*

šī bija forša nedēļas nogale. vakar bija viese pie zirdziņa - pavizinājām un tad gājām pastaigāties pa Zilajiem kalniem un peldēties. zirdziņš pirmo reizi redzēja kā es peldu - biedrene viņu pieturēja, kamēr es ietesos ūdenī. šams bija šausmās. toties pats pēc tam līda ūdenī krietni entuziastiskāk nekā parasti (parasti ūdens viņu drusku tomēr biedē). tik entuziastiski, ka mājās man nācās iet ar slapjām biksēm, tikai dibens palikās sauss. tas, protams, ir burvīgi, ka 19. septembrī var tā izņemties pa ūdeni, saslapt un vispār nesalt.
šodien savukārt iesākām "draugu pusdienu" riņķi - bijām ciemos uz pusdienām, nelielā izmeklētā kompānijā. nākamreiz laikam jātaisa mums. man jau maļas pa galvu visādas idejas šajā sakarā.

visi šie jaukie notikumi protams notika Farjatjeva fantāziju ēnā, bet šodien beidzot mana divu nedēļu kopdzīve ar Farjatjevu beidzās, tagad kādu brīdi būs miers no darbiņa un varēšu pievērsties skoliņai, kurā līdz šim bijusi iespēja apmeklēt tikai veselas divas lekcijas. tā vispār baigais nogurums un besis sakrājies, bet samērā tālā pārredzamā nākotnē nav paredzēta neviena pilnīgi brīva diena.

( ilustrācijas )

nē, nu dzīve ir skaista. rīta sekss, septembrīga pelde mežezerā un ziņa, ka kontā ieripos pavisam necerēta un negaidīta (bet šobrīd šausmīgi vajadzīga) naudiņa/honorārītis saistībā ar zirgu krāsu projektu.

( ezers )

ā un rekur ir videjo no Laivas koncerta Baltajā naktī. sākums smuks un man tiešām ļoti patīk kā skanēja mans instruments. tas jocīgais ritms gan man nu tā.

man patīk kā karstums izduras man cauri, uzkarsējot, izkausējot un pārvēršot vienā lielā karstā, asiņainā un taukainā masā visu, kas manī ir iekšā. es gribu piesūkties pilna ar karstumu, tā, lai nekam citam nav vietas un tā, lai man pietiek visai, visai garajai, melnajai ziemai.

Ap astoņiem vakarā paņemt riteni un aizbraukt uz stalli. Apseglot zirgu un aizjāt uz mežu. Lēkšojot pa pļavu uz mājām iztramdīt stirnu baru un 1 gab lapsiņu. Nomazgāt zirgu ar šļūteni un palaist ganīties. Iebraukt karjerā un pusmēnessgaismā nopeldēties ūdenī, siltā kā zupa. Atkal nosvīst minoties 2km uz mājām. To darot gandrīz saskrieties ar sikspārni. Sagriezt arbūzu un dārzā noskatīties filmu. Iziet ārā ar suni. Par spīti tam, ka rej suņi, sienāži rīvē kājiņas un dveš viegla vēsmiņa, sajusties tā it kā viss būtu apstājies. Un tās zvaigznes virs galvas. Šitā dzīvot man ļoti patīk.

es nezinu kāpēc mēs to nedarījām iepriekš, bet vakar vakarā, kad satumsa, izstiepām ārā Kārļa kompi+manu lielo monitoru+tumbas, dzērām aukstu melleņu-banānu-auzu piena smūtīju un skatījāmies filmu. ļoti ceru, ka mēs to pavisam drīz atkārtosim. ( zis iz it )
un debesīs ir atgriezušās zvaigznes. drīz būs perseīdu maksimums.

man patīk, kad svelmaina saule uzliek smagu, karstu roku uz mana plikā pleca

vispār man šodien ir īstāka dzimšansdienas sajūta, nekā tad, kad man bija tā dzimšansdiena. t.i. es šodien jūtos ļoti apdāvināta - no rīta verot acis vaļā jau saodu - jāāāā, smaržo pēc karstuma, pēc tveices, pēc svelmes, pēc zemes, kas garo ārā mitrumu, pēc īstas saules. no prieka, pat mazliet pajogoju, ko nebiju darījusi miiiiljons gadus. tad es visko darīju, tad es sēdēju pussaulē, pusēnā zem ābeles, šķirstīju žurnālus un viena pati apēdu veselu ananāsu (piedevām es biju viena pati mājās, man nebija jāskatās kā mamma ņemas pa dārzu un jājūtas vainīgai, ka es sēžu un neko nedaru), aizbraucu pie zirdziņa, ielaidu viņu stallī atpūsties no karstuma un dunduriem, braucu mājās un dabūju mammas lasītas mellenes, ko steidzīgi ielocīju sevī iekšā ar auzu pienu, medu un mazliet kanēļa.
beidzot man ir silti un beidzot es jūtos labi. es dievinu īstu vasaru un karstumu un sauli un to, kā smaržo saulē sakarsusi āda. un mellenes arī.

p.s. mīļās polārās mitrenes, savus komentārus paturiet lūdzu pie sevis. jums tikko bija pašām savs vesels draņķīgas vasaras mēnesis.

šodien saņēmu pirmo dzimšanas dienas dāvanu!

*esi sveicināts novembri. zemenes un pojenes ir sakapātas un izšķaidītas, kumelītes tējai arī nepaspēju novākt. viss dārzs ir vienā lielā putrā;
*pirmdien biju ar dažām garderobes kolēģēm Ulubelē staidzināt suņus. tur bija savādāka noskaņa nekā Mežavairogos. un tiešām tas ir tiesa, ka ar katru nākamo reizi, paliek emocionāli vieglāk;
*Rīga ir brīnišķīga. vakar gaidot, kad beigsies darbs, klīdu pa Pārdaugavu. vējā sadzirdēju skanam "Dindaru, dandaru, ozoliņi". sekoju vējam un nokļuvu Vācieša muzejā, kur notikās kkāds saulgriežu pasākums ar Skandiniekiem un ugunsplosta laišanu Māras dīķi. Žēl, ka tik vēlu uzklīdu, gandrīz uzreiz bija jāiet atkal atpakaļ, lai paspētu uz Garās dzīves beigām;
*no nakts tirgus pazdušas lētās poļu zemenes, bet parādījušās dārgas it kā vietējās zemenes. un saradušies krietni vairāk un dažādāki dārzeņi;
*tikko paēdām PERFEKTAS saulgriežu laika pusdienas - vārītus jaunos kartupelīšus ar svaigu linsēklu eļļu, lapu salātiem un vegan mandeļu-ķimeņu sieru. saldajā mana pagājšnakts zemeņu-kokospiena kūka un bērzu sulas vīns (vīns mums nostāvēja ledusskapī vairāk nekā gadu - kopš pērnā Brīvdabas muzeja gadatirgus. bet tas ir patiešām ļoti labs);
*šodien pēdējā šīs sezonas izrāde un priekšpēdējā darbdiena. pēc svētkiem vēl būs jāaiziet novākt izmazgātie kostīmi. vēl šodien ir sezonas noslēguma pārtijs;
*nav labāka muzikālā pavadījuma šai dienai, kā Billija Halideja.

( ilustrācijas )

dārzā ik pēc metra kaut kas reibinoši smaržo. un, kas var būt labāks, kā pēc trakas dienas un ļoti jautra Saviešu mēģinājuma satikt vīru, atstāt mašīnu pie Zinātņu akadēmijas un, pa dienas svelmi lēni atvemjošu asfaltu noiet nakts tirgū. nopirkt kasti ar poļu zemenēm un maisu ar bulgāru ķiršiem. iet atpakaļ uz mašīnu, rijot ogas un jūsmojot par sauso, bet vienlaikus zīdaino vakarvēju, kas pa izkaltušiem pilsētas pakšiem dzenā smiltis un papeļu pūkas. braukt mājās turpinot rīt ogas. nemazgātas - ar visiem nitrātiem un pesticīdiem, smieties un pusceļā uzlikt Rūsas disku. atbraukt, sasveicināties ar suni un aiziet uz dārzu pēc spinātiem, lai uzšmorētu vienu no vienkāršākajiem, visātrāk pagatavojamajiem un vienlaikus debešķīgākajiem ēdieniem - turku zirņus ar spinātiem kokosriekstu pienā.

nekas nevar būt skaistāks par maiju. ja nu vienīgi jūnijs.

( man te kaukādas bildes iekrājušās )

tikko stāvēju pagalmā apenēs un krekliņā un pieņēmu pērkonpeldi. baigais pauers, žēl tikai ka tik vēsa gadījās un ilgāk nevarēju izturēt - sāka zobi klabināties.

es jau sen sapņoju par iespēju jūnijā negulēt vispār, bet toties nogulēt visu februāri. šīs dienas režīms vispār ir diezgan optimāls, lai tomēr apvienotu miegu ar visiem vasaras jaukumiem (tajos ietilpst gaišas, siltas naktis, spirgti rīti, tveicīgas dienas un maigi krēslainas novakares). gulēt aizgāju trijos naktī, piecēlos septiņos no rīta, ap astoņiem jau biju mežā ar zirgu - paspējām izplunčāties pa dīķi pirms mošķiem un lielās tveices. atbraucu mājās, pagulēju "diendusu" un cēlos augšā baudīt karstumu.

ārā šobrīd smaržo vienkārši debešķīgi - pēcpērkonlietus zeme, ceriņi, maijpuķes, ābeles un viss pārējais. vienā vārdā - MAIJS!

šodien notika brīnums - man labi gāja VIDā. man parasti ir vairākus mēnešus jāsaņemas, lai iesniegtu gada deklarācijas attaisnoto izdevumu atgūšanai, jo jebkura saskarsme ar VID manī rada bezcerīgi kafkīgu pazemojuma sajūtu. un vēl tās mūžīgās rindas. šodien - rindā priekšā tikai viens cilvēks un apkalpojošā ierēdne, lai arī nesmaidīja, bet vismaz bija iecietīga un nedusmojās par kļūdu, ko biju pieļāvusi aizpildot deklarāciju - mierīgi palīdzēja izlabot (man ir gadījies, ka līdzīgi sīkas kļūdas dēļ triec nost no lodziņa un pēc tam no jauna jāsēž rindā).
iespējams VIDā viss ir otrādi un uz turieni tieši vajag doties starpaptumsumu un traku pilnmēnešu periodā.

aaaaaa saldētavā starp upeņu grēdām atradu kādus trīs litrus MELLEŅU!!!

dienas prieks: vilkāmies tumsā, pret baiso vēju un draņķību mājās, garām pabrauca mašīna. tad apstājās, atbrauca atpakaļgaitā līdz mums, atvērās logs un meitene prasīja vai mūs nevajag aizvest. mēs gan bijām ~5 min attālumā no mājām, tāpēc atteicāmies, bet tas bija tik, tik ļoti jauki. man prieks, ka ir mūsdienās cilvēki, kas tā dara.

Jānis Trallis ‏@meteozinas
Cerības uz sniegu šogad nav zudušas, - ar augstu varbūtību var prognozēt, ka decembrī būs sniegs.

no pēdējo gadu februāriem šis man riebjas vismazāk. varētu pat teikt, ka vispār neriebjas. varētu teikt, ka pat patīk.

Dāmas un kungi, vēlos jums pastāstīt, ka vakar piedzīvoju foršāko salūtu mūžā. Mani gan pārsteidz, ka bija Salaspilī jānodzīvo 10 gadi, lai līdz tam nonāktu, jo par spīti tam, ka še esmu sagaidījusi vairākus Jaunos Gadus, uz dambja, ārpus pilsētas, gadumijā vēl nebiju bijusi. Mašīnu nolikām pie Ako un pagājāmies pa dambi uz Salaspils pusi un tur nu tas bija - pilns perimetrs salūta. skaties, uz kuru pusi gribi - visur šauj. sajūta kā tādā sirreālā karā. ok, uz Ikšķiles pusi koki bija priekšā, bet Salaspils, Daugmale, Ķekava un tuvāk Dārziņu meža koku galiem, arī Rīgas, raķetes bija visas mūsu acu rīcībā. Jāpiebilst, ka visu šo jums tik aizgrābti klāsta cilvēks, kam vispār neinteresē salūti, kurš tos uzskata par bezjēdzīgiem un nekad nevēlas speciāli doties skatīties uguņošanas.
Ja izvēlaties nākamās vai kādas vēl tālākas gadumijas salūtu vērot no Salaspils dambja, iesaku, ar ledu pagatavota bērnu mohito vietā, līdzi labāk ņemt siltu tēju termosā. tur tomēr pūš, pat, ja decembris ir izvēlējies uzvesties kā marts.
katrā ziņā dambis izrādās ir ideāls ne tikai perseīdu plūsmas ķeršanai, vēja (virs 20 m/s) pelžu pieņemšanai un veloizbraucieniem.

p.s. un es ļoti lepojos ar Radžu. viņa kā allaž bija imūna pret visu to trako troksni un mazliet apgrūtināja salūta vērošanu aicinot mūs mesties rotaļās ar kociņu.

pārmaiņas pēc lieliska diena - izbaudīju debešķīgu masāžu (ajūrvēdiskā sambahana - rekomendēju), apsveicu digna dzimšansdienā un apmeklēju viņas jauno dzīvokli (burvīgs), biju Gemosā, biju peldēties karjerā ar ļoti skaistkrāsainu ūdeni, apēdu milzīgu daudzumu arbūza, lielisku Dignas mammas kūkas gabaliņu un mazliet veģetārās lazanjas.
un saņēmu ilgi un nepacietīgi gaidītas, labas ziņas.

man ļoti, ļoti patīk ceļot un mans mīļākais ceļošanas veids ir samest mašīnā visu, ko varētu vajadzēt (un daudz ko tādu, ko noteikti nevajadzēs) un braukt kur acis rāda. man patīk tāds čigānisms un es dievinu ceļā būšanas sajūtu. vislabāk ir braukt īpaši neplānojot nedz maršrutu, nedz vietas, kur gulēt. patīk brīvības sajūta, ko dod mašīna - neesi nekur piesiets, ja kaukur nepatīk, vari jebkurā brīdī doties prom, var ņemt līdzi visādu hlamu un, ja līst vai, ja vienkārši nevar atrast vietiņu, kur uzcelt telti, tad nobraukt kādā mazākā celiņā un gulēt mašīnā. patīk, ka mašīna ir pilna ar smiltīm, slapjiem un viegli pūstošiem dvieļiem, ka aizmugurē žāvējas zāļu tējas un patīk burties pa analogajām kartēm. patīk arī sajūta, ka, ja kādā brīdī viss pieriebjas, tad var pagriezties atpakaļ un mierīgi braukt mājās.
tāds bija mūsu pērnais, pusotru nedēļu ilgais, Igaunijas brauciens. pagājšnedēļ mazliet pakūlāmies pa Lietuvu (apvienojot ar Tesas uzstāšanos Devilstounā) un es labprāt brauktu daudz tālāk un tā pavadītu ļoti lielu daļu no sava laika, tikai tam vajadzētu bišķi citu automašīnu (Volvo XC70 būtu ideāli) un personīgo naftas urbumu, kas nodrošinātu ar neierobežotu degvielas daudzumu un mazliet kabatasnaudas.