*

šodien bērēs runāja Mediņš. tas noteikti bija labāk nekā kāda tante, ar sintiņu, kura sevi uztver ārkārtīgi nopietni un stāsta kā nelaiķis ir gājis bērnudārzā, tad pamatskolā un pēc tam vidusskolā un skaita K. Apšukrūmas dzeju. Mediņš vispār neko nerunāja par aizgājēju, toties ļoti daudz runāja par to, ka redz kā - kad cilvēks nomirst, mums ir viegli apturēt visas citas darīšanas, ikdienas skrējienu un veltīt viņam laiku un atnest ziedus un kāpēc mēs to nevarētu darīt ikdienā - veltīt viens otram laiku un regulāri dāvināt ziedus kamēr vēl neesam miruši. un tad es domāju, ka pie šī konkrētā cilvēka zārka, tas ir visai ironiski, jo viņš bija viens no retajiem cilvēkiem, kurš tiešām ikdienā nesa citiem ziedus. pareizāk sakot, augļus. pa ceļam uz darbu gāja caur Centrāltirgu, sapirkās to, kas bija sezonāls un aktuāls un nesa uz teātri saviem kolēģiem. pirmās zemenes, vīnogas, melones - viskautko. turklāt vēl arī nomazgāja un nomizoja un sagrieza - piemēram, nolobīja vairākus pomelo, jo visi bija pārāk slinki, lai darītu to paši. reizēm nesa arī kūpinātas zivis. beigās pats arī novāca neapēstos atlikumus un nomazgāja traukus. un negaidīja nekādu īpašu atzinību vai pateicību. tikai skubināja ēst. reizēm, ja viņam pajautāja, kāda situācija šobrīd tirgū ar augli vai dārzeni X, viņš nākamajā dienā vienkārši to atnesa, iedeva un neprasīja par to naudu.
man šodien gribējās uz bērēm puķu vietā viņam aiznest pomelo, bet es nokautrējos par to, ko citi par mani padomās. es iztēlojos, kā mirušais par to būtu smējies. viņam bija tādi pilnīgi kreizī, skaļi un histēriski smiekli.
tā nu es neaizgāju uz Aptiekas bērēm, jo ar vienām bērēm šodien jau pietika, turklāt bija jābrauc kurināt māja. dedzinu svecīti, ēdu pomelo un lasu vecus Rīgas Laikus.

sēžu cirkā, no kaut kurienes skan costa diva un man liekas, ka es sēžu oblomova dežūrā. diennakts laiks ar atbilst. labi, ka nesēžu gan.

aizgāju pierakstīties savas mazpilsētas biblenē un randomā uzzināju, ka Alda Hartmaņa lauku īpašums esot tepat rajčikā - "Pa otru Valkas ceļu, netālu no Gaujienas" un maestro G. tur esot nosvilinājis melno pirti. velkas man tas teātris pakaļā visur, kur es eju. vakar ar - aizbraucu uz Rīgu un gandrīz visi cilvēki, kurus random/neplānoti satiku bija ex kolēģi.

vēl es gribēju pateikt, ka teātra ZSV balle bija garlaicīga, bēdīga un mazapmeklēta. es ierados uzreiz pēc Bosa runas un daži cilvēki man nāca pretī, sakot, ka viņiem ar to pietiek un, ka pēc tās neesot ne mazākās vēlmes palikt ballēties. bet, bija vismaz diezgan garšīgs uzkodu galds no Austras, ar daudzām veģ. opcijām. diemžēl es tur ierados no dzimšansdienas ballītes, kurā arī bija garšīgs uzkodu galds, turklāt pilnīgi vegan un man tiem Austras labumiem īsti vairs nebija vietas.

sajūta tāda grūti izskaidrojama un vārdos gandrīz neietverama, bet tur esot likās, ka kamēr visi ballē, kaut kur turpat blakus guļ uz nāvi smagi slims cilvēks un, ka tā jautrība (cik nu viņas vispār bija) ir kaut kādā ziņā nepiedienīga un nepieklājīga. es domāju, ka neesmu vienīgā, kas tā jutās un daļa tieši tāpēc arī to ballīti neapmeklēja vai uzreiz notinās.

sekss ar itāļu klientu turpinās, viņiem vajag neiespējamas lietas, neiespējamā ātrumā, piemēram HQ print failus ar viņu atsūtītajām google image finderī atrastajām bildēm. priekšniece pa telefonu no atvaļinājuma priecīgi saka - neuztraucies, tā ir vienkārši ikdiena. bet man sāk gribēties atsākt smēķēt (iepriekšreiz man skaidrā prātā gribējās smēķēt, kad atklāju, ka man pēc pāris stundām jālido uz Šveici ar nederīgu pasi).

vakar biju palīdzēt savai JRT pēctecei ar Kārkliem. ļoti forši pārmaiņas pēc justies profesionālai, in total control par visu, sajust, kā mana klātbūtne uz aktieriem iedarbojas nomierinoši, darīt visu pilnīgi mierīgi, relaksēti, bet ātri un precīzi, utt. tas gan nenozīmē, ka es gribētu atgriezties. es vienkārši gribētu tā justies.

vēl man liekas, ka man ir kaut kādi veģetatīvās nervu sistēmas traucējumi.

*) šodien nostrādāju pēdējo oficiālo dežūru uz izrādi JRT;
*) pēc tam skrēju uz Džārbo ĢITā un domāju, ka re kā - pēdējā reize, kad es darba dēļ kavēju/netieku uz konci vakarā. Pēc tam no Mika uzzināju, ka Džesika Mosa Zemlikā spēlēs piektdienas vakarā ap pusastoņiem, kas nozīmē, ka es atkal darba dēļ netieku uz konci, jo nevaru paspēt pēc darba aizkļūt līdz Durbei;
*) nezinu, kur problēma (un vai vispār ir), bet es nejūtu nekādu līdzpārdzīvojumu no Džārbo, ne ierakstos, ne dzīvajā. šobrīd nav vispār nekādas koncerta pēcsajūtas;
*) atgriežoties pie teātra - nesen biju aizgājusi noskatīties Latviešu mīlestību. tā ir izrāde, kura piedzima tajā laikā, kad es sāku strādāt teātrī un redzēta nezcik reižu. man palika skumīgi par to, ka Alvis no kaut kā tāda ir aizgājis līdz Marķīzei de Sadai;
*) kaut kādā ziņā paradoksāli sanāk, jau pavisam drīz pēc Klusuma skaņām, kad Alvis pazuda ārzemēs, teātris sāka ilgoties pēc viņa atgriešanās. no sērijas - gaidām saimnieku mājās, saimnieku, kurš taisīs tās izrādes, kas būs gan ģeniālas, gan nesīs teātrim naudu. nu, viņš ir atpakaļ un tagad tiek runāts par to, ka teātra dvēsele ir nogalināta. katrā ziņā atmosfēra ir ievērojami nomainījusies, biļetes totāli nepērk, arī, ja met pakaļ pa dešuku, atlūgumu arī diezgan daudz, gan brīvprātīgi, gan piespiedu brīvprātīgi. ne jau Aldis Hartmanis tur viens to visu tā, bet pārvākšanās/trimda arī nē. tā ir tikai katalizators tam, ka zivs galva jau sen ir sapuvusi;
*) un es to visu nesaku, tāpēc, ka esmu nepateicīga un nodevīga, man vienkārši ir žēl tās sajūtas, kas tur bija, vismaz 2/3 no laika, ko tur pavadīju, kuras vairs nav un, kura sāka lēni mirt jau labu laiku pirms Tabakas fabrikas. tas, kā Alvis atgriezās un kā no vadības puses tika (tiek) menedžēta pārvākšanās viņu nobeidza pavisam.

Jaunais Rīgas cirks pie Dzemdību nama

nu vai arī

Jaunais Rīgas teātris Tvaika ielā

šon bija jābūt manai pēdējai lielajai izrādei, bet viņu atcēla.

ar ko manā dzīvē īpašs 13. septembris?
1998. gada 13. septembrī es nokritu no zirga un salauzu labās potītes veltņa kaulu.
2017. gada 13. septembrī es pirmo reizi mūžā uzrakstīju un iesniedzu atlūgumu.

nu ko, jāiet uz pirmo darbdienu, savā 12. sezonā

šovakar biju tik labi iekļāvusies zirgu barā, ka lapsiņa uzskatīja mani par vienu no viņiem un visai brīvi un ļoti, ļoti tuvu man, pārvietojās šurpu turpu pa pļavu. traka neizskatījās. tas bija ārkārtīgi patīkami pēc daudzām stundām Augeja staļļos JRT aktieru grimētavās, no kurām vairums aktieru nebija pratušies izvākt lielu daļu no savas garās, garās, garās dzīves.

rītvakar Tesiņas koncerts
parītvakar izlaidums
aizparīt dzinšansdiena
aizaizparīt sākas atvaļinājums
āmen

*vakar nosvinēju savas 11. teātra sezonas beigas. savādi, jo sezonas noslēguma ballīte bija, bet vēl līdz Jāņiem iet izrādes. akording tu administrācijas statistika, šosezon es esmu ģērbēja nr1 ar nostrādātām 150 izrādēm;
*šorīt pirmo reizi apmeklēju Rokkafejnīcu. es, protams, nebiju gaidījusi neko īpaši foršu, bet tādu trašu arī nē. un, kur cilvēki ņem naudu, lai dzertu alu pa 3.80 tādā trešā?
*salūza viens lielais zobs, uz pusēm, bet turas iekšā. pieraksts pie manas zobārstes ir pilns līdz septembrim, bet no citām man ļoti bail;
*šodien bez desmit desmitos jozu uz piemājas veikalu pēc aliņa gaidāmajiem ārzemju viesiem, kas pie mums šonakt nakšņo. bez maka, ar sīknaudu saujā. un man prasīja dokumentus! uz savas paģirainās sejas fona, uztveru to kā ārkārtīgu komplimentu (dokumentu man nebija, bet alu tomēr dabūju).

teātri šobrīd vislabāk raksturotu apzīmējums "garā dzīve". šodien palīdzēju pakot kostīmu noliktavu pārvešanai uz tabaķeni. ārā netiek mests nekas. arī pleķaini un sairuši kostīmi no jaunatnes teātra laikiem. ar rekvizītu un dekorāciju noliktavām tas pats. tāpat arī spītīgi netiek ņemts nost Ledus, lai gan kādas 4 sezonas nav spēlēts un tabaķenes zālēs viņu nemaz nevar iebūvēt. un vēl dažas līdzīgas izrādes-zombiji.

*šodien Radžai bija jāsvin 9. dzimšanas diena. tā vietā viņa pirms 2 mēnešiem un 1 dienas nomira;
*toties mēs svinējām papā dzimšanas dienu. mums beidzot ir parādījusies opcija kopīgiem ģimenes pasākumiem - ejam uz to unimarine spa, kur jubilāram ir for free un viņa viesiem ar atlaidi. ejam visi kopā, ir tipa ģimenes kopābūšana, bet katrs var sēdēt savā pirtī vai baseina galā vai džakūzī un nekomunicēt. ik pa laikam kādā no stūriem satikties, mazliet pakontaktēties un tad atkal pazust;
*vēl šodien beidzās ārprātīgais Kārklu maratons. tagad līdz pašām sezonas beigām būs miers no šīs izrādes (un krietni lielāks miers no darba vispār)

Šodienas skaistākais skats (pa mazās zāles meiteņu grimētavas logu) - gāž lietus un uz darbu ierodas A. Keišs - skaļi svilpodams, uz velosipēda, milzu melnu lietussargu virs galvas turēdams.

visa mana dzīve paiet vienos Kārklos, šodien močījām pat divas izrādes pēc kārtas. tā kā man visu izrādes laiku jābūt augšā pie skatuves, es drīz zināšu visu to izrādi no galvas. manliekas, ka jau zinu. es vispār gribētu labāk kādu citu izrādi zināt no galvas, piemēram, Dzeju. vēl es gribētu, lai tas viss nav tik lipīgs un es nesāktu ar random cilvēkiem runāt vējoņa izloksnē, izmantojot random citātus no izrādes. jo viņi nesaprot.

Lembis skatās Kārklus. Aktieri nezina.

rītdien vajadzēja būt dienai, kad uzstādu personīgo rekordu savā ģērbējas karjerā - nostrādājot uz četrām izrādēm vienā dienā, no kurām divas ir Talsenē, divas Lāčplēsenē. taču pa grimētavām klaiņo gripa un divas izrādes ir atceltas. nu, nekas. citreiz.

krīt priekškars un lustra

/interesanti cik stipri turēsies JRT lustra pēc remonta. pirms remonta viņai ir tikai izrādes laikā nodedzis reostats. tas bija jautri/

es šonedēļ sēdēju teātra pīpētavā, skatījos uz izdrupušo un saplaisājušo sienu un domāju, ka sen nav redzēta Maija Apine. šīs sienas remontu brīvprātīgi un smiedamās bija uzņēmusies tieši viņa. vakar no rīta pienāca ziņa, ka viņas vairs nav. ar viņu bija viegli un jauki strādāt, viņa bija silta, draudzīga un uzmanīga, bet nekad neatstāja sajūta, ka lielākā daļa viņas vienmēr ir kaut kur citur.



https://www.facebook.com/jaunais.rigasteatris/posts/1549154448432494:0