*

piezīmes par ēdienkarti "maijs"
* cepeškrāsnī cepta sparģeļu fritata ar biezpienu (vēlams graudainu), daudz olām no Dzērbenes, pārkaisīta ar čedaru no Īrijas un drupinātu zilo sieru (un svaigu timiānu no dārza);
* ļoti zaļa zupa no nātrēm, spinātiem, sparģeļiem (more or less blendētiem) un zaļajiem zirnīšiem (necik neblendētiem). kaut kas vēl tur bija, jau aizmirsu;
* siltā tomātu mērce no cepeškrāsnī ceptiem tomātiem (no saldētavas), kurus sablendē ar pusbundžu turku zirņiem un maktenu kļocku tahini un uzsilda. pasniedz pārlejot tofu-dārzeņu kokletēm;
* un kad apnicis, ka istabā vēl mētājas pēdējais ķirbis - 3 māsu čilī con soja.

biju uz Valmieras Mēdeju. vispār laba. iespaidīga scenogrāfija, biš transīgi. bet man īsti nepatika galveno lomu atveidi. Mennika ir pārāk jauka. manliekas, tas mīts ir par tumsu, kas mūsos katrā mīt, bet viņa manliekas tā arī nav tajā tumsā ieskatījusies. viņa spēlē zemnieci, nevis crazy čiksu, kas prot medžik lietas, ir Hēlija mazmeita utt. turklāt visi citi bija tādi stilizēti un atsvešināti, bet viņa tur tiešām centās un spēlēja. Jāsons, savukārt, te likās tāds pilnīgs pamuļķis ar musīšiem - attiecīgi nelikās ticami, ka Mēdejai tāds čalis varētu reāli patikt. nē, nu, ja Mēdeja ir zemniece, tad, protams, fine.
nenormāli foršs muzons un tās jaunās aktrises nenormāli kruti dzied. es sākumā neticēju, ka tas ir dzīvajā, bet tad pamanīju, ka viņas pavicinās ar kamertoni un sapratu, ka tomēr ir. baigi skaisti.
drusku nesapratu to kentauru. izskatījās jau smuki un tā, bet kāds sakars?
pēc tam netīšām nokļuvu citas izrādes pirmizrādes ballītē teātrī un iepazinos ar kapustņiku. bija jauki, bet es sapratu, ka tur 99% sastāv no inside jokiem, kurus es nesaprotu. likās jocīgi, ka pirmizrādes ballītē pasniedz otro ēdienu - ir 22.30 vakarā, saviesīga ballīte, bet mazliet ož pēc ēdnīcas un dod lielus, vīnā sautētus vistas gabalus un dārzeņus siera mērcē un ko tur vēl. bet tā viņiem tur Valmierā esot pieņemts.

pirms ~10 gadiem redzēju Vlada Mēdeju ar Gunu krievu drāmā. Gunai noteikti sanāca labāk.

ravējot, sijājot kompostu, rokot zemi, sējot un pārstādot esmu galvā uzrakstījusi jau vismaz piecus postus, tagad mēģinu saņemties vismaz vienam, bet reālam.

aprīļa beigas
* Lotes Vilmas izstādes atklāšana ar DJ Nieri Briānielā. forša izstāde. Nieris arī bija foršs. ejiet skatīties (izstādi, Nieris tur nebūs)
* apmeklēju Cēsu Izstāžu namā apskatāmo ekspozīciju “Vēstījumi no senatnes”. baigi neko nesapratu, bet bija jauki. patika kaut kādi tie kūdras cilvēciņi
* vēl pāris džima reizes ar kolēģi. pēc pirmās, kurā bija ļoti daudz landži man NENORMĀLI sāpēja dibens. man nekad nebija tā sāpējuši dibena muskuļi. pēc pārējām reizēm vairs nekas tā baigi nav sāpējis. acīmredzot es ikdienā kaut cik nodarbinu visvisādus muskuļus. izņemot dibena. bet forši džims, vajag iet uz džimu
* biju uz shirodharu. tā bija savāda pieredze. es nezināju, ka piere var tā kutēt
* auksti
* biju Saļika kūdras purvā
* aprīļa pēdējā dienā apmeklēju cibas pirmizrādi KVFR. man ļoti patika. tāds foršs, poētisks trips. visi elementi smuki saliekas kopā (Agnese gan varētu skaidrāk lasīt) un ļoti palīdz K mūzika, kura ir tāda uplifting nevis drūma. nejutu nekādu cibas zaimošanu vai ko tur. bija gan grūti pilnībā ļauties, jo es diezgan ļoti uztraucos par aktrisēm. ja es būtu aktrise un man būtu jāspēlē izrādē tādā formātā, es gribētu, lai man kāds nāk līdzi un pieskata. pēcāk pāris stundas uzkavējos finiera zālē un zocializējos.

maija sākums
* maijs atnāca brīnumaini - tu aizej gulēt kaut kādā miklā aprīļa aukstumā un pamosties īstā, siltā, maigā un glāsmainā pavasarī
* pirmā lakstīgala, pirmā dzeguze, pirmā tikšanās ar mūsu ezi, strazdi ievākušies jaunajos būrīšos, plikas (un ļoti netīras. praktiski nenoberžamas) pēdas
* 1. maija koncītis Ā ielā - tāda salidojuma sajūta. pilns ar vecajiem krabjiem + viens kaķis. baigi sirmi visi palikuši. ļoti silta sajūta. + mikroGalzoniāde (man bez alko, bet ar trim klučiem čedara no Īrijas)
* neskaitot koncīti esmu visas šīs dienas pavadījusi dārzā no rīta līdz vēlam vakaram. rekonstruēju un reorganizēju centrālo puķu dārziņu (flokši bija dirsā aizauguši jau kopš aizpērnā gada, tas bija ritīgi grūti). savedu viskur kompostzemi. iestādīju karpeļus un sarkanos sīpikus un cūku pupas un kannas un dālijas. izmetu pāris nomirušas lavandas. rozes ir apsalušas un mahonijs izskatās gandrīz ļoti miris. drausmīgi daudz vēl palika ko ravēt
* neskaitot koncīti un dārzu, divus ļoti vēlus vakarus tiku arī līdz stallim. vakar bija ļoti foršs apvidus kopā ar Martu un Valensi. zirdziņam ir daudz enerģijas. bet ir sākusi sirmot galva. zem gandrīz jau novilktā ziemas kažoka ir sirmas spalvas ap acīm un uz vaidziņiem.
* vienreiz biju arī džimā. es ienīstu burpees
* uzzināju, ka man patīk hill country blues

šon un vakar biju izņēmusi brīvdienas par darbā aizvadītām sezdienām. protams, drausmīgi negribas rīt strādāt.

#pasaulēnavnekāskaistākaparmaiju

padevos aktuālākajam cibas trendam "pirms 20 gadiem...", aizgāju palasīties savu žurnāli un konstatēju, ka pirms 20 gadiem es pārsvarā visu laiku biju vnk pālī.

aprīlis kaut kā nu tā. ir pārsvarā auksti un pārsvarā sarežģīti.

* vēl pāris brīnišķīgi kolēģi uzrakstīja atlūgumus;
* etnofestivāls gāžas uz galvas, viskaut kas gāžas uz galvas, nekas no tā neliekas iedvesmojošs un aizraujošs;
* volvo riepu maiņa pārvērtās par nepatīkamu bezmaksas diagnostiku - 2 salūzušas atsperes, viens iztecējis amītis, galīgi nodiluši bremžu kluči un diski, jāmaina bukses, beigts spararats, no motora gāžas eļļa (visa panna apakšā pilna). + skates kontekstā ir plaisa vējstiklā vadītāja pusē. + visa tā elektroneuzticamība. karoč, šrots. man jau kādu laiku ir tā mātes zārka nauda citai mašīnai, bet manliekas es labprāt kādam samaksātu, lai atrod un nopērk man to auto. man no vienas puses neizsakāmi neinteresē (es gribu tikai sēdēt un braukt, nevis par to domāt), no otras puses es jūtos neizsakāmi nepārliecināta, attiecīgi izdarīt izvēli un pieņemt kkādu lēmumu ir drausmīgi apgrūtinoši. volvo skate beidzas jūlijā. drusku laiciņš agonēšanai vēl ira.
tātad man, lūdzu - ekonomisku un lielu universāli, ar manuālo kārbu, āķi un dīzeļmotoru (man patīk, kā skan dīzeļmotori!).
* vairāku iemeslu dēļ diezgan cītīgi iedziļinājos ssri un antipsihotiķu jautājumā. es biju jau reiz to darījusi pirms kādiem 10 gadiem, bet tagad pieejamā info ir tikai vēl drūmāka un vēl vairāk uzdod jautājumus kāpēc cilvēkiem to liek lietot gadiem (es saprotu, ka ir kkādi izņēmumi, kas citādi nevar).
* gandrīz vispār neesmu bijusi dārzā. aizvakar mēģināju, bet iekļuvu pagrabā un aizķēros tur. tur bija daudz likvidējamas nešķīstības.
tomēr iesēju zirnīšus, burkānus un spinātus. pie mājas bija izlīdusi pirmā sparģeļu sauja, uzcepu omletīti ar stracchino. sāku rakņāties pa kompostu.
* bija ļoti labs Līgu koncis Vagonos. laikam pirmais, kurā es gandrīz ne mirkli nejutos apmaldījusies - varēja dzirdēt un saprast, kur mēs atrodamies un attiecīgi arī reaģēt. paldies Oliveram! lažas bija, bet nekas tāds.
* pirmo reizi biju uz džimu. man jau kādu laiku liekas, ka vajag kkādus svarus cilāt, bet man bail/anksis iet uz sporta zāli un justies tur lost un tizlai. tāpēc savaņģoju kolēģi, kas iet regulāri un mācās fitnesu un vēl divas ieinteresētas kolēģes. pie īstajiem svariem mūs laidīšot, kad būsim sagatavojušas ceļus un muguras, bet tāpat bija grūti un ritīgi forši arī. kolēģe forši dīda. gribētos iet vismaz reizi nedēļā, vismaz kamēr vēl muižai ir dīls ar VOC.
* kādu mēnesi neesmu pīpējusi. tas gadījās netīšām. kaut kā prāts pats atleca atpakaļ "es nesmēķēju" mōdā. vispār nav grūti, arī psiholoģiski.

man jau kādus ~divus gadus ļoti neiet ar svētkiem. man vispār patīk svētki. man liekas, ka dzīve ir pārāk īsa, lai nesvinētu, ja var svinēt. bet kaut kā šajā periodā atkal un atkal notiek kaut kas un svētki ir dirsā. kašķi un raudāšanas, kāds nomirst vai nokļūst slimnīcā, ir kaut kādi nepielūdzami praktiskās un kapitālistiskās dzīves apstākļi, utt.
vakar sajutos kkā ļoti low. kaut kad rudenī biju pieprasījusi, lai K man sagādā vecās elektriskās ērģeles. tās vispār laikam pieder lj user presiite, bet ilgus gadus stāvēja pie mums Saļikā, tad nokļuva Ā ielā un mētājās tur čupā. tās ir vecas, patizlas, ļoti smagas un neskan tonī. bet man patīk tā skaņa. es uz tām sacerēju visas Duetas Kjū dziesmas. nu izņemot tās, kuras sacerēja Digna. man likās, ka gribu viņas tāpat vien klimperēt un man tas sagādās prieku. K manu iegribu izpildīja un ērģeles sāka dzīvot uz lielās istabas apaļā galda. visu šo mēnešu laikā es viņām nepieskāros NEVIENU reizi. vakardien man salikās, ka tās tikai bāž man sejā visas manas ilūzijas par radošumu un radīšanu, es taču esmu tikai kaut kāds kultūras ierēdnītis. so es sadusmojos, nocēlu tās no galda un aizbāzu aiz dīvāna (dzīvesbiedrs bija devies pastaigā tajā brīdī + beigu beigās bija mazāk smagi, nekā man likās, ka būs). vēl vakar bija tas suņa laiks, visu dienu nevarēju saņemties iet ārā, bet vakarā domāju, ka esmu taču veca un resna un man vajag manu stupid walk, for my stupid mental health, tāpēc nolēmu, ka iešu ārā tumsā, lietū un vējā, bet vismaz nopirkšu sev mazās narcisītes podiņā un tad man šorīt brokastīs būs prieks. biju redzējusi, ka topiņā ir. nogāju savus 5 kilīšus, brīžam vējš trieca sejā lietu tā, ka likās, ka kontaktlēcas izskalosies no acīm. un tur nebija to narcisīšu.
šon pēc vientulīgām bročām bez narcisītēm, bet ar manām ļoti skaistajām oliņām, gribēju rakstīt Martai ziņu, vai negrib iziet apvidū. labi, ka neuzrakstīju. aizbraucu uz stalli, satiku Martas tēti un uzzināju, ka nomiris Legro. viņš tieši tikko bija sarunājis ekskavatoru apbedīšanai. Legro gulēja vecā laukuma vidū, Marta sēdēja pie viņa un laikam raudāja. es nepiegāju viņiem tik tuvu. domāju par to, ko Pols teica pēdējā Shrinking sērijā - ka mēs nezinām, ko iesākt ar cilvēkiem, kas sēro. pati apraudājos, paņēmu savu zirgu un stundu nostaigāju pie rokas. bija tāda nereāla sajūta, jo es aizvakar satiku Legro, viņam viss bija kārtībā. viņš bija dažus gadus jaunāks par Radi, laipns, draudzīgs, ar lielu auru un bez nekādām veselības problēmām. man patika ar viņu patērzēt. atnācām no pastaigas un man gribējās aiziet pie viņa atvadīties. bet es neaizgāju. man nezkāpēc bija kauns. man negribējās, lai kāds to redz, lai gan visi tobrīd laikam bija sagājuši iekšā (kad ierados, tur bija Martas parastā + paplašinātā ģimene). kauns arī, ka nepiegāju pie Martas sākumā. viņa vēlāk zirgdraudzeņu čatā ierakstīja kas un kā noticis. uzrakstīju kkādas banalitātes tur.
pēc tam man nezkāpēc ļoti gribējās satikt Ieejas galvaskausu. tas ir, visdrīzāk, briedēna galvaskauss, ko atradu, kad atklāju takas, kas vēlāk kļuva par Ieejas maršrutu. tas mētājās turpat netālu no takas un es to noliku uz ciņa takas malā un tā tas tur visu laiku stāvēja. es ļooooti sen nebiju gājusi pa Ieejas takām. man bija bail, jo aizpagājšruden tur parādījās viens ļoti grūti pārvarams izcirtums (slapja vieta un iespēja nogrimt ārprātīgā dubļu/zemes slānī, ko vairs nesatur kopā zemsedze) un man likās, ka gan jau ir/būs vēl. pagājšgad bija viena interesente, bet es atteicu, jo bija arī pārāk slapjš. šon izgāju lielu daļu no maršruta. satiku vēl nāvi (vienu apēstu putnu un vienu apēstu kko ar gaišu kažoku). satiku briedēna galvaskausu - diezgan ieaudzis sūnās, bet joprojām turpat. ir lērums jaunu izcirtumu, bet nekur vairāk tie zampainā vietā neaprauj taku. var iziet! sajutos vienlaikus ļoti mājās un arī feiks un failure, jo man nesanāca to projektu kkā uzturēt dzīvu un piesaistīt interesentus.
arī šodien nedabūju narcisītes. topiņa puķu veikalā, kas vakar vakarā jau bija ciet, ar nebi.

man liekas, ka es pēdējos ~divus trīs gadus dzīvoju kaut kādā tumšā priekšnamā. nu jau ceturto. es saprotu, ka man kaut kāds tāds vecums, kad laikam piedienas pusmūža krīze, bet nu tie jautājumi, kas man ir aktuāli, tādi ir vismaz kopš kādiem 25. vienkārši šobrīd liekas, ka atbildes uz tiem kļūst aizvien degošākas. bet to nav.
+ sāk likties, ka manas attiecības ar nāvi, sāk palikt drusku pārāk familiāras.

ja par to, kas jauks, tad Lielajā piektdienā ar zirgu pa jokam dzināmies pakaļ pieciem briežiem pa lucernas lauku. tas bija tiešām jauki. ja redzēt stirnu manā pasaulē ir apm tāpat kā redzēt zvirbuli, tad pieci brieži tomēr ir kaut kas. un man nenormāli patīk kā kliedz dzērves. nenormāli.

ā un vēl, dzīve ir ne tikai pārāk īsa, lai nesvinētu, bet arī pārāk īsa, lai izliktos, ka viss ir kārtībā. ja nav.

runājot par savu daiļi izkrāsoto oliņu attēlu publicēšanu internetos, manlieks - ir laiks to nostiprināt, kā must have rituālu darbību un iekļaut to obligāti Lieldienās darāmo aktivitāšu sarakstā, nostiprinot ar ticējumiem. piemēram - ja Lieldienās neieliksi internetos savu olu bildes, tad nākamgad nevinnēsi VID loterijā.
palūdzu AI izdomāt vēl dažus, bet man neviens nepatika.

man vispār šogad sanāca ļoti smukas oliņas. vēlāk ielikšu arī internetos.

+
17360. Cilvēkam, kas svētdienā dzimis, jāiet Lieldienas rītu uz kādu augstu kalnu. Tur viņš redzēs, kā saules stari dejo, un būs laimīgs visu mūžu.
/J. Cinovskis, Snēpele./
es esmu dzimusi svētdienā. bet mums te ir ļoti apmācies šorīt. laime, protams, noderētu.

mazliet par marta otro pusi:

* 2 nedēļas atpakaļ darbiņā un sajūta it kā nekāds off mēnesis nebūtu bijis. atmosfēra joprojām saspringta, darīt lietas negribas, prokrastrinēju un agonēju + gan jau arī manam departamentam drīz sāks pievērst uzmanību rentablitātes koeficientiem.
bija tirdziņš un ne visai labi apmeklēts sadziedāšanās vakars ar Bangu. uz etnofestu ir nopirktas 3x mazāk cīruļu biļetes nekā pērn. bija arī Kārļa Klauberga koncis Briānielā - ar nebija daudz cilvēku, bet bija (saturiski) foršāk nekā biju gaidījusi.
* pag.nedēļas vidū piemetās kaut kāds sūds - deguns ciet, galva kā spainis, pārsvarā konstanti 37. kopš svētdienas atsāku varēt paelpot.
* ilgāku laiku bija bijis tā ļoti, ļoti forši un mierīgi attiecībās. netīšām par to aizpļāpājāmies, sasistām sev uz pleciem kādi mēs gudri un forši. nākamajā dienā sadirsāmies. un mēģinot atdirsties sadirsāmies vēl vairāk. droši vien tas pats princips kā kad A. Siliņš, lepns par sevi, aizbrauca uz Indiju pie sava guru un tas viņu noslānīja ar mietu.
* Lodge 49 - viens no pēdējā laika foršākajiem serikiem. ļoti žēl, ka beidzās. viņš ir lēns un tur nekas neatrisinās, bet ļoti skaisti kadri, patīkami skatīties un superforšs muzons.
* Neurosis jaunais albis ar Āronu!!!!!
* zirgam 24 gadi. bija ļoti jauka diena stallī - ar to sajūtu, ka viss pasaulē ir apstājies un pār visu ir nolaidies kaut kāds viņupuslaicīgs plīvurs.
* pirmos cīruļus dzirdēju pie Valmieras cietuma. pēc tam arī Mūrmuižā. ķīvītes ir back, stārķi ir back, zied māllēpes. jau parādās odi. tīrumi un pļavas pilnas ar zosu bariem. laikam kāds (mums liekas, ka pūce) novāca mūsu strazdu pāri, kas bija jau ievācies ikgadējā būrītī.
* dārzā neesmu bijusi. bet siltumnīcā ir sadīguši redīsi.
* uzsāku velo sezonu, iegremdējos Spicierī, apēdu pirmo pavasara saldējumu, braucu pa šoseju ar vaļā logiem.
* 17. aprīlī laipni lūgti uz koncertu "pusmūža sievietes/tantes un metālisti".

dienas stacionārs, tātad. es jau te minēju, kā es tiku pie nosūtījuma. ja mazliet plašāk, tad - šis "piedzīvojums" + visādi citi stresa faktori, tai skaitā situācija un atmosfaira darbā (un tas, ka man nemaz negribas strādāt, to, ko es strādāju), mani ap gadumiju bija diezgan ļoti nomākuši. es vispār necik nejūtos mērķauditorija pašenei, bet man bija domas par to, ka būtu ritīgi forši saslimt vai tikt pie kkādas traumiņas (viegls smadzeņu satricinājums, piemēram), lai vismaz uz brīdi visi un viss vnk atpistos no manis. + novēroju ķermenī visādas disregulācijas pazīmes - piem, mētājamies ar dzīvesbiedru dīvānā, bindžojam vieglu, fun, komforting seriku - ir cozy un nav nekādu ārēju stresa faktoru, bet es ik pa laikam saprotu, ka esmu nenormāli savilkusies un sasprindzinājusi visādas ķermeņa daļas. to pamanot centos tās apzināt atslābināt un dziļi paelpot, bet pēc brīža atkal un atkal konstatēju, ka saspringums ir back. sāka arī parādīties problēmas ar miegu. es lielāko daļu dzīves esmu pavadījusi ar miega traucējumiem, galvenokārt, nespēju aizmigt (un pēc tam pamosties), bet pēdējos gados situācija ir ievērojami uzlabojusies, tāpēc arī satraucos, jo ļoti negribējās, lai šis atkal sabojājās. nu un vnk visādi deprīgi simptomi, kā grūtības saņemties darīt jebko, arī tipa foršu, utt.
kādā rītā pie kafijas lasot ziņas, izlasīju par palīdzības anketu, ziņkāres dēļ aizpildīju un gandrīz uzreiz saņēmu ziņu, ka jau nākamajā dienā varu apmeklēt psihiatru. brīdi šaubījos, bet turpināju būt ziņkārīga un šo iespēju izmantoju (pēc nedēļas, nākamā diena likās too much). protams, dabūju recepti AD, bet iepriekšminētā saspringuma dēļ interesējos vai nevar dabūt nosūtījumu, pie deju un kustību terapeita (es pie tāda esmu gribējusi iet jau iepriekš, bet finansiālu un ģeogrāfisku apsvērumu dēļ nav sanācis). izrādījās, ka atsevišķi nevar, bet dabūju nosūtījumu uz dienas stacionāru, kurā ir iekļauts šis terapijas veids. pareizāk sakot, būtu jābūt, bet nebija.
parasti rinda uz dienas stacionāru Strenčos esot vairāki mēneši, bet es tiku pēc ~mēneša. godīgi sakot, efekts bija jau pirms es tur nokļuvu, jo pēkšņi kalendārā bija pārādījies datums, kuru gaidīt, jo tad es "saslimšu" un varēšu neiet uz darbu un veltīt laiku sev/pauzei. tas diezgan jūtami atlaida daļu no depra un jau likās, ka dzīvot kļuvis krietni vieglāk. nekādus medikamentus tā arī nesāku lietot.

sāku 11. fevrālī. uzzināju, ka dejas un kustību terapeite iet prom no darba, jauna vietā nav atrasta un šīs nodarbības man nebūs. uz drāmas terapiju nevarēju iet, jo esmu strādājusi kopā ar terapeiti pie vienas KVFR izrādes. atlika fizioterapija, mūzikas terapija, vizuālās mākslas terapija un psihologs.
fizioterapija - laikam jēdzīgākais, ko es tur dabūju un darīju.
mūzikas terapija - diezko neklikšķēja ar terapeiti. mazliet saprotamāka man viņa kļuva, kad uzzināju, ka gandrīz visu mūžu nostrādājusi par mūzikas skolotāju un par terapeiti izmācījusies tikai kovidlaikā. viņa bija ļoti tendēta uz padomu došanu, tai skaitā tādu, kas pēc maniem standartiem atbilstu lekšanai Karpmana trīsstūrī. ar mūziku neko baigi nedarījām.
vizuālās mākslas terapija likās interesanta, bet tur savukārt knapi paspēju kko iesākt, tad dažādu iemeslu dēļ izkrita dažas nodarbības un tad terapeite vienkārši saslima un tā arī viss beidzās.
psiholoģe - brīžam likās ok, brīžam ne visai. kopumā radās iespaids, ka psihologs, atšķirībā no psihoterapeita ir visai bezjēdzīgs. piefiksēju, ka runājot ar viņu domāju par to, kā man gribētos par šo pieredzi pastāstīt un parunāt ar savu psihoterapeiti. not sure vai tas ir normāli vai nē.
visas nodarbības notika individuāli, man nebija nekas grupās (kā bija šai influencerei pirms ~10 gadiem Veldres ielā Rīgā). man īstenībā laikam būtu patikusi kkāda viena nodarbība nedēļā grupā. bet drāmas terapija laikam mēdzot notikt grupās. pārsvarā notika 9-12, nebija katru dienu (man gan arī katru dienu reāli nebija ko salikt, neies jau katru dienu runāt ar psihologu).
uzsākot un beidzot bija tikšanās ar dienas stacionāra vadītāju psihiatri - tā gan bija ritīgi forša un entuziastiska un, par laimi, necentās uzspiest AD lietošanu.

vai realitāte atbilda manām ekspektācijām? laikam īsti nē, galvenokārt tāpēc, ka nebija tas, ko es gribēju visvairāk - kustību terapeits. bet nu bija daudz fizioterapijas, tas arī bija kūl. vai es ieteiktu šo citiem? noteikti, īpaši, ja ir pieejamas sociālās garantijas t.i. apmaksāta slimības lapa + jūs nepazīstat nevienu no terapeitiem un ir pieejama pilna programma.
nu vienīgi vēl es novēroju, ka tur tie speciālisti ir pieraduši drusku pie citādākiem gadījumiem - nu tādiem, kuri visdrīzāk pievērš daudz mazāk uzmanības savai iekšējai pasaulei. nu vai nepievērš vispār. nu un vēl, varbūt izklausīsies augstprātīgi, bet brīžam tur bija tāda lauku un varbūt arī neprofesionalitātes sajūta - saistīta ar speciālistu savstarpējām sarunām, visādiem stereotipiem, padomu došanu un tā.

reālie un taustāmie ieguvumi - iespēja mēnesi neiet uz darbu, netērējot atvaļinājumu un saņemot piķi. reāli atpūtos no dirnēšanas pie kompja - es gan dirnēju arī Heroes, īpaši sākumposmā, bet laikam ejot to darīju aizvien mazāk un atsāku lasīt grāmatas. man jau kādu ilgāku laikposmu bija palicis grūti to darīt. izlasīju veselu čupu. ļoti minimizēju smēķēšanu. pārstāju pirkt paciņas, tik drusku pastreļīju dzīvesbiedram tabaciņu. fizioterapija bija forši, vajadzētu tik turpināt iesākto. man bija licies, ka brīvajā laikā pievērsīšos mājsaimniecībai un revidēšu skapjus utt. - tas nenotika, ģemperi joprojām gāžas virsū, kad atver skapja durvis. bet bija tiešām foršs un silts un mierīgs un rūķīgs laiks pa māju ar dzīvesbiedru. skaista ziemiņa bija.

bija ļoti labs eksistenciālā eskeipisma mēneša noslēgums. atbrauca K - atklājām visādas sezonas - bf ieurba bērzā, K uzcepa savu epic sojšliku, bijām iegremdēties Niedrājā.
ļoti patika, ka 6d bija vairāki brīži, kad visi trīs vnk lasījām grāmatas. likās, ka tas ir tāds jauks introvertu protests pret kapitālisma grind vai pavasara dzīvības sprādziena fomo.
7dien izgājām Nigras taku. joprojām ļoti skaista. iesakām.
ļoti izbaudīju to, ka vienlaikus ir gan ciemiņš un kkādas konkrētas ieplānotas aktivitātes (tai skaitā fokača!), gan pilnīgs un ultra rāms neobligātums.

šon gan agonēju pie epastiem un bezgalīgi garā sapulcē ar priekšnieci. izriju veselu paku ar sēmenēm. noknibināju pirkstiņu līdz asinīm. aaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaa.

*pāreja starp ritīgu aukstumu, sniegu un dzīvi "cozy kūniņā" un siltumu, pavasari un visu, ko atklāj strauji izgaisis sniegs (rudenī neizdarītie darbi) bija diezgan grūta. nu bija grūti atklimatizēties un pieņemt, ka jālien ārā no kokona un jāatsāk reāli dzīvot un kustēties un darboties.
*iemetu misenē fjallraven parku un siltos mārtenu čelsijbūtus. abas šīs lietas vairākus gadus bija apmēram ziemas otrā āda. jocīga sajūta. bet jau pagājšziem likās, ka ir nokalpojuši savu laiku.
*dzērves, bites, visādas citas radības. pirms pāris dienām atlidoja mūsu strazdi, kas dzīvo svīru būrī.
*ierakstījām studijā balsis veļu albumam. aicinām uz konci 17.04. Vagonu Hall.
*Godspeed koncis - foršāks, nekā iepriekšējais, bet mazāk foršs nekā pirmais.
*Volvo atkal bija gļuki.
*novācu puravus. bija kopumā labi pārcietuši mīnusus un bija vēl daudz ēdamas daļas.
*palielus puravu gabalus apcep/apbrūnina olīveļļā un sviestā, piemet ķiploku, piešņāc šļuku sausa baltvīna, tad piegāž drusku ūdeni (var jau arī buļonu), izsutina un tad piemet klāt to sieru, kuru var dabūt Lidlā - tur ir joslās kopā gorgonzola un maskarpone + pārziemojis timiāns un salvija no dārza. ēdām ar vārītiem kartupelīšiem, bet pieņemu, ka arī ar pastu amazing.
*dārzs vispār izskatās labi pārziemojis, ņemot vērā mīnusus un to, ka nebiju tiem gatavojusies. nesasegtās rozes visas izskatās kaut cik dzīvas. lavandas arī daļa ok. vecā salvija izskatās aizdomīgi. un negaidīti - bažas rada rabarbers.
*iesēju siltumnīcā redīsus, salātus un kressalātus. iebāzu sīksīpolus lokiem.
*zvanīja pamatskolas klases audzinātāja un prasīja vai varu palīdzēt iekārtot māsasdēlu darbā VM. no kurienes viņai mans nr?
*vakar absolvēju Strenču dienas stacionāru. mēģīšu kko sīkāk par to uzrakstīt kkad. varbūt.
*ĻOTI NEGRIBAS ATSĀKT STRĀDĀT AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA.

jūs kāds bijāt uz RCHV salidojumu?

* mani nepaņēma uz Plotkinīgo erasmus+ Rumānijā aprīlī. man tiešām gribējās;
* KKF joprojām nemīl Līgas - kārtējo reizi nedabūjām. gaņau izspiedīsim albumu par saviem privātajiem līdzekļiem;
* dabūju otro sodu savā ~15 gadus ilgajā autovadītājas pieredzē;
* mežonīgā ātrumā kūst - pavasaris = forši, bet pelēka šļura - not so much;
* kaķis turpina svērt 8,3 kg, par spīti ierobežotajiem racioniem;
* izlasīju Hohmu. man nu tā.

+ barības ziņās: novārītas cūku pupas + cepeškrāsnī cepti tomāti + zilais siers + rozmarīns, ar kvinoju un rukolu = ļoti, ļoti labi.

1d tirgerējās diezgan traka panikas lēkme. likās, ka nevaru vispār pakustēties. nē, nu racionāli nebija ne vainas - es sapratu, ka man ir panikas lēkme, ka es nemirstu (man nekad nav licies, ka es mirstu vai ir kkā pa īstam fiziski dirsā), bet bija sajūta, ka man telpā nav vietas un, ka kustēties un aizņemt kaut kādu papildu vietu telpā ir praktiski neiespējami. ļoti priecājos, ka dzīvesbiedrs visnotaļ budistiskā mierā tika ar mani galā. tas bija tiešām ļoti jauki un forši.
4d ļoti, ļoti izbaudīju pavairāk stundas būdama viena pati mājās. un beidzot izmazgāju grīdas.
5d ar Martu bijām apvidū, ļoti sen nebiju jājusi. bija forši.
6d no rīta aizbraucu līdz Siguldai, pārkāpu pie Kriķes, nobraucām Kuldīgā - mums bi Līgu pH3 radošā nometne, ar domu atlasīt trūkstošo materiālu jaunajam albim. dziedāt gan sākām tikai ~18.30.
7d Kuldīgā bija +2, spoža saule, zilas debesis un smaržoja pēc pavasara un jaunas, skaistas dzīves apsolījumiem. bijām pastaigāties uz rumbu un skatu torni un dzert kafijas ar desertiem Goldingenā. vakarā runājām par to, ka jāsāk meklēt ēka/vieta, kurā pēc gadiem X dzīvot DIY panzonātā/komūnā, kurā pieskatīsim, lai neviena no mums naktī ejot čurāt un pakrītot, nepaliek mētājamies zemē ar salauztu gūžu. materiālu albumam atlasījām, setlistu Vagonu Hall koncim salikām (info drīzumā) un arī studijas laiku vokālu ierakstam rezervējām.
1d izpaunājāmies, ap 15 izkāpu no Kriķes auto Rīgā, paklimtu apkārt un gāju uz Reiņa ģenerāli cirkā. bija trips, nebija slikti, bet es joprojām nesaprotu, ko es par to izrādi domāju. tad gāju uz vilcienu, braucu līdz Siguldai, tiku pie sava auto, braucu mājās. visu ceļu sīki smīlāja un sala klāt pie vējstikla.
2d bija atvadu pasākums atlaistajai kolēģei. paēdām Mazajā Ansī (diezgan niecīga veģ izvēle) un tipa gājām apkārt Vaidavas ezeram, bet beigās tomēr gājām pa pašu ezeru un reāli neko daudz nenogājām. darbiņā atmosfaira turpina būt drūmīga un uzvilkta, ļoti priecājos, ka manīm ir slimības lapa šobrīd un vēl brītiņu.
3d iedvesmojoties no kaķa, kas nira pa kupenām, izmetos peldkostīmā un arī metos vārtīties sniegā. ļoti skaista diena. drusku pievācu sasprāgušo bērza sulu burku nešķīstību pagrabā.

+
gaismas un saules pielietas ziemas dienas un pastaigas. un Strenči.
un karš. jau 4 gadus.

"Turpmāk jaunietis Latvijā skaitīsies cilvēks līdz 30 gadu vecumam" - kungiem vidējā dzīvildze mums te ir kaut kādi ~67, veselīgas dzīves ilgums vispār tikai ~52. jauki būt jaunietim līdz pusmūžam.
tā vispār man liekas, ka Rietumu (par citām grūti spriest, neko daudz nezinu) sabiedrība radikāli infantilizējas. mēs esam pārauguši bērni, kas nespēj pieaugt (un attiecīgi uzvesties).

1d attālinātas sapulces ar vairākiem potenciāliem praktikantiem. karma joga - šo un to palīdzu Mudītei.
2d no rīta divas sapulces, pēc tam braucu uz stalli. nav nekādi -7 grādi, kā solīja iepriekšējā vakarā, ir -13. nopūšos un tomēr saslapinu zirgu ar pretparazītu līdzekli, uzmetu flīseni, ejam staigāt Mūrmuižas apli - 5 km (komplimenti rudenī triecientempā uzbūvētajam velo/gājēju celiņam), siltā sega tikmēr mazgājas. tā vispār priecājos, ka zirgam ir ļoti kvalitatīvs kažoks un ļoti labs gaļiņas slānītis.
3d pirmā diena dienas stacionārā. nogurstu no tā, ka 4 dažādiem cilvēkiem pēc kārtas jāstāsta kā man iet. also - piecpadsmitā iepazīšanās gadadiena ar zirgu. man jau 15 gadus ir zirgs!
4d dienas stacionārs. pēc tam uz stalli. ejam atkal Mūrmuižas apli. bf sagaida ar pankūkām.
5d dienas stacionārs. putenis. paguļu foršu diendusu.
6d komandējums uz Igauniju. Interreg projekta aktivitāte. interesanti, ka LV pusē ceļi daudz labāk tīrīti. Igaunija un igauņi kā allaž forši, vienīgi man ir par daudz socializēšanās. vakara noslēgumā ejam pirtī un pliki vārtāmies sniegā, lai gan ir ļoti auksts. nakšņojam apmēram Munameģa pakājē, vietā ar nenormāli daudz krīpī lellēm un citiem objektiem, bet tikpat nenormāli jauku saimnieci.
7d komandējuma turpinājums. ap trijiem braucam mājās. joprojām LV pusē ceļi tīrāki. ļoti laba kombinācija - grūbas + sacepti sīpoli + trifeļu burrata.

papildinfo A: Igaunijas hailaiti - Rõuge kunstikuur (tajā pašā ēkā ir jauka ēstuve by ukraiņu bēgļi, tur ēdām pagājšvasar), ēdamvieta "Lielā ola" - ēdiens labs, lai gan veģ izvēle ļoti maza (2. stāvā ir crazy disko tualetes), ar krīpī objektiem pārsātinātā viesu māja, ar ļoti jauko saimnieci (viņa man kā vienīgajai veģetārietei uztaisīja atsevišķi zupu un otrajm ēdienam sacepa soju gaļas vietā - turklāt ļoti garšīgi), ļoti foršo pirtiņu un skaistu skatu uz ezeru.

papildinfo B: interesanti, ka lai gan reālās rindas uz dienas stacionāru esot līdz vasarai, baigi nekur nevar atrast nekādas atsauksmes. visiem laikam kauns dalīties. man nav. bet pagaidām nav īsti vēl ar ko. man šī iespēja liekas norm veselības aprūpe un norm savas nodokļos samaksātās naudas patēriņš. tā vispār es jūtos nesalīdzināmi labāk nekā gada sākumā. viens no spilgtākajām pazīmēm - man jau kādu brīdi ir apnicis spēlēt Heroes. liekas garlaicīgi. toties tiešām gribas laiku sev un imersēties sevī un nedomāt par darbu (man ir slimības lapa).
tā kā kopumā viss labi, izņemot to, ka nav piķa.

lsm.lv: "Maigā trasē jūtas braucam kā pa mākoņiem"

pagājšnedēļ ļoti pārsocializējos un bija diezgan ļoti auksti. mums darbiņā, programmas Ambassadors of Good Practice ietvaros, bija viesos čalis no Horvātijas - Pazinas muzeja. kopumā jauks. dienas bija pilnas ar dažādiem piedzīvojumiem (un lielu aukstumu). piemēram - pirmo reizi uzkāpu Valmieras baznīcas tornī (tur bija ļoti auksti), ļoti ilgi un lēni klīdām pa Valmieras muzeju (=sāpoša mugura), bijām Cēsu viduslaiku pilī (tur bija ļoti auksti) un jaunajā pilī (tur bija norm, bet ilgi un lēni staigājām =sāpoša mugura). atkritumu poligonā Daibe netīšām pārpisām ar mašīnu pāri svariem un dabūjām rājienu. pēc tam arī ekskursiju. ceturtdienas rītā -20 grādos viesojāmies VM stallī. man pavisam nopietni radās bažas vai mūsu viesis izdzīvos (jo bija ļoti auksti). piektdien jutos jau pilnīgi dead no socializēšanās, bet bija jāizcieš vēl arī danču vakars muižā. sestdien bija jauks garais un mierīgais rīts tērzējot ar bf. pēc tam atklāju kāpēc zirgs kasās un plēš segas - viņam ir spalvgraužu invāzija, kuras apkarošana šajos klimatiskajos apstākļos ir izaicinoša (jo jāslapina zirgs ar pretparazītu līdzekli un jāizmazgā un jāizžāvē pēdējā/vienīgā siltā sega (pirms tā arī ir saplēsta kasoties)). svētdien ar Kaļiņinu apmeklēju izrādi Oskars un lietas Leļļu teātrī. man kopumā patika. pēc tam ar Kaļiņinu un bijušo vīru apmeklēju kafejnīcu Kalve, kā arī Ābola un Ielu maldos izstādes muzejā. Ielu maldos bija tāds grīnberdzisks vaibs - Laicens, Kurcijs un Kreisās frontes. man kopumā patika. pēc tam Saļikā iehennoju matus un sabesījos par māti. vēl arī iegādājos ne-mileniāļu ģinsas.

par spīti nogurdinošajiem socializēšanās pienākumiem, man laikam ir labāk. mentāli. emocionāli arī.
jūtos nogurusi no lielajiem mīnusiem. pagrabā sasalušas bērzu sulu burkas/pudeles. dažas trīsliterenes un ne tikai trīslitrenes sasprāgušas. tikmēr blakus plauktā zaptēm un marinējumiem nekas. visi šķidri. nevar kkā sarunāt, ka fevrālī vēl ir smukā ziemiņa, bet līdz max -10?

Patriarchy Stress Disorder