kad kaut ko remontē un kāds pasaka, ka šis stāvēs gadus desmit, vai arī kāda iekārta darbosies gadus piecpadsmit, tas agrāk likās tikpat tālu kā mūžība, tāpēc, ja šis kāds vēl piebilda, ka uzstādīšana sanāca ķēpīga vai arī sanāca kaut kas ne tik labi, kā bija gaidīts, tad tas cik ātri ienāca, tik ātri arī pa ausīm izgāja.

un tad paiet tie desmit vai piespadsmit gadi, un ir pienācis laiks nomainīt to lietu, un tu skaties un domā, nu, vot, kāds atmorozoks, pardon, domāja, ka šitā to likt bija baigi labā ideja? man te ir viens tualetes pods, kura eksistence maitā man dzīvi jau entos gadus, jo viņam gan poda vāka stiprinājumi sabojājās (un jauns maksā ap 100 eur, btw, un nav arī vairs internetā atrodams, so there's that), gan ūdens nolaišanas poga ne vienmēr fiksējās, un no tā tur jau neatmazgājamas līnijas ieēdušās. un to sasodīto podu nomainīt sarežģīti, jo viņam jāatbilst vairākiem parametriem (viens no kuriem, lai tas maksā mazāk par 200 eur; tas nav tik vienkārši; nespēju noticēt, ka es saku tādu summu, runājot par tualetes podu, hesus). bet it kā ar to nebūtu gana, vēl arī ūdens viņam ir pievienots tā, ka, lai to atslēgtu vai noslēgtu, tev vajag būt kā tam gumijas cilvēkam no fantastic four. turklāt, trīspadsmit gadu laikā tas ūdens padeves krāns nav aiztikts (no wonder, viņu fiziski var aizsniegt tikai noņemot podu vispār; piedodiet, bet es esmu diezgan lielā šokā par šādu meistarību), kas arī nekam nepalīdz.

kāpēc nevar vienkārši ņemt uz izdarīt kaut ko kārtīgi?

mans līgums ir noslēgts līdz septembrim. sākumā likās - nu i štrunts ar to, ka līdz septembrim, daudz kas var notikt līdz septembrim. tagad, savukārt, liekas (un ja liekas, var sasisties, jā), ka i kinda like it here, un ko gan es darīšu, septembrim iestājoties? sākumā bija saruna par to, ka ja viss labi, tad septembrī līgumu varētu pagarināt, bet tādu oficiālu apstiprinājumu es tam neesmu saņēmusi, drīzāk - gluži pretēju, tā nu esmu neizpratnē par to, kam ticēt, bet baigi pašai bakstīt arī negribās, jo, galu galā, līdz septembrim tomēr vēl daudz kas var notikt.

tik patīkami - tu beidz darbu, un ārā ne tikai gaišs, bet pat saulīte spīd, un tu jau esi mājās.

šogad kaut kā daudz neveiksmīgu oskara apģērbu. 

vai tiešām vainīgs paklājs?

mājās viens kritušais no rota vīrusa, viens collateral damage (jeb es - neizgulējusies). galva strādā divtik lēnāk kā parasti.

nē, nu, normāli? es domāju, ka viņai jau ir bērni un mācība - universāla.

man gan nepatīk bardaks,  jo tad ir diskomforts un un es nevaru atslābināties. kids vai no kids.

laikam esmu kaut kur uz OCD spektra.

beidzot sakrita kopā tas, ka atcerējos, ka man vajag šuvēju, un vienīgā šuvēja, ko zinu, bija darbā man pieejamā laikā. once in a red moon notikums.

pārāk bieži jau negadās tā, ka bez šujmašīnas pieskāriena apģērbu nevar vilkt. lielākoties var, bet, ja biksēm pus kāja (c) jānogriež nost, tad ir kā ir.

protams, manā dzīvē ir bijis arī kaut kas satraucošāks par pārāk garām bikšu starām vai žakešu piedurknēm, bet, kā saka, i don't wanna talk about it yet.

kas to būtu domājis, ka lipīgi ir ne tikai vīrusi, bet arī traumas. tā lūk, piemēram, vispirms ceļgala vainas bija man, es te savu mēnesi sabiju uz slimības lapas. un tagad ceļgala vainas sākās otram ģimenes loceklim. tā kā mums ir viens ģimenes ārsts, es pilnīgi redzu, kā tas izskatās ģ. ā. acīs - ahā, šādi var mēnesi paslimot!

life hack: izvēlieties katrs savu ģimenes ārstu.

otro dienu nācās veikt sniega tīrīšanas operāciju pagalmā, un šodien tas man izsmēla visus spēkus.

visi tie, kas uzskata, ka tā ir baigi labā fizkultūra - ņemiet lāpstu un nāciet vien ciemos. man tāda fizkultūra nav vajadzīga. tagad nav spēka ne soļanku uzvārīt, ne paskatīties, vai ir bērnam atrodami sporta apavi skapī.

darbu apceļoja e-pasts par dresskōdu. domāju - nu tik būs! tūlīt aizliegs nēsāt džinsus. par laimi tā gan nebija, tur bija ziņas par citu uzņēmumu pieredzi.

daži nudien džinsiem saka nē-nē, citi saka, ka džinsiem - jā, bet tikai ne tādiem, kas izskatās nonēsāti. well, var jau likt vilkt bikses, bet tajās tak ziemā aukstāk, nekā džinsos, un tad vēl zeķubikses jāvelk, lai nenosaltu, un apavu izvēle uzreiz ierobežotāka, dies pasarg. citiem bija noteikts, ka sievietēm jāvelk kurpes ar papēdi (es gan par šo būtu strīdējusies arī, jo, pirmkārt, diskriminācija - ticiet vai nē, vīriešiem nebija noteikts, ka jāvelk kurpes uz papēža, otrkārt, dažās darba aizsardzības instrukcijās minēts, ka nedrīkst vilkt kurpes uz papēža, lai neaizķertos, kas arī ir garām, karoče, lieciet mierā kurpju papēžus labāk).

tāpat tur bija par tetovējumiem, ka klientu apkalpošanas sfērā tie jānosedz. par matu krāsu, ka nedrīkst pārāk izcelties.

2023. gads, ļauži. uzņēmumi paši sev ieliek mīnusus.

also, 1. marts.

paldies dieviem, summer is coming.

mana friziere, izrādās, ir stāvoklī, un izrādās, ka laikam jau kuru katru brīdi jādzemdē, bet mani viņa tikai pēdējās reizēs ir, kā izrādās, viltīgi izjautājusi, ko es domāju par iespējamu otro bērnu, kamēr pati turējusi sveci zem  pūra. vienubrīd es jau domāju, ka viņa tāda apaļa palikusi, varbūt stāvoklī, bet nu, ja nesaka neko, nav mana darīšana.

tīrās sagadīšanās pēc uzzināju.

kas mani tagad frizēs? īsi mati ātri ataug.

drīzumā pirmā sapulce par futbolu četrgadniekiem.

vasarā arī kartinga iespējas.

ir forši būt mazajiem tagad.

E dzimšanas dienā viņš spēlējās ar savu mīļoto brālēnu, kurš piecus gadus par viņu vecāks, bet tik un tā vēl bērns. nu lūk, un spēlē viņi, tātad, hokeju ar nūjām uz grīdas, nevis telefonā vai uz galda, un skaidrs, ka deviņgadīgais ir veiklāks par četrgadnieku un padoties uz savu galvu arī netaisās, un apspēlē viņu, savukārt, četrgadnieks grib vienmēr būt uzvarētājs un viņam nesanāk, un pēc vairākām neveiksmēm pēc kārtas raud. man viss šķiet loģiski un saprotami, kamēr no vecākas paaudzes sāk skanēt, ka "nav smuki, ka puikas raud / puikas neraud", vīra mamma vispār pasaka "viņš man kādu atgādina šajā vecumā" (E tēvu, t.i., un nevis pēc izskata, kā es sākumā nodomāju, bet pēc uzvedības, kas manī, savukārt, tādu diezgan dziļu nicinājumu pamodināja). es domāju - džīzas, dodiet taču bērnam skābekli.

bet jautājums kur ir - nu tad ir vai nav tomēr normāli pārdzīvot par zaudējumu četrgadniekam?

also, gaidīti padomi par to, kā praktiski mazināt pārdzīvojumu asumu.

laikam var teikt, ka veicu lielo pavasara tīrīšanu.

izmetu arī kurpes, kuras noteikti nevilkšu, jo nevarēju uzvilkt jau pagājšgad - vienas sāka spiest pēc neilga nēsāšanas brīža, vienas čīkstēja, vienas vienkārši nonēsātas.

rezumē - ja pavasaris atnāks ātri, man nebūs, ko vilkt kājās.

ļoti gribēju kādus no gap džinsiem, jo bildēs skaisti izskatās. nācās sūtīt turp un atpakaļ trīs reizes, lai saprastu savu izmēru, to, ka viņu izpratne par skinny jeans atšķiras no manas, to, ka bildē audums izskatās biezāks, nekā dzīvē, un to, ka jāmeklē tomēr cita. es biju pasūtījusi arī vienus levi's, bet tie priekš garkājtētiņiem tikai šuj, vai.

tāpat es vakar sasaucu kopā visus, kā iepriekš nebiju darījusi, un, klājot galdu sapratu, ka man nav 13 pat attāli līdzīgu šķīvju un 13 līdzīgu glāžu.

neesmu tas bohēmiskais mākslinieks, kurš var salikt vienu tādu un otru tādu, un lai beigās tas arī vēl izskatītos skaisti. es labāk jau saknē atviegloju sev dzīvi un pēc iespējas lieku kopā vienādas un līdzīgas lietas.

vēl arī problēma, ka man ir viens glāžu komplekts, kurš trauķenē paliek ar tādiem kā ūdens nosēdumiem. pilnīgi tracina - 10 glāzes pa kāju!

ar švammīti arī tā īsti tas nemazgājas nost. turklāt, vakar es to aizmirsu, un atkal ieliku trauku mašīnā, un tagad viņas ir vēl sliktākā stāvoklī.

ceturtā dzimšanas diena. šogad nezin kāpēc mazinājies tas "omg, cik ātri skrien laiks!" tagad ir tāds "omg, cik pieaudzis viņš ir šajā vecumā!" (pārējie vecāki šajā brīdī nosmīkņā). un - cik izaudzis. necik daudz jau vairs nav palicis un būs manā augumā un tad garāks, un tas viss līdz pubertātei gan jau.

anyways, šodien ceturtā dzimšanas diena. pusotra stunda ciemiņu, bet sajūta, ka krietni ilgāk.

bet, protams, kā jau tam jānotiek, tieši šodien tur strādā jauna pārdevēja, kura tā arī nespēja man pārdot to nolāpīto iqos, un man vairs nebija laika gaidīt.

kad braucu bez pirkuma prom, ļoti, ļoti gribēju pīpēt.

atnāca jaunais dīvāns.

tagad neviena cita mēbele nepieskaņojas un griež acis, bet nākamais pirkums tikai tad, kad šis būs izmaksāts.

kad jau domāju, ka vairs nekas neuzrunā, parādījās the man who fell to earth.

lai gan vispār man arī divas grāmatas stāv gatavībā.

šorīt atveru tvitteri, un tur jau algoritms man piedāvā kādu pērli, un es atceros bīstamo sakaru teikumu par to, ka "like most intellectuals, he is intensely stupid".

mani arī pārsteidz lietas, ko pieauguši cilvēki vispār raksta tur. tik braši sludina savus viedokļus kā tādu vispārpieņemto patiesību bez nekādas paškritikas. kad tu to pasaki sarunā, tas vēl tā, bet kad tu to uzraksti un tas paliek internetā uz visiem laikiem ikvienam redzams... makes you wonder. 

p.s. ciba nav tviteris.

esmu divas dienas nostāvējusi diviem dažādiem meistariem blakus.

no pirmā es uzzināju, kā teorētiski veikt silto grīdu regulēšanu ar nelielu praktisko demonstrāciju. siltumsūknis gan pie dzīvības netika piedabūts. domājām, ka problēma ir gaisā.

no otrā es sapratu ne tikai zemes siltumsūkņa darbības principu (kas pašas par sevi nav tik būtiskas zināšanas parastajam lietotājam), bet arī - ko nozīmē kuri uzstādījumi!

also, vaina izrādījās vienā no cirkulācijas sūkņiem, kurš bija apstājies.

pagaidām viss strādā.

šodien ir 31. janvāris, līdz ar to pavisam drīz varēs teikt, ka melnais janvāris ir beidzies.

bez jokiem, janvārī vienpadsmit dienas esmu dzīvojusi bez apkures un siltā ūdens, thankyouverymuch.

another love - tom odell, šis gan ir zwette edit.

skan galvā bez apstājas jau kuro nedēļu, tik ne dēļ vārdiem, nē, nē, bet dēļ visa kopīgā skanējuma.

aizbraucu, tātad, uz hifu (augstas intensitātes fokusēta ultraskaņa).

nesaprotu, kāpēc viņi vienmēr saka, ka tās procedūras ir nesāpīgas.

tur ar tādu aparātu, ar augstas frekvences ultraskaņu vai ko tur, silda tavus ādas slāņus trīs dziļumos.

tas dziļākais, ar ko sāk, ir vissāpīgākais, jo īpaši tajā vietā, kur kauli, proti, visi zobi, žoklis, zods. vaigu kauli, for some reason, nē.

tad nāk mazāk dziļais, un mazāk sāpīgais, bet no pirmā deju riņķa tur viss jau tāpat ir diezgan jutīgs, tā ka uz beigām tāpat jau domā, kaut nu drīzāk būtu cauri, nez cik labi iztur citi un vai kāds varbūt ir piecēlies un aizgājis procedūras vidū.

un tad nāk pats pats nedziļākais (bet es neteiktu, ka virsējais) slānis. nu, tas varbūt tik tiešām būtu nesāpīgs, ja nebūtu iepriekšējie divi bijuši pirms tam.

tad ar atsevišķu uzgali apstrādā zem acīm un pie deguna, virs lūpām un zodu, nu, tas nudien nesāp.

tomēr, neskatoties uz visu iepriekšminēto, apsārtums nogāja ļoti fiksi - kamēr paspēju no salona līdz centram atnākt.

nākamajā dienā sejas apakšējā daļa bija piepampusi.

the pale blue eye, savukārt, skatījos vakar. un uzmanība tika noturēta.

visu laiku skatoties seriālus, pārstāju skatīties filmas. tagad tik daudzas esmu palaidusi garām, ka vairs nevaru atcerēties, ko tad es vispār gribēju redzēt.

kas tāds labs pagājšgad vispār iznāca?

tā kā vakar nevarēju vienkārši ņemt un likties gulēt, beidzot noskatījos austenland.

jāatzīst, ķiķināju spilvenā.

atgādināja arī, kā līdzīgi ilgi atliku waitress, jo šaubījos, vai tur var kāda pērle slēpties (ņemot vērā aprakstu). izrādās, var gan.

apkures sistēma, tātad, ir apstājusies un pasūtītā detaļa (kuru veikalnieks pat izsniedza mums sestdienā, kaut arī sestdienā nemaz nestrādāja, lai visi labumi šim cilvēkam) izrādījās nepareizā, lol, pardon, žanra klasika. labi, ka tas atklājās veikalā, nevis mājās, kaut gan tāpat bija aizbraukts uz rīgu. īstā detaļa būs pirmdien pēcpusdienā, kuru man tagad jāizdomā, kā savākt darba dienas beigās. brīnumainā kārtā ir atrasts cilvēks, kurš, kā izskatās, kaut ko saprot un visos tajos slēdžos un caurulēs šķietami orientējas. es neteikšu meistars, jo vārds "meistars" mūsdienās tiek lietots pa labi un pa kreisi, un beigās arī pēc trīs izsaukumiem nevar salabot to, ko vajag.

lai nu kā, nu jau vairāk kā diennakti mājās nav apkures, bet lai slavēti allahi, budas un mammas, kuras saviem bērniem par izsmieklu vienmēr ir nodrošinājušās ar alternatīvu apkures variantu gadījumam, ja nedarbojas variants a). - nu priekš kam tas vajadzīgs, kas tad var notikt?! - vai ne. izrādās - kas tik nevar. par laimi, ārā ir +6 grādi un izskatās, ka māja tomēr cienījami nosiltināta (mans lielākais bieds, jo vasarnīca, kur dzīvoju iepriekš, šajā jomā ļoti kliboja, uz 90 m2 vajadzēja 5 (vai 4, vairs neatceros) tonnas granulu uz apkures sezonu). un arī šodien ir diezgan silti mājās. tikai ūdens gan ir knapi remdens, jo arī ūdens netiek sildīts.

sāku domāt, ka tad, kad salabos apkures katlu, vajadzēs vairāk variēt ar istabu temperatūrām atkarībā no laikapstākļiem. acīmredzot, ir gluži ok ar 19 grādiem, kad ārā ir tik, cik tagad.

nabaga jēkabpils gan.

tai šis siltais laiks necik nelīdz.

kāda jēga pārdot bāra krēslus, ja nepārdod arī bāra letes?

ja kādam ir zināms, kur var meklēt bāra leti priekš viesistabas, padodiet ziņu.

kā man ir pieriebušās tās apkures problēmas.

vai ir kaut kāda sistēma, ar kuru nav nekādu problēmu?

biju darba uzdevumā vientuļos.

pilnai bildei - tur objektā strādā viens darbinieks.

apkures sezona kā apkures sezona - nekā jauna nav šai pasaulē - atkal kaut kas noplīsis un nestrādā, kā vajag. atkal vajag detaļu, kura jāmeklē interneta ārēs. šoreiz vismaz zinu, nosaukumu, taču, kā izrādās, tas uzdevumu neatvieglo. šobrīd, piemēram, 2. stāvā ir atslēgusies apkure. vannasistabas flīzes ir ledainas. guļamistabā it kā tā neko - zem segas ļoti labi. vismaz šonakt bija.

gribētos visu tajā apkurē sadarīt tā, lai viss skaisti strādā, bet tas ir diezgan grūti, jo nevari zināt, ko labot, kamēr tas nav salūzis.

pēc iepirkšanās polijā ir kļuvis kaut kā bēdīgi iepirkties latvijā.

meklējot iespēju iepirkties izdevīgāk, atklāju, ka mūsu mazpilsētā barbora.lv ir izbeigusies un neeksistē vairs.

saku E:

- drīz tev būs dzimšanas diena. ko tu gribēsi uzaicināt ciemos?

- omi. un manu djomu. un ernestu. un visus, visus, kas ir uz manas planētas!

runā angliski, ne visi tevi saprot.

runā krieviski, uzraujies uz ukraiņu apkopēju, kura dusmīgi jautā, vai tad es nesaprotu ukrainiski un lai gaidu, kamēr uzkops numuru (ko es gaidu jau otro diennakti). šķiet, ka viesnīca dabūs maz zvaigžņu dēļ tā.  šodien uzkopšana rezultējās iznestā miskastē, un viss. a mēs tieši nopirkām milzu bageti, kas piebirdinājusi visu virtuvi.

ziemassvētku pasākums grupiņā bija nekas cits kā vien pārbaudījums un izaicinājums. bērnam bija vienkārši viss slikti, un, principā, pasākums beidzās ar asarām. no kā? no visa. kad jau ierados, bija slikta oma. tad viņš nav gulējis, un tad viņš grib piparkūku, un tad viņam nepatīk, ka uz viņu tik daudzi skatās (šī varētu notikuma sāls, jo to viņš teica jau vakar), tad viņš gribēja salavecim blakus, bet tur nebija vietas, tad viņš gaidīja dāvanu un domāja, ka par viņu ir aizmirsts, tad viņš gribēja savu draugu (draugs, gods kam gods viņu sabučoja un samīļoja, bet pēc tam ar mammu aizgāja mājās, kas atkal bija bēdu avots), tad viņš gribēja mājās. var teikt, ka priekšnesumos viņš pārstāja piedalīties līdz ar manu ierašanos.

mana vienīgā doma bija, ka nekad vairs negribēšu iet uz šiem pasākumiem.