pēc garas un stresainas dienas (moš kaut kad uzrakstīšu) un vienlaikus brīnišķīgas un nereāli besīgas atbraucu mājās vēlāk kā plānots un katlā bija silti vārīti kartupeļi un termobļodā - svaigi ceptas kotletes (vīrs), mamma vēl bija uztaisījusi loku-diļļu-salātlapu salātus un drusku dzīvot sagribējās :D
es šodien sapratu kas ir tas, kas man patīk mūzikas skolas/bērnu koncertos . jā, tur biežāk ir kļūdas, intonācijas nav perfektas un nervi, bet arī pilnīgi neplānoti pat tehniski neperfektā numurā tevi var aizvest uz to teiksmaino vietu kur var nokļūt tikai ar labu mākslu un tad numurs pēkšņi beidzas :D




O, jā. :) Man pats svarīgākais mākslas priekšnesumā ir - vai tas aizkustina manas dvēseles stīgas un paliek tāda forša sajūta. Es daudz augstāk vērtēju bērnu dziedāšanu, pēc kuras man paliek forša sajūta, nevis, piemēram, Brektes performances. Pasaulē jau tāpat ir daudz vairāk negatīvu emociju un tās ir daudz vieglāk izraisīt. Tāpēc, manuprāt, viss tas, kas liek sagribēt kādam dzīvot, dod cerību, spēku, ir daudz vērtīgāk. Vēl sliktāk ir profesionāļi, kas ar vienaldzīgu sejas izteiksmi kaut ko klimperē. Tehniski - ļoti pareizi. Sajūtās - nulle.