Ko mēs esam paveikuši laika posmā kopš, ēm, decembra beigām? Pārcelties uz jaunām mājām.
Ko mēs esam paveikuši laika posmā kopš janvāra sākuma? Ieviest mājsaimniecībā bērniņu.
Kopš 14. janvāra, kad Juniors jeb TJ, jeb Tī Džei, jeb Kukainītis, jeb galu galā Ķiņķēziņš mums pievienojās, mēs esam paveikuši nu ļoti daudz ko:
- brangi pieņemties svarā (to Tīdžejs);
- zaudēt svaru (to es);
- gulēt pa trīs stundām (to es un Tīdžejs) (un labi, ka mums ir tās trīs stundas, don't get me wrong);
- pazaudēt visai mājai apkuri un silto ūdeni īsi pēc lielā sala, aizkrāmēt guļamistabas logus ar plediem, atņemt rupucim sildītāju un nodzīvot vienu nakti bez bēdu (izņemot astoņsimts stresa punktu man par to, ka esam mājā bez apkures ar piecas dienas vecu bērniņu) (don't get me wrong 2: ja māja būtu tiešām ātri atdzisusi, mums bija plāni b, c un vēl viss grieķu alfabēts);
- (aiz atvieglojuma par atgūto siltumu) briesmīgi sastrīdēties ar vīru, noraudāt kādas sešas stundas no vietas, būt pārliecinātai, ka vīrs ir monstrs bez jūtām un nelietis, un gandrīz sākt gūglēt how to cope with being a single mom;
- barojot bērniņu, dziedāt šūpuļdziesmas no: 1) Mūzikas skaņām (par kittens and ribbons); 2) rokoperas Lāčplēsis (par mazo bērniņu); 3) latvju tautas folkloras pūra lādes (par āzīti), 4) strēlnieku repertuāra (par šķēpiem zeltsaules staros). Šodien sekoja klasika, kas bija par circenīti aizkrāsnē, bet tas tak nebija izturams, man kaut kādā otrajā pantā aizlūza balss un es atkal sāku gauži jo gauži raudāt, tas ir briesmīgi sērs gabals;
- izbraukāt ja ne visas, tad vismaz pusīti visu Jelgavas aptieku, secināt, ka piedāvājums priekšlaikus dzimušiem bērniņiem Jelgavā ir reāli vājš, lai tikai pēc tam saprastu, ka īstenībā internetā tas viss tomēr ir;
- palaist garām interneta pasūtījuma piegādi, jo jādzied Ķiņķēziņam par circeni.
Kopumā mums iet ļoti labi, mēs joprojām dzīvojam kastēs un es nezinu, kad mēs visu izdarīsim, bet izdarīsim. Tikai tā raudāšana tracina vairāk nekā šuves.
kas mani iepriecina:
es te skatos un pētu pavasara un vasaras airbnb piedāvājumus, mums te vajadzēja vienu romantisku namiņu marta vidū, tad gribētos vasarā paceļot pa dzimtajām ārēm (Vidzeme - es skatos uz tevi), un ļoti daudzi namiņi
a) ir solīdi dārgi
b) ir sen jau nobukoti
tas tomēr ir super, paldies vīrusiem, neviens itālis martā uz latviju nebrauktu, bet latvietis uz itāliju gan aizlaistos. taču tagad - marta skolēnu brīvdienās latvietis paliek iekšzemē, ceļ kopproduktu, patērē savas valsts viesmīlības biznesus un tas ir lieliski!
kaut ko tie bērni saprot jeb vakar Ūpis dziedāja dziesmiņas ar aptuveni šādām lirikām -
tētis šodien darbiņā bija, daudz ko strādāja, un datorā un darbiņā; mamma šodien darbiņā daudz strādāja, kreklu mazgāja un vēl vienu kreklu mazgāja un izkarināja, un.
holy crap, un temperatūra 38 grādi.
pierakstījos uz testu rīt.
a es domāju, galva sāp, tāpēc, ka visi besī.
jaunākajās ēdiena ziņās - vakar saņēmos ielikt fermentēties savu pirmo kimčī. pagaidām viss norit gludi, vienīgi, izskatās, ka es, visai vieglprātīgi attiecoties pret aso piparu mežermentiem (es vispār pret visiem mežermentiem mēdzu attiekties ļoti vieglprātīgi, visdrīzāk tāpēc man nepadodas visādas nopietnas kūkas un mīklas izstrādājumi), būšu pagatavojusi kaut kādu briesmoni, kas pašam elles sātanam varēs aizcirst muti. laikam rīt jāiet pēc jauniem dārzeņiem un jātaisa ļoti neasa porcija, ar kuru pēcāk atjaukt savu pirmo kimčī bērniņu un iegūt patīkama asuma produktu. ja neskaita peklīgo pikantumu, visādi citādi garšo lieliski. protams, vēl jāpafermentējas.
+
vakar safermentēju arī indijas riekstu sieru ar trifeļu pastēti
+
varu padalīties ar brīnišķīgu kombināciju budas bļodai (aka nesajauktie salāti) - novārīts baltais un sarkanais sorgo, ķiploku-sojas marinādē pamarinēta un apcepta tempe, avokado, svaigs burkāns, kimčī, marinēti (sojas mērce, šķidrie dūmi, balzamiko, olīveļļa, ķiploki u.c.) un sacepti šampiņjoni, pārlieti ar zemesriekstu mērci (zemesriekstu sviests, Taizemes zaļā karija pasta, sojas mērce, ķiploks, laims, ūdens vai augu piens, varbūt vēl kaut kas) un bagātīgi pārkaistīti ar lociņiem un grauzdētu melno un balto sezamu.
nav ne lustes, ne spēka mīt pedāļus, toties ir iesnas un šūšanas kursi zūmā šodien no 18.00 līdz 21.15; kas tā par katorgu, man jau nepatīk.
- bija bail zvanīt vienas asociācijas šefam, kurus revidēju gadiem (nepaslinkoju, saskaitīju - šis būs 11-tais), jo gados, slimīgs, a ja nu atmetis kedas?
- aribnb čakarē dzīvokļu īres tirgu. Labi, ka ne manu.
- izbraukāju ARSu pusotras (!!!) stundas laikā, parkojies, kur gribi, satiksmes nav, rindu pie ārsta nav. Vesela kā zirgs.
- skatoties filmas, ar "awwww" klausies par operu, kino, koncertu...
Lomkas.
P.S. Mums bija viens klients, tā aŗi neizkodām - uz kādas ķīmiskas vielas, diagnozes vai kā cita, bet brīžiem nesa tādu sviestu, ka grūti saprast. Ik pa laikam pazuda kā akā, jau zināju no galvas p.k., ko pārbaudīt latvija.lv, vai nav KNAB nomušīts.
P.P.S. Līva rādīja TikTok meiteni ar miljoniem sekotāju, nesapratu, domāju, ka Twitter. A nē, Twitter viņa sekojot tikai Trampam un kam tur. Noņurdu, vai ta Trampu neizmeta no tvitera? - Ja? Nu, ko lai saka Bai-den...
nu labi, ciba karas, bet google translate kāpēc neiet? kas šī ir par pirmdienu?!
jau otro dienu strazdu puisis nav manīts. cerams, ka līdz ar pieaugšanu nav apēsts. :(
upd. ha, atlika padomāt skumji, lai strazds būtu klāt.
Klusais cerību laiks.
Cerība numur viens ir par to, ka solītais ūbermegasniegs ies secen. Man tas absolūti nav vajadzīgs, krakšķoši jumti ir kaifs zem vidējā, labprāt iztikšu bez.
Cerība numur divi bija par to, ka kovīdija prieki šogad beigsies. OKēj, tā pagaidām vēl turas ar mazo pirkstiņu pie kraujas malas un vāri spiedz, ka re, pagājušā vasarā viss nogāja pa nullēm, tad jau atkal būs labi, neskatoties uz nevakcinēšanos. Vai arī, viņa pīkst, slīdēdama uz bezdibeņa pusi, tūlītās eņgeļi pār Latviju izkaisīs vakcīnu kalnus, ielās un tīrumos iznāks ārsti, medmāsas, veterināri un zootehniķi un sapotēs mūs visus trīs fantastiskās dienās.
Jap, tāda jokdare ir šī mana cerība numur divi.
Cerība numur trīs ir par to, ka sliktāk jau nebūs.
Esmu iemācījusies sev apgriezt matus. Ar mašīnīti. No priekšas izskatās piedienīgi, aizmuguri neviens neredz (to man pielabo Pēteris).
Esmu atsākusi arī lakot nagus - ļoti sen to nebiju darījusi. Nora ir sajūsmā un visiem, kas vien gatavi klausīties, sajūsmināti stāsta: “Mom colored her nails purple. And one time she colored her nagus silver!!!”
pirms dažām dienām man likās, ka man ir covid. mamma jau atkal par mani pasmējās, sakot, ka pagaidi dažas dienas, tev vienmēr reizi mēnesī liekas, ka tev ir covid. šoreiz likās, ka tas ir citādāk, uztaisīju testu, kas bija negatīvs, un protams, dažas dienas vēlāk izrādījās, ka jau atkal, liekas, kādu ceturto reizi pēc kārtas pms izpaudās kā covid simptomi.
vai jums arī tā ir? es nevaru pagaidām nekādos forumos atrast līdzīgas liecības, esmu tikai atradusi par to period flu, ko jau iepriekš pieminēju, bet es nekādi joprojām nesaprotu, kā un kāpēc tā notiek
Atnācu uz uzņemšanu kašmira džemperī, sākās visas želejas un duršanas, drusciņ tā kā nobijos par traipiem un nožēloju. Kādā piektajā stundā braukājot ar to gultu šurpu turpu pa izmeklējumiem un daudz laika pavadot vienkārši atklātā gultu telpā ar slimajiem, sapratu, ka džemperis ir tik mīksts un mierinošs, ka otrreiz tomēr nevilktu neko citu. Vienvārdsakot, ja jāņem mirstamā drēbe, tad iesaku kašmiru. Taču cieni sevi beidzot, ja.
aizvakar bijām mazā leduskritumu meklēšanas tūrē tepat +/- pa rajonu. atkusnis jau bija sācies, brīžiem lija smalks lietus un diena bija visai dūmakaina un pelēka. maršruts: Raunas staburags - Vaives dzirnavas - Kazu grava - Ērgļu klintis - Līču Laņģu klintis.
( sīkāk )
Ilgi gulēju. Izvedu R ekstrēmā pastaigā pa Lastādiju, kur ļoti spilgti iezīmējās čaklo un slinko sētnieku zonas. Vairākas reizes iebrēcos, bet nenožāvos. Vienreiz paslīdēja pat Ričmonds un drusku pašļūca ar purnu pa ledu (nopietnu nobrāzumu nav). Vēlreiz apskatījām Turgeņeva ielas sudrablapsu - šoreiz pie gaismas.
Atgriezos ar nopietniem nodomiem pastrādāt, taču sāku lasīt internetu, nokaunējos, izberzu daļu virtuves, lai sevi kaut kā attaisnotu. Saguru.
Uz palodzes uzziedējis koši sarkans amarillis. Divi stobri, šobrīd katrā atvērušies divi zvani, bet ir vēl pumpuri.
No vienas puses gribas, lai būtu jau marts, pēc kā šodiena tik ļoti izskatījās, no otras - priecājos par relatīvo miera periodu pirms semestra sākuma.
24h laikā būšu norijusi kilogramu kimči
un
ieliku marinēties tofu šprotes
Nu ta tā, tas ko mēs nodēvējām par Pelēko, pāris nedēļu laikā pie labas barošanas, ir piedzīvojis metamorfozes, un no pufīga tumššatena ar oranžu krūtežu pārtapis slaikā Melnajā meža strazdā.
No kā arī secinām, ka huļigānisms bija pusaudzības durnuma blakne.
vispār es kaut kā aizvien vairāk sāku cilvēcīgi saprast arī tos visnotaļ prātīgos cilvēkus, kas sāk pieslieties visādai antikovida un antiierobežojumu propagandai. vakar, t.i. 21. janvārī, ieskaitīja dīkstāves pabalstu par decembri. nav diezko liels, bet patīkami jau. iepriekšējo naudu - algu saņēmām novembra beigās, kas ar nebija diezko liela, jo novembrī jau arī nekas īsti vairs nenotika. man, protams, nekas - mums bija un joprojām vēl ir rezerves krājkontā un kopumā jau esam dzīvojuši kā nieres taukos (un mēneša laikā izmetuši štuku par auto remontu), bet lielu daļu dzīves man tā nav bijis. diezgan ilgu periodu esmu dzīvojusi no algas līdz algai, gandrīz katru mēnesi arī iešļūcot overdraftā. ja tas posms sakristu ar šo posmu būtu pilnīgā dirsā un nešaubos, ka ļoti daudziem cilvēkiem tieši tā arī tagad ir.
Tikko kā paskatos uz steidzami darāmo darbu sarakstu, man no pārbīļa nāk miegs
viss ir nekonkrēti, līdz ar to slikti, iestājies atkal "nevaru vakarā piespiest sevi aiziet gulēt, guļu līdz pusdienslaikam", un tas ir tā, ka reāla pretestība vakarā virzīties uz vannasistabu un totāls pofig, kas notiek apkārt no rīta, segu pār galvu. es vakar vakarā neaizgāju uz saldētavu (20 soļi pa āru) lopiem pēc gaļas, jo nu "lai ēd sauso vienu dienu". tas nav diezko lāga.
vēl piedevām šausmīgi murgoju par strīdēšanos un šķiršanos ar vīru šorīt, un pms, karoč viss slikti, tad nu staigājot (un salstot) pa rajonu ar veco kazu, kamēr viņai pie katra staba "paga,paga, izņemš'brillīt, kas šitas i', nevar salasīt, ā, reku vēl šito neizlasīju", mana galva risināja šādas body nepozitivitī domas
( uzmanies, nekaitinies, dumības, suns )
pirmo reizi uztaisīju covid testu, pagājuši jau 10 mēneši pandēmijas zīmē tomēr. pirms tam ļoti satraucos par to, vai būs sāpīgi un riebīgi, bet kāds bija ierakstījis internetos, ka tā sajūta līdzinās tam, kad iešņauc degunā ūdeni, un tas laikam ir precīzākais tās sajūtas apraksts, ar kādu esmu saskārusies.
ceru, ka nāks priecīgas un negatīvas ziņas. un ka simptomi ir vienkārši noguruma izraisīti gļuki.
man brīžiem liekas, ka dzīve turpina pārbaudīt to, vai es tiešām esmu atmetusi smēķēšanu, jo visu laiku notiek tik daudz lietu, kas vienkārši liek gribēt uzpīpēt.