Ko sviesto citi?

Šogad vēl nebija sētā ežulis redzēts, un es jau saskumu, ka mīlulīši mūs pametuši. Bet viņdien viens iznāca no garāžas, un tagad jau vairākas dienas vērojams ap šo laiku. Šis nav viņgadējais, tas bija varenliels.
Garāžā gandrīz vienmēr vasarā ir dzīvojis kāds ezis. Un kā viņi atrod, jo, manuprāt, sētā ir daudz daudz labākas vietas, kur ezim būt, bet ko nu es. Vienīgā vieta, kur viņš varētu tur dzīvot, ir zem paletes ar vasaras riepu kaudzi. To paleti 20 gadu laikā neviens nav pacēlis, jo nav bijis vajadzīgs.
Es bieži esmu domājusi rudenī uzmest aci tai ligzdai, un vienmēr aizmirstu.

Pieņemu, ka, tas ir tikai cilvēciski, spriest par citu kultūru civilizētību pēc tā, cik ļoti cita kultūra pieņem attiecīgā spriedēja barbariskās tradīcijas.

pēdējo septiņu nedēļu laikā lielāko daļu esmu bijusi prom. trīs nedēļas Venēcijā, tad Romas garās kāzu jubilejas brīvdienas, komandējums Parīzē.
pēdējās piecas nedēļas visu laiku esmu drusku slima. klepus, iesnas, sāpīgs kakls. jū neim it. un temperatūra gandrīz visu laiku turas drusku paaugstināta. jāiet pie ārsta. vai arī jāatpūšas tā pavisam.
spēka gan ir daudz, svētdien kā aizskrēju, tā noskrēju pusmaratonu diezgan superīgā laikā.

strādāju uz Alberta ielas un braucu uz darbu ar riteni.
vienīgais, ko gribētu, lai gidi nav idioti un savas grupas uz ietvēm drusku savāc kompaktāk.
man negribas tūristies dzindzināties virsū, bet viņi stāv, skatās uz augšu, klausās savas austiņas un pilnībā nobloķē ietves. abās pusēs!

Rītdien būs apritējusi nedēļa kopš manas jaunās autovadītājas karjeras sākuma - pa šo laiku esmu izbraukājusies uz laukiem, uz pilsētu pa visādiem veikaliem, treniņiem un kafejnīcām, sestdien arī brauciens uz Valmieru bērnelim uz pirmo futbola turnīru, pēc kam vēl lielais rimi (makaronu ēdājiem vajadzēja sapirkt visu veidu makaronu krājumus pa akcijas cenām), un pamaldīties mazliet pa Valmieru, jo es biju aizmirsusi tās specifisko ģeogrāfiju ar veselu vienu tiltu pāri upei, un nezin kāda iemesla pēc nebraucu pa taisno uz estakādēm, bet gan izbraukalējos pa visādām mazieliņām (pa kurām kursos biju braukusi kādas reizes 10, līdz ar to atcerējos visas bedres un ceļazīmes), līdz nokļuvu atpakaļ pašam centram un tam tiltam.
Kopumā jau reāli forša brīvība, kas pilsētas apstākļos dzīvojot nav aktuāla pat ne mazliet, bet šādos mazmiestos gan ir ļoti svētīga.
Par aktuālām visādām parkošanās lietām - sanāk, viss sanāk, laikam autobraucēja izjīuta un gēns tomēr ir labi pārmantojies.
Un kad cienītais vienā reizē man kaut ko sāka stāstīt par riteņu pagrieziena leņķiem un stūres grozīšanu, nepārliekot rokas, tad es varēju atbildēt tik to, ka es par šīm lietām vispār nedomāju, tās vienkārši notiek un kā kurā reizē sanāk, tā es arī daru.

Skat, Gobzema saraksts arī klāt. Fun.

Noskatījos Bertoluči "Konformistu" (1970) gnidrologam par godu. Normālība, fašisms, dzeja, skaistas sievietes. Pilns komplekts.

Man joprojām ir īpašas attiecības ar Mego.
Eju es šodien turpu nopirkt miltus un auksto zupu ar atlaidi, gatavojos iet iekšā, bet uz ietves blakus ieejai apsargs un bomzis risina kaut kādu dialogu.
Tas bomzis ir gluži rāms, ne kašķējas, ne lamājas, ne rokas vicina.
Apsargs kā argumentu izvelk asaru gāzes baloniņu un iepūš viņam acīs.
Es tajā brīdī esmu apsargam aiz muguras. Jo grasos iet iekšā veikalā.
Vējš pūš uz manu pusi.

Nu, pēc tam, kad ielas malā izklepojos un izspļaudījos, man nebija vairs ne mazàkās vēlēšanàs atstāt Mego jebkādu savu naudu.

"What I keep coming back to: saying "I need help" directly is an act of care toward the other person. It means trusting them enough to be legible. It means not making someone work to find the request. Clarity can be warm. Not making someone guess is its own form of respect."

(uziets reditā)

nu re, beidzot ko ieciboju, un tad visas sarunas tikai par puķēm

Fotografēšanās ar Ričardu Gīru ir kargo kulta izpausme?

tik reti rakstu, bet visu laiku gribas. joprojām mēdzu domāt "postos".

bet tad nesanāk piesēsties, vieglāk ielikt bildi instagramā (ka man šorīt pirmais peoniju krūms viss uzplaucis!), bet biju vakar uz Kvadrifrona "es esmu tas, kas paliek pāri". par to jau jāieraksta tomēr.

nebija tik slikti, kā likās. bija pat labi. negribas spoilot, ja kāds nav redzējis, bet gaumīgs darbs ar paralēlēm, pretmetiem, šaubām.

atkal nosolījos ierakstīt biežāk.

bet jā, saplaukušas peonijas, katru rītu eju dārzā skatīties, vai nav aizmeties kāds kabacis (viņi pat ziedējuši vēl nav).

bērni aug lieli, vidējais jau izskatās pēc skolnieka, vecākais jau sit durvis dažreiz sejā, jaunākais runā gudrībās.

Noskatījos pāris Kulberga dienas atskaišu video. Neierasti, ka sakarīgs un interesants premjers vienlaicīgi.

Besī lasīt feisbukā visus tos priecīgos postus, kur jūs stāstāt, kā esat kaut kur iestājušies, kaut ko pabeiguši, kādus jaunus diplomus un grādus saņēmuši. Beidziet vienreiz mācīties un sāciet kaut ko darīt!

Leldes Dreimanes ģimenes locekli nokodis kaimiņu ģimenes loceklis.

"The researcher paraphrased his message like this: “Isn’t it amazing that we are the last generation of humans who will need to think about procreating biologically?"

https://www.theguardian.com/books/2026/may/31/are-mind-children-the-future-of-reproduction

Es turpmāk vis kaut ko saukšu par kuratoriālajām praksēm.

Lai viedās brilles kļūtu par tikpat pašsaprotamu ikdienu kā viedtālruņi (kad cilvēki pat neiet ārā no mājas bez tām un visi skatās ekrānos), paies aptuveni 7 līdz 10 gadi (ap 2033.–2036. gadu).( ... tālāk ... )

Savukārt Kalnciema kvartāla lieliskākais sezonas koncerts, šķiet, bija šodien. Lūsēns ar Muktupāvelu un Čaku, visi nosaluši un pēc starpbrīža 2/3 skatītāju aizgāja mājās sasilt un skatīties hokeju, bet mūzika bija tāda, ka es domāju, kur to tagad atrast internetā, lai klausītos vēl...

Dailes teātris mani lielākoties garlaiko vai nogurdina, bet gribētos paslavēt "Anarhista nejaušo nāvi". It īpaši, lasot atsauksmēs, ka daži tur neko nav sapratuši un aizgājuši pēc pirmā cēliena (lai balansētu ar pretēju viedokli). Bet nu, neies jau tāpēc reģistrēties.

Izrādē patiešām ir vizuālā dramaturģija, nevis vienkārši scenogrāfija. Telpa spēlē pati savu spilgtu lomu, un pirmo reizi sagribējās turpmāk palaikam izvēlēties izrādes nevis pēc aktieriem vai režisora, bet scenogrāfa, tik aizraujoša ir šī saspēle ar dzīvajiem izrādes dalībniekiem. Dinamika uz skatuves notur skatītāju zāles uzmanību visu izrādes laiku, bez atslābuma (kas arī nav Dailei tipiski). Mana līdznācēja par Veličko sajūsmā stenēja ik pa brīdim.