|
|
|
Marts 14., 2026
arcigaretizobos
| 19:52
Esmu uz salas.
Vakars. Silts, bet ne tik silti, lai nevilktu jaku. Pūš stiprs, bet samērā solts vējš.
Rajona mazais dārzeņu veikaliņš ir kā izgaismota oāze. Ik pa brīdim pie tā pieparkojas kāds tūristu vai vietējo auto, fiksi paķer kaut ko no ārpusē noliktajiem dārzeņiem, ledu no saldētavas vai dzērienu no iekšas plauktiem, un metas atpakaļ haotiskajā salas satiksmē. Karu te nejūt. Gandrīz.
Pie pašas veikala ieejas sēž divas krievu valodā runājošas pusaudzes, iekārto ģitāras futlāri sev priekšā, ieliek pāris akmeņus lai vējš neaizpūš, dažas monētas - ēsmai.
Tā viņas tur spēž, lēnām iespēlē ģitāras, runā par to, ka vienai tētis visu māk un arī ģitāru spēlēt iemācījis, bet otra visu no youtube un tiktoka. Viņas spēlē vieglu melodiju, tik ļoti pienērotu šim vakaram un uz brīdi pat liekas, ka pasaulei ir cerība. Šī mazā, autentiskā ceļmalas oāze, kas vienuviet vienā vakarā, tikai dažādos brīžos, savāc kopā ceļotājus, vietējos, mīlētājus un bērnus ir vieta, kur sajust dzīvi, pasaules garšu. Mirklis īsts un nearkārtojams, ielu fotogrāfa sapnis. Es esmu tur, parkinga stūrī, kā ēna. Jocīgs čalis, kuru nepamanīt un aizmirst.
Te, uz salas, lieliski piestāv cigarete. Auto stūrējot, kafejnīcā sūcot stipru kafiju vai pludmalē, kājas virs vēl aukstās jūras šūpojot. Nesezona. Pustukši apartamenti, tukšas stāvvietas, viesnīcu pagalmos strādnieki steidz pēdējos pirmssezonas darbus darīt. Baseini nedarbojoties, lai gan mums, Baltijas klimata rūdītajiem, tajos esošais caurspīdīgais ūdens liekas visnotaļ kārdinošs.
10 gados sala nav pārāk mainījusies. Bet izmaiņas tomēr ir. Man aizvien te nepatīk un patīk reizē. Paņemt kameru, aizklīst piekrastes ieliņās un ķert sauli, ēnas, kontrastus. Sala ir vieta, kas atkailina - kā burtiski, tā emocijas.
Bet es dodos tālāk, ar ledus paku un mazo vīna pudeli maisiņā. Ir satumsis pavisam, taisās uz lietu.
|
aborigens
 | 19:05
Nedzeru kafiju jau trešo nedēļu. Ieraudzīju Pikaso darbu "Sieviete, kura nedzer kafiju" un gandrīz pārdomāju.
|
Marts 13., 2026
kochka
 | 21:20 - Uzraksts nr. 17
"Es nezinu. A tu zini?"
|
Marts 12., 2026
mufs
 | 19:13
mēs nākamnedēļ braucam uz 4 naktīm uz Lisabonu
mēnešiem esmu priecājusies, kā tur spīd saule un ir silti, un tagad visas dienas rāda grēku plūdus
kas var būt labāks kā milzu lietus, kad mēģini staigāt pa klintīm pie okeāna
vārdsakot, vai ir kādi ieteikumi zem jumta pašā Lisabonā? ēst, dzert, māksla vai kas cits?
|
zilnezal
 | 05:34
Kur lai apstājas
Esmu izšķīdusi
Esmu visur
Es jūtu sevi
Viss ir kārtībā, tikai tagad ir tik plaši
Es nezinu, no kura gala to visu pierakstīt
Tas ir tieši tāpat, kā ar sapņiem
Arī tie ir tik plaši un daudzos slāņos, tajos ietverts tik daudz laika un telpas, man nav ne jausmas, kā lai to pieraksta
Kā lai šo visu piefiksē, kā lai to
Jo vajag, ir dziņa un nepieciešamība to padarīt par kaut ko
|
kochka
| 00:16 - Robežas un patiesība
Refleksija par robežu atveidojumiem mākslas terapijas laikā.
"Te ir mana telpa un brīvība, bet tur, kur saceltas lielās sienas un mūri, pat netuvojos un eju garām ar lielu līkumu. Tie šķiet kā asas aizsardzības adatas."
"Bet varbūt, lai notiktu patiesa saruna, reizēm robežas ir jāpārkāpj?"
"Tas ir riskanti, cilvēks var apvainoties un vēl vairāk noslēgties, ka neciena viņa privātumu."
"Jā, risks pastāv vienmēr. Arī klusēšana ir riskanta. Bieži vien vislabākās sarunas notiek pastaigas laikā, tad ir vieglāk runāt atklātāk"
"Tad jau Aristotelim un peripatētiķiem bija taisnība, ka vislabākās mācības ir sarunas pastaigas laikā."
|
Marts 11., 2026
honeybee
 | 21:12
vēl konstatēju, ka tulkojumā esmu ierakstījusi nevis "slavenos varoņus", bet "slavenos varņus"
|
neraate
 | 17:16
A7 pie stūres man nepatika, lai gan darba dienas vidus bija tīri o.k. un pilnīgi frontāli tur, kur 90 man pretī brauca tikai trīsreiz. Final Destination mirklis bija braukt aiz veca merša kravenieka ar pilnu kuzavu malkas, minūtes desmit izturēju līdz apdzinu. tabors uzvedās jēdzīgi un viss bija normāli, pa mazpilsētu braukt vispār kā divus pirkstus apčurāt
tagad tik jāaizbrauc pēc ēdamā lai jaunā paaudze nenomirī badā kamēr es ar māti pie ārstiem un uz darbu un cerams uz kino
grāvis, kas vispār ir upīte senākos plānos pirms zemi dabūja zemnieks, ļoti pilns, bet vēl nepludo, straume gan riktīgi kustina kārklus un vītolu, kaimiņu zivju dīķis pilngs gandrīz līdz pašai augšai
|
mufs
 | 13:28 - CIRSLIS
Ir cirslīši, ir ciršļi un tad esmu es.
braucu mašīnā, mazgāju vējstiklu, tas nezkapēc nežūst galīgi un jāskatās kā caur miglu. Ceļabiedrene prasa - tev ščotkas nav jāmaina? saku, ka nē, nupat rudenī jaunas uzlikām.
un paužu savu izbrīnu, ka mans negaidīti ārkārtīgi dārgais logu šķidrums no Maksimas ir tik sūdīgs.
viņa tāda - a Tu droši zini, ka tas ir logu šķidrums?
es - kas Tu jocīga vai, kas vēl tas varētu būt??? paskaties pati, aiz mana beņķa mētājas bačoks.
Karīna izvelk minēto objektu.
bungu rīboņa.
antifrīzs, dāmas un kungi.
antifrīzs.
|
aborigens
| 10:58
Darron Lee asked ChatGPT How to Cover Up Crime Scene After Girlfriend's Murder.
|
Marts 10., 2026
kochka
| 03:03 - Apgalvojums, kas izbrīnīja
"Man tiešām patīk, kā tu domā."
Mana šaubīgā daļa: Bet, vai tad tieši tas nav viskaitinošākais citiem? Diplomātiskā daļa: Vai tad komplimenti vienmēr nozīmē patiesību? Tie bieži vien ir tikai jauki vārdi, kurus nevajag pārāk daudz analizēt, bet pieņemt, jo cilvēki grib iedot kaut ko labu.
Mūzika: Tom Odell - Best Day of my Life
|
Marts 9., 2026
Marts 7., 2026
smille
 | 20:28
Vakariņās uzcepu sviesta ķirbju šķēles cepeškrāsnī, apsmērēju ar olīveļļu, sabēru relatīvi daudz garšvielas (grauzdētie ķiploki, pipari, sāls, ingvers un čilli), uz pannas sacepu malto gaļu un tad uz šķīvja sakombinēju 4 šķēļu pusītes, malto gaļu, saulespuķu sēklas, sēklu maisījumu un fetas sieru un bija saldeni bet pikanti un ļoti labi.
Ķirbis vēl daudz palika pāri, rīt vai parīt jāuztaisa vēlreiz vai arī drīzāk jāmēģina ķirbja zupa.
Un vēl uzcepu divas mini cheescakes, jo viena philadelfijas siera paciņa bija ilgāk palikusi vaļā un kaut ko vajadzēja uztaisīt. Pamēģināju ar eritriolu, jo mājās bija jau no senseniem laikiem. Uz 210 gramiem siers+krējums pieliku vienu olu - ir kūka drusku omletīgāka, bet derēs (pagaršoju vienu karotīti kamēr silta).
Kūkai paralēli ieliku pirmo porciju krekerus. Ja neskaita, ka nojucis, ko kurā dienā varētu ēst, tad man noteikti ir ko ēst 4 dienas uz priekšu un vēl drusku.
Vakar pabeidzu queens gambit (beigas drusku pārsteidza nesagatavotu, jo šķita, ka būs vēl).
Noskatījos vēl vienu feel good filmu (Materialist, bija gana ok). Gribēju noskatīties kaut ko par villu Itālijā, bet sākums bija tik traģiski slikts, ka nespēju. Tāpat nespēju iesākt "dont look up".
|
neraate
| 13:40 - jautājums autovadītājiem
kas ir tā lieta, ko tu nezināji kamēr nepiedzīvoji? nu, kaut kādas stulbas situācijas, ko būtu gribējis uzzināt ne skarbā veidā?
es, piemēram, tikko no CityParks dabūju 35€ sodu. no rīta pēc benzīna ieliešanas aizbraucu uz Kuršiem pēc zemes un viena šausmīgi svarīga štruntiņa mašīnai lai var atļauju pielikt pie vējstikla tur, kur netraucē. mājās paēdu pusdienas, saganīju pundurus (paldies Dievam šoreiz ne niknus), aizvedu vecāko uz pulciņu un braucām vēlreiz uz Kuršiem pēc sēklām, jo aprīļa sākumā jāiesniedz dabaszinību mājasdarbs, kur kaut ko iesēj podiņā un tad mēra kā aug. perkošanās automāts neļāva iereģistrēt mašīnu (mēgināju vismaz divreiz) un es neiedomājos, ka vajag aizvest kaut kur citur pārparkot, iznācām no veikala un jau bija mīlestības vēstule uz vējstikla
skola maksā naudu, bet nu stulbi
|
zilnezal
| 08:36
laukā tiešām ir pavasaris, atveru logus un apsēžos uz palodzes, rīta oranžā saule, jumtu baloži ir izlīduši laukā. nez, vai tie mani atceras. kaut man būtu pagalms, pašai savs, kurā iziet, gribu redzēt, kā atnāk pavasaris. šie rīgas jumti ir skaisti, ziemā tos uzlūkot noteikti ir jaukāk, kā klajumus aiz loka laukos. bet tagad, kad tuvojas pavasaris... es atkal un atkal atceros kafkas muzeju prāgā, kur kaut kur bija izraksts no viņa dienasgrāmatas par to, kā viņš, lai cik censtos, nespēj tikt prom no prāgas. es tā jūtos par rīgu. jau kopš te sākām dzīvot apmēram 2003. gadā es uzreiz zināju, ka gribu tikt prom. un aizvien es te esmu. rīga mani padara nelaimīgu un slimu, rīgā ir mani draugi un mīļie, manas atmiņas, manas vietas, mans vārds. rīgas gaiss mani padara zaļu. mani nogurdina trokšņi, nomāc smakas, ir pārāk maz koku.
šīs ir toksiskas attiecības, tas ir pieradums. mans brīvais laiks paiet, tiekoties ar draugiem, tas man ir svarīgi. bet es varētu tikties ar draugiem arī nedzīvojot centrā. es domāju par pārdaugavu, es gribu dzīvot mājā, līdzigai tai, kurā dzīvo lote un roberts, tādā, kur nav pārāk daudz kaimiņu, un ir jauks pagalms, arī eliāna dzīvoja līdzīgā mājā. es tik ļoti gribu dzīvot otrajā vai trešajā stāvā un tāpat redzēt sauli un debesis un gribu pagalmu, tādu, kas ir tikai man un kaimiņiem, un kaimiņus, kuri ir forši un jauki.
jūs pat nevarat iedomāties, cik tas man ir grūti, nevarēt regulāri iziet no mājas, lai ieietu savā pagalmā un tur pasēdētu. jā, man pie mājām ir parks, bet tas ir tik plašs un atvērts, tur staigā visi, es nejūtos droši. tas mani nomāc, tas mani padara smagu.
un varbūt tā nav īsta problēma, tā noteikti neatrodas maslova piramīdas pamatos, es zinu. ziemā vēl ir ok, jo ziemā visur ir līdzīgi. bet tagad, kad sācies pavasaris... es nevaru iet uz autobusu vai vilcienu un braukt uz mežu, jūs taču saprotiet, līdz transportam ir jātiek, un pa ceļam ir tik daudz atvērtu telpu, tā ir pilna ar svešiniekiem, tā izsūc mani sausu. es gribu bez spēka iziet pa durvīm un bez spēka ieiet pagalmā un tur ilgi sēdēt un nerunāt un skatīties sūnās vai mākoņos, es gribu, lai man nav tam īpaši jāsagatavojas vai jāsataisās.
es mīlu savu istabu, tā ir mana un mīļa, bet jau desmitiem gadu es gribu tikt prom no centra, vismaz uz pārdaugavu.
|
zilnezal
| 08:24
viena no lielākajām kļūdām, ko pieļāvu, bija sākt strādāt darbus, kas saistīti ar tekstu. es sevi nevainoju. tas it kā ir loģiski -- ja kaut kas tev sanāk, tad jāpelna ar to nauda. tā runā. bet rakstīt man patika, ļoti. bet tad nāca filosofijas studijas, kur jāraksta bija tik daudz, tam sekoja prakse jānī roze, tad visādi transkribēšanas darbi, darbs zvaigznē, darbs lsm... kad gana daudz reižu tev jāpiespiež sevi kaut ko darīt, kad nav spēka un dukas, jo pienākums sauc... tas beidzās ar to, ka atverot google docs vai wordu whatever man vnk sākās panika un pretestība. rakstīšana man vairs nesaistījās ar neko patīkamu. bet tā bija vienīgā lieta, caur kuru spēju sevi izpaust, kurā varēju eksistēt ārpus sevis. nu jau vairākus mēnešus, varbūt gadu, nedaru šādus darbus. es vairs negribu tādus darbus. gribu atgūt prieku rakstīt. gribu rakstīt, jo man patīk to darīt, un strādāt citus darbus. man patīk mans jaunais darbs. tas ir īsts darbs, vajadzīgs, nogurdinošs un piepildošs. tas ir īsts darbs tādā pat ziņā, kā audzēt rudzus, miežus, govis, kā pārvadāt lietas ir īsts darbs -- bez tā nevar iztikt, kādam tas ir jādara. protams, visiem darbiem ir sava jēga, es runāju par savu iekšējo sajūtu to darot. es gribu rakstīt tikai tāpēc, ka es gribu rakstīt. jūtu, ka vēl būs japaiet labam laikam, līdz atgūšos un spēšu to darīt. līdzīgi bija ar instrumentu sestajā -- tas man riebās, jo saistījās tikai ar stresu, gatavojoties ieskaitēm, kuras pieņēma trīs skolotājas dusmīgām sejām; ar klavieru gabaliem, kuri lielākoties man nepatika. tas patiesībā ir tik nožēlojami un perversi, tā sagandēt kaut ko, kam vajadzētu sniegt mierinājumu un iespēju izpausties. ir pagājuši 13 gadi un nu beidzot man atkal patīk klavieres, man nav sajūtas, ka nepieciešamas notis vai pareizais veids, kā to darīt. man pietrūkst rakstīšana, bet jūtu aizvien sevī pretestību, grūtības, kas cēlušās no tā, ka ir bijis dažāda veida spiediens darīt to, ko negribu. citi tā var, es nevaru. ja dzīvotu vēlreiz, jau laicīgi darbu meklētu citā jomā, rakstīšanu atstājot tikai sev.
|
Marts 6., 2026
arcigaretizobos
| 14:03
Pavasaris klāt.
Send nudes. Man, paziņām, svešiniekiem, mīļākajiem, sievām, vīriem.
Pasaule paliek labāka.
|
dienasgramata
 | 10:24
no noklausītajām sarunām: vakar biju Mūzikas akadēmijas jauno diriģentu skatē, visnotaļ lieliski, bet viens skaņdarbs (Mijo "Skaramušs") bija saksofonam ar orķestri, tas saksofonists tāds puika ar brillītēm un piesārtušiem vaigiem, aizpogājies līdz augšai (nezinu, ko tas nozīmē, bet izskatījās tieši tā) nopūš trīs daļas nonstopā, gabals sarežģīts, tur visu laiku mainās temps utt, tad ir starpbrīdis, kura laikā viņš jau ir foajē un saticis savu meiteni, dzirdu tikai, kā meitene viņam prasa: "Tu vispār redzēji, kur es sēdēju?"
|
Marts 5., 2026
neraate
| 22:51
šodien vēl bez CSDD eksāmena paspēju: sapīt matus, pagulēt pusstundiņu (līdz trauksme uzrāva augšā), ieiet vannā, aizbraukt ar auto un sīku uz mūzikas skolu, daudz runāt pa telefonu, vijoles stundu ar jauno skolotāju, izmazgāt divas savas maiciņas, izkārt, ciemos pie draudzenes paēst pusdienas (cepti kartupeļi medus mērcē ir wow!), klases vecāku sapulci (kaut kāds sviests, IZM beidzot! sapratusi, ka skola 2030 ir fuipēkakasūckaukāds, tā nu tagad visādas ģeniālas idejas kā mainīt visu - @#€ lohi, normālas grāmatas uztaisiet bez kļūdām un skolotājiem samaksājiet par darbu - un varbūt būs 11 klases, kā nu mainīs kas nu būs, karoče es šito nepārvāru, lai labāk iet vīrs, nesacepos jo kur nu pēc tādas dienas septiņos vakarā var vēl par šito sacepties), izmācināju vienu niknu punduri, nomazgāju visus traukus, sakopu izlietni, apstrādāju brūci uz ciskas - tās feikādas bikses man noberza cirksni, jo uz eksāmenu gāju ziemas zābakos lai apavi netraucē braukt un es pa visu dienu esmu nogājusi astoņus kilometrus
a tagad? a tagad viss
|
az
 | 21:31
can't fake it
can't make it
|
dienasgramata
 | 14:36
TRAVELNEWS.LV Pētījuma dati rāda, ka 74% restorānu apmeklētāju izvēlas izmēģināt jaunas garšas, dodot priekšroku bagātīgām un interesantām kombinācijām. Visā pasaulē šobrīd ir novērojama pāreja uz drosmīgām, daudzslāņainām garšām, kam raksturīgs asums, izteikts skābums, kūpinājuma un fermentācijas elementi. Arvien biežāk tieši dārzeņi kļūst par ēdiena galvenajiem varoņiem. 60% restorānu apmeklētāju vēlas uzzināt vairāk par garšu un produktu izcelsmi, kā arī par pašiem šefpavāriem.
|
neraate
| 13:37
kurš šodien kasīs no stikliem M burtiņu? es!!!
|
missalise
 | 13:36
Kas jums liek sajusties tā pa īstam priecīgiem? Kad jūs pēdējo reizi tā jutāties?
|
arcigaretizobos
| 09:32
Man ir ideja mākslas projektam. Instalācijai. Varbūt provokācijai.
Zināt tās mazās kabīnītes, kur ielīst vienam ar datoru poastrādāt open-space birojos? Vai diviem, fiksi pārspriest, kā nopelnīt akcionāriem vairāk naudiņas?
Lūk, kabīnīte tā pati. Labi skaņas izolēta, lai ārpusē nedzird neko, kas notiek iekšā. Iekšā kameras, mikrofoni, skaļruņi.
Ja cilvēks ieiet un klusē, MI sāk apspriest - nē, ne apspriest - komplimentēt - viņa izskatu.
Labi izskaties.
Tev piestāv šī jaciņa.
Tev skaistas lūpas.
Acis, kurās var noslīkt.
Tas viss notiek čukstus, paralēli, daudzbalsīgi, ļaujot cilvēka prātam pašam uzķert un sadzirdēt to, kas visvairāk aktuāli. Bet tie nav generic teksti, tie ir īsti MI komplimenti konkrētam cilvēkam.
Ja cilvēks runā, MI viņam piekrīt. Atbalsta viedokli. Iet soli tālāk.
Jā, tramps ir gudrākais. Pareizi, nafig tos indiešus no Rīgas. Jā, jā, bez viesstrādniekiem nav nākotnes, lai iet dirst, sūda naciķi. Lai spogulī uz sevi paskatās. Palestīnieši nav teroristi, tik vien kā brīvības cīnītāji. Nu ja, Izraēlai jau nav citu variantu, ja grib pastāvēt.
MI būtu lielisks. Pasēdi, iznāc no šīs kabīnes pēc pusstundas, kā apreibis. Tev taču bija taisnība par visu! Tu esi skaists, gudrs. Kopš mamma nomira, nebiji to dzirdējis. Un beidzot, beidzot tevi saprot.
Vispirms šos izrādīt biennālēs, baltās naktīs, utt. Kā prototipu.
Tad radīt gatavu produktu. Galvoju, stāvēs rinda ar cilvēkiem, lai vismaz ar kādu gudru parunāt arī savās mājās. Darbā.
Kad pārdoti tūkstošiem eksemplāru, aktivizēt nākamo stadiju.
Stadiju, kas nevis piekrīt, bet dēsta viedokli. Caur afirmācijām uz radikalizāciju.
Vai arī stadiju, kas pēkšņi, nonstop, ņirgājas par saimnieku, tā izskatu, viedokļiem.
Tad arī taps skaidrs, kam tas āķis kabīnes griestos.
Nepatīk doma? Bet twitterī visus bloķēt gan patīk, ko?
|
slepkava
 | 08:33 - Kino osīši
Noskatīta pēdējā osīšiem nominētā filma "O Agente Secreto". Nedaudz izbrīnīja, ka zālē kādi 10 cilvēki bija, bet nu laikam Kannās novāktās balvas nevienu pārāk neinteresē.
Ja nekas pārāk aizdomīgs negadīsies, tad One Battle After Another vajadzētu paņemt galveno statueti.
|
au
 | 08:29
bļā, krievija iedirš venēcijā. stulbie itāļi.
|
Marts 4., 2026
dienasgramata
| 18:47
oi, šajā dienā pirms divdesmit gadiem es ierakstīju cibā:
"kad es nomiršu, jūs raudāsiet?"
un jūs atbildējāt
bet vispār es kaut kad šodien (vai vakar) izdomāju, ka varētu nostiprināt testamentā savu potenciālo reinkarnāciju (kāpēc potenciālo, es visai noteikti nepaspēšu izrauties no sansāras riņķojuma šīs atlikušās dzīves laikā, tā ka agri vai vēlu neizbēgami atgriezīšos) un noteikt deviņus gadus neizmest manas grāmatas un plates gadījumam, ja es piedzimstu atkal cilvēka izskatā
|
neraate
| 17:33 - šodien:
saķemmēju matus
pagulēju
pie kurpnieka pēc pavasara zābakiem
duša
ar mašīnu uz Stradiņiem
vizīte pie ārstiem
pusdienas kafūzī
nopirku puķes, aizskrēju mājās, paķēru baseina čības
vijoles nodarbība mūzikas skolā (atkal jauna skolotāja)
izņēmu skuķi no mākslas skolas
aizvedu sīkas uz baseinu
uztaisīju pankūku mīklu, puscepu pankūkas
tagad jāskrien žāvēt matus un ganīt niknus pundurus
un tad vēl vakara cēliens parastais, plus baseina štruntu mazgāšana
nopūta, žesc
|
neraate
| 12:38
nu jūs saprotiet, ja nav izredžu, tad jau arī nesūta neko darīt saka māsiņa kad māte saka, ka nav māju sakārtojusi un baidās nolikt karoti. mums jau te mirēji nenāk, cilvēki te nāk ārstēties :D
visādi jau var paveikties un nepaveikties, bet Stradiņos visi, nu tiešām visi ir bijuši kolosāli
|
Marts 3., 2026
dienasgramata
| 13:43
no noklausītajām sarunām (nekā daudz, tikai aprautas frāzes, kurās galvenais ir intonācija, nevis teksts, taču pamēģiniet iztēloties):
- kāds vīrietis iet pāri ielai un runā pa telefonu, apstājas, paceļ acis pret debesīm un satraukti kliedz: "Es saku - bļaģ! Es saku - pag, pag, pag!"
- pavisam jauns puisis ar meiteni ātri pamet RIMI, neko nenopirkuši un acīmredzami sastrīdējušies vai tuvu tam, dzirdu tikai pāris vārdus, ko saka meitene: "Bendžamins Natanjahu!" un pēc pāris sekundēm: "Es nevaru to atbalstīt!"
|
Marts 2., 2026
dienasgramata
 | 20:47
DELFI. Atvērtas attiecības nav tikai emocionāls izaicinājums – tās var būt arī fiziski un garīgi nogurdinošas. Atvērtas attiecības nozīmē ne tikai vairāk romantisku vai seksuālu partneru, bet arī ievērojami lielāku emocionālo ieguldījumu. Un, lai gan cilvēki izdzirdot vārdu "atvērts", iztēlojas brīvību, tomēr liela daļa šajās attiecībās tiek pavadīta savstarpējā saksaņošanā un neskaitāmās sarunās.
|
krii
 | 19:21
Es saprotu, ka mums jābūt iecietīgiem un iekļaujošiem pret cilvēkiem ar demences izpausmēm. Tomēr, vai likt viņiem censties pamatot iebrukumu citā valstī un potenciālu starpkontinentāla kara sākumu nav pārāk nežēlīgi?
Pret viņiem pašiem un - jo īpaši - mūsu vienīgo planētu?
|
neraate
| 09:34
izvilku rudens zābakus, izgāju riņķīti (pa trepēm atkal dauzot kājas un varbūt placebo, bet liekas, ka ir labāka jušanās), vēl joprojām patīk man tie zābaki, tik jāaiznes līdz meistaram. nu kas ir tiem ražotājiem, ka nemāk uztaisīt normāli un lai nesaplīst iekšiņa tieši pret papēdi
par New Yorker feikādas biksēm arī esmu dusmīga. o.k. tikai 10€, bet nakui jātērē resursi uz tādu sūdu, kas mūžam nesadalas un jau otrajā reizē uzvelkot nāk vaļā šuves un pie vīlēm šekumā iemetusies vecas gumijas šaize - mikroplīsumi. gribēsies kasīties, nesīšu atpakaļ uz veikalu. žēl, ka nav dukas humpalās izrakst normālas bikses
|
|
|