ō! mani laikam tiešām pa resnu nosauca. sen nebija gadījies
bet varbūt es saasināti uztveru. neapvainojos - interesanti

prokrastinācija, panika, pakaļa un galvassāpes. ej nu saproti - no stresa vai adaptēšanās. varbūt kāds grib rītvakar uz zaļumballi? ja būtu kompānija, seņemtos, citādāk nav teikts, ka nepalieku par galīgu ņuņņu un nesēžu mājās

sākās viss ar nevainīgu prokrastināciju, tagad esmu iedegusies kasilīgā vēlmē mest visu pie malas un izraut cauri kādu lubeni. jāatzīst, ka dažreiz, kad stress ir pārāk liels un esmu sastingusi kā zaķītis auto starmešu gaismā, nespēju neko sakarīgu iesākt lietas labā, lasu kādas trīs lubenes pēc kārtas. no vakara līdz rītam, tad aizeju gulēt rītausmā vai pa dienu, citreiz pat migrēnas nav, viss čikibumbās, jūtos apskaidrota, žņaudzeklis vēderā atlaidies
un tagad man nav nevienas lubenes. un tieši šobrīd to darīt būtu tīrākā pašnāvība (jeb gatavojam krietnu žūksnīti)
ak

Atj. ĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀ! atklāju saitu, kurā ilgi un dikti rokoties ne vien notecināšu krietnu tilpumu siekalu, bet arī atradīšu to grāmatu, par kuru domāju un sapņoju jau ļoti ilgu laiku. ja jau neesmu to teikusi, suvenīros no svešām zemēm vediet man, lūdzu, salkanus mīlas romānus. angliski, krieviski, mīkstajos vākos, nocenotus un pārcenotus, nobružātus un nolasītus. tā ir mana patiesā un kaislīgā slepenā bauda

ō! esmu sajūsmā. izrādās, ka šonedēļ pilsētas svētki ar zaļumballi, kurus guglējot portāls laipni parāda ūdens temperatūru upē. ļoti jauki. ļoti pieņemami, lai neteiku vairāk
plāns tuvākai nākotnei skaidrs - rīt jāatklāj peldsezona, parīt jāiet uz bezmaksas baļļuku. ja nebūtu citu raižu, dzīve šķistu...rožaina

darba līdz kaklam (ja ne vairāk), sūdīga pašsajūta un vēl arī libido pēkšņi uzrodas. nav pat laika iekrist pēļos un vaimanāt par to, kā man šobrīd neiet
piedevām kuņģis bezizmēra un smadzenes atsakās uzņemt informāciju
ja līdz rītdienai nepāries, iešu lēkt Lielupē (pelst, ne slīcināties)

aizmirsu palielīties ar savu lielisko dzīvesveidu: manas jaunās brilles ir (diezgan koši) violetas un padara mani par hipsteru. kafiju mēs dzeram svaigi maltu Straumes kafijas dzirnaviņās (biedrenes mammīte mūs aplaimoja), ir arī piens un māmiņas līdzdotie zefīri. karoče, dzīve tik skaista, ka esmu gatava aizmirst, ka tuvāko laiku būs kartupeļu diēta

vai gan ir labāks dienas iesākums par izgulēšanos, gardām brokastīm (ceptu žāvētu desu ar olām un svaigu dārzeņu salātiem) ar saulīti, smaržām un zālespļāvēju aiz loga?!

slinkum slinkum voi voi voi (jālasa kā tajā multenītē ar māju kalna galā)

reizēm ir grūti saprast, kāds bija plāns cilvēkus sašķirot pa dzimumiem un pēc tam par to sodīt. vismaz daļu no tiem. reiz, kad bija pavisam grūši sarēķināju, ka gada laikā mēnesi var norakstīt ciešanās un sāpēs. nu briesmīgi. plānus arī nācās atcelt

svaigā gaisā riktīgi norukājos. ēdu arī, bet kusu kā svece. šodien saēdos (daudz) visādas gaļiņas un pirmo reizi pa ilgiem laikiem redzēju sevi spogulī visu. zemīt, atveries, jeb piešķiriet man garo peldkostīmu ar rišām ap kaklu, plaukstām un pēdām. vēlams slaidinošu un optiski izlīdzinošu
toties mamma atkal kaut ko sāka runāt par to, cik es smukiņa. 'tā ir seja' pie sevis bēdīgi nodomāju, rūpīgi uzskaitot visas nesenās apdegšanas sekas, no decembra kārtīgi nesadzijušās kaķa nagu rētas, apdauzītos ceļgalus, slāņaino ādu un pigmentācijas plankumus
es tak jums saku, tās bābas ir trakas. mūždien visādas problēmas jāizdomā. dzīvoju es laimīgi spogulī neskatoties. biju i skaista i apmierināta. kāds velns mani dīdīja īsti nesaprotu

man patika sī ziema. viss bija skaidrs - ko vilkt, kā ģērbtis, kas jādara, kā dzīvot. ārā auksti, iekšā tropi un caurvējš. briesmīgs bija tas, kas bija pēc ziemas. auksts un drēgns un drūms. tik bezcerīgs, ka es jau biju aizmirsusi, ka pienāks arī tādas dienas kā šī, kad pēc visām skriešanām, darīšanām, var paņemt segu un nogulties pienenēs (šogad mums aiz mājas ir kolosāli skaists agronoma murgs - tikai dažas citas puķes, pašķidrs zālājs un viss tik spilgti dzeltens, ka galva reibst skatoties. un tad snauduļojot var skatīties uz plūmēm, ābelēm, ķiršiem, bumbierēm, jūti ceriņus un ir tik silta smagnēja laime un esība, ka nevari piecelties, doma par upi - rāmu, mierīgu un tumšu ir kā mirāža fonā, ir tikai mirklis kas stiepjas kā zeltains lipīgs medus, kas stīdziņās plūst uz rupjmaizes šķēles un tu redzi un zini, ka tas garšos
kā gribētos šo sajūtu saglabāt. ir tik labi vienkārši būt. labam

nedēļu pavadīju tupus, pudeli rokās, starp kājām iespiedusi dzīvību. nepārprotiet, bez perversijām - pudelei bija knupītis un tajā bija piens
par itāliešu neticamajiem piedzīvojumiem Krievzemē nedaudz vēlāk

kauns jau teikt, bet vakar ap pusdiviem (naktī) lēju histēriskas asaras par savu dzīvi sadirsto un velto
šodien vairs nav tāda bēdu leja. mistiskā kārtā ir pat dzīvībai nepieciešamie panākumi jomā, kurā esmu absolūti stulba (un samierinājusies)
jau otrā diena kleitā, kas nepiedienīgi īsa un ar Izgriezumu. patiesībā - tunika. tā ir, ja uzvelk pirmo, kas pagadās. toties pašai prieks un mute smaida un 'ziemas kājām*' prieks.

*smiekli man nāk par tām jūsu 'ziemas kājām'. kas tur ko kaunēties - kājas kā kājas, smukas arī baltas. man gan īpaši lielas atšķirības starp 'ziemas' kājām un 'vasaras beigu' kājām nav novērojamas. bet es jau vispār esmu porcelāna lellīte

varbūt man kādu mazu un, iespējams, pavisam nenozīmīgu žestu vajadzētu uztvert kā intereses izpausmi, bet izlēmu, ka tas ir pārāk sarežģīti. kam man tagad jāzīlē ko tas nozīmēja, ko viņš ar to ir domājis, kā man tagad vajadzētu reaģēt un kā likt par sevi manīt? tā vietā jāatspringst. negribu neko sarežģītu, man pašai gana

jāmet nost interneti, tas man sāk dārgi izmaksāt. labi, ka nedēļa būs dabiskā pārtraukumā, varbūt izstrādāsies imunitāte (kaut gan maz ticams, jūs tak te tik daudz pa nedēļu sarakstīsiet)

šodien diezgan izgāzos trīs rakstu darbos. nav jau pasaules gals, protams, bet kopā ar acu žākstu, navlaika sindromu un krāšņu punktu uz i (mani nedaudz aplinkus, diezgan eleganti un smieklīgi nosauca par..zosi). ir pēdējā nedēļa es sev saku, viss pāries, bet vēlēšanās nākošreiz pirms iešanas krietni pakonsultēties ar Hektoru (un pēc tam skatīties, kā viņi to džinu stūķē atpakaļ pudelē)
Hektors - tavs labākais lektors jau nu ne, man vienkārši plauktā neliela pudelīte vēl saglabājusies

pilnai laimei no pagarinātāja cauruma izlīda tramīgs vabulis. savā konkrēti apdolbītajā stāvoklī nespēju saskatīt (nu jau apdeits - ne ar aizlienētajām brillēm, ne bez), tas bija kāds pārziemojis nelegālais apakšīrnieks vai tarakāna bebītis. nepaspēju arī nosist (būtu žēl, ja labdabīgs)

nav naudas, nav laika, nav panākumu. arī redzes nav, ir tikai neizsmeļams īgnums, neizdarība un nesapratne kā un ko lai paspētu

un tad, kad būs siltāks un brīvāks (pēc kādām nedēļām divām) mēs iesim pārgājienā. un būs silts un desiņas un saulīte un miers virs zemes un cilvekiem labs prāts

saplēsu krūzi ar begemotu. nekas, varēsi atjaunot savu zoodārzu, samiernieciski saka biedrene