
95% nervu, kas sākas smadzenēs, beidzas ādā.
Tāpēc par pieskārieniem ir grūti domāt - viņi paši ir domas.
O, Biedrības nams atbild Mākslas muzeja jogai ar pilatēm Māmuļas Zelta zālē.
Pagājušā gada rudenī un šā gada pavasarī liku garāžai jumtu. Beigu darbi izrādījās laikietilpīgāki nekā plānots, tāpēc pēdējos elementus vienkārši satiku kaut kā, ar domu, ka lai vismaz ēka ir zem jumta, un vēlāk pielabos.
Pagājušajā nedēļas nogalē nospriedu, ka nu beidzot varētu visu kārtīgi pabeigt. Jānoņem dažas jumta plāksnes un malu detaļas, kārtīgi jānogriež un jāsaskrūvē atpakaļ.
Noņemu vienu plāksni, noņemu otru. Ap mani kaut kas sāk lidot. Zem nākamās plāksnes ir redzams pūznis, un lapsenes pa uzradušos caurumu jumtā visas tādas pat ne niknas, bet gan: “Evv, a šitā tak mums vislaik nebija?”
Sapratu, ka ir problēma, jo tagad visu noņemto vajag salikt atpakaļ līdzšinējā veidolā, bet tas ir drusku sarežģītāk nekā demontēt. It sevišķi, ja lapsenes jau ir izsludinājušas trauksmi. Taču ar vairākiem piegājieniem tas tomēr izdevās, un iztika bez cietušajiem. To, ka nepaspēju noņemt to jumta plāksni, pie kuras piestiprināts pats pūznis, laikam varētu uzskatīt par šīsvasaras līdz šim lielāko noveikšanos.
Bet ar insektkopību man vispār līdz šim ir gājis sarežģīti. Vienvasar lapsenes bija ierīkojušas pūzni pastkastītē. Tādas interesantas, pēc skata no citādākas zortes nekā parastās. Pieskrūvēju pie vārtiņiem jaunu pastkastīti, lai vecajā viņas var tusēt, taču viņas bija neveiksminieces. Katru reizi, kad šķirbā atvēru pastkastīti, lai ievērtētu, kā viņām iet, uz pūžņa bija redzamas pāris lapsenes, neviens nelidoja virsū, bet pūznis arī neauga lielāks. Kādu dienu radinieks, pārpratis pastkastīšu situāciju pie vārtiņiem, veco pastkastīti noskrūvēja nost un aiznesa pie malkas šķūņa. Tur tad arī stāsts beidzās, un jau tā trauslā lapseņu saimniecība šo migrāciju nepārdzīvoja.
Savukārt nākamajā vasarā zem satrunējušā ārdurvju sliekšņa ligzdu bija ierīkojušas kamenes, bet sākās remonta darbi, un, lai gan durvis pašas neviens neaiztika, bija skaļš un putekļains, un vēl pat nebija rudens, kad kamenes bija pazudušas.
Šogad vismaz lai dzīvo lapsenes jumtā. Atceros, kā pavasarī apkārt lidinājās irsis čekojot variantus, bet pēc tam nekādu kustību vairs neredzēju un biju jau pieņēmis, ka lapseņveidīgie šo variantu ir izbrāķējuši.