februāris

Posted on 2021.02.21 at 20:49
man:: emotional eating
skan: plīts lēnām beidz kurties
Tags:
nesen skapīša dziļumos atradu bundžu ar ābeļziedu tēju. biju aizmirsusi, ka man tāda ir. labi piestāvēja spelgoņa dienām, bet iet kopā arī ar šodienas atkusni un pavasara notīm gaisā.
tā smaržo pēc ziedošām ābelēm un garšo pēc ziedputekšņiem. tā ir zeltaina, mātišķi maiga, bet vienlaikus spēcīga. mazliet liegāka un mazliet sīvāka par liepziediem. pilna saules, pilna atmiņām par pērno pavasari un pilna solījumiem par nākamo.

mamma

Posted on 2021.02.21 at 12:28
Tags:
domājot par Džima ierakstu - es laikam sirds dziļumos ļoti dusmojos uz mammu par to, ka viņa gandrīz vispār nav dzīvojusi savu dzīvi. tikai citu. un gribētu iemācīties nedusmoties, tāpāt kā esmu iemācījusies izmisīgi negaidīt no tēta, to, ko viņš nevar dot.

tētis

Posted on 2021.02.19 at 17:57
man:: steidzami jākurina krāsns
skan: tikai dators drusciņ sīc
Tags: , ,
kalnu slēpošana man liek daudz domāt par tēvu. man ir ļoti sarežģītas attiecības ar tēti. man ir diezgan daudz lietu/sajūtu, kuras es esmu no viņa gaidījusi, bet neesmu dabūjusi. kad pirms čupiņas gadu kādu laiku gāju pie terapeita, kā blakus produkts terapijai iestājās kaut kāds tāds visai fundamentāls miers attiecībā uz tēti. es kaut kā pieaugu un pieņēmu, ka viņš ir tāds, kāds viņš ir un ir tās lietas, kuras es no viņa nekad nesagaidīšu un tas ir ok. blakusprodukts - jo neatceros, ka būtu risinājusi tēva kompleksu, gāju citu iemeslu dēļ un runāju par citām tēmām.
viena no lietām, kas man attiecībās ar tēti vienmēr ir pietrūkusi ir būšana pamanītai, kaut kāda atzinība, sajūta, ka viņš ar mani lepojas vai priecājas par maniem panākumiem. viņš nekad nesaka komplimentus, bet, ja viņam uzbāžas un jautā, viņš vienmēr atbildēs - jā, labi, bet... piemēram, uztaisu ēst - garšo? - jā, bet špicums pietrūkst... ar šo kleitu var iet uz balli? - jā, bet baigi raibā. vienmēr un visur tas BET. vai otrs variants - ja viņam nav pa rokai kāds BET, tad atbild ar joku vai ironiju vai mazliet sarkasma. jāatzīst gan, ka viņš to nedara ļauni vai pazemojoši vai nicīgi, vienkārši gribētos jau kādreiz arī bez tā BET un bez jokiem.
es saprotu, ka viņš nespēj un neprot, bet tas nenozīmē, ka man tā nepietrūkst.

kalnu slēpošana ir tēta lieta. viņš jaunībā ar to ļoti nopietni un visai talantīgi nodarbojās. ir vinnējis jaunatnes čempionātā un bijis pēc rezultātiem kaut kādā augstā vietā PSRS līmenī, bet pēc vairākām nopietnām traumām (galvaskausa plīsums un ceļgals) pārtraucis. ar maziem bērniem mans tētis nekad nekrāmējās, bet kad biju jau kļuvusi par tādu nosacīti lielu cilvēku, sāka ņemt mani līdzi uz kalnu. ar mācīšanu vai pieskatīšanu, gan viņš nenodarbojās. kaut ko īsi un ļoti sarežģīti pastāstīja un pats aizbrauca. es mācījos braukt ar 70. gadu vintage slalomenēm, kas bija 15-20 cm pāri galvai un ar spiciem, uzliektiem galiem (mūsdienu kārvinga slēpes ir līdz zodam/degunam, daudz platākas un ar apaļiem galiem). man bija drausmīgi bail, drausmīgs anksis un pamestības sajūta. ar dievu uz pusēm iemācījos pagriezties uz vienu pusi, bet uz neērto pusi baidījos, īpaši, ja tā sanāca bugeļa pusē (tā šausmīgā, spurainā, eļļainā trose, kurai bija jāpiekabinās ar savu privāto uzparikti, kas sastāvēja no sprungulīša, ko iebāž starp kājām, striķīša un krampīša ar kuru pieāķēties), jo man bija bail ietriekties cilvēkos, kas brauca augšā. tad nu aizšļūcu slīpi līdz vienai kalna pusei. apsēdos uz dibena, pārliku kājas/slēpes uz otru pusi un braucu atkal. toreiz arī nebija nekādu smalku ratraku un kalnu kopšanas tehnikas, vismaz tai trasē, uz kuru mēs braucām (kalns blakus Pilsētais trasei, kurā, manuprāt, šobrīd nekas jau gadiem nenotiek). segums bija ļoti nevienmērīgs un klumpačains. man bija bail arī no tā bugeļa, tāpēc mēdzu kāpt augšā kājām. un katra tikšana lejā man bija ļoti stresains izdzīvošanas jautājums. kaut kāds breaktrough notika reizē, kad mana mamma pielauza tēti braukt uz Reiņa trasi, kur bija arī lēzens iesācēju kalns un es varēju bez bailēm no mežonīga ātruma un nosišanās paeksprimentēt ar fizikas likumiem un savu koordināciju. kaut kādā brīdī man līdzi sāka braukt klases biedrene un tad divatā jau bija drošāk un jautrāk. viņa arī nebija tik bailīga kā es un tas iedarbojās iedrošinoši. tētis mēdza mūs skijoringot ar slēpēm aiz mašīnas, nezinu kā mēs tur divatā turējāmies pie vienas virves, bet bija jautri.
videnes laikā tētis ļāva iet dzert, ar nosacījumu, ka no rīta jābrauc ar viņu slēpot. atceros reizi, kad visu nakti biju dzērusi haļavno šņabi Limbažu Putnudienu beksteidžā, braukusi mājās ar pārpildītu pirmo autobusu, sēžot uz zemes šoferim pie kājām - pārvilkos mājās drausmīgā stāvoklī, pārģērbos un braucām slēpot. tas bija divtūkstošo sākums.
bet mūsu vintage ekipējums bija savu dzīvi nodzīvojis. man vienai slēpei diezgan ekstrēmi izļurkājās klamburs un mēdza izmest kāju no slēpes visādos random brīžos - es bieži kritu un skumji noskatījos kā slēpe viena aiztraucas lejā pa kalnu un kaut kā slēpošana apsīka. jaunam ekipējumam naudas nebija, nomas tolaik nemaz tā visur arī nebija/tāpat bija dārgi. tētis nosēdēja pie televizora daudzas ziemas, līdz es atsāku braukt uz kalnu ar Salaspils draugiem. kad pirmo reizi uzkāpu uz iznomātām modernā tipa slēpēm, slēpošana likās pat ekstrēmi viegla un patīkama. vienreiz ar mokām pierunāju arī tēti un paldies dievam - kopš tā laika viņš ir atpakaļ uz slēpēm, sačomojies ar veciem un jauniem kalna korišiem, no kāda no viņiem dabūjis krutas slēpes un piemēram, šogad gandrīz katru dienu ir uz kalna. (mamma ziņo, ka šodien esot slēpojis no 10 līdz 15 un saulē apdedzinājis degunu)

mēs tagad nebijām slēpojuši kādus gadus 7 - vismaz tā šķiet pēc atmiņu apcirkņu izcilāšanas, izcilāju, ka neesam bijuši uz kalna kopš 2015. gada. vai 2014. bijām - not sure. bet nu šogad atsākām, pa sludekļiem un paziņām salasījām sev lietotu inventāru un braucam. man ir prieks un tiešām patīk un es to izbaudu.
un es jūtu, ka sāku ilgoties pēc tēta. ilgoties, lai viņš paslavē un papriecājas ka un kā man sanāk. ilgojos arī redzēt kā viņš slēpo - viņam ir 67 gadi un viņš brauc tajā oldskūlajā ļoti elegantajā un izsmalcinātajā stilā, kādu praktiski vairs neredz. šoziem Žagarā un Ozolkalnā vismaz neesmu redzējusi. modernais slēpošanas stils liekas daudz robustāks un neestētiskāks. man gribētos arī, lai viņš man pamāca kaut ko jaunu un palīdz paslīpēt tehniku, jo es braucu stabili un ātri, bet prasās kaut kā padziļināt savas prasmes. esošajā līmenī kļūst drusku garlaicīgi, bet nezinu ko un kā darīt, lai attīstītos. un gribētos jau mācīties no sava tēta, lai gan es ļoti labi zinu, ka viņa pedagoģiskās spējas ir ekstrmāli zemas. BET es vismaz vairs neesmu pārbijies bērns.
varētu jau mēģināt kaut kā sarunāt ar viņu satikties uz kāda mūspuses kalna un paslēpot kopā. bet man bail un negribas to čakaru. bail no tā, ka mēs nesatiksimies, ka būs pārāk daudzi BET, ka viņš vienkārši slēpos un vispār nepievērsīs man nekādu uzmanību (nu varbut smīnot ūsās panesīsies man garām) un, ka tās ilgas, kas manī šobrīd ir visai gaišas, lai gan skumīgas, saskābs un paliks smagas un ķepīgas.
es viņam mēdzu vacapā aizsūtīt kādu bildi no mūsu kalna apmeklējumiem vai video, kā slēpoju, bet viņš nekad neko neatbild. bet es turpinu to darīt, jo iztēlojos, ka viņam ir par to vismaz drusku prieks.

2001 )

februāris

Posted on 2021.02.18 at 18:28
Tags: , ,
neticēju, ka es kaut ko tādu varētu teikt, bet man šobrīd tiešām negribas, lai ziema jau beidzas. es vēl negaidu pavasari. visu martu vēl varētu būt maiga, sniegota ziema. gan tāpēc, ka viņa ir vienkārši skaista un sen nebijusi, gan tāpēc, ka es šogad visai aktīvi piekopju dažādus ziemas priekus, gan tāpēc, ka šiem iekapsulētajiem dīkstāves laikiem ziema piestāv daudz dabiskāk. pavasaris biedē, jo kovids turpina sirot, ko baigi darīt īsti nav un tik drīz nebūs un domas par tādu bezdarbības pavasari rada zināmu trauksmes sajūtu. skaidrs, ka man arī pavasarī atradīsies kā labi pavadīt laiku - zirdziņš, pastaigas, peldsezonas atsākšana, dārzs utt., bet kaut kā paliek par ilgu tā profesionālās dzīves dīkdienība. drīz gan sāksim mēģināt manu producējamo izrādi, bet man tur tāpat baigi klāt nav jāsēž un aktīvi jāiesaistās.

tikmēr ziemas ziņās
sestdien stallī bija sunday funday diena - Lēdija tika iejūgta ragaviņās, Legro snovbordingoja staļļa saimnieces vīru, mēs sastādījām kompāniju, bet tā kā Legro nav nekāds liels lēkšotājs, bet staļļa saimnieces vīram gribējās drusku asākas izjūtas, tad pamēģinājām arī manu zirdziņu. es biju tādā patīkamā šokā par to, ka viņš no pirmā brīža vispār nebrīnījās un neiebilda. viņš iepriekš nav ne jūgts, ne grožots, ne vilcis šļūces. likās, ka vismaz drusku pabrīnīsies par to, ka gar sāniem kaut kādi striķi karājas, ar krūtīm kaut kāds smagums un aizmgurē kaut kas kuļājas. bet nekā, nulle iebildumu vai brīnīšanās. ceru vēl pirms atkušņiem pamēģināt pati ar slēpēm viņam nopakaļ pavilkties.
svētdien pirmo reizi bijām Ozolkalnā. bija episki skaista un saulaina diena un Ozolkalns tagad ir mans favorīts, no visiem apmeklētajiem LV kalniem. tāda drusku pat ārzemīga sajūta un garš nobrauciens un plašas iespējas variēt trajektorijas. un brīnišķīgi skati. un kafenē dod vegan burgeri.
otrdienas vakarā mežonīgi skaisti sniga. bijām ar mammu pastaigāties pa Parku. atkal pilnīga Nārnijas sajūta.
trešdien pirmo reizi uzkāpu uz distancenēm. diezkas jau nebija. sākumā man bija nomas slēpes, kas vispār neslīdēja. salīdzināju ar K slēpēm un konstatējām, ka vaina tiešām ir slēpēs, nevis manī. braucām mainīt un tad dabūju slēpes, no kurām viena slīdēja daudzmaz ok, bet otra neslīdēja. beigās mamma jau bija piekususi, samainījāmies ar viņu un mazo aplīti pa trasi izkūlos, bet kopumā ļoti garlaicīgi. + nebiju sajūsmā skujiņrakstot augšā pa visiem tiem manas mazpilsētai tipiskajiem kalniem. no sportiņa viedokļa gan likās ļoti laba slodzītes. bet nu, jā - garlaicīgi.
šodien atkal bijām Ozolkalnā. ļoti auksts, ļoti zilas debesis, ļoti liela saule, ļoti skaisti.

man tā bieži ir gribējies ar vasarām, pavasariem un reizēm arī agriem rudeņiem, bet šogad man laikam pirmo reizi mūžā gribas arī šo ziemu kaut kā ielikt burciņā un paglabāt nebaltākām dienām. ļoti negribas to nākamnedēļ solīto atkusli.
malka gan diezgan strauji šogad tērējas.

10 gadi ar Radi

Posted on 2021.02.08 at 14:57
man:: salst kājas
skan: pil krāns
Tags:
11. februārī būs 10 gadi kopš esmu kopā ar savu zirgu. es aizvien mēdzu par šo faktu brīnīties - par to, ka man patiešām ir zirgs, ka bērnības sapnis ir materializējies reālā, dzīvā, elpojošā būtnē, kas tas ir pa īstam. kaut kādā mērā ietērpt savas attiecības ar zirgu vārdos man izdevās šajā pērnajā ierakstā, bet protams, patiesībā tas ir kaut kas daudz vairāk un daudz lielāks.

tā dauzīšanās, kas redzama bildēs, man nozīmē mežonīgi daudz. man tās nav tikai ekspresīvas bildītes arhīvam, man tas ir milzīgs pagodinājums. kad iepazināmies, mans zirgs bija tradicionālā veidā sākts gatavot konkūra karjerai. viņš bija labi audzināts, adekvāts, pieklājīgs, viegli aprūpējams, ar ieaudzinātu normu, ka viņam pašam viedokļa nedrīkst būt. komplektā ar to nāca nevēlēšanās baiļu vai stresa situācijās uzticēties cilvēkam un padomāt pirms reaģēt - viņš ļoti ātri pazuda bailēs, kas komplektā ar viņa smalkajām asinīm (hot sporta zirgs), mēdza radīt dažādas problēmsituācijas. viņš bija iemācījies, ka neviens negrib viņu pa īstam redzēt un, ka nevajag arī sevi mēģināt parādīt. ka tas, ko no viņa gaida ir būšana par diezgan mehānisku un viegli menedžējamu good boy. kad iepazināmies, viņš ilgi pat ar citiem zirgiem īsti nespēlējās, par šādu emociju izrādīšanu un atvērtību ar cilvēku vispār nerunājot. sākumā mēs pa īstam satikāmies ļoti reti. visbiežāk es satiku emocionāli nepieejamu zirga čaulu ar labām manierēm, turklāt manī pašā bija ļoti daudz šaubu un neticības sev. tas, ka viņš tagad ir tik ļoti atvēries ir ļoti skaisti un brīnumaini. manliekas tas notika tāpēc, ka kaut kādā brīdī mēs abi atmetām bailes un šaubas par to vai esam gana labi viens otram - atmetām satikšanās pastarpināšanu caur ego. es nepamanīju tieši kā tas notika, bet es redzu un jūtu, ka tas ir noticis un tas ir brīnišķīgi.
protams, kaut ko tamlīdzīgu var arī iemācīt - visvisādus trikus, bet es neesmu to darījusi. es tikai esmu diezgan smagi strādājusi, lai vismaz šajās attiecībās spētu nomest visas savas mizas un būt vienkārši es. paralēli tam - zirgs ir nācis man pretī pakāpeniski metot nost savā jaunības apmācībā iegūtās čaulas un emocionālos aizsargmūrus. tāpēc es nevaru viņam pavēlēt vai pieprasīt šādi ar mani dauzīties. es varu tikai piedāvāt un aicināt. un tas ir tik skaisti, ka viņš tam atsaucas. patiesību sakot, viņš pat bija pirmais, kas to piedāvāja - pirms nu jau vairāk nekā gada. protams, esmu ieguldījusi gan laiku, gan darbu dažādos vingrinājumos un uzdevumos, kas veicina un nostiprina savstarpējo sapratni un uzticēšanos, bet jāatzīst, ka gaužām slinki un maz.

pēdējie pāris gadi ir bijuši vieni no labākajiem manā zirgu dzīvē, jo īpaši jau pērnais. reizēm manī iezogas kripatiņa nožēlas par to, ka šādā abpusējā stāvoklī nenonācām agrāk. kamēr zirgs vēl bija jaunāks. martā viņam paliks 19. dažiem zirgiem tas ir daudz, daži tādā vecumā turpina karjeru lielajā sportā. bet es esmu ļoti pateicīga un priecīga, ka mēs vispār esam nonākuši tur, kur esam. un es cenšos, cik varu, nodrošināt savam zirgam pēc iespējas lēnāku un komfortablāku novecošanu. mikroelementu un vitamīnu piedevas, piedevas locītavu uzturēšanai, spēkbarība, hiroprakse, masāžas, akupunktūra utt. man prieks, ka vismaz pagaidām vēl varu to atļauties. tāpēc ļoti ceru uz vēl vienu, pēc iespējas aktīvāku, kopīgu desmitgadi. jo šīs ir vienas no visnozīmīgākajām attiecībām manā dzīvē.

desmitgades fotosesija ļoti aukstā februāra svētdienā )

februāris

Posted on 2021.02.08 at 00:39
man:: gribas čurāt, bet kaķis guļ
Tags: , ,
šī bija brīnišķīgi skaista nedēļa. ziema un zirgs un gaisma un vēl viskautkas man ir devuši ļoti daudz dzīvesprieka un laimīguma sajūtas.

janvāris/februāris

Posted on 2021.02.03 at 15:33
man:: jātaisa kimči
skan: izlietnē pil ūdens
Tags: , ,
jūtos ļoti pateicīga dzīvei, ka šogad ir īsta ziema. protams, viņai ne vienmēr iet kā pa diedziņu, bet viņa ir un cenšas un vismaz pēdējās dienas ir pilnīgi ideāla - daudz sniega, mazi mīnusiņi, brīžiem saule, brīžiem snieg. ja šajos dīkstāves un mājsēdes laikos būtu tāda "ziema" kā pērn, tāds pelēks, bezgalīgi garš, drēgns, dubļains un mikls bezgaismas puņķis, es visdrīzāk gulētu depresijā un vispār nespētu izlīst no gultas. pēdējās dienās ziema man ir devusi ļoti daudz laimes un prieka sajūtas.

sestdienas vakarā, pēdējā stundā pirms komandantstundas, raitā solī izskrēju pastaigā caur parku. laiski putināja un laternu gaismās sniegpārslas dejoja savu mūžseno laikmetīgo deju. Parks bija kluss, piesnidzis un pūkains un man likās, ka esmu Nārnijā.
svētdien beidzot arī Mūrmuižā bija sasnidzis daudz sniega un mēs ar zirgu gājām laupīt nevainību bezgalīgiem, neskartiem sniega laukiem. sūdīgā pamata dēļ zirgs sen nebija dabūjis kārtīgi izskrieties. kā piedāvāju lēkšus tā katapultējās neprātīgā ātrumā. sniegs šķīda un krēpes plīvoja.
pirmdienas rītā zirgi tika iekrauti treilerī, lai dotos baudīt Niedrāja mežus. bija sasnidzis vēl vairāk sniega, caur kokiem vizēja ziemas rīta saule un zilu debesu pleķīši. es jutu, cik zirgs ir priecīgs un zirgs juta, cik es esmu priecīga un mēs visi bijām ļoti priecīgi.
otrdien bijām slēpot uz Žagarkalnu. pavisam cita lieta salīdzinot ar iepriekšējo reizi, kad bija tikai tas mākslīgais putuplasta sniegs un ārpus trases pelēki dubļi. šoreiz tās divas stundas likās krietni par maz. gribas vēl.
šodien pastaigājāmis tepat ar kājām no mājām sasniedzamajos mežos. mazliet saules un bezgalīgi daudz skaistuma. tagad atkal lēni snieg. kaķis caurām dienām ņemas pa āru. nirst un peld sniegā un rok alas un skrien pa kokiem un pārkārto šķūņaugšu.

paldies, paldies, tev, ziema, ka tu šogad esi!

come along for the ride )

janvāris

Posted on 2021.01.30 at 13:21
Tags:
četri sīļi okupējuši barotavu un nelaiž mazputniņus klāt. tikmēr blakus ābelē caurām dienām sēž ļoti uzpūties pelēkais strazds un knābā ziemas ābolus.
joprojām ceru sagaidīt zīdastes un garastītes. svilpji nezkāpēc tusē apkārtnes dzīvžogiem, bet barotavā nenāk. pelēkā dzilna ar šogad nav manīta, pērn un aizpērn bieži viesojās. bet es vienā no pirmajām lielā atkušņa dienām dzirdēju, kā viņa kaut kur netālu nobēra savu pavasarīgo bungojošo saucienu.

p.s. o, sīļi notinās, uzreiz klāt dižknābis. arī diezgan budzīgs - sēž, rij un dusmojas uz zīlītēm.

janvāris

Posted on 2021.01.30 at 13:12
Tags: ,
vakar vakarā, kad īsi pirms VKKF projektu iesniegšanas dedlaina, bija pilni interneti ar vaimanām, ka sistēma nestrādā, sajutos ļoti pieaudzis cilvēks. man šajā konkursā bija jāiesniedz vienas producējamas izrādes projekts. no visiem visu biju izsitusi jau pirmdien + padomāju, ka 4d vīram vārda diena, 5d iknedēļas Vmuižas treniņu diena un negribas lieku stresu, tāpēc saņēmos un (protams, ar prokrastināciju, tirināšanos, ēšanu un miega čakarēšanu) iesniedzu jau trešdienas vakarā.
mani gan neatlaiž paranoja, ka būs kaut kāda mikroskopiska kļūda tāmē un viss būs slikti. man vispār ir bail no cipariem.

janvāris

Posted on 2021.01.28 at 01:25
Tags:
jājot pa ziemāju lauka tehnisko sliedi, likās, ka mēs slīdam caur plīvurainu piena zupu. bezgalīgs, balts, biezs un mikls miglājs visapkārt.
ejot pa grantinieku gar govju fermu, no miglas gar aploka malu viena pēc otras sirreāli materializējās teles. vienā no posmiem, tas notika abpus ceļam un tas izskatījās vēl sirreālāk. teles bija ļoti līksmas, skrēja barā dibenus mētādamas un badīdamās, ik pa laikam aprimstot un cieši skatoties uz zirgiem. zirgiem tas ne visai patika. viņi kļuva aizdomīgi un tramīgi.
ja nu teles patiesībā ir krokodili, kas iznirst no dūmakas, lai nokostu zirgiem kājas?

viens no staļļa suņiem un viens no zirgu bara jau sākuši izteikti mest ziemas spalvu. vēl pat janvāris nav beidzies.

janvāris

Posted on 2021.01.25 at 22:42
Tags:
jaunākajās ēdiena ziņās - vakar saņēmos ielikt fermentēties savu pirmo kimčī. pagaidām viss norit gludi, vienīgi, izskatās, ka es, visai vieglprātīgi attiecoties pret aso piparu mežermentiem (es vispār pret visiem mežermentiem mēdzu attiekties ļoti vieglprātīgi, visdrīzāk tāpēc man nepadodas visādas nopietnas kūkas un mīklas izstrādājumi), būšu pagatavojusi kaut kādu briesmoni, kas pašam elles sātanam varēs aizcirst muti. laikam rīt jāiet pēc jauniem dārzeņiem un jātaisa ļoti neasa porcija, ar kuru pēcāk atjaukt savu pirmo kimčī bērniņu un iegūt patīkama asuma produktu. ja neskaita peklīgo pikantumu, visādi citādi garšo lieliski. protams, vēl jāpafermentējas.
+
vakar safermentēju arī indijas riekstu sieru ar trifeļu pastēti
+
varu padalīties ar brīnišķīgu kombināciju budas bļodai (aka nesajauktie salāti) - novārīts baltais un sarkanais sorgo, ķiploku-sojas marinādē pamarinēta un apcepta tempe, avokado, svaigs burkāns, kimčī, marinēti (sojas mērce, šķidrie dūmi, balzamiko, olīveļļa, ķiploki u.c.) un sacepti šampiņjoni, pārlieti ar zemesriekstu mērci (zemesriekstu sviests, Taizemes zaļā karija pasta, sojas mērce, ķiploks, laims, ūdens vai augu piens, varbūt vēl kaut kas) un bagātīgi pārkaistīti ar lociņiem un grauzdētu melno un balto sezamu.

janvāris

Posted on 2021.01.23 at 23:27
man:: prokrastinēju strādāšanu
Tags: ,
aizvakar bijām mazā leduskritumu meklēšanas tūrē tepat +/- pa rajonu. atkusnis jau bija sācies, brīžiem lija smalks lietus un diena bija visai dūmakaina un pelēka. maršruts: Raunas staburags - Vaives dzirnavas - Kazu grava - Ērgļu klintis - Līču Laņģu klintis.

sīkāk )

janvāris

Posted on 2021.01.23 at 13:40
Tags:
24h laikā būšu norijusi kilogramu kimči
un
ieliku marinēties tofu šprotes

pandēmijas dienasgrāmata

Posted on 2021.01.22 at 14:25
vispār es kaut kā aizvien vairāk sāku cilvēcīgi saprast arī tos visnotaļ prātīgos cilvēkus, kas sāk pieslieties visādai antikovida un antiierobežojumu propagandai. vakar, t.i. 21. janvārī, ieskaitīja dīkstāves pabalstu par decembri. nav diezko liels, bet patīkami jau. iepriekšējo naudu - algu saņēmām novembra beigās, kas ar nebija diezko liela, jo novembrī jau arī nekas īsti vairs nenotika. man, protams, nekas - mums bija un joprojām vēl ir rezerves krājkontā un kopumā jau esam dzīvojuši kā nieres taukos (un mēneša laikā izmetuši štuku par auto remontu), bet lielu daļu dzīves man tā nav bijis. diezgan ilgu periodu esmu dzīvojusi no algas līdz algai, gandrīz katru mēnesi arī iešļūcot overdraftā. ja tas posms sakristu ar šo posmu būtu pilnīgā dirsā un nešaubos, ka ļoti daudziem cilvēkiem tieši tā arī tagad ir.

janvāris

Posted on 2021.01.18 at 21:07
man:: čipsi un giness
skan: plīts kuras
Tags:
vakar bija nevainojami perfekta ziemas diena. griezīgi auksts, griezīgi spožs un griezīgi skaists. izgāju 10 km apli - Pilskalns, zikurāta taka, gabaliņš caur pilsētu, Parks.
brīžiem no neesošiem mākoņiem sniga smalki, vizuļojoši gliteri. brīžiem melanholisks vējš lēni pūta no kokiem lielus sniegpārsliņu klasterus. saule nāca man visu ceļu līdzi, savas siltās rokas pret mani pastiepusi, bet būdama pārāk tālu, lai patiešām pieskartos. pēc apmēram nedēļas, diena būs izaugusi jau par stundu garāka, nekā ziemas saulgriežos.
vismīļākā gaisma, man ir saules gaisma, kas krīt caur jauktu koku mežu. koki un citi augi padara izturamu šo gaismu, kas ziemā ir plāna, līdz sāpēm žilbinoša un asa, bet vasarā ļoti bieza, blīva un smaga. tie darbojas kā viegli izsmērējošs un atšķaidošs filtrs. gaisma kļūst maigāka, mīkstāka un apdzīvojamāka.
uz zikurāta takas satiku bērnus, kas vecāku pavadībā, vizinājās milzīgu, smejošu berniešu vilktās ragaviņās. ļoti sailgojos būt daļa no tāda dzīvespriecīga ņudzekļa. no bara.
ja neskaita šo īso tikšanos, daudz dzeņu, kas kala vecos kokos un sniega gurkstoņu zem kājām, apkārt valdīja galīgs, nepielūdzams klusums un auksts, atsvešināts miers.

dažas ilustrācijas )

janvāris

Posted on 2021.01.17 at 00:30
Tags: ,
ārā -23, pa dienu bija -18. ļoti gribas braukt leduskritumu ekspedīcijās, redzēju soctīklos, ka šur tur jau ir paspējuši saveidoties. bet otrdien mašīna otro reizi mēneša laikā palika uz ceļa. sastrēgumstundā, Krastmalā starp Akmens un Dzelzceļa tiltu. tētis aizvilka uz servisu Saļikā.

pandēmijas dienasgrāmata

Posted on 2021.01.11 at 12:47
Tags:
sāku ļoti nogurt no dīkstāves. manā industrijā nekas nenotiek. darba pienākumi šobrīd ir būt klāt iknedēļas videosapulcē, uzrakstīt dažus e-pastus un vēl šādi tādi sīkumi. man vienmēr ir paticis daudz laika pavadīt mājās, es cenšos arī veikt vismaz kaut kādas regulāras darbības - iet garās pastaigās, braukt uz stalli, bet man ļoti pietrūkst kaut kādu plānotu un plānojamu notikumu - kurus gaidīt (vai negaidīt, vienkārši zināt, ka būs jādara vai notiks tas un tas). šobrīd vienīgā stabilā lieta, ko gaidīt ir jāšanas treniņi Valmiermuižā katru piektdienu.
dienas saplūst vienā bezgalīgā garā desā. nedēļa sākas, man liekas es izdarīšu to un šito - visādus sen iekrājušos darbiņus gan darbam, gan mājās, bet tad pēkšņi ir atkal piektdiena, nekas nav noticis, nekas nav izdarīts. nav arī tā, ka būtu baigā radošā dzirksts, lai domātu idejas un risinājumus visādiem aizraujošiem un oriģināliem pandēmijas laika projektiem, ar kuriem turklāt vēl varētu arī nopelnīt naudu.
laiks vienlaikus velkas ļoti lēni, vienlaikus ārprātīgā ātrumā gāžas bezdibenī un kļūst aizvien grūtāk atrast savu vietu šajā plūsmā.
joprojām nav zināms vai saņemsim dīkstāves pabalstu par decembri. reizēm, ne pārāk entuziastiski, pētu darba sludinājumus, jo kopumā jau neizskatās baigi cerīgi, ka darbs manā industrijā varētu pārskatāmā nākotnē atsākties normālā apjomā. pilnīgas panikas sajūta arī pagaidām nav, jo krājkontā vēl ir kaut kas aizķēries un kādu laiku dzīvot varam. gribējās gan to krājkonta naudu ieguldīt saimniecībā, nevis vienkārši apēst.
ārā ļoti skaisti snieg.

janvāris

Posted on 2021.01.10 at 21:32
Tags:
bijām slidot. tumsā. uz Teperi. blakus slidotavā/hokeja laukumā bija jau pamatīgi noslidots un onkuļi lēja jaunu ūdens kārtu. rīt no rīta tur noteikti būs ritīgi kruta. uz ezera bija drusku sniegains un drusku grubuļains. piekusu jau pēc 10 minūtēm. jaunās slidas foršas. tagad dzeru ceriņu liķieri un piekožu sezama halvu. paldies, tev - ziema, ka tu šogad drusku esi.

janvāris

Posted on 2021.01.10 at 13:04
Tags: , ,
vakar apgājām apkārt diviem ezeriņiem.
1. Purezera dabas taka - šur tur tika solīts, ka būs 4 km, bet ir tikai 3. bija diezgan padaudz cilvēku - stāvvietā kādas 10 mašīnas. smuki, bet par īsu + manliekas šī konkrētā taka kādā raibākā gadalaikā sniedz vairāk prieka. rudenī/pavasarī varētu būt ļoti, ļoti kruti.
2. Mazā Ozolu ezera taka - par šo taku nebija īsti nekādas informācijas internetā, tikai, ka tāda eksistē. it kā privātīpašums, bet uz zīmes rakstīts, ka jāmaksā, ja grib izmantot atpūtas vietas pie ezera. tad nu vienkārši gājām. cerējām, ka būs garāka, bet tikai ~2 km. vietām visai slapja, zem sniega nojaušamas redeļveida laipas vai dubļos salikti dēļi, jāiet uzmanīgi. kopumā mīlīga, bija liela bebru pils vienā krastā, bija pļančka ar bebru savazātiem dzelteno lēpju sakneņiem (viņiem ļoti garšojot), visādas zvēru pēdas, laipiņas ezerā un tā. citu cilvēku nebija, ja neskaita dažus, kuri ezera Ozolmuižas krastā slidoja. speciāli braukt nav vērts, bet, kā papildinājums citām aktivitātēm tajā apvidū - forši.
ilustrāciju nav un nebūs. mentālās veselības vārdā gājām 2 mājsaimniecības un tērzējām.

citās ziņās - pa lēto internetā nopirku lietotas, bet nenojātas hokeja slidas. jāsaņemas iet uz kādu ezeru izmēģināt. pētu arī lietotu kalna slēpju piedāvājumu - bijām 4d pēc kādu 4 gadu pārtraukuma slēpot. forši, gribas vēl, bet bez sava inventāra 2 cilvēkiem uz 2h tas prieks izmaksā 50 eur + degviela. šajos dīkstāves laikos tā krietni par sālītu, lai piekoptu regulāri.

janvāris

Posted on 2021.01.08 at 22:03
Tags:
manuprāt, vienīgais iemesls, kāpēc mājās ņemties ar piparkūku cepšanu ir iespēja tās piededzināt. man laikam tā pa īstam garšo tikai vismaz vidēji piedegušas piparkūkas un tādas, protams, neviens netirgo.

Atpakaļ 20