zintish

ļoti gribas aiziet uz kino

šīs bija burvīgi burvīgas dienas!
ar galveno saukli baudīt un pieredzēt dzīvi, cik vien iespējams.
un, izdevās.
ir prieks un laime, un mazliet saulē piesviluši pleci :)

turpinu dzīvot, strādājot no mājām, un esmu patiesi priecīga, ka man ir šāda iespēja.
ja godīgi, labprāt tā arī turpinātu.
ir tikai viens mīnuss. jāsarunā ar sevi iziet pastaigās.
parasti cenšos uz kādu 1/2 h or so izlīst pusdienlaikā, pirms brokastpusdienām.
bet tas ne vienmēr sanāk.. biežāk nesanāk, un tad jau pēcpusdiena un lēmums izkāpt ārā vakarā.
šodien arī nopūdelēju. kamēr grasījos, uznāca aptumsums un lietus.

sodien mums bija sestdiena, tapēc rīta lidojums noslēdzās par pēclidojuma peldi, kas lēnām pārtapa par mazliet vairāk kā būtu vēlams piecepšanos saulē, ar prosseco degustāciju, kam sekoja pavēlas pusdienbrokastis
nogurums ir patīkams. vēsa duša arī.

vakar bija lieliski vienkārši būt (:

vajadzētu man iemācīties karijus variēt un nelikt katrā pilnīgi visus dārzeņus, kas pa rokai.
nēenu, nav jau slikti :) sevišķi, ja pieliek arī zemesriekstu sviestu un gochujang pastu

vasarās no rīta lidojuma var prefekti paspēt uz mājām pie darba kompja pirms 10-tiem :)
tik jāceļas 4-os :D

slikta plānošana.
pēcdzimšanas dienu derētu pavadīt ar zemenēm un dzirkstošu vīnu.
man ir tikai arbūzs un rums :(
un rumam krietni par agru..

bet vispār šausmiņas!
man šodien kļūst 40...

šitam par godu būšu pacelt kādu glāzi šovakar krogā ziemeļu enkurs. drīkst nākt saskandināt ;)

cepju kūkas plātnes pa vienai
diezgan pavēlu esmu to iesākusi darīt, vajadzēja krietni agrāk,
šovakar vēl jāsaliek kopā, lai ievelkas.
atceros, kā kādreiz mana vecmāmiņa to darīja,
viņa kūkas daļas dzesēja uz dīvāna, tāda padomju izvelkamā, tad tā bija noliegtā zona.
mana vecmāmiņa vispār ir ģeniāla sieviete.
dabūja dzīvot kopā ar vīru- despotu, bet kaut kā grozījās, mācēja izsist arī savas tiesības, kaut mazliet.
zinot to visu, reizēs, kad viņa saka: kā ir, tā jāsadzīvo, tas iegūst pavisam citu noskaņu.
neesmu nekad ar viņu pašu par to runājusi. domāju, viņa negribētu. ir tikai dzirdētas atsaukmes no apkārtējiem.
šis noteikti ir cilvēks, kurš ir mani veidojis. ne tikai. bet ļoti pat arī.
un tieši šīs kūkas cepšana kaut kādā ziņā ir tribute.
es tikai nezinu, vai man sanāks. kūka.

mūsu kaķim ir kaut kādas lauku suņa manieres, patiesi, patiesi.

papildus mēģinājumiem bichot, kad saimnieki ēd (šis gan pierimis pēdējā laikā, jo top ignorēts), tikko kā kaut kas parādās uz galda, uzreiz vajag noinspicēt, un, pie iespējas arī nogaršot.
šodien nolēmu mēģināt cept napoleona kūku. lēto padomjlaika versiju, kur mīklā tikai milti, sāls, ūdens un maragrīns. sajaucu mīklu uz galda. kamēr tinu to pārtikas plēvē, viens mells, mazs, nekaunīgs jau laizīja galdu!!

ļoti ļoti gribu uz Japānu un uzēst kādus jakitori, sevišķi vistu ādu un mādziņu
un grauzdēto zaļo tēju, un sake.
un tofu asajā maltās gaļas mērcē

ir fakin auksti, un tas, ka atslēgta apkure, galīgi nepalīdz :(

šodien atradu pirmo ceriņlaimīti

un, may teh forth b with u ;)

tā bija angļu valodas stunda.
vēroju, kā mana klasesbiedrene pierakstu kladē, ar krāsainām pildspalvām ieraksta- 4. maijs. Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas diena.
priekā!

manī iekšā sēž tāda maza, latviska, kūpināta laimīte.
bjām līdz mammas vasarnīcai, stādīt tomādus da ogu krūmus.
protamska arī cepām gaļu un cukini, un papriku (ko vēl var labi cept uz oglēm?)
izskatās, ka savulaik vilibalža mīļi izsniegtās kazenes nav pārdzīvojušas ūdensvada pārrakšanas kašmaru, par ko dziļi žēl.
kaut kas tamī visā ir. zaļa zālīte, saule, kāds vīns un daba, un (ne gluži, bet tomēr) savs pleķītis zemes <3

izskatās pēc sēņu lietus.
ja vien nebūtu pavasaris..