brīvdienu rītos man patīk skatīties gatavošanas vai ceļojumu raidījumus. nevis šovus. raidījumus, kur tu tik tiešām kaut ko uzzini. piemēram to, kā gatavot. 

piemēram, daudzi gan jau ir dzirdējuši, ka jalapeno nemaz nav asākais pipars bodītē, bet to, ka krietni asāks ir habanero, man bija jaunums (bet halapenjo tik un tā ir darījis krietnu darbu un popularizējis piparus, vismaz manā pasaulē). un ja var ticēt piparu audzētājiem, tad piparus audzēt ir ļoti viegli. laikam tāpēc, ka neviens kukainis tos negrib ēst, hehe

ah, shit, crap. 

trust issues detected.

gribētos, lai būtu vairāk tādu draugu, ar kuriem saskanētu mūzikas gaume un kuriem patiktu dejot. 

kas man atgādināja par prime time disco, bet kā par spīti, augustā nenotiek. 

bet jau svētdien robijs viljamss! ko lai velk, viņš taču no skatuves mani redzēs, hmmm...

vispār teikšu, ka tas iksaitments par to, ko vilkt, ir tāda ļoti forša un pacilājoša sajūta. 

nezinu, kāpēc citiem nepatīk tas, ka minerālie spf ādu ietonē baltāku. 

varbūt tiem, kas labi iesauļojušies, sanāk baigais kontrasts?

man gan āda izskatās vienkārši gaišāka. 

tagad lietoju šo no avenes.

nekož acīs, līdz ar to - ka-čing!

noķēru mirkli. mirkli, kurā viss bija labi un pareizi, un tā, kā vajag - cepu pannā sīpolus ar papriku, netflixā gāja the mindhunter, sīkais kaut kur istabā savā nodabā spēlējās, es paskatījos uz savām basajām kājām, un nopriecājos, ka man tas viss ir un ka man tas viss ir. bet no tā nesanāk labs cibas ieraksts, tāpēc grab your popcorn:

pagājšsestdien es ballējos gandrīz kā jaunībā, un satiku vēl vienu bijušo. kādu laiku nevarēju atcerēties viņa vārdu, kas pasaka visu, me thinks. paldies dieviem viņš drīz noziedēja kaut kur. bet citādi tas bija foršs vakars, kas beidzās piecos no rīta. sen tā nebija bijis.

tad naktī uz pirmdienu lapsa aizstiepa mūsu kaķi nr. 2. viņai ap kaklu bija trekeris, līdz ar to jautājumu nav vispār, tika atrasta tieši puse no viņas. 

otrdien man bija diezgan drūms noskaņojums dēļ tā.

trešdien sīkajam bija jābrauc ar viņa tēti uz rīgu (ar vilcienu), lai latvijas bankā beidzot samainītu sīknaudu. kaut kur pie ogres viņam esot sācis sāpēt vēders vienā sānā, vēlāk stiprāk un rīgā jau neesot varējis taisni paiet, es centos saglabāt mieru, kaut redzēju jau visādus plīsušus apendicītus dēļ neizlēmības saukt ātros (bet es esmu no tām mammām, kas uzreiz nesauc ātros; varbūt tas ne vienmēr ir labi un es to apzinos). abi tūlīt ieleca ātrajā vilcienā atpakaļ uz mājām, un kad atbrauca mājās, sīkais ieiet pa durvīm un saka, ka viss normāli, tie bija slikti krabīši. 

btw, tie vici krabīši ir slikti, es jau divas reizes uzrāvos uz sabojājušamies krabju nūjiņām, kaut kāda beigta partija laikam. tagad nopiku citā veikalu tīklā, cerams būs normāli, man viņus vajag salātiem.

nu un tad atnāca šīs brīvdienas, kuras es pavadīju mājās, un tad svētdienas vakarā sīkajam uznāca temperatūra un naktī sākās skrejamais, un šodien viņš aizvien viss tāds slābens guļ dīvānā un saka, ka labāk grib iet uz dārziņu. me too.

vispār man nepatīk skriet. es to arī nedaru baigi daudz, un maratoni mani nevilina, bet te nu mēs esam, ka izlaist skriešanas reizi man arī nepatīk.

tomēr pieminēt es gribēju to daļu, ka tad, kad esmu ar kaut ko neapmierināta, tad tas pilnīgi citu enerģiju ieliek tājā skriešanas solī. neviena pozitīva emocija nav tik ļoti pacēlusi gaisā, kā dusmas. 

nu ko, pirmās un pēdējās vasaras dienas šovasar, ja?

no pārsteidzoši daudziem cilvēkiem esmu dzirdējusi, ka viņiem gan patīk vēsais laiks - vismaz neesot karsti.

es atvainojos, bet - vai jūs bērnībā no podiņa nokritāt? (tā teica mans pamatskolas fizikas skolotājs, un beidzot es viņu saprotu)

nav svarīgi, vai jums ir karsti vai auksti. pirmkārt, ir svarīgi, ka vasarā jābūt karsti, un otrkārt - man patīk karstums. piedod, redīss, bet ekvatoriālajiem kaktusiem jau tāpat maz piemērotu klimatisko apstākļu šajos platuma grādos.

vēl es gribu teikt, ka agrāk, kad piegāde bija bez maksas vai arī par mazāku pirkuma summu varēja dabūt bezmaksas piegādi, tad tā piegāde bija krietni ātrāka, nekā tagad (vismaz man ir tāda sajūtam, ergo, tas ir fakts). vai tad transporta bizness nezeļ un neplaukst? vai arī tā kavēšanās ir jau pakošanas fāzē? 

bija forši pasūtīt un saņemt 3-5 dienu laikā, un 5 jau skaitījās superilgi. tagad nāk ilgāk par nedēļu un tas skaitās normāli. tā ir kaut kāda mahinācija, lai cilvēki atgrieztos parastajos veikalos? 

ko jūs izmantojat bērnu izsekošanai? 

es gandrīz kaklu izmežģīju, kaut ko iestatīju caur google servisiem, beigās tik ļoti family control uzliku, ka nevarēju pat robluxus apmaksāt.

vēl tikai drusciņ jāsaņemas, nu. 

jāuraksta divus līgumus, un viss. 

rīt atvaļinājums.

kāds rīt. pēc diviem līgumiem. 

nu, come on, saņemies vēl drusciņ.

uzmini, nu, uz kurieni mani uzaicināja doties 21. jūnijā? 

uz cēsīm. 

visu laiku domāju, ko es darīšu, kad mana kosmetoloģe aizies pensijā, jo es pie viņas visādas foršas lietas varu izdarīt. jāteic gan, kopš es sāku darīt tās foršās lietas, es vairs neeju ikmēneša vizītē, jo finanšu pratība un viss tāds. samācījos darīt pati tās lietas, ko dara viņa, neapgalvoju, ka tāds pat efekts, bet some things gotta give. 

lai nu kā, nejauši atradu blakus pilsētā privātpraksi, kas piedāvā mikroadatu terapiju, par kuru es saklausījos daudz labus vārdus no dr. ben coyle, un nu jau biju otro reizi (brīnumainā kārtā, rīgā tādu nepiedāvā nemaz tik daudz, vairāk piedāvā to kopā ar radiofrekvenci, slavējot kā ultra un mega, bet, klausot iepriekšminētajam dakterim, tas esot lieki un varot būt kaitīgi (iespējams, ka kaitīga pati par sevi), tāpēc es arī no hifu smas esmu atteikusies (par tādu naudu efekts smieklīgs, un izrādās, liels risks izkausēt zemādas tauciņus (or smth; citēt mani nevar, iespējams atceros nepareizi), kas sejai nav labi). un arī biorevitalizāciju. un vienkārši kosmetologa pakalpojumus. 

tā nu es mierīgi rullēju pa sazaļojušajiem ceļiem, mūziku uzgriezusi un jūtoties labi, līdz viena no pretimbraucošajām mašīnām pēķšņi man degungalā gribēja izlīst uz apdzīšanas manevru, laicīgi ieraudzīja, ka pretī braucu es un ielīda atpakaļ. noķēru nelielu sirdstrieku, pie viena arī uzreiz flešbeks uz avāriju divus gadus atpakaļ, kad manī ietriecās bembis, bet nu visi dzīvi sveiki un veseli.

kaut kad runāju ar vienu drušku, kura arī bija iekļuvusi avārijā, viņu gan sanesa uz ceļa un viņa attapās jau grāvī, bet saka, ka tagad aizvien vēl bailes braukt pa šoseju. es nevaru teikt, ka man ir bailes braukt pa šoseju, bet es noteikti nebraukšu pie stūres pa to ceļu no siguldas puses uz cēsīm. tas gan ir palicis. 

tātad, provocēt, nevis trigerēt.

biju aizmirsusi tādu vārdu jau, hah

19 dienas līdz 11 dienu atvaļinājumam. 

negribu salikt kaut kādus baigos plānus uz to laiku, gribu būt atvērta izklaidēm. 

prātīgās lietas gribētos izdarīt līdz tam. un vispār, par prātīgajām lietām runājot, man tās dārza mēbeļu kastes tik ilgi stāv neatvērtas terasē, ka es jau sāku iet viņām garām tā, it kā tās nemaz nevajadzētu pakot vaļā un skrūvēt kopā. bet tā kā šodien es nodarbojos ar puķu stādīšanu podos (un zāles pļaušanu), tad tam man vairs neatlika ne laika, ne lustes, ne roku spēka (no tā trimmera rokas ļoti jūtas pēc tam, bet šoreiz mazāk, nekā nedēļu atpakaļ; sagaidu, ka nākamnedēļ būs jau tolerance pret vibrāciju).

pēdējā laikā arī mājas uzkopšanu izdaru pa citām dienām, lai nav tā, ka viss jādara vīkendā, jo šogad es apņēmos dzīvi baudīt mazliet vairāk. es apņēmos arī iet ārā darboties līdz ar pirmo siltumu, un visums ieklausījās un iedeva riktīgi aukstu maiju, hehe

nē, man nav ne jausmas, ko tas nozīmē.

diezgan negaidīti vecmamma pasauca mani, lai palīdzu viņai šodien aiziet slimnīcā pie ārsta. uz pašu slimnīcu viņu atveda ivars, kuru viņa laikam bieži izmanto transportēšanas pakalpojumu sniegšanai, un tad man vajadzēja pavadīt viņu pie lora. biju asistents-palīgs principā. reģistratūrā pieteicos, uz liftu pavadīju, kabinetu atradu, kā daktere sauc pacientu iekšā - noskaidroju (medicīnisko komisiju diena, viss čum un mudž ar (ie)rindniekiem un bezrindniekiem, bet mums numuriņš 10:30). vecmamma staigā ar tādiem, ko es saucu par tiem tur, bet vecmamma saka, ka viņa tos sauc par zirgiem. ne par karieti, mind you. tā kā var iztēloties, ka bija grūti tikt līdzi tādai bizošanai. tā nu mēs lēnām visur gājām, bet diezgan veiksmīgi izgājām. droši vien cilvēki, kas gaidīja rindā aiz mums nebija priecīgi, bet, hei, pagaidīs, nevienam no viņiem nebija 85 gadi aiz muguras, so. time is of the essence.

par gadiem runājot, jautāju, vai svinēs savu dzimšanas dienu, kas jau pavisam drīz būs, bet viņa smejas un saka, ka nē, nesvinēs, jo nav taču apaļa jubileja, galu galā pagājšgad jau svinēja. toties vecākajam mazdēlam šogad paliek 45, un viņam dzimšanas diena uzreiz nākamajā dienā pēc viņas, tā ka varbūt tur būs svinēšana. viss skaidrs ar tevi, vecmam!

tad mēs izveicām specoperāciju, lai iedabūtu viņu manā mašīnā, kas ir augstāka, nekā ivaram. es jau zināju, ka viņa nevar iekāpt augstajās mašīnās, tāpēc jautāju viņai, cik augstu viņa var pacelt kājas, viņa man atbildēja, ka viņa vispār neceļ kājas. bet tomēr viss beidzās veiksmīgi, un kad aiz mums pie slimnīcas bija sastājusies trīs mašīnu rinda (tur vispār it kā drīkst braukt tikai invalīdi, vispār nesaprotu, no kurienes viņi tik ātri saradās, laikam sāka kāpt savās mašīnās jau labu laiku pirms mums), mēs devāmies tālāk.

nu tak sebje jūsu gemoss, es teikšu.

no visa mana pasūtījuma, kas veikts jau 8. maijā (šodien ir 17., ja), uz šo brīdi no visa ir piegādātas tikai 6 glāzes. vispār bija pasūtītas astoņas.

ne šķīvju, ne bļodu, ne zīmītes, kur tas viss ir pazudis.

konsultants saka - noskaidros, varbūt nokritusi uzlīme. varu tikai izbolīt acis.

un es vēl domāju - nez kā viņi visu to trauku čupu atsūtīs vienā gabalā.

izrādās, vienkārši  - nekā!

un kāpēc vispār piegādes ir tik ilgas.

šķiet, mans frendlistes nosaukums vairs neatbilst saturam.

jaunāko paaudžu noskaņās, piedodiet, vaibos, būtu jātaisa polls, cik tad to smēķētāju, cik alkoholiķu, cik narkomānu, cik depresijas mākto un cik citu elites pabērnu te palicis un tad attiecīgi pārbīdīt pēc svarīguma vai arī lieko noņemt. varbūt vegānus vai sportistus jāliek nosaukumā, vai kas tur tagad būs atbilstošs. kā es lasu, arī jaunākajai paaudzei tagad nav topā klubu kultūra (as in - drinking, kā es to saprotu, jo man arī klubu kultūra nebija populāra; bāru kultūra gan), kas ir forši viņiem, bet kā teica džeks no the four seasons, viņi varbūt arī nodzīvos līdz 100, bet vai viņi būs pa īstam dzīvojuši (atreferēju tā, kā atceros. vai arī - cik.)

ka tevi jupis. 

keramikas glazūras (pēc to ķīmiskā sastāva), var būt svinu saturošas un bezsvina glazūras (sārmainās, zemas kušanas temperatūras).

un kā lai tagad atšķir? būs jāpārvēršas par kārenu.

beidzot arī ar mani tas notika. 

es atklāju, ka id kartei ir beidzies termiņš, kalendārā diena ir 28. aprīlis, pēc divām dienām sākas piecas brīvdienas, kurās plānots izbraukt no valsts. 

vispār man likās, ka pa fikso dokumentu var dabūt 24 h laikā, izrādās, nē - divu darbadienu laikā, kas ir tieši tik, cik man palicis. turklāt tas, kuram beidzies id kartes termiņš, ir mans bērns, kurš guļ diendusu dārziņā, tātad, pēc diendusas ir tieši 1 h laika, lai ieveltos pmlp, krustojot īkšķus, lai dzīvajā rindā visiem pietiktu laika tikt cauri.

brīnumainā kārtā, laika pietika. kad ienācām, nebija neviena, bet tieši pēc mums ieradās trīs cilvēki. gatavo karti var izņemt trešdien, laikā no 12.00 līdz 14.00 (c)

iekārtoju savu āra terasi, un mani saprātīgie radinieki, kā jau parasti bez bremzēm, jautā, kam es to visu iekārtoju - kam man tie āra galdi, krēsli, dīvāns un atzveltnes krēsli?

nu vot, es arī brīžam nodomāju - kam? 

sev - skaidra lieta. 

bet vispār jau, protams, visādām pasēdēšanām vasaras vakaros. vajag tikai ugunskura vietu. un dažreiz kompāniju.

saskrūvēju pēdējo skapi. nez cik reizes sajaucu eņģes un stiprinājumus (kāda velna pēc vienā komplektā vajag ielikt vienām durtiņām tādus, un citām durtiņām tādus (to es pamanīju, kad nekas negribēja stiprināties kopā, protams)), jau piezvanīju veikalam pasūdzēties, ka kaut kas nav riktīgi, iepriekšējos tās pašas kolekcijas skapjus saliku, bet te, izstiepies vai saraujies, nesavienojas tie stiprinājumi, nu. šie saka, lai atsūtu whatsappā video. sāku filmēt, kā tad tur izskatās, un piezūmojot ar kameru pamanīju, ka neesmu pareizi sašķirojusi tos divus atšķirīgos komplektus, ko domāju, ka esmu sašķirojusi. tad nu beidzot savienojās visas durvis ar skapi, pat gludāk, nekā iepriekšējiem skapjiem, bet nu nez. brālis saka, lai pērku nākamreiz no ikea, tur šitādas lietas esot fool proof.

tā nu mana kašmira kolekcija ir pabeigta.

vēl tikai vajag dīvānu, konsoles galdu aiz dīvāna un krēslus pufu stilā zem tā, saliekamu ēdamgaldu ar četriem krēsliem, un spoguļu sienu. ā, un vēl vienu atzveltnes krēslu. kad viesistaba būs gatava, zin tikai laiks, jo vēl jau arī tehniku vajag. bet nu jau vizmaz vairs nav tik tukša istaba, kā bija.

pasūtīju jūsu beauty of joseon saules aizsargkrēmu. taisnībsakot, pirmajā reizē tāpat kņudināja vaigus, bet vismaz nekoda acīs. trešajā dienā vēl mazāk kņudināja vaigus. pasūtīju iekš ksisters.lv, un negaidīts prieks bija saņemt paraudziņus bōnusā. 

salīdzinājumam  - notino.lv piedāvā 5 paraudziņus pēc izvēles (un to klāsts nemaz nav tik liels) pa 6,40 EUR.

p.s. viens no ksisters paraudziņiem bija šis krēms, un man patika - mitrina labi un nekož.

also, viss jau būtu labi, man savulaik jau bija korejiešu kosmētikas bums, bet viņiem visu laiku tādas padsmitgadīgas meitenes reklāmās, ka man īsti nav pārliecības, vai tie tiešām ir tik labi, vai arī tas viss ir mārketings.

vispirms atvase aizgāja vakarā nomazgāt zobus. bez atgādinājuma. pēc tam no rīta aizgāja uz otru istabu, kur skapis, izvēlējās, ko vilkt un to arī uzvilka, un vispār neko man nepaprasīja. nesaprotu, kas notiek.

mani vienmēr patīkami pārsteidz tā tante, kas vada tādu nelielu autopreču bodīti rajonā. principā, ja es kaut ko iemācīšos par riepām un akumulatoriem, tas būs pateicoties viņai. un šodien aizbraucu pirkt vasaras riepas (kaut arī viņa pagājšgad instruēja, ka jāpērk februārī, bet tik agri es nepaspēju), turpat tās var arī uzlikt (vēl gan neliku, bet pierakstījos uz maiņu, un riepas tikmēr paliek tur), nopirku jaunus logu tīrītājus, viņa uzreiz aizsūtīja savu vīru man tos uzlikt.

skaisti, - vīrieši, kā jau parasti, ne par ko nav atbildīgi, kad jārisina demogrāfijas problēmas. ja to bērnu nākotnē būs mazāk, nekā vajadzēs, lai maksātu pensijas pensionāriem, tad ļoti iespējams (ja vīrieši (un es saku vīrieši, kaut arī zinu, ka ir sievietes, kas domā, ka tā ir labi un pareizi, bet nez vai viņām rastos dāda doma, ja mēs jau sākotnēji dzīvotu pasaulē, kuru vada sievietes, nevis vīrieši; un tikmēr tie, kas ir aizņemti, domājot par to, ar ko viņi vispār identificējas, vispār neinteresējas par to, kas notiek) neizdomās kā polijā, ka aborti ir nelegāli, vai arī aizliegs kontracepciju sievietēm, vai arī - ko tur daudz, varbūt uzreiz tiekties uz afganistānas līmeni un aizliegt sievietēm jebko darīt bez vīrieša dieva rokas atļaujas) būs tā, ka sievietes izdomās, ka varbūt vīrieši ir pelnījuši tikai tādu lomu kā iekš the wheel of time, piemēram, atņemt viņiem jebkādu varu. vai arī - ja nav pensiju, ko maksāt, varbūt tad nevajag pensionārus? bet varbūt vispār problēma ir tajā, ka iepriekš sadzima pārāk daudz bērnu, un tagad dzimst normāls skaits. tikai resursi nav visiem pieejami, un to pieejamību kontrolē daži izredzētie, kas vārās savā sulā un spriež, ka ar 150 miljoniem var labot demogrāfiju. pabalsti - tas ir labi, tas ir sākums, tas varbūt nozīmē, ka sievietēm būs lielāka vara pār savu dzīvi, ja pabalsts būs lielāks, kamēr viņa pati nevar strādāt. bet es zinu, ka sievietes ir gatavas radīt pa trīs pēcnācējiem, kad viņas ir kopā ar normālu partneri. tas varētu būt tas mūsdienīgais modelis, uz ko tiekties, bet tāpat tam jautājumam par bērniem jābūt izvēlei, un man lielākais uztraukums ir, ka daži labi ņems un izdomās, ka vieglākais ir nogriezt tiesības sievietēm, kā vēsturiskajā modelī vienmēr līdz šim, jo no vīriešiem neko normālu nevar sagaidīt, un kā gan varētu, ja viņi grib minimālu ieguldījumu un maksimālu efektu uz citu rēķina. boys will be boys, un viss tāds.

tas saucās, izlasīju šo, un vēl arī dzirdēju (bet neesmu pārbaudījusi), ka aizkulisēs tiek veikts liels darbs, lai aizliegtu kontracepciju (ne latvijā, bet kāpēc gan ne).

viss jau būtu forši, bet vakar bija algas diena, un algas nebija, kas ir vispār pirmo reizi, kopš es te strādāju, tagad man būs neplānota finansiālā askēze, kas varbūt ir labi, jo man varētu būt kaut kādas šopaholisma pazīmes.

gribēju arī uztaisīt pavasara revīziju garderobē, jo šķiet, ka velku kādas 4 drēbes no visām, kas man ir, līdz ar to man te tāds paradokss. iespējams būs jāpāriet uz vienas drēbes pirkumu mēnesī - kā saka - vienu, bet labu, bet tad var sanākt, ka man nav, ko vilkt, jo īpašos "izmet lieko" uzplūdos es mēdzu pieiet tam tik centīgi, ka beigās izmetu par daudz...

tomēr, nē, esmu īpaša sniegpārsliņa, un man vēl nav sindroma nosaukuma.

iegāju šodien rimčikā, mazajā, un ledusskapjos viss ir plastmasas iepakojumos. es te nešausminos par plastmasu, par to citu reizi. bet to, ka viss ir iepakots un sapakots. nekas no tā, kas varētu būt svaigs un apetītlīgs, tāds nav. es skatos uz tiem plauktiem un neko no tāman negribas ņemt un nopirkt un pagatavot. absolūti neiedvesmojoši. tādā ziņā rīgā vai kādā lielākā pilsētā gan jau ir foršāk, bet te... kaut kas nav. tirgus aukstajā sezonā arī nepiedāvā neko baigi labo. es jau tik ilgi ēdu vienus salātus, ka jau sāk drusciņ pieēsties, bet arī negribu gatavot tur lazanjas un tamlīdzīgi, kas noteikti būtu garšīgi, bet mans organisms gan jau būtu tādā šokā, ka uzreiz pieņemtos svarā par 5 kg. no way back now, jāturpina vien ēst dārzeņi. bet nu labi, labi, kad es aizbraucu uz darbu, tad vietējā ēstūzī ēdu kotleti un ko jau nu vēl viņi tur uzurnājošu tajā dienā ir pagatavojuši. kaut kad arī lazanju. cheat day, vai?

šorīt braucu uz servisu, jo mašīnai iedegās check engine lampiņa, un tā kā esmu apņēmusies pret šo mašīnu attiekties atbildīgi - uzdot jautājumus par nezināmo un sekot līdzi (gana daudz punu pierē sasisti no iepriekšējām mašīnām, bet man tāpat kaut kā pa vienu ausi iekšā un pa otru ārā tās mašīnu lietas, bet es cenšos un mācos #adulting), tad, manuprāt, noorganizēju diagnostiku diezgan operatīvi. gatavojos sliktākajam (lielam rēķinam), bet sāka spīdēt saule (burtiski), un ceļš bija tik gluds, un mašīnu maz, neviens nebremzēja satiksmi, man beidzot bija laiks mierīgi paklausīties savu pleilisti veselas 35 minūtes bez pārtraukumiem, un tas patiesībā bija pat relaksējoši.

rezultātā tika konstatēts, ka vaina ir kaut kur par/ap/pie svecēm, kas varētu neizmaksāt pusi algas, un tas jau ļāva uzelpot mierīgāk, jo kaut kā to stresu pēdējā laikā pietiek, esmu gatava pavasarim un esmu gatava lietas ņemt vieglāk, bet lietas vēl tur mani cieši un negrib laist vaļā.

pirmajā naktī es nevarēju gulēt, jo pēc procedūras tā niezēja, ka gribējās nokasīt visu seju nost, bet tā kā to nedrīkstēja darīt, sanāca diezgan nomocīties un pirmdiena izvērtās tak sebje (toties pirmdienas vakarā notrāpīju un aizmigu no noguruma). pēc tam ar katru dienu var redzēt, ka tās rētiņas dzīst, veidojas krevele, kurai ļoti, ļoti gribas palīdzēt nolīst nost, un citreiz pieķeru sevi, ka esmu sākusi autopilotā šur tur skrubināties, ko nedrīkst darīt, kas ir apmēram tas pats, kas pateikt, ka nedrīkst mirkšķināt.

nezinu, kas tur beigās sanāks, bet man bija plānots 8. martā lidot uz tallinu ciemos, bet es atbildīgi pateicu, ka nevarēšu. minimālais alkohola nelietošanas periods pēc šī skaitās divas nedēļas (kā jau visām šādām procedūrām, is my guess), un tur īsti nesanāk divas nedēļas, un es domāju, ka pēc visām šīm pūlēm, pārdzīvojumiem (un izmaksām) vēl pašai sev iešaut kājā - nebūs gudri. bez tam, maija brīvdienās tāpat bija plāns uz turieni braukt, un šis 8. marts bija tāds pa fiksais plāns no zila gaisa. seemed like a great idea at the time, bet kaut kā sanāca, ka nekas tur great nav.

darbā strādāju galvu nepacēlusi, un pagaidām labāk nepaliek, un līdz marta vidum gan jau arī nepaliks. visu laiku jādara kaut kas cits, nevis, kas plānots. šodien, piemēram, bija paredzēts 30 minūtes viegli padiskutēt par vienu dokumentu, bet sarunas gaitā atklājās, ka nav noslēgts līgums, kuram noslēgšanas dedlains ir 2. marts, un kā par cūcību, rīt ir februāra pēdējā darba diena, hotj varēja būt garais gads, tā nu mēs 4 stundas no vietas cepām augšā to līgumu, par tēmu, ko vispār nepārzinam, tāpēc bija jāseko līdzi katram burtam, un uz beigām jau acis sāpēja un viss juka kopā, un gribējas visu svītrot no tās līguma veidnes ārā, jo vienkārši vairs nebija pacietības. un tas, kas man bija šodien patiesībā jāizdara - tam vairs nepietika spēka, jo baterijas vienkārši izsūktas. pagājšgad februāris bija traks, bet šogad es vispār nesaprotu, kas notiek.