septembris

Posted on 2019.09.12 at 13:55
Tags:
Hermaņa Vēlā mīla mani vīla. pirmā daļa likās ļoti garlaicīga, ļoti ilustratīva un, ka maestro par daudz tīksminās par sevi (jā, jā ir kruts aktieris un aktierdarbs, bet brīžiem tas kaut kā ļoti iestiepa izrādi un likās liekvārdīgi). otrā daļa sākumā šķita daudzsološāka, bet kaut kā izčākstēja. abas epizodiskās Marijas parādīšanās likās liekas.
zinātāji zināja stāstīt, ka izrāde esot pilnīgs 1:1 rimeiks tai Hermaņa ārzemju Vēlajai mīlai. ja tā, tad šajā variantā vispār nevarēja saprast, kāpēc režisors šobrīd vēlējies šo izrādi iestudēt, jo likās, ka viņam nav bijis baigi interesanti.
Pirmajā daļā scenogrāfija atsit Soņas istabiņu tikai citā laikmetā. Īpaši, kad Gundars frontāli sēž pie virtuves galdiņa. Soņu gan taisīja Jurjāne, šo Pormale, diez tas speciāls vai nejaušs citāts? Pāris brīži vizuāli ļoti skaisti, piemēram, Regīna uz balkona. Pārbūves gan likās ļoti neveiklas un nepārdomātas - vesels bars skatuvnieku veselu mūžību cilā smagus un neērtus sienu gabalus. nelikās, ka šāds risinājums bija tā vērts, jo garlaicīgi, nesmuki un sāk palikt žēl skatuvnieku, jo redzams, ka viņiem čakars un neiet tik raiti, kā gribētos.
iepriekšējā Hermaņa un vispār JRT izrāde, ko redzēju bija Dieviņš pillā un par to ar likās, ka režisors trūcis.

septembris

Posted on 2019.09.10 at 23:26
Tags:
šovakar atkal kaila peldējos karjerā. bija skaisti un silti un vasarīgi, bet bija arī kaut kā ļoti bēdīgi. nebija vēls, bet jau visai tumšs un, spriežot pēc laikaziņām, šī bija pēdējā temperatūras ziņā komfortablā pelde šosezon.

kad es tā pavisam gausi un laiski peldu iekšā ezerā, kad ūdens ir silts un maigs, kad aizpeldējusi labu gabalu no krasta, apguļos uz muguras ūdenī un skatos debesīs, es jūtos tik mierīga, laimīga un pateicīga. man viss ir labi, tas mirklis ir mans, tas mirklis ir skaists un kluss un rimts un mierinošs. ūdens mani nes un viegli šūpina - kā augļūdens dzemdē. ūdens glāsta un smaržo un ņirb un klusi čalo. tajā mirklī viss, pavisam viss, ir kārtībā un pasaules centrs ap mani izplešas līdz bezgalībai.
un man ir bēdīgi, ka tagad priekšā ir tie daudzie, garie, aukstie, tumšie mēneši, kad šo mirkļu nebūs. es, protams, vēl kādu laiku centīšos turpināt peldsezonu, bet tas nebūs laiski un mierīgi. tas būs ātri un asi un dzeldīgi un negribīgi. un prieks būs galvenokārt par to brīdi pēc saņemšanās, ātras samērcēšanās un vēl ātrākas ūdens pamešanas. brīdi, kad ķermeni pārņems spējš karstuma vilnis un vidēji ātri gaistošs sakāpināta mundruma/možuma uzbangojums.
es tomēr visādā ziņā esmu ļoti siltummīloša būtne.

man nebūtu nekas pretī nākamajā dzīvē būt par tropisko abinieku. jeb varbūt es tāds esmu bijusi iepriekšējā?

septembris

Posted on 2019.09.10 at 00:13
Tags: , ,
šodiena bija gara un jocīga. es beidzot atbrīvojos no gudrības zoba. pēc aptuveni pusotra gada vilkšanas garumā. pārsteidzoši īzī un nesāpīgi. čiks un viss. uzreiz pēc tam peldēju Sauriešu karjerā, bija tveicīgs un pilnīgi rāms, ūdens zils un nekustīgs un caurspīdīgs, tālu lejā zem sevis varēja redzēt gultni. tad es biju darbiņā un tad gāju uz kursabiedrenes vadītu elpošanas piedzīvojumu, kas jāatzīst bija visai jaudīgs (balstīts uz hiperventilāciju). kad beidzām bija jau tumšs un nakts un es gāju uz staciju šūpodamies gandrīz visās Kronvalda parka kokos iekārtajās šūpolēs. un tad es atkal peldēju Sauriešu karjerā. kaila un tumsā un tieši zem Lielā Lāča. ūdens bija silts un glāsmains un es redzēju krītošu zvaigzni (kaut ko daudz mazāku un pieticīgāku nekā tas jūsu visu spožais bolīds). aiz kokiem pamazām lēca trekns un augošs mēness un pār ūdens virsmu vējš dzina mazu vilnīšu rindiņas.

septembris

Posted on 2019.09.07 at 18:06
Tags:
pāris dienas viss paplašinātais kolektīvs (ar otrajām pusēm, bērniem un suņiem) nodzīvojām Zvārtavas pilī.
ļoti, ļoti forši. žēl, ka nesanāca vēl kādu dienu/divas ilgāk.

nākamā nedēļa solās būt samērā stresaina un intensīva atgriešanās realitātē.

septembris

Posted on 2019.09.05 at 00:16
man:: pareizi būtu iet gulēt
Tags:
man patīk sēdēt zirgu barā, kad tie guļ diendusu un, ja bars tevi pieņem. ja tiec uzņemts neredzamajā, bet pūkainajā bara kopīgās snaudas burbulī.
tajā ir koncentrēta un blīva miera sajūta un grūti aprakstāms klusums. tas ir vienlaikus spēcīgs un biezs un trausls un īss un neticami ātri gaistošs.
kā tāda svētība un dieva plauksta uz pieres.

augusts

Posted on 2019.08.29 at 11:52
man:: jāvāc dārzs
skan: Kārlis ārā pumpē velo riepu
Tags: ,
Vakardienas maršruts: Pāvilosta - Akmeņraga bāka - Ziemupe - Vērgale - Pāvilosta - Kuldīga - Saldus - Smiltene. Kādi 450 kilīši būs.
Brīnišķīgs vasaras noslēgums. Piesūcu sauli visās porās. Līdz kauliem. Kādu brīdi pat varēja ļauties ilūzijai, ka ir vēl tikai jūlijs.
Ilustrācijām nav laika. Jāvāc dārzs.
Jau kuro reizi pēdējā brīdī atcēlu gudrības zoba raušanu. Nākamais mēģinājums - 9.09.

Posted on 2019.08.28 at 22:02
man:: Pāvilosta-Smiltene
skan: Kate Bush
Tags:
Tvnet: Apmaiņā pret "lāsta noņemšanu" sieviete no pusaudzes pieprasa naudu un gaļu

par samierināšanos un klaustrofobiju darot repetatīvas darbības

Posted on 2019.08.22 at 14:37
Tags:
pirmo reizi apzinātu klaustrofobijas (tas ir precīzākais vārds, kas raksturo to, kā jūtos) sajūtu es pieredzēju, kad pirms 10+ gadiem nomaucos ar riteni uz sejas un apdauzīju zobus. tad man bija garš zobārsta vizīšu posms un superīga zobārste, bet es piefiksēju, ka tiklīdz procedūras iet pāri ~40 min, man sākās tāda kā panikas lēkme par iesprostotību tajā stāvoklī. pat, ja nekas nesāp un nav īpaši nepatīkami, gribējās izraut visus pričendāļus no mutes un vienkārši skriet prom. tajā laikā gan es neko nezināju par panikas lēkmēm un tā kā allaž esmu bijusi meistarīga emociju apspiedēja (slikti man, protams), es nekad nekādus publiskus panikas lēkmju ekscesus neesmu izvērtusi.
man vienmēr ir bijušas problēmas ar ilglaicīgām, lēnām, darbībām, kurās kaut kas viens jādara atkārtoti. man vienmēr riebies lasīt ogas, ravēt, nodarboties ar rokdarbiem. man ir vienmēr bijušas problēmas ar lielāka apjoma tekstu rakstīšanu. rakstot maģistru bija pizģec. kad gāju meditācijas kursos un mēģināju mājās meditēt ilgāk, man arī diezko nesanāca. man bija tāpati sajūta, kas pie zobārsta - ka gribas lekt kājās un skriet prom. toreiz man likās, ka tās ir kkādas dusmas. bet tagad es saprotu, ka tā ir tieši tā pati sajūta.
un man vienmēr ir riebies skriet garās distances. skolā pēc normatīviem obligāti bija 1600 metri un reizēm kaut kādi garāki krosi Šmerlī. īsās distances es skrēju ar prieku un man bija vieni no labākajiem rezultātiem klasē. bet tiklīdz tuvojās garo distanču skriešana, es pieliku ievērojamas pūles, lai dabūtu ārsta zīmi, ka varu neskriet.
pagājšvasar man radās sajūta, ka man nāktu par labu skriešana. man likās, ka tāda veida fiziska aktivitāte palīdzēs kaut kā apstrādāt kkādu iekšēji apspiestu enerģiju. es sāku mēģināt skriet, bet man bija problēmas darīt to lēni un ritmiski. tāpēc es pārsvarā skrēju cik varēju ātri un tad kādu gabalu gāju un tad atkal skrēju. jo tā taču ir labāk, nekā nedarīt neko vispār. man likās arī, ka es vienkārši to nevaru fiziski. rudenī/ziemā/pavasarī slinkoju, līdz jūlijā apkārt visi kolēģi skrēja un es saņēmos atsākt. otrajā reizē, pēc kārtīga ieskrējiena jau domās sev teicu - aizskriešu līdz tam kokam un tad pāriešu soļos. tajā brīdī man galvā uzradās jautājums "bet kāpēc?" un es sapratu, ka, ja galva netraucē, kājas var mierīgi skriet - es neļimstu, man nedur sānos, man sirds nekāpj pa muti laukā, man netrūkst elpas, es elpoju dziļi un mierīgi. nafig tad soļot? un es sapratu, ka tā ir tā klaustrofobijas sajūta un lēnais, monotonais ritms, kas manī sēj panikas lēkmju sēklas. tajā brīdī es pieņēmu apzinātu lēmumu samierināties un turpināju skriet. izrādījās, ka man nav vispār nekādu fizisku problēmu noskriet tos 4-5 km bez pāriešanas soļos. šajā brīdī es sapratu arī, ka šī trauksmes/klaustrofobijas sajūta ir pamatā lielākoties visām tām lēnajām, ritmiskajām, monotonajām darbībām, kuras izvairos darīt. jo kaut kādu brīdi darot, pienāk mirklis, kad mani pārņem milzīga un praktiski nekontrolējama vēlme visu nomest/pārstāt un vienkārši iet prom. kaut kādā ziņā tas asociējas arī apdraudētības sajūtu, kur darbības pārtraukšana ir kā pašaizsardzības mehānisms. bet kas ir tas, kas manī rada to apdraudētību?
kopumā šis liekas ļoti interesanti un sarežģīti arī. skriešana man palīdzēja saprast to, kā es patiesībā par to jūtos. tagad es kopumā varu diezgan labi netraucēt ķermenim mierīgi skriet tos 4-5 km un kaut cik turēt prātu samierināšanās stāvoklī. bet atkarībā no konkrētās dienas emocionālā fona, reizēm turpina uzplaiksnīt trauksmes un panikas iedīgļi. ar citām darbībām pagaidām tā baigi vēl nestrādā, bet vismaz es saprotu kas notiek.
interesanti, kur šim aug kājas. bērnībā es skaitījos slinkais, izlutinātais bērns. nebija tā, ka mani spieda stundām ilgi kaut ko darīt. jādara jau bija, bet tā visai normāli, turklāt es vienmēr uzproducēju, ka man nāk palīgā draudzenes/kaimiņmeitenes. un lielumu tāpat izdarīja brālis, mamma un vecvecāki.
bet - kaut kādā ziņā tā klaustrofobijas sajūta man asociējas ar pašām pirmajām bērnības atmiņām. man bija mazāk par gadu. atmiņas nav skaidras, tikai neliels vizuāls uzplaiksnījums un sajūta. es esmu Smiltenē, guļu gultiņā, pār mani ir pārliekušās mamma un vecāmamma un mēģina uzstīvēt to pretīgo bērnu apģērbu, kuram ir ciet piedurknes un bikšu staras. nu pēdas un plaukstas ir iesprostotas. un man tas šausmīgi nepatīk, es pretojos, bet protams nesekmīgi. nezinu vai viss iepriekšminētais ir kaut kā saistīts ar šī bērnības atmiņām vai tomēr nav, bet kaut kāda līdzīga iekšējā sajūta to visu vieno.

jūlijs

Posted on 2019.08.21 at 01:15
skan: Neil Young - Sugar Mountain
Tags:
cekuldūkurīšu ģimenes piedzīvojumi bangojošā Tūjas jūrā, jūlija sākumā )

augusts

Posted on 2019.08.19 at 02:23
Tags: , ,
mēness šovakar lēca tik milzīgs un spilgti oranžs, sārta gaismas atspīduma ieskauts. tas lēnām cēlās virs horizonta pa kreisi no šosejas un hipnotiski novērsa uzmanību no ceļa un autovadīšanas.
zirgs met vasaras spalvu, apakšā var sataustīt blīvu ziemas kažoku. svīres jau nedēļu kā prom, debesis tukšas un klusas. tikai sienāži sisina un stārķu bari ganās nokultos labības laukos. saule riet jau pirms deviņiem un pēdējās dienas es peldos tumsā. zemu virs ūdens virsmas joņo sikspārņi. ūdens ezerā smaržo pēc saulē sakarsušām priežu skujām un slapjuma un mazliet pēc sēnēm. dārzā ganās stirna. bet gaisma paliek arvien rūsganāka un krīt aizvien rudenīgākos leņķos. un zvaigznes kļūst spožākas.

augusts

Posted on 2019.08.14 at 21:38
Tags:
apsveicu sevi ar to, ka mans personālais klēpjdators ir atgriezies manās skavās pēc gandrīz divu mēnešu remontprombūtnes!

augusts

Posted on 2019.08.14 at 00:31
man:: bardaks virtuvē
skan: Willie Nelson - Time of the Preacher
Tags:
jocīgi, bet mājās kaut kā nemanāmi savilkušās visādas hot garšvielas un piedevas. varētu padomāt, ka dzīvei trūkst asuma (bet varbūt siltuma?). man ir hot ungāru gulašpasta, ungāru ķiploku pasta, sausā gruzīnu adžika, ļoti hot krievu adžika, marinēti halapenjo, harisas pasta, čili pārslas, piri piri pulveris, kaut kādi nezināma nosaukuma pašaudzēti asie pipariņi (drusku aug arī šobrīd dārzā), srirača, marinēti peperoni, hot zaļā karija pasta, mazliet maigāka, bet arī hot dzeltenā karija pasta, hot paprikas pulveris, tabasko mērce, vairākas dažādas asas indiešu masalas, etiopiešu berbere garšvielu maisījums, raibie pipargraudi, melnie pipargraudi, kā arī krievu sinepes, mārrutki, vasabi un droši vien kādā burkā, kādā tumšā plaukta nostūrī ir vēl kaut kas ass (kur ir palikusi kajenas piparu burciņa?). kopumā ar esošo asumu man varētu pietikt līdz mūža galam, jo man patīk, ja ēdiens ir patīkami sildošs (bet arī ne katrā ēdienreizē), savukārt tas, kas man liekas patīkami sildošs, dzīvesbiedram mēdz šķist pārāk ass.

augusts

Posted on 2019.08.08 at 16:00
man:: līst un miegs un hvz
skan: aiz gurķenes aizkariem kāds šuj ar šujmašīnu
Tags: ,
laiks iet un runa iet un Valmieras festivāls bija un izbija, bija skaisti un nogurdinoši un labi un tagad es sēžu Sansusī un visu laiku līst, visu laiku līst, visu laiku līst un es vairs nekad negribu neko darīt ar nemierīgo zvēru izrādi, es gribētu kādu laiku būt viena un mājās un skatīties kā stirna grauž manām pupām lapas un nerunāt, vispār nearvienu nerunāt un neuztraukties un nelasīt čatus un nesaņemt epastus, neizdarīt izvēles un neuzņemties atbildību un neko neorganizēt un nekoordinēt. nāk rudens, aiz mākoņiem krīt perseīdas un es jau pirms vairākām dienām ievēroju, ka svīres jau palikušas pavisam maz un stārķi pulcējas baros. es gribētu skriet, jo esmu beidzot iemācījusies samierināties ar būšanu iesprostotai tajā lēnajā ritmā, kas man uzdzen klaustrofobiju. es gribētu iekurt plīti un uz plītsmalas cept poķīšus un es gribētu ietīties lietusmētelī un jāt pa pielijušu, smaržīgu mežu un redzēt sev apkārt sēnes. un man gribas, lai vēl ir silts un peldēt, peldēt no rīta un vakarā un naktī. sansusī, sansusī, sansusī.

Posted on 2019.08.08 at 09:30
man:: Ne pārāk
skan: Lietus bungo pa mašīnu
Tags:
Tvnet: Pēc zondes avārijas uz Mēness varētu būt iesprostoti tūkstošiem izmisušu gauskāju

Jūlijs

Posted on 2019.07.26 at 02:24
skan: Visi čuč
Tags:
Gandrīz pusnaktī gulēt uz muguras dzimtās pilsētas ezerā. Ūdens siltāks par gaisu, ceļas maza migliņa, apkārt lidinās sikspārņi un krīt zvaigznes. Jau. Redzèju 2 pēc kārtas, tad peldēju krastā.

Rīt te iespējams būs tik daudz ciemiņu, kā vēl nekad, kopš te dzīvojam. Uz ne-mūsu vārda dienas ballīti.

jūlijs

Posted on 2019.07.19 at 23:00
Tags:
tumsa sāk izritināt savus kamolus. ada jaunas bezgalīgas tumsas un spelgoņa naktis.
drīz. tas būs pavisam drīz.
jūtu ledainu pavedienu lēni un klusi slīdam caur mugurkaulu.

jūlijs

Posted on 2019.07.17 at 01:45
man:: jāčuč
skan: Neil Young - Deadman OST
Tags: ,
principā tas, ko es daru savā šobrīdējā darbavietā ir - mācos, ka viss ir iespējams. man kopumā diezgan dziļi, no manas personīgās eksistences pirmsākumiem, ir iebūvēts, ka nekas nav iespējams vai arī, ja ir, tad tas ir tik drausmīgi grūti un sarežģīti, ka nav vērts. man ir tēvs, ar izcilu prātu un zelta rokām, kas cieš no neapzinātas, drausmīgas trauksmes sajūtas, no kuras ir iespējams paglābties vien sēžot pāris kvadrātmetru komfortzonā pie TV, ar aliņu (vai ko stiprāku rokās) un pēc iespējas neko nedarot un nekustoties. man ir māte, kura ir viena ar pārcilvēciskām pūlēm vilkusi ģimenes vezumu. man ir 8 gadus vecāks brālis, ar kuru bērnībā nebija pārāk labas attiecības un, kura pārspēkam (kaut vai tīri fiziskam) bija neiespējami stāties pretī, arī brīžos, kad it kā bijām iepriekš vienojušies par kkādu sadarbību un/vai savstarpēju neitralitāti. no vienas puses - es it kā allaž esmu ticējusi dzīves skaistumam, laimīgām nejaušībām un veiksmei. no otras - vienmēr licies, ka es stāvu tam visam tā kā tādā maliņā un neesmu tā veiksmes apļa iekšpusē. ka tas drusku uz mani neattiecas. tagad mācos, ka tomēr attiecas. kā jau ar visu - forši, bet stresaini arī.

jūlijs

Posted on 2019.07.17 at 01:06
man:: negaršo rums ar spraitu
skan: Neil Young - Deadman OST
Tags: , ,
* brīnījos, kas aprij pupām un zemenēm lapas. pirms pāris dienām, dienas vidū, gāju dārzā pēc zaļumiem un tur vnk ganījās stirna. aprija pupām un zemenēm lapas. liela stirna. manā mazpilsētas mazdārziņā;
* aizvadījām trīs dienu radošo "Mūžīgās izlaušanās" nometni pie mums. viss forši, tikai besīgi mazgāt traukus esošajā setapā;
* nupat sākās "vasaras nometne", saukta arī par vasaras teātra festivālu. ja pērn es stresoju par negaidītu nokļūšanu kostīmu mākslinieces lomā, tad šogad es esmu nemanot kļuvusi jau par aktrisi ar visai gariem tekstiem. no vienas puses man patīk piedzīvojumi, no otras - es sūdīgi menedžēju stresu. tad jau redzēs, ar ko tas beigsies. katrā ziņā arī mans zirgs piedalās izrādē, varēsim apvienot stresus un visu padarīt ekstra stresainu. to mēs protam;
* joprojām dzīvoju bez kompja un bez skaidrības vai varēs salabot esošo vai būs jāpērk jauns, jo labotājs ir aizbraucis uz Černobiļu. lielos vilcienos ir visai patīkami būt bez kompja, mazākos - es enīvei diezgan ilgu laiku veltu torčīšanai telefonā un bezjēdzīgai skrollēšanai;
* atsāku skriet, bet iespējams tūlīt atkal pārtraukšu. jo nav īsti skaidrs, kur araund to darīt pa ne-asfaltu, bet pa asfaltu man sāp mugura.

jūlijs

Posted on 2019.07.07 at 20:05
man:: atdodiet siltumu un sauli
skan: Rodriguez - Sugar Man
Tags:
jau ~2 nedēļas dzīvoju bez sava datora, gaidot vai būs iespējams salabot vai tomēr nebūs. kopumā diezgan forši, ja neskaita, ka visādas pie datora darāmas darba lietas krājas nepatīkamā čupā. labi vismaz, ka lielākā daļa iesākto lietu bija saliktas jau draivā un, kad temporāri tieku pie dzīvesbiedra datora, varu kko pačibīt (bet nav jau arī tā, ka baigi gribas).

gribas atpakaļ vasaru. un kļuvis kaut kā viegli mīlēt cilvēkus. tas vispār ir mans dabiskais stāvoklis, bet ir bijuši arī visai gari periodi, kad ar to bijušas problēmas. cerams nepāries tuvākajā laikā.

Jūlijs

Posted on 2019.07.02 at 16:24
Tags:
Es esmu ūdens cilvēks, bet neesmu jūras cilvēks. Jūru man sakārojas ~2x gadā, parasti rudeņos vai pavasaros. Bet vakarrīt pamodos ar sajūtu, ka gribas saskarties ar kaut ko lielu, nenovēršamu un atsvešinātu. Galvā skanēja, ka jābrauc uz Tūju. Visu dienu nobumbulējām, bet pēc sešiem vakarā tomēr izkasījāmies, jo 100 km jau nekas liels nav. Mūs sagaidīja auksts vējš un lieli, nemierīgi viļņi un nenovēršamas atsvešinātības sajūta. Nogājām pāris km turp nezinkur un pāris km atpakaļ uz mašīnu. Saulrietā saņēmos arī ielīst ūdenī par spīti aukstajam vējam. Ūdens bija silts kā Klievī, es lecu pa viļņiem un sajutos neizsakāmi dzīva un neizsakāmi laimīga. Viļņi bija vienlaicīgi biedējoši un ļoti izklaidējoši lieli. Kļūmīga soļa rezultātā varētu būt grūti izkļūt no ūdens apakšas. Es stāvēju un ļāvu tiem triekties pret manu muguru, es lecu tiem uz pleca un laidos līdzi. Es jutos kā šķīstītavā un ģērētavā un paradīzē. Un ļoti, ļoti dzīva. Tas bija brīnišķīgi.

P.S. Iesakiet kko lasāmu, lūdzu. Man gribas lasīt īstas, skaistas, biezas vasaras grāmatas, bet man tādu nav. Pēdējās reizēs grāmatnīcās vispār nekas neuzrunāja.

Atpakaļ 20