Tik neierasti, ka pa ilgiem laikiem sestdiena bija brīvdiena. Un tā būs visu vasaru! Vairs nekādu agro rītu un vilcienu sestdienās! Nedaudz žēl, ka pārdevu savu riteni, šodien varētu braukt visu dienu. 

Nu nekas. LABOJUMS: Tā kā ziemā nosolījos sev izteikties precīzāk, tad varētu šo ieviest arī cibas ierakstos, jo reizēm rakstu tik haotiski, it kā ieraksti būt izlasāmi tikai man pašai, nevis publiski. Nedēļas nogalē izlasīju Dženas Andersones romānu "Demiurgs", jo mani interesēja, kā viņa risina šo universālā ļaunuma problēmu. Taču vairāk par ētiskām dilemmām uz mani iespaidu atstāja apraksts par varoņa spēju hipnotizēt cilvēkus un iekļūt viņu smadzenēs. Pat ja viņš kļuva par ārstu, lai darītu cilvēkiem labu, tomēr nevarēju tikt vaļā no domām, cik šāda iejaukšanās ir vajadzīga un ētiska, pat ja dziedinoša. Pat ja interesanti, tomēr racionālajai pusei nedaudz baisi lasīt, kā grāmatas varonis var redzēt auras un hipnozes laikā iekļūt smadzenēs. Tehniskā puse tur varbūt nebija tik svarīga, taču radās jautājums par cilvēka autonomiju. Tātad vienkārši kāds citu vietā saliek sajukušos puzles gabaliņus, izdzēš pagātnes rēgus, atjauno iekšējo sauli utt. Un cilvēkam pašam nekas nav jādara. Vai tad tā drīkst un nav bīstami? Tas viss taču ir saistīts, visi pārdzīvojumi, bailes un atmiņas. Vai tā vienkārši izdzēšot kādu traumu, netiek izdzēsta arī kāda personības šķautne, kaut kas vajadzīgs, piemēram, empātija vai radošums? Man vienmēr ir licies, ka cilvēkam pašam ir jāiet cauri savai tumsai, jo tikai tā var kaut kas mainīties, lai gan grāmatā droši vien bija daudz smagāki gadījumi, ko parasti ārstē vai nomāc ar zālēm. Bet tad ir šī grūtā izvēle, ko dzēst un ko nē. Un galu galā arī sevi tā var iznīcināt, jo šī varoņa spējas nav bezgalīgas. Katra dziedināšana prasa atdot daļu no savas gaismas.

Taču man patika zaļās gaismas metafora, nomierinošās sarunas ar augiem un grāmatas neikdienišķā daļa.

acis aizdegās, rokas pieslēdzās

un, kad viņai piedāvāja pageimot pax historia

marija pajautāja, A KĀPĒC MUMS VAJAG NODARBOTIES AR ŠO HUJŅU, ja mēs varam ceļot pa visu pasauli, un pie tam mēģināt uzminēt pilsētas vai valstis

es arī šo jautājumu pastāvīgi sev uzdodu