aizvakar atbraucu mājās pa Raunas ceļu un ierakstīju par to ierakstu šeit. un kas notika apm 24h vēlāk? es atkal braucu mājās pa Raunas ceļu un brīžiem biju lielā neizpratnē par savām izdarītajām izvēlēm. bet nu Volvo jau tāpat ir iztecējuši 2 amīši un salūzusi atspere un bukses pagalam - ko nu vairs. pa ceļam redzēju ļoti daudz zaķus. ir kaut kāds zaķu laiks?

citās ziņās - vasarās pa LR1 skan tikai tas jocīgais Anša Pavasara raidījums par visādiem nezināmiem, bet vienlaikus ļoti slaveniem mūziķiem. lai kurā diennnakts laikā neieslēgtu radio - tur ir Ansis Pavasaris. vēl viena ultimate vasaras sajūta :D

vēl citās ziņās - kaut kad pēdējās dienās - laikā no 8. jūlija 16.00 līdz šim rītam - ir (daļēji) nolūzusi plūme un iegāzusies manās dobēs. dzīvesbiedrs nesen ar pārcilvēcīgiem spēkiem likvidēja tai blakus esošu vecu, bet joprojām dzīvu un ar plūmi savienotu celmu. plūme laikam apvainojās, ka tika noslepkavota viņas vecmāmiņa.

un citās, citās ziņās - Rikardo ir kaut kādas jocīgas un aizdomīgas attiecības ar žagatu. žagata regulāri nāk pie Rikša un ļoti tuvu žvadzina viņam sejā. dzīvesbiedrs reiz krūmājā uzgāja, ka Riksis un žagata sēž viens otram pretī un žagata kko bļaustās. ieraugot, ka tuvojas mans dzīvesbiedrs, abi izskatījušies pieķerti un uzreiz devušies katrs savā virzienā.

atkal un atkal apzināti izvēlēties braukt pa Raunas ceļu, manliekas, ir kaut kāds īpašs mazohisma paveids. it īpaši, ja pavisam nesen tur jau ir braukts.
Raunas ceļš (jebšu Smiltene - Rauna - Cēsis) ir fundamentāli nemainīga vērtība. varbūt pat tāda kā pasaules ass, kas nepātraukti mainīgajā dzīves ņirbā ienes ārkārtīgi reti sastopamu un pamatīgu stabilitāti - tas ceļš ir drausmīgā stāvoklī jau desmitgadēm, bet dīvainā kārtā tas nepaliek sliktāks (labāks arī nē).
ja gribas pavisam gardēdīgi izbaudīt Raunas ceļu, iesaku pārvietoties pa to vecāka gadagājuma sabiedriskajā autobusā. tā ir īpaša pieredze!

citās ziņās Kuzucuk un Seržants Bēda un DDZ Malā bija ļoti forši. galvenais hailaits laikam bija šrilankiešu operdziedātājs. nenožēloju, ka aizbraucu, bet rīt no rīta noteikti nožēlošu, ka sen jau neguļu.

#pasaulēnavnekāskaistākaparmaijujanuvienīgijūnijs - jo jūnijā zied pojenes un filadelfi un ir tik ļoti daudz gaismas.

*beidzot biju ciemos pie LAUX. viņas/pie viņām ir nenormāli forši
*bijām ar Martu aizbraukušas pajāt pa Niedrāja mežiem
*atsāku Valmiermuižas treniņus. tik forši. zirdziņš sprauns. lecām maršrutiņu, Reinis neticīgi prasīja - "cik viņam gadi?" (24)
*apmēram visu jūniju jutu visai intensīvu vēlmi komunicēt ar augiem. to gan apgrūtināja tas, ka jāstrādā. ar ravēšanu čista netieku galā, bija māte palīgā
*dzīvesbiedrs pabeidza darbnīcas pārkārtošanu/iekārtošanu/sakārtošanu. es arī mazliet iesaistījos. baigi kruti, ka tā tagad ir lietojama telpa, nevis trash kaudze
*pa ļoti ilgiem laikiem biju uzrīkojusi dzd ballīti (manliekas iepriekšējā bija 2019). bija ļoti jocīga kompānija, bet bija forši. uzstājās "gandrīz Grab", jebšu K, Jānis Emīls un Uģis ar bungmašīnu disko, bija cirvju izstādes atklāšana, augu "printa" ar balinātāju vorkšops, smuki nogaismots, viesi slavēja furšetu un bija ieradusies pat digna ar pirms pāris stundām dabūtām tiesībām (nebijām tikušās manliekas kādus 8 gadus)
*Jāņos nedarījām apmēram neko. visu dienu nodarbojāmies ar vecāpapa instrumentu un dzelžu šķirošanu. pēc pusnakts gājām pastaigāties uz pilskalnu, beigās pāris stundas nosēdējām Cērtenes pussalā ar vienu aliņu pļāpādami. tad vnk gājām mājās, pagulējām un turpinājām saimniecības ēkas inventarizāciju
*darbiņā viss turpina iet uz slikto pusi. ir jauni atlūgumi, mums mainījās tiešais vadītājs, kultūras biedrībai tagad jāsēž kkādas totāli nerelevantās sapulcēs. jūtu sevī augam melnu tumsu par to visu. jātiek galā ar etnofestivālu un nopietnāk jāpievēršas tam, kā no šī zelta būrīša izlauzties

Nosvinēsim.

Svinēsim numur viens - es esmu komandējumā. Vācijā. Te pavisam nesen bija +41 grāds, tagad vairs nav tik traki, bet karsti tāpat. Es strādāju garas, garas stundas izstādē, visu laiku esmu cilvēkos, smaidu kolgeit smaidus un īsti vairs nevaru nostāvēt vai pastaigāt, CIK ĻOTI MAN SĀP KĀJAS, un tad pēc tam es ķeros pie otrās maiņas viesnīcā un daru savus parastos darba pienākumus datoros, e-pastos, problēmās, bet bet BET es jūtos kā atvaļinājumā!! Šī ir pirmā reize prom no mājām pēc otrā dēla piedzimšanas (viņam pēc mēneša būs divi gadi) un es nevaru ne izteikt, cik ļoti tā atšķiras no pilnīgi tādas pašas izstādes pirms trim gadiem, kad es te biju pēc pirmā bērna. Toreiz es daudz domāju par to, kā viņiem mājās iet, regulāri sazinājos, sūtīju bildītes un balss ziņas utt. Tagad - tagad es ēdu kebabu un dzeru alu, un, kā jau teicu, jūtos kā īstā atvaļinājumā. Aptuveni tāda ir mūsu dzīve ar diviem bērniem. Un, ja man nav izdevies gana skaidri paust, kāda tā dzīve ir, tad, lūk, te vēl viens fun fact - man februārī bija varen pamatīga darba balle, kur es visādi cēli iznesos ļoti smalkā vakarkleitā ar šlepi, korporatīvām runām no skatuves un balvām. Nu tad tā vakarkleita kopš februāra (un tagad ir, kas mums tagad ir, /paskatās kalendārā/, jūlijs, tātad, draugi), tā vakarkleita kopā ar čupu citu nelaimes putnēnu joprojām guļ veļas groza dibinā. Mītiskais zvērs, ko sauc par tukšu veļas grozu, šitenī mājā nav bijis jau ļoti sen.

Svinēsim numur divi - un šis ir daudz brangāks svinamiemesls - es beidzot esmu atradusi veidu, kā ielogoties cibā no darba datora. Gadiem ilgi es vairs nerakstu cibā (nu, nerakstu pati savus ierakstus, kaut arī lasu jūs visus tāpat kā iepriekš un reizēm saņemos kādam komentāram), jo korporatīvās nostādnes cibu liek pieskaitīt pie Entertainment/Portals un automātiski liedz pieeju. Tā nu es gadiem klusībā ciešu, runāju ar jums tikai savā galvā un nerakstu neko, jo krietns milleniālis neraksta telefonā, besī nemērā. Un tagad es pavisam netīšām sapratu, kā cibā gaužām vienkārši tomēr tikt iekšā, huzzāā bitches. (Un, protams, ka es to būtu varējusi izdarīt agrāk ar visādiem paņēmieniem, taču paņēmieni, kas tiek aktīvi izmantoti, lai piečakarētu darba devēju, maķenīt grauž manu dimanta oliņas spodruma darba ētiku, tāpēc es to nedarīju.) Garš stāstiņš īss, I'll be back, teica Ārnijs un es.

No Lubējas (Liezēres draudzē).

Ap 20. martu še notika briesmu darbs. Kādi jauni ļaudis, saķildojušies, kā dzirdams, sieviešu dēļ. Naktī viņi bijuši Laktu krogā. Trīs no tiem (skroders, kurpnieks un seglenieks) devušies ap pulkst. 4 rītā uz māju. Viens no viņu ienaidniekiem ar savu biedri dzinies tiem pakaļ un tos ari panācis un sitis ar kūju katram vienreiz par galvu. Tā kā šis sitējs ir spēcīgs cilvēks un arī ļoti stipra kūja viņam bijusi rokā, tad skroders ar izjauktu pieri bij uz reiz pagalam, tikai savās briesmās nabadziņš vēl atvāztu ķešas nazi rokā turējis un tāpat ar visu nazi uz mutes uzkritis. Otrais ar sadauzītu pieri ar bijis tulit uz zemes, bet vēl kādu dienu sadzīvojis un tad nomiris. Trešais, tikai dabūjis cauru un asinaiņu pakausi, gan ari pakritis no sitiena un izlicies par nosistu, bet kad slepkava pagriezies uz otru pusi, tad šis uztrūcies un aizbēdzis. Slepkava tika tulit cieti saņemts un nodots tiesām. Viņš ari izteicis, ka viens pats esot šo slepkavību izdarijis: viņa biedrs pie sišanas neesot piedalijies.

Glizda Šuba

šodien bijām pie kaimiņiem, viņu telei sākās dzemdības un piedzima melns bullītis, 45kg, milzīgs, visu redzējām, vidējais bērns tagad ir bullēna krustvecāks, deva vārdu un visādi citādi bija ļoti aizkustināts.

un tas viss pēcpusdienā, kad pa dienu, visu laiku taisot ēst un tikai drusku palasot ārā, nodomāju - nu tā tā dzīve paiet, un NEKAS nenotiek. ha ha, notiek gan!

cik daudz ko maina viens liels koks

oktobra vētrā mammas dārzā nokrita viens milzīgs koks, un šodien, sēžot dārzā un mēģinot būt +/- produktīvai, es jūtu, kā šī koka trūkums ļoti paaugstina temperatūru.

šovasar plānoju mammas dārzā iestādīt vismaz trīs kokus. lai nav tā, ka tikai cērtam tos, kas ir jau nodzīvojuši savu laiku.