pēdējā laikā sanāk darba darīšanās pavairāk viesoties skolās. visādās. gan foršās, gan ne tik foršās. katru reizi atceros, ko kaut kad videnē teica viena no manām skolotājām. man šķiet, ka tā bija Stikute. viņa rājās par kaut kādu bastošanu vai negribēšanu kaut ko darīt, kratīja ar pirkstu un teica, ka tagad mēs gaužoties, bet vēlāk tieši skolas laiku atcerēšoties, kā laimīgāko un foršāko laiku savā dzīvē. nu, lūk - es katrā tajā skolā, kurā nokļūstu, domāju par to, cik ļoti viņai nebija taisnība. man tas necik neliekas laimīgākais un saulainākais laiks manā dzīvē. vot, kultūras akadēmijas laiks - tas, jā. tad gan es šausmīgi daudz dzēru un cietu visādas mīlas mokas, bet tas bija skaists laiks, man tiešām ļoti, ļoti patika.
skolā man pat negāja nekā īpaši slikti, es stabili biju klases vidusslānī, mani neviens neapcēla, man bija draudzenes un pat labas attiecības ar klases zēniem . es kopumā mācījos labi, daļu no priekšmetiem man arī tiešām patika apgūt un bija forši skolotāji. bet manī nav itin nevienas šūniņas, kura tiektos vai ilgotos kaut mirkli atkal pabūt skolā/skolas laikā. ok, par mīnusiem - es mācījos skolā, kurā ļoti dominēja bērni no krietni labāk situētām ģimenēm, nekā manējā un to es kaut kā tā diezgan jutu, bet mana nabaga mamma ļoti, ļoti centās un man arī bija īstā Bārbija, nevis random Sindija un īstās rollerblade skritulenes ar kaučuka riteniņiem, nevis kkādas plastmasenes (man starp citu viņas ir joprojām un der un ir darba kārtībā, vienīgi Smilča ir pārāk kalnaina, man bail braukāt), utt. bija arī problēmas ar dažām skolotājām. piemēram, Aija Kalniņa man reiz tiešā tekstā pateica - pie manis tu nekad vairāk par 7 nedabūsi un tas kaut kā tā diezgan nosita vēlmi nopietni mācīties un censties. un, kad es 12. klases angļu valodas eksāmenā dabūju A līmeni, viņa mani tumšajā gaitenī sagrāba aiz rokas un kaut kā tā ļoti indīgi lika noprast, ka es neesmu to pelnījusi un, ka, ja viņai būtu teikšana, viņa man šo līmeni atņemtu. bet tās tādas atsevišķas stulbuma un netaisnības epizodes. tā jau tiešām nebija nemaz tik slikti. bet tagad, esot tajās visādās skolās, it īpaši dzirdot zvanus vai skaidrojoties ar ne visai foršajām skolotājām, es jūtu kaut kur zemu virs horizonta karājamies tādu stingu panikas lēkmes mākoni. tas mani nekā nopietni neapgrūtina, man nav grūti viņu vienkārši pamanīt un vērot un nekādās darīšanās neielaisties, jo es saprotu, kāpēc es tur atrodos un, ka tas, kas to mākoni rada uz mani šodienas realitātē neattiecas (man nav jāiet uz stundām un neviens man nevar tumšajā gaitenī teikt, ko es esmu vai neesmu pelnījusi). un pārsvarā ir tiešām ļoti interesanta pieredze - vērot cik nenormāli dažādi mikroklimati ir dažādās skolās un kā skolēni reaģē uz izrādi un kādas ir viņu attiecības ar skolotājām. šodien, piemēram, Teikas vsk. gāja ritīgi forši. bet es katru reizi esmu tiešām priecīga, ka esmu tur tikai mirklīgs garāmgājējs. vispār būtu baigi interesanti, ja mūs uzaicinātu rādīt izrādi RCHV. es neesmu bijusi skolā kopš izlaiduma. jāiebiksta producentei, lai pieliek kādu pirkstu :D
P.S. pastījos skolas mājaslapā.
Aija Kalniņa joprojām strādā. es pabeidzu skolu 2004. gadā un viņa jau toreiz bija veca.
