Rītdien būs apritējusi nedēļa kopš manas jaunās autovadītājas karjeras sākuma - pa šo laiku esmu izbraukājusies uz laukiem, uz pilsētu pa visādiem veikaliem, treniņiem un kafejnīcām, sestdien arī brauciens uz Valmieru bērnelim uz pirmo futbola turnīru, pēc kam vēl lielais rimi (makaronu ēdājiem vajadzēja sapirkt visu veidu makaronu krājumus pa akcijas cenām), un pamaldīties mazliet pa Valmieru, jo es biju aizmirsusi tās specifisko ģeogrāfiju ar veselu vienu tiltu pāri upei, un nezin kāda iemesla pēc nebraucu pa taisno uz estakādēm, bet gan izbraukalējos pa visādām mazieliņām (pa kurām kursos biju braukusi kādas reizes 10, līdz ar to atcerējos visas bedres un ceļazīmes), līdz nokļuvu atpakaļ pašam centram un tam tiltam.
Kopumā jau reāli forša brīvība, kas pilsētas apstākļos dzīvojot nav aktuāla pat ne mazliet, bet šādos mazmiestos gan ir ļoti svētīga.
Par aktuālām visādām parkošanās lietām - sanāk, viss sanāk, laikam autobraucēja izjīuta un gēns tomēr ir labi pārmantojies.
Un kad cienītais vienā reizē man kaut ko sāka stāstīt par riteņu pagrieziena leņķiem un stūres grozīšanu, nepārliekot rokas, tad es varēju atbildēt tik to, ka es par šīm lietām vispār nedomāju, tās vienkārši notiek un kā kurā reizē sanāk, tā es arī daru.