manai visu laiku mīļākajai - krusteniskajai - ir uzradusies nopietna konkurente. Utrehtas šuve. pašai likās, ka sanāca ļoti smuki!

ciba, man drusku vajag lai tu sadodies rokās un paturi īkšķus lai es mājās aizejot kaut kur savos maisos atrodu pirms dušas novilktās apenes un ļifonu lai nav rīt jābrauc agrāk meklēt meiteņu ģērbtuvēs.
ir jau bijuši gadījumi - pirms sākām saieties vīrs apskatījās manu kompi, tur kkas negāja. saņemot atpakaļ vienā no datorsomas kabatām atradu savas apenes. atšķirībā no šīsdienējām tās vismaz bija tīras

šodien redzēju:
a) uzoperētu dibenu (ejot pa pretējo ielas pusi ļoti krita acīs)
b) sliktus matus. t.i. vai nu parūku vai pieliktos matus vai matos iepītus mākslīgos matus klāt. viss bija čirkās, galvas ādu nevarēja redzēt, cilvēks ar sevi apmierināts un daudz naudas izgāzis lai uz galvas būtu MATI!!

kā man šito atredzēt?! simt punkti selfijos izskatās o.k.

šeit dzīvojam gandrīz sešus gadus. vismaz tikpat ilgi apbrīnoju un ļoti mīlu pirmā stāva kaimiņu. viņš bieži ir labvēlīgs un pieņem manus (un mūsu) uzmanības apliecinājumus. šodien gājām sasveicināties, uzrunājam vārdā, viņš teciņos metās pretī.. un izrādījās cits (gandrīz kaimiņu) kaķis tas, kas garāku purnu, cita toņa acīm un lauztu asti. gribēja lai paglaudu, ļāvās arī nr.1 un aizgāja nosūtījis daudzas gaisa bučas
<3

mums ar vīru PTSD. katru reizi, kad šodien sīki dauzījās un jautrība un frekvences sasniedza noteiktu robežu, stresījām, ka atkal kkas negadās.
izrādās, ka kustās divi priekšējie zobi, vienam gandrīz visu sakni var redzēt, bet to raušanu lai tad menedžē cilvēks pats, es nevaru, man riebj

nr.1 izrāva nr.3 zobus. t.i. viens aizlidoja pa gaisu, otrs pie saknes riktīgi kustas un asiņoja. dauzoties viens mutē ielicis frotē halāta jostu, otrs rāvis. puņķi, asinis, asaras gāja pa gaisu un gandrīz nokavēju krāsns pieņemšanas-nodošanas faktu
baterija nosēdusies. nepanesu es ka manam bērnam straumēm gāžas asinis

vispār jābrīnās, ka seši (8) gadi pagāja līdz kāds kādam ko šitādu, bet nu aaaaaa!

pagājušajā nedēļā otrdien biju mājās 21:15. šodien būšu drusku ātrāk. šonedēļ priecīgāk, (nepārkarsu) lai arī kuņģis pagalam pielipis mugurkaulam. lai arī tumšs un degunā ielipusi smaķele, ļoti ļoti priecīgi - man nereāli patīk mīksto audu ķirurģija!

pieteicos diviem starptautiskiem projektiem. uz vienu pat tiku! tagad domāju moš arī tai stipendijai kurai kvalificējos pieteikties. a ja nu :D

vai tās zivis, kuras ēd āmurhaizivs ir lielākas par tām zivīm, kuras ēdam mēs?

ļoti kārojas speķa maizi

klau, ciba, tu visu zini - vai kaut kur var izīrēt izbāzeņus?

koncertu atklāja ar šo dziesmu un sarkaniem prožektoriem un par spīti visām tehniskajām nebūšanām es raudāju ļoti

drusku trauksmaini - šodien uzbliezu otro pieteikumu nedēļas semināram ārzemijās. ja iepriekš ik pa laikam bija stresiņš 'a ja nu nepaņem' tad tagad ir 'a ja nu paņem abos' jo tad es uzkāršos. bet gribu, jo abas iespējas nereāli krutas un principā neko nemaksā

kedās salst kājas :(

trešā diena (pirmā no rīta līdz vakaram) un jau sāku rakstīt kursa darbu, kas pie Lielas Mākslinieces, 20 lapas teksta un 20 avoti. abi īsti nebūs problēma, jo tur vēl anketa jātaisa un jāaizpilda un jāaizbrauc izdarīt to praktisko daļu un jānodod ap Lāčplēša dienu un otrs - 5, max 6 lapas būtiskā teksta, ne divi avoti, ne veci un jānodod vecākā bērna dz.d. kas jau tā vienmēr ir saspringtos datumos, jo skuķiem dz.d., viņam dz.d. radi nesatiek, jāorganizē atsevišķas ballītes, cienasti uz izglītības iestādēm, apmēram skolēnu brīvlaiks, sākas ziema un vispārējs čakars un drusku besis
gan wow! gan aaaaaa!

skuķiem bērnu dārzā jauns draugs Hugo. es biju ļoti priecīga kad man to izstāstīja. drusku gan izgāzos pajautājot kāds zvērs viņš ir (mums mājās ir lelle Rūdolfs, Ričardiņš /ar smirdīgajām botēm/ un jābūt vēl, neatceros vārdus)

tam, ka joma ir maza un visi +- visus zin ir mīnusi. bet tas, ka mani pieturā (pirms vilciena) uz pareizo peronu (kurš izdomāja mainīt sliedes virzieniem un kāpēc nav info?!) pasauca pasniedzēja (vilciens UZ būs no šīs puses), profesore!, kas man bija ļoti sen, būs atkal šogad un dažas reizes gaiteņos redzēta
ja būtu gājusi uz otru pieturu un kāpusi vienīgā, būtu pabraucis garām

biju uz viļņa, jo noskaidroju divas lietas, veiksmīgi nosēdēju piecās lekcijās, ejot a rudenīgu ceļu gar ozolu aleju un mazām mājiņām kam apkārt vecmodīgi dārziņi ar lielu pateicību domāju par savu vīru..
un atkal drusku paliku par punķi uz drāts, jo izrādās ka man šonedēļ vienu dienu vispirms sapulce bd un precīzi stundu vēlāk skolā
aaaa

nīstu ar lielu kaislību spalvainus tomātus! garša neatsver to tekstūru, īpaši ja tas ir jauks mazs apaļš tomātiņš ko veselu uzlikt uz mēles

visu nedēļu biju uz viļņa - esmu pirmspēdējā kursā, kas ir brīnišķīgi un galvu reibinoši un neticami lai arī būs neiedomājami grūti (trīs dienas nedēļā pusdeviņi līdz pusseptiņi un arī pārējās dienas hārdkōrs). nācu mājās no bd un gandrīz apraudājos. visas emocijas vienlaikus. eiforija pašai, skuķiem pēdējais bērnudārza pirmais septembris (cālīši izauguši, tagad tiešām ir pirmsskolnieces, cik labi bija izcīnīt to skolu nākamgad un cik pareizi), vecmāmiņa lēni mirst, puika trešajā klasē (pa kuru laiku?!), tēvs kļūst akls, kurls un jūk prātā, labs laiks un rudens un saule un gaiss smaržo un tāda saldi rūgtena sajūta, kā vasaras beigās, kad raža un vēl steidz ziedēt un plaukt un reibināt un dzestrie rīti un gaisā jau jaušamas salnas
laikam jau tas ir tas normālais un konstantais stāvoklis - tas viss kopā miksiņā un tīras labas vai sliktas emocijas kas ārkārtējs