"Laime ir tiekšanās, stāvoklis, ko ne vienmēr var aprakstīt vārdos. Tomēr daudzi piekritīs, ka iekšējais apmierinājums un dzīvesprieks bieži vien atspoguļojas cilvēka izskatā. Interesanti, ka modes un stila pasaulē ir tādi apģērba gabali, kas, šķiet, spēj runāt par cilvēka garīgo stāvokli. Par vienu no šādiem nelaimes simboliem var saukt “jaciņu”.
Nelaimīgas sievietes vienmēr valkā šo garderobes priekšmetu, uzskata ezoteriķi, un stilisti viņiem piebalso.
Laimīgas un pašpārliecinātas sievietes savā garderobē izvēlas dažādus apģērba elementus: puloverus, blūzes, kleitas."
Belgradā līst un visu dienu sola lietu. Uzlikšu modinātāju uz vienpadsmitiem, iziešu ko paraudzīt ar lietussargu, bet nav skaidrs ko.
Neesmu lietus pastaigu cienītājs, bet Ženēvā šādā situācijā biju uz trim krutiem muzejiem, kurus jums ar iesaku.
P.S. Fliksbusā blakus sēdošais spānis/katalonis teica, ka itāļiem nav kalnu staigāšanas kultūras. Arī viņam ieteicu filmu par astoņiem kalniem.
Dievs slēpjas pustoņos un paēnās. dzīšanās pēc intensitātes un jaudīguma ir lielākā no ilūzijām.
Šonakt apmeklēju virginia_rabbit un klusais_okeans rīkotu Rīgas Franču liceja jubilejas koncertu.
Dārgie draugi dabaszinātnieki! Teiciet, jel, lūdzu, kā sauc visai retu (Latvijā) dabas parādību, kad pie lielas ūdenskrātuves (šajā gadījumā - jūras krastā) izveidojas lokāls neliela diametra virpuļviesulis no sīkiem ūdens pilieniņiem?
(Mēs pagaidām lietojam vārdkopu "tvaika vētra", bet mani kremt aizdomas, ka pastāv arī oficiāls termins.)
Pēdējās dienās lasīju kādu grāmatu, kas vispirms man ļoti aizrāva - lieliska ideja, spraigs sižets, jauki galvenie varoņi, bet, jo tuvāk beigām, jo skaidrāks kļuva, ka nu ir ziepes. Jo personāžs, kam acīmredzot ieplānota galvenā romantiskā mīlētāja un pasaku prinča loma, uzvedas kā klasisks narciss, sievu sitējs vai skolas huligāns. Viņš pat nebija nekāds leģendārais, bīstamais ļaundaris, kā varbūt bija iecerēts, viņš bija vienkārši mazisks un sīkumains divkosis, kas zaudēja prātu pie mazākās iedomātās vai reālās nepakļāvības savam trauslajam, uzpūstajam ego. Tāds liels liels sarkans sarkanas lielais sarkanais karogs. Ja man būtu iespēja pārrakstīt, teiksim, finālu, viņš noteikti ietu bojā izšķirošajā cīņā ar lunātiķi, kas ievārījis grāmatas centrālos sūdus, kamēr pārējie, notraukuši pāris pieklājīgu asaru, dzīvotu ilgi un laimīgi.
Kāpēc es to visu tik gari rakstu? Jo pēc tam, kad biju sīki un smalki izplānojusi, kā es šo visu pabeigtu, es negaidot sajutos tik labi!
Un nolēmu, ka turpmāk tieši tā arī darīšu ar visiem stāstiem, filmām, seriāliem, lugām utt, kuru draņķīgi, idiotiskie nobeigumi mani dzīs taisni kapā: es tos pārrakstīšu savā galvā. Un viss, lieta darīta.
Man ir vēl viens šokējoši slikts atrisinājums iesprūdis galvā nu ja ilgāku laiku, bet tagad tas ir tikai pāris dienu vai, augstākais, nedēļu jautājums, un es izdomāšu, kam tur patiesībā vajadzēja notikt. Un tad gan viss būs taisni lieliski!
Vakardiena bija viena no tām, kas atkalatdod dzīvessajūtu (salikteņi rullē!).
Gāju no pieturas mājās, pilna sarunām, vīna un gaišuma, bija pavasara nakts, mazliet dzestra, bet plaukstoša, visi krusti paceļami un līdz galam aiznesami.
Izbraucu no stāvvietas un pamanīju, ka pa mašīnas vējstikla iekšpusi rāpo maziņš zirneklītis. Varbūt no tiem, kuri izšķiļoties aizlec uz visām pusēm un, kur nu gadījies piezemēties, pa turieni jārāpo. Mašīnai uzņemot ātrumu, zirneklītis pārstāja rāpot un pieplaka pie stikla. Es arī tādā situācijā justos dezorientēts. Cik daudz gan apkārt ir šādu dzīvību, kas mēģina eksistēt, pat neapzinoties, ka visas likmes ir pret katra atsevišķā indivīda izredzēm. Taču bezcerības domai nav vietas. Ja vien to, kas cenšas, būs pietiekami daudz, gan jau daļai izdosies, bet pārējie ir nesvarīgi kā neievākta statistika. Tāpēc ar to spēciņu un sensorajām spējām, kas nu kuram krājumā, jākuļas tālāk, un oportūnisms ir vienīgais no visiem pasaules vārdiem, kas jāzina. Apturēju mašīnu, uzvilināju zirneklīti uz plaukstas un aiznesu nolikt uz ielas malā esošās sētas staba. Nez, kā viņam tur tagad iet.
"Rakstot šo stāstu, daļēji balstījos avotos, daļēji stāstu izdomāju. Vēlējos attēlot naratīvu, ka par māti var kļūt, nedzemdējot konkrēto bērnu, esot mātei ķermenī un sirdī, pieskatot un rūpējoties par bērnu. Stāsts ir par to, kā mīlošā vidē ir iespējams attīstīt savus talantu"
https://www.punctummagazine.lv/2024/0
overfunctioning ir traumas sekas, nevis pierādījums, ka "viņa var"
daudzas sistēmas diemžēl turas uz šīm 2 cilvēku grupām: 1) psihopāti 2) cilvēki, jo īpaši sievietes, kas sava PTSD dēļ strādā par daudz un palaiž garām dzīvi.
DELFI: Pagājušajā nedēļā ekpolitiķis Aldis Gobzems savā baumu lapā lēsa, ka pēda piederot apbedīšanas biroja "Likteņsvece" īpašniecei Unai Auziņai. Pati Auziņa, "Delfi" uzrunāta, šīs spekulācijas nekomentēja vispār.
"Sniegi jau kusa,zālīte zēla
sasaucās putnu bari.
Zaļajā mežā sirsniņa mana
slavēja pavasari.
Piedz.:
Dziedāja dziesmas koki un zvēri, ūdeņi burbuļoja.
Atvērās ziedi, atvērās sirdis, debesis vīteroja."
"Independent practice shouldn't be solitary, it requires a constant search for the other.
I'm available to collaborate and talk."
Stacijā ieraudzīju meičas ietinušās mēteļos ar izcilām frizūrām, steidzoties no punkta uz punktu, kur gan jau izritināsies un uzprišinās spalviņas. Izstāde pārvietojas. Tad gāju tālāk un kafejnīcā sēdēja skolniece perfektās krāsās, monotona un savaldīga, pat stinga. Izrāde ir nonākusi savā galapunktā. Un tā dažreiz dzīvojam mēs visi. Ar lielākām vai mazākām atstarpēm starp stāstiem, ar pauzēm fotogrāfijās. Katru dienu domā, kā attaisnot sevi sev. Un citiem.
----
Atcerējos itāļu filmu Astoņi kalni.
man patīk mūsu kaķīšu kombinācija - sirsnīgais reksītis, kas murrādams nak pēc glāstiem, un nešpetnais sfinksiņš, kas kož viņam kājās tikmēr, lai viņam tas neizdotos. es gandrīz katru rītu panostos cirkā.
yes! Hobby Horsing nonācis arī Latvijā.
29. jūnijā Rundāles pilī skrienamzirdziņu paraugdemonstrējumi.
pašreizējā oversize / unisex trendā man patīk pilnīgi viss, nu varbūt izņemot to pārspīlēto kosmētikas kārtu, kas izskatās pēc analogājā pasaulē pārnesta filtra
Navigate: [Previous 20]