Saki man, cibiņ, kā man darīt ar Mihaly Csikszentmihalyi, ungārs. Latviski atrodu:
- Mihājs Čīksentmihāji (diezgan ticu);
- Mihajs Čīksentmihāsi
- Mihājs Čīksentmīhājs (neticu nemaz)
Izdomāju izmantot cibu, lai piefiksētu katru dienu, ko esmu jaunu vai pirmoreiz izdarījis. Šodien pirmoreiz mūžā biju iekšā Melngalvju namā.
Bet tagad ne vien pasaule ir savilkusies maziņa, bet arī valoda. Vārdi vairs nav vārdi (jo zaķi vairs nav zaķi? bet ir kaķi? saskaņā ar saeimas pieņemtajiem konstitūcijas grozījumiem)
Ā un vēl par cibas vārda maiņu jāliecina? Kāpēc es yannel apgriezu otrādi? Mani toreiz stalkoja, bet negribējās tāpēc kaut ko baigi mainīt, jo man nebija bail, tikai nepatīkami. Tas bija vienkārši tehnisks risinājums ar domu lai mani nevar sagūglēt. Vai kādam tas šķiet bērnišķīgi?
Noskrēju savu OS sacensību distanci, piesēdu piesaulītē mežmalā un uznāca tādas pārpasaulīgas kosmiskas postkoitālas skumjas
no Vikipēdijas: "Pastāv uzskats, ka Higsa bozona mākslīga iegūšana varētu izsaukt nekontrolējamu masas pieaugšanas ķēdes reakciju un melnā cauruma izveidošanos vai tā saucamās "dīvainās matērijas" rašanos, tomēr līdz šim nekas tāds nav novērots."
mana mīļākā Karpmana trīstūra loma ir glābējs.
es tik ļoti ienīstu upurus, bet tik ļoti gribu palikt labs cilvēks, ka manas saprāts ir izrēķinājis, ka efektīvākais veids, kā iznīcināt upuri pēc būtības ir viņu izglābt.
tas, diemžēl atrisina tikai manu velmi būt labai, bet trīsturis turpina darboties vēl vairāk atstājot upuri upurī, atņemot viņam rīcības brīvību.
ĻOTI, ĻOTI NO VISAS SIRDS ATVAINOJOS UN LŪDZU PIEDOŠANU SEV UN VISIEM JEBKAD IESAISTĪTAJIEM.
Varbūt kadam plauktā šī put:
Māršala B. Rozenberga grāmata "Nevardarbīga komunikācija: dzīves valoda" (Nonviolent Communication jeb NVC) ir viena no ietekmīgākajām grāmatām par empātiju un konfliktu risināšanu. Tās pamatā ir ideja, ka cilvēki pēc dabas ir līdzjūtīgi, bet mūsu valoda un domāšanas veidi bieži kļūst "vardarbīgi" (vērtējoši, kritizējoši un pieprasoši).
Šeit ir īss kopsavilkums par NVC četru soļu modeli, kas palīdz veidot veselīgas attiecības:
1. Novērojums (Observation)
Tā vietā, lai vērtētu vai kritizētu ("Tu vienmēr kavē!"), mēs aprakstām konkrētus faktus: "Es redzu, ka tu atnāci 20 minūtes vēlāk, nekā mēs sarunājām." Mērķis ir runāt kā videokamerai – bez interpretācijām.
2. Sajūtas (Feelings)
Mēs uzņemamies atbildību par savām emocijām un skaidri tās nosaucam: "Es jūtos sarūgtināts" vai "Es jūtos vientuļi". Svarīgi nejaukt sajūtas ar domām (piemēram, "Es jūtos ignorēts" nav sajūta, bet gan interpretācija par otra rīcību).
3. Vajadzības (Needs)
Sajūtas ir signāls par mūsu vajadzībām. NVC māca, ka visiem cilvēkiem ir universālas vajadzības (drošība, sapratne, cieņa, atpūta). Mēs savienojam sajūtu ar vajadzību: "Es jūtos sarūgtināts, jo man ir svarīga precizitāte un cieņa pret manu laiku."
4. Lūgums (Request)
Mēs formulējam skaidru, pozitīvu un konkrētu lūgumu (nevis pavēli): "Vai tu būtu ar mieru nākamreiz man piezvanīt, ja redzi, ka kavēsies?" Lūgumam jābūt tādam, uz kuru otrs drīkst pateikt arī "nē".
Galvenās atziņas:
Empātija pret sevi un citiem: NVC palīdz vispirms saprast savas vajadzības un tad mēģināt sadzirdēt, kādas vajadzības slēpjas aiz otra cilvēka "uzbrukuma" vai dusmām.
Vainošanas aizstāšana: Tā vietā, lai meklētu, "kurš ir vainīgs", mēs meklējam, "kā mēs varam padarīt dzīvi skaistāku".
Dzīve ārpus "pareizā" un "nepareizā": Rozenbergs aicina iziet no vērtēšanas rāmjiem, kas rada konfliktus, un tā vietā fokusēties uz dzīvu saikni starp cilvēkiem.
Šī grāmata ir kā "valodas rokasgrāmata", kas māca runāt no sirds, paliekot godīgam, bet neaizskarot otru.
ilgu laiku dzīvoju ar pārliecību, ka skaļākas latvijas feminisetes nav īstas feministes (un tāpec viss feminisms ir sū), jo viņas uztur vīrs un tad jau ir viegli rakstīt zinātniskos darbus. vai arī cita sistēmiski pārgulēja vai centās pārgulēt ar savu draudzeņu partneriem.
galu galā saprotu cik ļoti tas trigerēja manis pašas ēnas un cik daudz labāk paliek pieņemot tās. atļaut sev un NENOSOSDĪT CITAS par to ko sev neļauju, bet gribētu piedzīvot. mums katrai ir savs ceļš kā atrast un pazaudēt, un atkal atrast sevi.
paldies Zarinai Bibergain
https://www.instagram.com/zarinabiberga
par feminisma reabilitēšanu manā apziņā.
Visu dienu krāmēju māju, bet neko nesakrāmēju. Bija elektriķis. Dažās telpās atjaunoja elektrību, jo
tās nebija kādus 3 vai 4 gadus - koridorā; vienā no atejām un vienā no istabām. Toties izmetu daudz vecu kurpju. Tagad vāru 4 vistas kājas. Viena paziņa tikai ap 25 gadu vecumu uzzināja, ka vistām ir 2 kājas( ne 4.
nu vismaz Vijas Vētras gadījumā varēja pieļaut "drīzu atgriešanos", nevis "gaišu ceļu mūžībā"
Man jaunībā bija brūtgāns, laikam jau naivs. Mums piesējās čigāniete, čalīts centās iesaistīties ar viņu sarunā, es dusmīgi uzķērcu, ka jāiet prom. Pēc mirkļa man saplīsa kurpe.
par čigāniem runājot
man reiz bija jaunībā atgadījums, kad es kaut kur eju, laikam pa merķeļa ielu
klāt pienāk čigāniete un saka - kungs, iedodiet savu plaukstu, es pastāstīšu jums par jūsu likteni
tā arī nesapratu, kur palika divsimts monopola repšes lati
hipnoze absolūti
un, galvenais, neko nepastāstīja par manu likteni
“Jā, bija laiks, kad, pieskaroties Erika atlasa rokai, viņu pārņēma tāds maigums, ka aiztrūka elpa un gribējās raudāt. Vājums viņā arvien raisījis dīvainas izjūtas, savādu pievilcību. To droši vien pazīst mātes, kas bezprātīgi skūpsta savu zīdainīšu kailo, silto, smaržīgo miesu un bieži paver lūpas, lai sakamptu zobos sīkos pirksteļus, apaļos degunteļus, rožainos krāniņus. Aizturētā kodiena saldums.” (No Zigmunda Skujiņa priekšvārda Ķempes un Ādamsona sarakstes grāmatai)