kamēr pie valsts vadīšanas netiks sievietes, nekas labs nav gaidāms.

tikai ne tādas, kā petravičas un kas vēl ne, kas nostājas vēstures nepareizajā pusē. i mean, srsly, kam galvā jādarās [..], bet tas ir cits stāsts.

tagad mums būs atkal kaut kādi veci vīrieši pie varas, kas dzimuši pagājušā gada piecdesmitajos gados, kuru jaunība bija sešdesmitajos (vai septiņdesmitajos, bet tas nav līdzējis, jo viņi ir vīrieši; un psrs, for fucks sake). ir taču skaidrs kā diena, ka viņi ir tajā vecumā, kad viņiem ir viens pīpis par citu cilvēku, pat ja tie ir savi tautieši, vajadzībām. viņiem bija vienlaga pirms vecumdienām, un ir vienalga tagad.

labi, prezidentam diez ko liela teikšana nav, tas vienīgais mierina.

anyways, we are all doomed.

šlesers dzimis 70. gadā, bāc, we are all totally doomed, viņš vēl ilgi grozīsies apkārt.

bet kas ieņems ministru prezidenta vietu? aaargh, this is so depressing. visi ziņu portāli varētu izčibēt un palikt tikai grāmatas.

tā kā šodien brīvdiena, ko es uzzināju 6:26 ar īsziņu no darba un ar vēl kādu kaudzīti whatsapp ziņu no bērnudārza un vēl no darba, tad varēju bez bēdu iet uz donoru dienu.

tās agrās īsziņas iztraucēja manu izskaitļoto 8 h miegu, saules šodien maz, sajūta - neizgulējusies.

donoru dienu izlēma apmeklēt laikam vismaz trīs reizes vairāk cilvēku, nekā parasti.

anyways, labāk koncentrēties uz to, ka šī būs īsā nedēļa.

lai arī palika mazāk laika izdarīt darbus līdz piektdienai.

šodien noskatījos goodfellas pirmo reizi. sanāca tāda kā reja l. pieminēšana.

bet vēl arī sanāca, ka roberta de niro varonim te bija iesauka

the irishman.

lai arī es dodu priekšroku papīra grāmatām un bibliotēkai un esmu arī diezgan pacietīgs cilvēks, kā jau sievietes audzinātas, citreiz tomēr ir labi, ka ir kindle un interneta maksājumi.

tikai traucē koncentrēties kaimiņa zāles pļaušana aiz loga.

traucē koncentrēties jebkam.

es esmu mācījusies diezgan daudzās skolās, bet atceros labi ja trešdaļu (a moš ceturtdaļu) no visiem klases un kursa biedriem kopā ņemot.

pamatskolu atceros visskaidrāk, tur gandrīz pat pa vietām redzu, kur kurš sēdēja.

vidusskolā jeb ģimnāzijā jau švakāk atceros, mācījos tur trīs gadus. švakāk atceros vai arī mūsu tur tiešām bija tik maz? puišu bija maz, tas točna. man vienmēr trāpījušās klases, kur puišu bija daudz, daudz mazāk, nekā meiteņu.

un, akjel, universitātes! no latvijas universitātes gandrīz vispār nevienu neatceros (mācījos gadu). no vidzemes augstskolas drusciņ labāk, bet tur mūsu tiešām nebija daudz. noup, meloju, atceros kādus 4 vai 5.

nē, četrus. mācījos arī gadu, vai pat pusgadu, neatceros. (apmēram te es sapratu, ka ideja "iet mācīties to, kas interesē" ir galīgi garām, jo interese var arī pazust procesa gaitā; which it did.)

un tad nākamie pieturpunkti - koledža, universitāte un augstskola - visi sajukuši vienā putrā, jo ar daudziem kopā mācījos vienā vai otrā, vai trešā.

bet kas bija tie pārējie cilvēki?!

neatceros.

ir tikai otrdiena, bet es jau esmu nogurusi un nezinu, kā gan spēšu atpūsties pa divām brīvdienām.

vainoju to, ka iepriekšējo sestdien bija darbadiena un svētdien - ciemiņi (nekādas iedzeršanas, un tik un tā).

mājās ir tik vēss, salīdzinot ar āru, ka es visu laiku esmu šokā, kad izeju no mājas.

paiet kāda pusstunda ārā, kamēr sasildos.

saaukstēšanās vai kas nu par zarazu man ir, arī nav vēl pārgājusi un traucē izbraudīt normālu siltumu.

pēc tam, kad būs 30+, atkal nevarēs iziet no mājas.

skatos narcos, lai sasildītos.

šovasar manējais dodas makšķerēšanas ekspedīcijā uz krieviju, uz veselu mēnesi.

visi domā, ka viņš ir traks, bet vīza ir jau kabatā, un nav arī tā, ka viņš brauc viens.

viņu pasauca pievienoties jau pieredzējuši braucēji, un vispār es viņu apskaužu, jo viņš droši vien veselu mēnesi no vietas ēdīs lašus un foreles visvisādās formās.

īstenā traģēdija šajā pasākumā ir tā, ka neko no tā nevarēs atvest mājās.

nezinu, man patīk, kad ielās parādās kaut kāds stils, kas kaut ko grib pateikt.

ko tagad grib pateikt ielas? "mums viss ir par lielu"? cik garlaicīgi.

šodien paglaudīju amerikāņu tipa meinkūnu vārdā orlando.

amerikāņu tipa meinkūniem ir lielāks, masīvāks ķermenis, bet mazāki pušķīši uz ausīm un šaurāks purniņš. eiropiešu tipa meinkūni ir nedaudz mazāka izmēra, bet ar ļoti izteiktiem pušķiem uz austiņām un lielu, ļoti izteiktu purniņu (c).

šis ir īsts krasavčegs un mīlīgs, kaut sejas izteiksme, kad nopietna, tad tāda, ka varētu arī roku nokost. nu un arī tāpēc, ka viņš ir riktīgs milzenis.

uzminiet nu, kurš tagad grib meinkūnu?

varbūt ne uz sitiena, bet, ah.

pēc divu vai pusotras nedēļas inkubācijas perioda vakar, t.i., sestdien, pamodos bez balss.

vai tādam notikumam varēja atgadīties vēl sliktāks brīdis? domāju, ka ne.

jo rīt man vadībai jāprezentē "savs redzējums" un droši vien jāatbild uz daudziem jautājumiem, bet man pat siekalas ir grūti norīt, klepot vispār atsakos, tas ir pārāk sāpīgi, kaut kādas stikla lauskas rīklē uzreiz. you know the drill.

nu ja, un tad pilnai buķetei, vēl piektdien no rīta es domāju, ka varēšu pirmdien vadībai pasniegt labas ziņas - ka lietas ir iekustējušās, bet izrādās, ka ne! te jau tā līgumu noslēgt ar kādu ir ilgais ceļš kāpās, bet ja vēl pēc visām pūlēm saskaņot līguma prasības šis potenciālais partneris ņem un pasaka, ka viņš tomēr atsakās slēgt līgumu, nu, es teikšu - laimīgu taciņu, protams, bet tagad atkal jāsāk viss no sākuma, a jau divi mēneši riņķī. es jau gandrīz pati būtu varējusi to darbu izdarīt. ja man pēkšņi pazustu visi pārējie darbi, protams.

pagājšnedēļ man pateica, ka pārbaudes laiks ir izturēts (pirms termiņa), visi plaudēja un sveica, tad nu tagad ka tik viņi nepadomā, ka būs pārsteigušies.

bet, runājot par durstīgiem zaļumiem, man ir jāizveic īstena ķecerība - jāizrok mammas smiltsērkšķi, 2 gab. viņa to nezin. jāizrok, jo viņi ir vienīgajā vietā, kur varētu būt kāds brīvs zāles pleķītis, bet nav, jo tur ir iestādīti tie nelaimīgie smiltsērkšķi. katru gadu es klausos, cik tie veselīgi, bet praktiski nevienam, izņemot mammu, viņi negaršo, un viņa ir savārījusi sev tās cukursaldās burkas gadiem uz priekšu. so, es domāju viņai uzdāvināt jaunus stādus, lai iestāda pie sevis, bet šos sūtīt "pelnītā atpūtā".

reiz bija liela vētra un vienu no tiem krūmiem taču praktiski ar saknēm izrāva ārā, bet neviens, izņemot mani, nesaskatīja notikušajā likteņa pirkstu un ieraka atpakaļ, piesienot vēl pie baļķa, lai točna turās. 

nez, cik daudz laika viņiem vajag, lai izaugtu?

baigi daudz par darbu rakstīt nevar, kas to lai zina, varbūt dažs labs kolēģis te ir.

par plāniem diez ko arī nevar rakstīt, jo par plāniem vispār nav, ko daudz arī runāt, un tie plāni ir tik trausli, tik daudz kas var noiet greizi un lai tos realizētu tur vispār tik daudz kas ir jāsastutē, un visas ļoti nopietnas lietas, ja kaut viens elements atkritīs, tad nekas nesanāks.

cilvēkos es arī diez ko neeju, un kā īstens ekvatoriālais kaktuss es nevaru arī cilvēkos iziet aukstumā. nav sliktu laika apstākļu, jā, toties man ir nepiemērots apģērbs, so - es sēžu mājās un gaidu siltu laiku.

esmu klusi priecīga, jo pamazām, pamazām, pamazām āra terase veidojas tāda, lai tur būtu patīkami un omulīgi atrasties.

vispār mani iedvesmo ņūorleānas garden district, bet tas nenozīmē, ka tur izskatīsies līdzīgi.

no manis sanāktu nekam nederīgs interjera dizainers, labi, ka nesāku uz tiem mācīties, - es droši vien nevienu projektu gadiem nevarētu novest līdz galam.

izvēlēties kaut ko - tas dažreiz ir ļoti grūti.

jāatzīst, es nekad nebiju domājusi, ka tā domāšu, bet tā nu tas ir - skinny džinsi nudien ir izgājuši no modes. bet nevis tikai tāpēc, ka visi staigā platām bikšu starām, nē. tāpēc, ka beidzot ir mainījusies arī sajūta par to, kas ir skaists siluets, un skinny džinsi vienkārši vairs īsti neiederas šajā siluetā.

ap pusnakti nodega māja kaimiņos.

viena no pirmajām, kas šajā pusē vispār tika uzceltas, ko arī ļoti labi varēja redzēt, un neliegsimies - visi domāja, ka viņa "bojāja skatu".

tomēr vispār jau štrunts ar to, ka veca, štrunts, ka bojā skatu, bet nav štrunts, ka ņem un nodeg.

kas man atgādina, ka arī šai mājai laiks veikt elektroinstalācijas pārbaudi (reizi desmit gados).

apkuri noregulēju uz vasaras režīmu, tagad siltumsūknis silda tikai ūdeni.

citādi viņam kaut kas nepatīk un sildot māju viņš sāk pīkstēt un apstāties, bet pēdējo naudu atdot par remontu man tagad noskaņojuma nav.

summer mode it is.

nākamajai apkures sezonai atsevišķs uzkrājums jātaisa.

"komunikācija ir ļoti svarīgi - tas ir par svariem.

arī svari - nogriež telefonam skaņu, lai neviens netraucē."

jaunajā darbā arī bija talka piektdien.

no rīta bija jānovada sava veida instruktāža, un tad jādodas "jauno darbinieku ekskursijā", un tad uz talku.

 

diezgan grūti izdomāt, ko vilkt, ņemot vērā to, ka jāizskatās solīdi un talkai gatavai, un arī to, ka tādu talkas apavu man nav.

nācās vilkt zābakus ar papēdi.

(ar botām negribēju iet uz instruktāžu, lai gan tagad saprotu, ka mierīgi varēju to darīt, vienīgais, uz talku ar gaišām botām nebūtu bijis diez ko prātīgi, a tumšu man nav, so).

talku uzsāku ar domu, ka šī tāda atpūtas diena sanāks, bet nobeidzu ar - es neesmu talku cilvēks.

pirmkārt, visu dienu saule un auksts vējš vienlaicīgi.

otrkārt, neskatoties uz plānoto barošanu, tā bija ļoti vēlu, trijos man jau bija pazemināts cukura līmenis asinīs, bet es attapos, kad bija jau par vēlu. #hangry

bōnusā - aplaucēju vai arī pareizāk sakot - nodedzināju - mēli un aukslējas ar soļanku, man ir aizdomas, ka esmu zaudējusi kaut kādu garšas izjūtu.

treškārt, no nepiemērotajiem apaviem kājas vēl šodien sāp.

tie vārdi "lai nav izdegšanas", protams, ir ļoti labi, bet tik daudz lietu jādara, un tās tik lēni iet uz priekšu, un citreiz pat atpakaļ, un tad vēl arī stāv uz vietas vai aiziet pavisam citā virzienā, ka līdz galam neviena no Lielajām Lietām nav novesta. tas ir pārsteidzoši, ka procesi var tik lēni virzīties (as i said - pat ne uz priekšu), un pie visa tā, ka tu katru dienu strādā pie tā, lai viņas ietu uz priekšu. es, jeibogu, sevi ar varu apstādinu, "lai nav izdegšanas", kaut gan agrāk es tādai izdegšanai īsti neticēju. bet man nav nekādas intereses izdegt, tāpēc es saku sev "bet tagad apstājies".

bet varbūt es tā daru vienīgā, un tad tā skaitīsies slinkošana, pat ar visiem, ka "izdegšanu mums nevajag".

bet atkal no pusdienlaikā noklausītām sarunām, ka, piemēram, nevar strādāt pēc darba laika beigām, vai, piemēram, brīvdienās, lai priekšniecībai nerodas iespaids, ka tik daudz var izdarīt, strādājot nolikto darba laiku.

anekdote, arī no darba.

viens darbinieks, tātad, pāris nedēļas pēc kārtas iet prom no darba pulksten piecos.

pārējie darbinieki strādā līdz desmitiem vakarā un kādu dienu neiztur, un ieveļas pie priekšnieka - kas tā par lietu, kāpēc viņš iet prom piecos?

priekšnieks tāds - kolēģi, nu, esiet taču iejūtīgi, viņam tomēr atvaļinājums.

man ir, iespējams, mazākā puķu dobe pasaulē. tad es tajā iestūķēju koka dzirnavas, dimensijai, tā teikt, un stādu tajā puķes, kuras man sadāvinātas podiņos.

ciklomenas, nez, tur arī augs?

pagaidām mazās narcises un hiacintes no pagājušā gada ir izlīdušas.

taisnībsakot, kaut kā apnikuši mati, bet esmu pilnīgi bez idejām, ko tādu ar viņiem izdarīt.

tāpēc ņēmu un pāršķīru celiņu pa vidu.

izrādās, celiņš sānā ir dead nu jau trīs gadus.

 

un tagad tas esot atpakaļ.

gen z is the most unhappy at work. slābens gan tas skaidrojums, gan jau gen z rakstīja, bet dati vienmēr ir interesanti.

man šķiet, ja būmeri būtu tagad gen z vecumā, viņi nedomātu kā būmeri.

also, vasarnīcās netālu no E vecvecākiem dzīvoja cilvēki no krievijas, vasarā viņi dažas reizes mēdza atbraukt, satikt radus u.tml. es, taisnībsakot, kaut kā neiedziļinājos tajās prasībās par latviešu valodas zināšanām krievijas pilsoņiem, un vispār, es sapratu, ka uz tiem, kas brauc ciemos pie radiem, tas jau nu točna neattiecas, bet varbūt krievvalodīgajās ziņās stāsta citādi, nezinu, īsāk sakot, viņi tukšo vasarnīcu uz neatgriešanos, un mēs tikām pie batuta. E dikti priecīgs. palēkāja nedaudz vakar vakarā un šorīt pirms dārziņa.

batuts, tas galvenokārt nozīmē to, ka bērns ir aizņemts uz vismaz stundu, kad tu gribi ārā mierīgi paeksistēt.

pēdējās dienas bija tik siltas, ka es skatos laika prognozes un gaidu, ka tur būs teikts: "sniegs un mīnusi!"

pasūtīju tigi šampūnu un kondicionieri iekš abrands.lv.

saņemu vēstuli:

good to know.

saklausījusies dr. drey, uzklāju uz sejas ķermeņa losjonu, kurš man ir pagadījies biezāks un treknāks, nekā sejas krēms, un esmu ļoti apmierināta. es tiešām nesaprotu, kāpēc tie mitrinošie krēmi tiek taisīti tādi, ka āda pēc tam nemaz nejūtas mitrināta. tagad, toties, veselīgs mirdzums ādai. nē, reiz man kosmetoloģe iedeva foršu mitrinošo jutīgai ādai, bet pēkšņi viņu pārstāja ražot vai kas, nu, the usual.

un ko gan lai dara šajās četrās brīvajās dienās tādu, nu, tādu?

vispār neticās, ka brīvdienas.

šī man tāda gara nedēļa sanākusi, jo no četrām darba dienām veselas trīs būs klātienē, un man nepatīk, ka divas dienas pēc kārtas, jo šodien, piemēram, bija daudz staigāšanas un runāšanas, un es esmu diezgan izsmelta un kājas sāp no nepieraduma. bet tagad jāpaskatās the last of us. pedro pascal bija pamanāms jau iekš game of thrones, tāpat kā pārējai pasaulei, bet tieši pēc narcos es zināju, kā viņu sauc. labas lomas.

šovakar pirms aizmigšanas bērns saka: "nevajag ar mani palikt."

this is it then?

pēdējos vakarus izklaidējos ar dr. dray (nē, ne dr. dre).

kaut gan sākotnēji vienkārši interesējos par vitamīna c serumu.

šodien biju ar E uz viņa futbola treniņu, like, omg, viņi visi tik mīlīgi savās formās. daži vēl mazi tur ņemas savā nodabā. treneris saka - mest bumbu šite, a viens paņem bumbu un aiziet vispār citā virzienā, can't be bothered.

E, savukārt, nodarbības beigās sabēdājies saka, ka grib būt ātrs un stiprs, un tagad tāds neesot.

nez ko viņi raksta tajos maximas darba sludinājumos - ja tev patīk kaitināt klientus, izliekot nepareizas cenu zīmes vai arī neizliekot tās vispār, un ja vienaldzīga vai pat viegli rupja attieksme pret klientiem ir tava stiprā puse - tu esi tieši tas, kas mums vajadzīgs?

bet nu ne tikai mūsu maxima izceļas, arī citi.

atceros, kā druška atlidoja ciemos, un aizgājām cigaretes nopirkt narvesenā, kur uzreiz tāds: "ko vajag?" no uzlakotas pārdevējas.

druška pagriežas pret mani: "tagad jūtu, ka esmu latvijā."

noskatījos black bird, kas esot inspired by true events, un kaut kā man šis saistās ar the mindhunter, un vēl es domāju, ka, no offence, nezināmie aktieri, kas atveido sērijveida slepkavu vispār nesaņem pietiekamu atzinību par savu veikumu. nu, varbūt saņem, bet vienīgais, kas man tagad nāk prātā, ir hīts ledžers, bet viņš jau tāds holivudas sweetheart bija, tā ka tas ir pavisam citādi.

un es neteiktu, ka suši torti pagatavot ir vieglāk par suši.

pamēģini uzsmērēt krēmsieru uz rīsu lauka.

kad kaut ko remontē un kāds pasaka, ka šis stāvēs gadus desmit, vai arī kāda iekārta darbosies gadus piecpadsmit, tas agrāk likās tikpat tālu kā mūžība, tāpēc, ja šis kāds vēl piebilda, ka uzstādīšana sanāca ķēpīga vai arī sanāca kaut kas ne tik labi, kā bija gaidīts, tad tas cik ātri ienāca, tik ātri arī pa ausīm izgāja.

un tad paiet tie desmit vai piespadsmit gadi, un ir pienācis laiks nomainīt to lietu, un tu skaties un domā, nu, vot, kāds atmorozoks, pardon, domāja, ka šitā to likt bija baigi labā ideja? man te ir viens tualetes pods, kura eksistence maitā man dzīvi jau entos gadus, jo viņam gan poda vāka stiprinājumi sabojājās (un jauns maksā ap 100 eur, btw, un nav arī vairs internetā atrodams, so there's that), gan ūdens nolaišanas poga ne vienmēr fiksējās, un no tā tur jau neatmazgājamas līnijas ieēdušās. un to sasodīto podu nomainīt sarežģīti, jo viņam jāatbilst vairākiem parametriem (viens no kuriem, lai tas maksā mazāk par 200 eur; tas nav tik vienkārši; nespēju noticēt, ka es saku tādu summu, runājot par tualetes podu, hesus). bet it kā ar to nebūtu gana, vēl arī ūdens viņam ir pievienots tā, ka, lai to atslēgtu vai noslēgtu, tev vajag būt kā tam gumijas cilvēkam no fantastic four. turklāt, trīspadsmit gadu laikā tas ūdens padeves krāns nav aiztikts (no wonder, viņu fiziski var aizsniegt tikai noņemot podu vispār; piedodiet, bet es esmu diezgan lielā šokā par šādu meistarību), kas arī nekam nepalīdz.

kāpēc nevar vienkārši ņemt uz izdarīt kaut ko kārtīgi?

mans līgums ir noslēgts līdz septembrim. sākumā likās - nu i štrunts ar to, ka līdz septembrim, daudz kas var notikt līdz septembrim. tagad, savukārt, liekas (un ja liekas, var sasisties, jā), ka i kinda like it here, un ko gan es darīšu, septembrim iestājoties? sākumā bija saruna par to, ka ja viss labi, tad septembrī līgumu varētu pagarināt, bet tādu oficiālu apstiprinājumu es tam neesmu saņēmusi, drīzāk - gluži pretēju, tā nu esmu neizpratnē par to, kam ticēt, bet baigi pašai bakstīt arī negribās, jo, galu galā, līdz septembrim tomēr vēl daudz kas var notikt.

tik patīkami - tu beidz darbu, un ārā ne tikai gaišs, bet pat saulīte spīd, un tu jau esi mājās.