marts

Posted on 2024.03.24 at 10:10
man:: jāsāk kaut kas darīt
skan: K ar metronomu tinkšķina basu
Tags: , ,
lasot un domājot par Grīnbergu un viņu laika/domubiedru brīnišķīgajiem, aizraujošajiem, nervus kutinošajiem, drosmīgajiem un arī demokrātiju nodevīgajiem piedzīvojumiem, jau kādu laiku atpakaļ aizdomājos par to, ka patiesībā kaut kādu lielu daļu no manas vērtību sistēmas ir veidojusi padomju propaganda. es iemācījos lasīt, jau ļoti maza. bērnudārzā negāju un lasīju visu, kas bija pieejams. protams, man pirka arī jaunāko literatūru, bet daudzas man ļoti mīļas grāmatas, kuras es pārlasīju atkal un atkal bija no manas mammas bērnības (50. un 60. gadi), arī brāļa (mums ir 8 gadus starpība). es lasīju "Greizo spoguļu karaļvalsti" un "Zaļās maskas" un "Katrusīte jau liela" un citas. es sāku iet skolā laikam 1992. gadā un man no visas sirds bija bēdīgi, ka es nevarēšu iet pionieros, jo tādu vairs nav. es biju tik daudz par viņiem lasījusi. viņi bija godīgi un biedriski un draudzīgi. gudri, attapīgi, fiziski izveicīgi. aizstāvēja vājākos, palīdzēja veciem cilvēkiem, sargāja dabu. viņi kopā, draudzīgā pulkā nodarbojās gan ar izklaidējošām un priecīgām lietām, gan nopietnām un izaicinošām, kas prasa drosmi un tālredzību. viņi godīgi atzina savas kļūdas un viens otru atbalstīja. kāpēc gan lai bērnam negribētos kaut kam tādam līdzināties un iekļauties tādā pulkā? vecākiem manas bēdas par pionieru neesamību likās uzjautrinošas. es it kā arī zināju, ka padomju savienība ir slikti. mana mīļā Ulmaņlaiku vecmāmiņa diezgan atklāti ienīda krievus un stāstīja stāstus par viņu zvērībām no savas jaunības, kā arī mācīja savā bērnībā aktuālās morālās vērtības (godīgums un vecāku godāšana un čaklums). no manis netika slēptas mammas ģimenē notikušās izsūtīšanas. bet bērna prātā ir visai grūti salikt kopā šo informāciju ar to, ko var lasīt padomju propagandas bērnu literatūrā.
vērojot aktuālos notikumus mūsdienu politiskajā skatuvē un skatoties youtube video, kuros parastiem Krievijas iedzīvotājiem tiek uzdoti dažādi jautājumi, es regulāri uzmetu aci plauktam ar bērnu grāmatām un domāju, ka vienreiz jāsaņemas un jāizlidina visas tās Katrusītes makulatūrā. neesmu vēl saņēmusies, gan tāpēc, ka tas ir pats augšējais plaukts - tur tad jākāpelē un jācīnās ar sen neslaucītiem putekļiem, gan tāpēc, ka es grāmatas un to varoņus vienmēr esmu uztvērusi (un izmantojusi) kā savus draugus. Katrusīte bērnībā bija mana draudzene. nav viegli viņu tā vienkārši iemest miskastē.
atgriežoties pie skolas, kurā es sāku iet tajā, laikam, 1992. gadā - nebija jau tā, ka neatkarības atgūšana notiktu vienā acumirklī. mums joprojām bija, vismaz daļa, padomju laikā izdotas mācību grāmatas, un, kas šķiet vēl svarīgāk - padomju laikā ražotas skolotājas un skolotāji. man, protams, neviens to nelika mācīties, bet es joprojām atceros pantiņu no, šķiet, ka mūzikas mācību grāmatas:
atausis saulains aprīļa rīts
liekas pats ļeņins soļo mums līdz
viņam pie volgas šūpulis kārts
pasaulē dzīvo ļeņina vārds
protams bez bērnu un mācību literatūras bija jau arī televīzija, ar ierastajiem krievu kanāliem un padomju filmām un multenēm. bet tas paliek pārāk plaši šī ieraksta ietvaram. šajā jautājumā šobrīd neiedziļināšos
diezgan daudz par šo runājām čatojām viņdien ar Briedi. tā bija ļoti interesanta saruna. piemēram, ka Ziedoņa 80. gadu ābece tolaik šķitusi brīva, bet to skatoties tagad var redzēt nodevu, kura šķiet nevajadzīgi liela.
atkal pie padomju propagandas morālās stājas un vērtību sistēmas atgriezāmies vakar sarunā ar K. braucām mājās no Rīgas un kaut ko runājām par ideālismu un nokonformismu. K runāja par to, ka mēs (mūsu paaudze?) to kaut kā saprot, bet ar jaunākiem cilvēkiem, piemēram, KVFR kolēģiem vai K grupas (ne Tesas) biedriem tas ir problemātiski. ka viņiem nav kaut kāda vārdos grūti aprakstāma (ideālisma?) faila. K likās, ka tas ir tāpēc, ka mums ir hardcore/diy kultūras saknes. es gan nezinu cik ļoti man tādas ir, manliekas, es šai subkultūrai esmu tomēr pieskārusies tā ļoti margināli un drīzāk jau ar attālinātu, pētniecisku skatu (rakstot bakalaura darbu). es teicu, ka varbūt mēs vienkārši esam nerealizējušies pionieri. galu galā nonkonformistiska un ideālistiska cīņa idejas vārdā ir gan padomju, gan mūsdienu Krievijas propagandas naratīva pamatā. tas bija pamatā visai manu vecvecāku Grīnbergu dzīvei. skaidrs, ka manā un K gadījumā mēs piedzimām vienā, bet uzaugām citā iekārtā un sistēmā, bet pirmās sistēmas struktūras, droši vien tur pašā apakšā neredzamas, nepjaustas un neievērotas tomēr ietekmē un nosaka veidu kā mēs domājam un rīkojamies. mēs piedzimām PSRS, bet tomēr tik ļoti tās pēdējā brīdī, lai būtu pārāk mazi, lai paspētu reāli uz savas ādas izbaudīt to, kā patiesās izpausmes atšķiras no tā, kas rakstīts grāmatās. mans brālis, piemēram, paspēja. viņš piedzima 1977. gadā, paspēja drusku pabūt pionieros un izjust kāds tas ir bulšits un neatbilst propogandas grāmatām. es īsti nē. ja nu vien dažu skolotāju liekulīgajā skolēnu audzināšanas stilā.
domājot par šo visu, mūsdienu Krievijas nākotne liekas ļoti, ļoti, ļoti drūma un bezcerīga. un vakar, piemēram, dzirdēju ziņu sižetu, par to, ka Latvijā var iegādāties krievu jauniešu propagandas seriāla čipsus (tiekot izķerti) un ielās intervētie jaunieši nesaskata tur nekādu problēmu. foršs seriks esot, praktiski visi klasesbiedri skatoties.

runājot par Grīnbergiem - iepriekšējā ierakstā minētā Marianna Ozoliņa, kura redzama fotoattēlā no Nicas un, kura kopā ar Alīnu darbojās Dunkanu darbnīcā, mūža nogalē visai atklāti (atbilstoši 1989. gadam) izteicās par vilšanos iekārtā, par kuras ideāliem cīnījusies. man, protams, patiktu, ja es varētu lasīt tādas intervijas arī ar saviem vecvecākiem. bet nevaru. un viss, kas ar viņiem saistīts sastāv no vienas puses - no ļoti cietām, taisnām, asām, spilgti sarkanām līnijām, no otras puses - šo līniju starpas ir aizpildītas ar tādu biezu, mīkstu, blīvu muklāju, kurš zem gājām līgojas un ir staigns un sevī slēpj, iespējams nekad neatrodamas atbildes uz ļoti, ļoti daudziem jautājumiem.

tāpat lasot Grīnbergu un viņa laika/domubiedru atmiņas, tai skaitā [info]basta dāvāto "Čekas šofera atmiņas", kopumā tas, ka tie cilvēki nonāca tur, kur nonāca un darīja, to ko darīja liekas visai likumsakarīgi. rodas sajūta, ka pret sabiedrības grupu, kuru viņi pārstāv toreiz izturējās kaut kā zināmā mērā līdzīgi, kā mēs šodien izturamies pret vietējiem krievvalodīgajiem. viņi dzīvoja citā informācijas telpā, kurā tika ievilkt apzināti no šīs informācijas telpas radītājas varas. un tas, kas viņu informācijas telpā nonāk no pamatpasaules, jeb normālās pasaules viņiem tikai apliecina, ka tā informācijas telpa, kurā viņi dzīvo ir pareizāka, labāka, skaistāka, morāli tīrāka un augstvērtīgāka (es kaut kad iepostēšu fragmentus no Alīnas atmiņām par piedzīvoto cietumā kā politieslodzītajai). manai Latvijas laukos plaukstošajai un zeļošajai un Ulmani mīlošajai (mīlēt mācītajai) mammas mammai tādi Grīnbergi un viņu savādās aktivitātes likās marginālas un nesaprotamas. bet rezultātā Ulmanis pazuda, Grīnbergi palika. man tiešām liekas (un jo īpaši, kopš pirms pāris gadiem paviesojos dažās krievu skolās), ka ar savu attiekmi pret krievvalodīgajiem pēc neatkarības atgūšanas, mēs esam ļoti sašāvuši sev kājās. propagandas ietekme ir patiesi neaptverama visdziļākajos psihes līmeņos.

marts

Posted on 2024.03.22 at 19:36
man:: ļoti noguru
skan: lietus un vējš sitas logā
Tags:
čats ar Briedi mani iedvesmoja mazliet vairāk iedziļināties šajā fotogrāfijā
pirmā tātad Alīna, par otro apjēdzu, kas ir domāts ar J. Griķis Grīziņš - Vārnu ielas republikas autors taču. bet Marianna Ozoliņa arī ir strādājusi pie Raimonda Dunkana un izrādās rakstījusi arī kaut kādas atmiņas par Francijas laiku. periodikā ir atsauce uz RMM krājumu. jau uzrakstīju krājuma glabātājai epastiņu. varbūt beidzot būs kaut kas vairāk par Alīnas Francijas posmu.
turpinot par fotogrāfiju - pagaidām nav vairāk skaidrības par dāmu rūtainajā kleitā vārdā Irma un dāmu - pēdējo no kreisās puses. otrs kungs ir Emīls Sudmalis - viens no iepriekšminētā izdevuma Informators aizsācējiem. izrādās arī darbojies pie Dunkaniem. vispār rodas iespaids, ka Dunkanu darbnīca čum un mudž no latviešiem. jaunās izstādes Beļcovas muzejā kuratore gan zināja tikai par Aiju Bertrāni.
____________________

Savās atmiņās LLA pasniedzēja Marianna Ozoliņa stāsta: «Atkal sastapu Griķi 1926. g., šoreiz Francijā. Pirmo reizi 1926. g. vasarā Nicā, kur tai laikā strādāju kādā lietišķās mākslas darbnīcā. J. Griķis, dabūjis zināt, ka Nicā dzīvo un strādā vairāki rīdzinieki, atbrauca uz Nicu pavadīt savas d vnedēļu brīvdienas. No pazīstamiem latviešu sabiedriskiem darbiniekiem Nicā tai laikā uzturējās Emīls Sudmalis un darba studente Alīna Vilde, bez šiem vēl arī citi jaunieši. Visu brīvo laiku mūsu bariņš pavadīja, klaiņojot pa kalniem. J. Griķis bija nenogurstošs tūrists. Daž<ārt sestdienas vakaros pirms likšanās uz auss vīnudārzu sargu pamestajās salmu būdās ilgi sēdējām uz kraujām virs tālās jūras. Griķis lasīja savas dzejas...
(..)
Pēc atgriešanās Latvijā Grīziņš dzīvo pie brāļa Eduarda Cēsīs, tad kopš 1931. gada oktobra ārstējas Sarkankalna psihiatriskajā slimnīcā. Dažus gadus viņu ārstē Dr.mcd. Jānis Vilde, panāk īslaicīgu atlabšanu, bet pilnīga atveseļošanās vairs nav iespējama, jo slimība ļoti smaga — šizofrēnijas katatoniskā forma, un tās efektīvi ārstēšanas paņēmieni tolaik nebija atklāti. Par Jāņa Grīziņa nāves cēloni ir trīs versijas. J. Vilde stāsta, ka Grīziņu kopā ar citiem smagi slimajiem 1941. gada 27. jūnijā vācieši aizveduši uz Biķernieku mežu, kur nošauts un apglabāts masu kapos. Alīna Grīnberga raksta, ka vācu okupācijas laikā viņš noindēts slimnīcā. J. Ozols «Latviešu literatūras vēstures» 5. sējumā, pamatojoties uz Rīgas Civilstāvokļa aktu reģistrācijas biroja ziņām, raksta, ka Grīziņš miris ar tuberkulozi.
/JĀNIS GRĪZIŅŠ FRANCIJĀ
1969.07.01 Karogs
RITA BEBRE/

A. Vilde-Grīnberga un M. Ozoliņa, kas tolaik uzturējušās Nicā Raimonda Dunkana mākslas darbnīcā, atceras, ka vispirms acis dūrušies Grīzina trūcīgie dzīves apstākļi. Universitātes pabalsts bijis mazs. 1927. gada ziemā saslimis un tā vairs nav atspirdzis, pastiprinājusies depresija, vajāšanas mānija. Tikai šodien var teikt, ka šim GrTzina aizdomīgumam ir bijis pamats nelegālajās organizācijās bija ielavījušies provokatori. Stiglica politiskās pārvaldes aģentūra savus uzmanāmos neizlaida no acīm arī ārpus Latvijas.
/Vēlreiz par Jāni Grīziņu! Ko zinām?
1989.08.05 Literatūra un Māksla
LĪVZEMNIEKS, VIKTORS/

darbojās žurnāla «Vienība» redakcijā (1925) un tika izvirzīts strādnieku sarakstā par Saeimas deputāta kandidātu. Kad sākās komunistiskā saraksta kandidātu vajāšana, Sudmalis emigrēja uz Franciju. No turienes viņš sūtīja Latvijas kreisajai periodikai pa dzejolim*, pa aprakstam, bet reiz pat kopā ar Aisedoras Dunkanes baleta trupu ieradās Latvijā un piedalījās dažās viesizrādēs provincē, gan tikai statista lomā, baltā togā tērpies (par ko ļoti kaunējās).
/Emīls Sudmalis
1968.07.01 Karogs
JŪLIJS ĶIPERS/

*te būs viens dzejolis, bet te vēl viens

marts

Posted on 2024.03.18 at 22:32
Tags:
M-me Z Pušak
1, rue de L Ecole
Polytehnique
Paris

Exped: A. Vilde
9 Bd Gambetta
Nice

Nice 9.3.27.
Mīļā, Zelmuāt, kamdēļ no Tevis tik ilgi nekādu ziņu? Kas ir ar Tevi.
Savā istabiņā būšu tikai līdz 12.3 - tad - dievs zin kur.
Raksti uz ateliej /?/ - cik ilgi būsi Parizē. Es ari gribu braukt. Varbūt tūliņ tikko saņemšu Tavu vēstuli. Man Z. gribas, but pie Tevis, daudz stāstīt un varbūt raudāt...
Mīļi, mīļi skūpstu
Aļa

pastkarte no Nicas uz Parīzi )

par Zelmu Pušak neko pagaidām neatradu. ir info par Zelmu Bērziņu (Bērziņa ir vīra uzvārds), kas studējusi tieslietas Parīzē, Sorbonā. bet nav ne jausmas vai tā ir šī vai kāda cita.

marts

Posted on 2024.03.18 at 12:27
Tags:
12. II 1958. g.

Kāda dīvaina diena šodien - vakar vakarā vēl bija sals un pa radio paziņoja, ka šodien būšot sals -19, bet - līst lietus, ielas un ietves ledu klātas. Pat autobusi un trolejbusi nevarēja braukt. Kad gāju no rīta uz darbu, ielas bija pustukšas no satiksmes līdzekļiem, ļaudis druzmējās pie auto un troljebusa piestātnēm un izmisīgi vēroja ledojošo ielu... Kā gan nokļūt darbā?
Gāju cauri Komunaru parkam - kā ledus jūra, pie ka ļoti grubuļaina - tik tikko varēja paiet uz priekšu.
Liels nemiers iesēdies sirdī. Jautājums - Kāpēc, moka mani visu dienu. Vai ir vērts maz vairs dzīvot? Varbūt vēl jādzīvo. Kā redzu tad varu vēl daudz palīdzēt cilvēkiem.
Šodien pat - nabaga nelaimigā Turovskaja. Neviens no advokatiem negribēja viņai palīdzēt - negribēja ņemt tās lietu, aizstāvēt tās intereses Augstākā tiesā, jo tas mums advokatiem ir jādara bez maksas. Konsultācijā esam 50 advokati un pēkšņi izrādījās, ka visi /nesalasāms/ "aizņemti". Nožēlojami.
Es paņēmu šo lietu, jo mana sirdsapziņa neatļautu to nedarīt.
Aizgājām abas uz Augstāko tiesu, kur es iepazinos ar lietu - rīt iešu to aizstāvēt Augstākā tiesā.
Turovskas vīrs, 31 g. vecs, godīgs un apzinīgs padomju strādnieks 5. X 1956. g. galīgi sakropļots pie darba Slokas papīra f-kā - 100% zaudējis /nesalasāms/ darba spējas /nesalasāms/.
Tautas tiesa noraidījusi Turovska prasību par attiecīgo atlīdzību no Slokas papīra f-kas.
Ceru, ka mēs un taisnība uzvarēs, jo padomju zemē nevar būt, ka pie darba sakropļots tiktu atstats savam liktenim.
Man sāp sirds, redzot to sirsnigo pateicību ar kādu Turovska runā ar mani. Gribēja ka vai, lai es ņemot 100 rubļus. Kategoriski atteicos un jautāju: "Vai tad jūs domājat ka man nav nemaz sirdsapziņas?". Tad atkal piedāvāja - gribēja adīt cimdus, teica, - par piemiņu no viņas. Atteicos, tad viņa mani pavadīja līdz trolejbusam un kad es jau biju uz trolejbusa kāpnēm, viņa man iebāza šos cimdus kabatā mēteļa. Rīt aiznesīšu cimdus uz Augstāko tiesu - atdošu. Ļoti neērti viss tas.
Bezgala žēl viņas. Viņai ir ari dēliņš slims bērnu triekas rezultātā.
/Pierakstīts, kā noprotams, vēlāk uz lappuses maliņas ar citas krāsas tinti/
Šaj lietā uzvarēju Augstākā tiesā. Turovskis, kas ir 1.gr. invalids saņems no Slokas papīrf-kas ik mēnesi 120 rubļus.

/Alīna Grīnberga. Rokraksts. Alīnas Grīnbergas arhīvs/


šis ir pirmais ieraksts kladē - Alīnas dienasgrāmatā. tā iesākta 1958. gadā, bet rakstīta reti un neregulāri. šķiet, viņa pārsvarā pievērsusies rakstīšanai sarežģītos un grūtos dzīves brīžos. pēdējais ieraksts - 1977. gadā, bet pierakstīta ir mazāk nekā puse no klades. atšķirībā no Otto patosa pilnajām un diezgan nedzīvajām piezīmēm, Alīna raksta vienkārši un cilvēcīgi.
meklēju kaut ko par gadījumu ar Turovski periodikā, bet neko neatradu. varbūt nepareizi lasu viņa uzvārdu. Alīnas rokraksts nav no tiem vieglākajiem, īpaši personiskos pierakstos.

marts

Posted on 2024.03.15 at 14:34
Tags:
TĀLOS ATSPULGOS RAUGOTIES
OĻĢERTS LIEPIŅŠ
MANA MŪŽA ATMIŅAS
(168. turpinājums)
Ap to laiku (1935. gadu) Oto, ko klasē saucām par „Grīnbergu Aš" (it kā otrais locījums viņa vārdam Atis, ko izrunā līdzīgi ūdeņraža ķīmiskajam simbolam H) beidza augstskolas juridisko fakultāti. Darbu tam Ulmaņa laikā bija grūti dabūt, bez tam nebija arī cerību ka kā maģistrs viņš varēs strādāt tiesu amatos vai advokatūrā. Gan sacerēja diplomdarbus saviem kollēgām, kam nebija pašiem laika vai prasmes, bet ko ar atsevišķiem pasūtinājumiem nopelnīsi? Par viņu apžēlojās rakstniece un politiskā darbiniece Austra Ozoliņa-Krauze, pieņemdama savā „Piena Eksportā" par prokūristu. Pēc Latvijas tirdzniecības tiesībām prokūrists bija īpašnieka „otrs ego", īsti piemērots darbinieks uzņēmumā, kur īpašniece pati nekad nevēlējās sēdēt. Tagad, kad Austrai tuvojās aizbraukšanas laiks, viņa vēlējās savas intereses veikalā likvidēt. Oto dzīvesbiedre Alīna, krietnā nervu ārsta Jāņa Vildes māsa, pazina avīzes korrektrisi Annu Saksi, reizēm nāca viņai vakaros izpalīdzēt. Arī Alīna bija mana studiju biedre. Komūnistu laikā Franču licejā, ko vadīja Jānis Kadilis, tā darbojās vecāku padomē. No tās uzzināju, ka Krauze atprasot no Grīnberga kādu naudas summu, kas pie viņa vēl glabājusies un pēc Oto ieskata pienākoties viņam. Tajā pašā laikā mūsu īrnieces līdzīgu informāciju bija sniegušas Paulai, tikai pretēja rakstura, proti, ka Grīnbergs ieturot naudu, kas esot veikala. Strīds turpinājās ilgāku laiku, un attieksmes starp Grīnbergiem un Krauzi un Leiko manāmi atvēsinājās. Tā kā es vairāk satiku Grīnbergus, tad to apgaismojums man likās pareizāks, kamēr Paula, mājās dzīvodama, bija paļāvusies īrnieču ietekmei. Austra to redzēja un aicināja Paulu par šķīrējtiesnesi, bet kad tā atteicās, sacīja, ka šķīrējtiesnesis būšot rakstnieks Andrejs Kurcijs, kas esot „Latvijas sirdsapziņa", bet Paulai vajadzēšot iet uz Padomju sūtniecību liecināt. To dzirdēdama, Paula noskaitās: „Kāpēc man jāiet uz krievu sūtniecību? Tieciet paši ir savām lietām galā!" Tas bija prātīgs vārds, mūsu kreiso paziņu attieksmes arī pamazām sāka uzlaboties un tie izlīga, bet pēc tam, kā tas bieži mēdz būt, bija aprunājuši Paulu un sākuši nepatiesi vainot tā kā savu nesaskaņu cēloni. Caur lielajām stikla durvīm noklausīdamās, sieva tad bija pamatīgi „sabrāzusi" marksistus, kas izrādījās naudas lietās viens pret otru diezgan nepiekāpīgi un neiecietīgi.
1980.10.04 Latvija Amerikā

marts

Posted on 2024.03.14 at 19:39
man:: tizla nedēļa
skan: Kārlis Tone - Nepublicēts skaņdarbs "Pārgājiens"
Tags:
Žurnals "Informators" un viņa nozīme

Žurnals "Informators" iznāca buržuaziskā Latvijā laikā no 10. oktobra līdz 12. decembrim 1932. gadā. Tā bija savdabīga, līdz tam neparasta mūsu legalās preses forma, ko pielietojām toreizējos buržuaziskās Latvijas politiskos apstākļos - ekonomiskās krīzes posmā. /seko izklāsts par tā laika ekonomiskajiem apstākļiem un cik zemnieku saimniecību izūtrupētas 1931. gada laikā un apstākļiem kādos rīkotas 1931. gada saeimas vēlēšanas un kā 1932. gadā tika vardarbīgi likvidēta strādnieku un zemnieku frakcija, kuru man slinkums pārrakstīt/ (..)
Kādā dienā pie manis ieradās Strādnieku un zemnieku frakcijas saeimas deputats Emils Sudmalis (..), kurš man pastāstīja, ka esot noorganizēts jauns preses izdevums, jautājums esot saskaņots ar Latvijas komunistiskās partijas Centralās komitejas pārstāvi - Frici Deglavu. Man esot partijas uzdevums darboties līdzi šai jaunorganizētā preses izdevumā. Biedrs Sudmalis bija gādājis arī par to, lai ap jauno žurnalu sagrupētu personas, kas politpārvaldei nedotu nekādas aizdomas par žurnala sakariem ar Strādnieku un zemnieku frakciju vai Latvijas komunistisko partiju.
Lai nebūtu žurnala uzturēšanā un noorganizēšanā jāiesaista daudz personu, tad tika izraudzīta komanditsabiedrība, kā juridiska organizacija - žurnala izdevējs. (..) Augusts Kalniņš un Voldemars Rubenis bija noslēguši līgumu par komanditsabiedrības dibināšanu, ko nosaukuši skaistā itaļu vārdā "Avanti" - "Uz priekšu". Itaļu vārdi fašizētai Skujenieka iekšlietu ministrijai patika un komanditsabiedrība "Avanti" pieteiktā žurnala izdošanai saņēma iekšlietu ministrijas atļauju, ko toreiz sauca par koncesiju. (..)
Par "Informatora" atbildīgo redaktoru kļuva rakstniece Austra Ozoliņa-Krauze, kura jau pirms tam izdeva žurnalu "Nord-Ost" krievu valodā. Rakstniece Ozoliņa-Krauze buržuaziskās republikas sabiedrībā bija diezgan pazīstama preses darbiniece ar neapšaubāmiem ienākuma avotiem un mantas stāvokli, kas krita svarā "Informatora" legalizēšanai. Ozoliņa-Krauze bija piedalijusies arī Vispasaules pretkara kongresā Amsterdamā. (..)
"Informatora" redakcijas izcils darbinieks bija Aleksandrs Sakss, tagad populārās padomju rakstnieces Annas Sakses brālis. Sakss bija augstākā mērā idejisks cilvēks. Materialu sagatavošanai "Informatoram", tā rediģēšanai un prasmīgam satura iekārtojumam žurnalā viņš veltīja daudz ikdienas pūļu. (..)
Žurnāla redakcijas darbā dalību ņēma arī pazīstamā aktrise Marija Leiko. Savu slavu viņa bija guvusi darbodamās Vācijas teatros un filmās. Tagad tā bija ieradusies Latvijā vairīdamās no hitleriskā fašisma, ko tā nīda līdz sirds dziļumiem. (..) Marija Leiko kopā ar Ozoliņu-Krauzi sarakstīja lugu "Marija Vaļevska", ko veltīja Aleksandram Kažokam, kura nama dažādos dzīvokļos risinājās visa žurnala rediģēšana, sastādīšana, ekspedēšana.
Lielu ieguldijumu redakcijas darbā deva arī Voldemars Rubens un daži mākslinieki, kas sāka pulcēties ap "Informatoru". Starp pēdējiem ir jāmin mākslinieks Haskins, kas bija žurnala mākslinieciskais vadītājs. (..) Zīmējumus grieza linolejumā tāpēc ka cinkografijas klišejas bija dārgas. Tos savus zīmējumus, kas bija vērsti pret sociāldemokrātiem, biedrs Haskins parakstīja ne ar savu vārdu, bet ar - I. Tenders. (..) Ar savām grafikām žurnalam daudz palīdzēja arī mākslienieki Augusts Pupa, Alfreds Žurgins, K. Bušs. Visu šo mākslinieku zīmējumus, daļa no kuriem bija iespiesta "Informatorā", 1933. gadā komanditsabiedrība "Avanti" izdeva atsevišķā krājumā ar nosaukumu "Laikmeta sejas". "Avanti" izdeva arī mākslinienka Z. Haskina 48 linogriebumus zem nosaukuma "Izvēlētā tauta". Šo krājumu buržuaziskā vara konfiscēja. Izdevās paglābt vien dažus eksemplarus. (..)
Arī Otto Grīnbergs žurnalā "Informators" ievietoja dažus rakstus. (..)
Tomēr oriģinaldarbi neizveidoja žurnala galveno saturu. To izveidoja tulkojumi no pasaules preses dažādiem izdevumiem. Tāds arī bija žurnala redakcijas darba princips, t.i. balstīties galvenokārt uz tulkoto materialu. Šo principu uzspieda politiskie apstākļi kādos vajadzēja pastāvēt žurnalam. Aizskarot jautājumu par buržuaziskās Latvijas politisko režimu, varēja sagaidīt žurnala nekavējošu konfiskaciju. (..)
"Informators" savās slejās sniedza ari romanu. Savā pastāvēšanas laikā tas iespieda visu diezgan garo, Teodora Plivjē romanu "Ķeizars aizgāja ģeneraļi palika". Šo romanu "Informatoram" tulkoja tagad popularā padomju dzejniece Mirdza Ķempe (..). Kad pārtrauca savas gaitas žurnals "Informators", tad izdevēji vēl iespieda kā vienreizēju izdevumu ši romana beigas. Vēl jāatzīmē, ka dzejnieks Eriks Adamsons tulkoja žurnalam indiešu dzejnieka Tagores dzejas (..).
Ilustrētais nedēļas žurnāls "Informators" pastāvēja tikai dažas dienas ilgāk par diviem mēnešiem. Pavisam iznāca 11 numuri un pēc tam atsevišķs izdevums minētā romana nobeigumam. (..) Pēc sava ārējā izskata žurnals bija īpatnējs, krietni līdzīgs franču preses izdevumiem un pēc sava apmēra (16 kvarta formata lappuses) tas spēja ietilpināt diezgan daudz materiala. (..)
/Alīna Vilde-Grīnberga. Mašīnraksts. Alīnas Grīnbergas arhīvs/

* ja vēlaties iegādāties žurnalu "Informators" - lūdzu, te būs https://biblio.ie/book/informators-objektvs-pasaules-preses-un-notikumu/d/1374341835
* palasīties var arī periodika.lv - http://periodika.lv/#searchResults:%23informators
* ļoti interesanta persona šķiet žurnala redaktore Austra Ozoliņa-Krauze
https://jauns.lv/raksts/sievietem/384874-starp-makslu-azartspelem-un-bohemu-aleksandras-belcovas-tuvas-draudzenes-un-mecenates-noslepumi
http://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:166547|article:DIVL822|query:Aleksandram%20Ka%C5%BEokam%20
* ir kaut kādas piezīmes, ka Otto un Alīnai bijušas siltas attiecības ar Mariju Leiko un viņas ģimeni, bet tad kaut kādu praktiskas (naudiskas vai mantiskas) dabas apsvērumu dēļ atsalušas skat. nākamo ierakstu
* būvuzņēmējs Aleksandrs Kažoks - Otto kādu laiku strādāja viņa birojā. šķiet bijis diezgan atvērts revolucionārajām idejām (piemēram, ļaujot savā dzīvokļu namā, kur vēlāk dzīvoja Otto un uzaugu es, organizēt visādus šitādus žurnālus un perināties revolucionāriem). Tas gan viņu neglāba no izsūtīšanas 1941. gadā. Nomira viņš 1942. gadā izsūtījumā. Bet manā Grīnbergu foto kastē ir viņa portrets ar uzrakstu - par atmiņu no Aleksandra Kažoka
* Samuils Haskins - ebreju grafiķis, mācījies pie Romana Sutas.
* nezinu vai šis teksts ir kaut kur publicēts. tās ir 12 ar rakstāmmašīnu rakstītas lapas. iespējams ir publicētas kādā revolucionāro cīnītāju atmiņu krājumā, kurus visi jau sen nodevuši makulatūrā. varbūt arī nav publicētas.. Ir publicēts krājumā "Cīņas balsis" (1959) https://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:695933|article:DIVL11

marts

Posted on 2024.03.12 at 21:07
Tags:
(..) Gribu piezīmēt, ka ar tēlnieku K. Zāli iepazinos un sadraudzējos viesībās pie dzejnieka Andreja Kurcija (Andreju vakaros), kur ari es tiku vienmēr ielūgts. Vienā gadījumā man ar Zāli izraisījās saruna par mātes tēlu. Es teicu: "Man māte nomira, kad biju sasniedzis tikko 6 gadu vecumu..." Zāle satvēra mani savā klēpī (viņš bija fiziski stiprs, plecīgs, plats, bet es toreiz svēru tikai 72 kg), pašūpoja mani un teica: "Mate Latvija tevi vēl ilgi auklēs..." Tā arī ir noticis, nu jau viņa mani šūpo un auklē 87. dzīves gadu!
Rīgā, 24.8.88. velu vakarā
Oto Grīnbergs Latvijas PSR nopelniem bagatais jurists
/Vēstules melnraksts Latvijas PSR Arhitektu Savienības Kārļa Zāles jubilejas organizācijas komitejai. Rokraksts. Otto Grīnberga arhīvs/

marts

Posted on 2024.03.12 at 15:48
Tags:
oh my. man šitāds ir un vēl pāris numuri arī šķiet, ka ir pilns visu iznākušo žurnālu komplekts
https://biblio.ie/book/informators-objektvs-pasaules-preses-un-notikumu/d/1374341835
izrādās esmu bagāta

marts

Posted on 2024.03.12 at 14:55
Tags:
Izziņa

Biedrene Grīnberga Alina Jāņa m., dzim. 1901.g., dzīvojoša Rīgā, Pētera Stučkas ielā Nr.55. dz.33. strādā Rīgas 1. juridiskā konsultacijā par advokati. Viņas izpeļņa 1957.g. ir šāda:
Janvarī - Rub. 990,25
Februarī - " 688,50
Marta - " 794,75
Aprīlī - " 493,-
Maijā - " 344,25
Junijā - " 119,-
Jūlijā - " 178,50
Augustā - " 327,25
Septembrī - " 255,-
Oktobrī - " 246,50
Novembrī - " 204,-
/ar zīmuli pierakstīts - XII 433,25/
________________
Kopā Rub. 4.641,-
/ar zīmuli pierakstīts 5.074,25 (mēnesī 423 rubļi)/
________________

Vienlaicīgi paziņojam, ka b. Grīnbergai, tā pat kā arī citiem advokātiem atvaļinājuma apmaksa nav paredzēta. Atvaļinājumā advokāti iet paši uz sava rēķina. Izziņa izsniegta personālās pensijas kārtošanai.

Rīgas 1. juridiskās konsultacijas
Vadītājs: Iļjenko
Galvenā grāmatvede: Klāsupe

marts

Posted on 2024.03.10 at 20:34
Tags:
Vorkutā 3. martā 1956 g.

Sveika mīļā māte!

Tavu vēstuli saņēmu. Ļoti pateicos par to. Tu man raksti, ka esat pilnīgi vesela. Tas mani ļoti iepriecināja. Tagad es zinu, ka mēs vēl redzēsimies un runāsimies.
Tagad noteikti zinu, ka pavasarī tikšu mājās. Pie mums bija valdības komisija un manu lietu ari izsprieda man par labu. Gaidi mani pēc pāris mēnešiem, kad pienāks no Maskavas papiri. Pie mums pašlaik milzigs sniegs un dzelzceļa kustiba ierobežota
Visādā ziņā man iet labi, veselība ļoti laba. Strādāju tāpat slimnicā un labi nopelnu. Darbs man patīk, tikai ilgojos redzēt Tevi un Ritu. Rita bija atrakstījusi, ka tagad esot vesela. Gādā Tu ari par savu veselibu. Tu nedrīksti neko celt un Tev nakti vajaga gulet vismaz 12 stundas. No ritiem nekāp no gultas ārā kaut ari jau miegs ir nogājis. Palieci siltā gultā līdz pulksten 9nien, lai Tev brokastis pasniedz gultā. Vakarā ej gulet plkst 9-ņos. Izvairies no roku saslapināšanas un caurvējiem. Staigā ļoti lēnitiņām. Ēd daudz vitaminu, aizvien nedaudz lieto sīpolus. Sveicini visus, kas man labu vēlē. Uz drīzu redzēšanos.
Tavs dēls
J. Vilde*


* Jānis Vilde, Alīnas Grīnbergas brālis http://www.ieverojamiemediki.lv/v/vilde-janis/

marts

Posted on 2024.03.07 at 14:34
Tags: ,
PAVASARA NAKTS

Pie debess zvaigznes klusi trīc un mirdz,
Un viegli staigā miglas tēli...
Bet klau! Kāds savāds kliedziens žēli
Caur tālēm iet, - un krūtīs nodreb sirds...
Ak rimsti, sirds! Nāk atkal pavasars,
Tā nekliedz cilvēks savās mokās...
Gar zvaigznēm tumšas ēnas lokās:
Uz ziemeļiem trauc gāju putnu bars,
Un viņu klaigas pusnakts stundā skan;
Tās pilnas cerību un gaidu,
Bet es? Es sadzirdēju vaidu -
Ne man nāk pavasars, ne man, ne man!
/Andrejs Kurcijs "Dzeja", Rīga, 1958/

Lappusē pie šī dzejoļa ielikta Ziemassvētku/Jaungada kartīte, kurai otrā pusē Otto rokrakstā rakstīts:

1978. gada 27. decembrī
Es pie sava galda
lasu
recenzēju
kontroldarbus studentiem

Romulite pavisam klusa, klusa tā kā pelīte savā tahtiņā pret lielo logu dus un dus; izteidzas ari virtuvē un cigaretes smēķē, traukus mazgā. Virtuves nokopšanu katru vakaru viņa uzlūko par savu pienākumu un apzinīgi, atbildīgi pilda, pilda...
Antilite - lielā tahtā pussēdus vienmēr lasa un lasa ar nopietnu seju, bāla, lakatiņš ap galvu, mati nav sirmi, vitāli aprauga sevi - un cer un cer uz dzīvi, kaut jau otro ziemu smagi slimo un temperaturu mēra un atkal mēra
Kas būs? //////////////// - ? Kas to zin.
pl 1/2 22

(Romēna tajā laikā jau labu laiku slimoja ar šizofrēniju. Antilite - tā Otto sauca Alīnu - slimoja ar vēzi (ja nemaldos leikēmiju) un nākamajā gadā nomira)

marts

Posted on 2024.03.07 at 14:00
Tags:
13. IV 58 g
Svetdiena. pl 21:30

Šodien mēs Otto, Kurts, Eriks, Romite, es aizbraucām uz Jūrmalu, Dubultiem. Gājām pie Kurcija - Rakstnieka mājā. Mūs panāca Atis Ķeniņš un dzejniece Austra Dāle. Bijām nodomājuši iet pie Kurcija, bet tā kā gribējām vēl pastaigāt, tad gājām uz jūru. Jūra vēl ledū, tikai vietām redzams ūdens - saulaina skaista diena. Eriks priecīgs pa plašumiem lēkā no viena smilšu kāpas ciņa uz otru. Pēc pustundas mēs - Otto, Eriks, es gājām pie Kurcija, bet Romīte ar Kurtu vēl pastaigājās.
Pie Kurcija bija Ķeniņš un Dāle. Neko daudz nevarēja runāt. Kurcijs uzdāvināja savu dzeju izlasi "Dzejas" ar Griguļa priekšvārdu. Šai sakarībā Kurcijs pastāstīja, ka Grigulis teicis, ka nu "laikam viņš savu vainu pret Kurciju būšot izpircis. Vainīgs jau bijis Jānis Niedra. Tai laikā pat Andrejs Upīts no Niedras baidījies!! Ja Jānis Niedra nepatīk nevienam cilvēkam, tā pat kā Ernestīne Niedra - tā tiek dēvēta par Latvijas Beriju.
Eriks jutās ļoti labi. Skrēja visu laiku runāties ar dažādiem cilvēkiem. Sevišķi runīgs bija ar Araju - Bērci.
Austra Dāle nolasīja savu jauno dzejoli - putniem un lidmašīnai Tu-112.
/Alīna Grīnberga. rokraksts. Alīnas Grīnbergas arhīvs/


Kurts - Kurts Švars, atomfiziķis, Romēnas vīrs
Romīte - Romēna Švarca, Otto un Alīnas meita, mana vectante
Eriks - mans tētis, 58. gadā viņam ir 5 gadi
Andrejs Kurcijs - rakstnieks, politiķis. kaut kad teicis Alīnai - "Tu esi man Parīze"
Atis Ķeņiņš - sabiedriska un politiska personība ar visai vētrainu dzīvesgājumu
Austra Dāle - dzejiniece, tulkotāja, A. Ķeniņa sieva
Grigulis - Arvīds Grigulis - padomju rakstniecības ideologs
Andrejs Upītis - lec kā krupītis
Jānis Niedra - sūdīgs rakstnieks un padomju funkcionārs, žurnālista Ērika Niedras vectēvs
Ernestīne Niedra - Ernestīne atrodama manā dzimtas kokā, pilnīgi pretējā zarā nekā Grīnbergi. Viņa bija manas mammas vecāsmātes māsas vīra māsa. mamma atceras kaut kādu ciemošanos pie Ernestīnes agrā bērnībā - vasarnīcā Langstiņos. tajā pašā zarā atrodama arī Anna Laicena, Linarda Laicena sieva
Berija - No 1938. gada līdz 1945. gadam vadīja PSRS represīvo aparātu
Arājs - Bērce - kā rakstīts vikipēdijā - profesionāls revolucionārs

p.s. minētais Kurcija krājums atrodas vecāku grāmatplauktā. tajā divi ieraksti:
1. Jaunu vārdu es debesīs sviežu! Vēro Tu viņu un tālāk meti! A. Kurcijs
2. Romulitei ar daudziem laimes vēlējumiem dzimšanas dienā, ļoti sniegotā pavasarī - 1958. gada 2. aprīlī. Rīgā, papsis: Otto Grīnbergs (dzejas grāmatas autora draugs)

marts

Posted on 2024.03.04 at 23:55
Tags:
vēl viens Otto aspekts ir dzeja. viņš cauri visai dzīvei ir rakstījis ļoti sūdīgu un neveiklu dzeju. nu tādu, ka man brīžiem ir neērti (sveškauns) lasīt. pārsvarā uz visādām noskretušām lapiņām, kas pilnīgi nekategorizētas sabāztas aploksnēs. vai arī mētājas starp citiem dokumentiem. ir arī viena kladīte. taču - ja no mākslinieciskās puses tas viss ir lielākoties nebaudāms, tad šis un tas noder biogrāfiskās puzles likšanā. nu vai arī gluži otrādi - rada aizvien jaunas mīklas.

Pārdoma

Divas reizes miru:
Septiņpadsmitā un
Četrdesmitpirmajā,
Tomēr nenomiru...

Biju briesmās divas reizes:
Divdesmitastotajā un
Piecdesmitpirmā gadā
Bet atkal dzīvs bez raizes...

Kas no nāves glāba?
Kas prom briesmas vīla?
Cilvēks... Cilvēks! Labais!
Viņa sirds un mīla...

Tagad redzu:

Kareivs zirgā ašā...
~~~~~~~~~~~~~~ (tur tiešām ir tādi ar zīmuli salikti vilnīši, viņš acīmredzot ir mēģinājis arī grafisko dzeju)
~~~~~~~~~~~~~~
~~~~~~~~~~~~~~
Ārsti Ivanovā...
~~~~~~~~~~~~~~
~~~~~~~~~~~~~~
~~~~~~~~~~~~~~
Draugi Rīgā - pašā...
~~~~~~~~~~~~~~
~~~~~~~~~~~~~~
~~~~~~~~~~~~~~
Draugs, kas Krievu zemē...
~~~~~~~~~~~~~~
~~~~~~~~~~~~~~
~~~~~~~~~~~~~~

14. XI 1964 19:05 AZ*

*viņš dzejas pārsvarā paraksta ar pseidonīmu Atis Zaļkalns

marts

Posted on 2024.03.03 at 15:40
Tags:
Kaut kādā ziņā sanāk, ka es tikko atrisināju pirms ~120 gadiem notikušu, neatklātu slepkavību. Noslepkavotie cilvēki atradās manas ģimenes čemodānā. Amazing.

Marts

Posted on 2024.03.03 at 15:15
skan: Buss Rīga - Smiltene
Tags:
Domāju par tiem rudzu laukā nozūmētajiem žandarmiem. Mēģināju kaut ko atrast periodikā, bet neko neatradu. Varbūt nepratu izvēlēties pareizos atslēgas vārdus. Ierakstīju jautājumu FB Dzimtas detektīva grupā. Un lūk, mani žandarmi -
“Pēteris Grīnbergs tiešām apzināto mežabrāļu pulkā neparādās, bet tas tikai liecina, ka viņam tajā skarbajā laikā izdevies gan izdzīvot, gan izvairīties mo represijām. Pazudušo divu cara kalpu liktenis gan ir interesants. Par to ir rakstījis tā apvidus mežabrāļu kustības vadītājs Jānis Liepiņš (Steņka) ( sk. Latvijas revolucionāro cīnītāju piemiņas grāmata. - R.: Avots, 1980, 159. lpp.). Arī arhīvā: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 117. f., 1. apr., 1767. l. Uzvārdi liekas ir Pečulis un Budiks, Rīgas Avīzē 1906. gada 23. nov. ir ziņa, ka gubernators licis izmaksāt atraitnēm Monikai Pečulis un Marijai Budink vienreizējo pabalstu 50 rubļus.
Viņi abi, liekas dzērumā, publiski izlielījušies, ka noķeršot meklēšanā izsludinātos mežabrāļus, bet tikuši vien līdz pirmajiem krūmiem, kur pazuduši bez vēsts. Viņus tiešām ilgi meklēja, Liepiņš to ir aprakstījis. Liels paldies par tādu ziņu!” Pētniece Līga Lapa

februāris

Posted on 2024.02.28 at 13:23
Tags:
Esmu dzimusi 1901. g. 20. jūnijā Turkalnes pag. (tagad Ikšķiles) laukstrādnieku ģimenē. (..) 1907. gadā tēvs sāka strādāt Rīgas ostā. Drīz viņš saslima un bija spiests no darba aiziet un iestāties darbā iebraucamā vietā "Zelta Lauva" Lielā Maskavas ielā Nr. 143. Māte strādāja turpat pie šīs iebraucamās vietas īpašnieka kā apkopēja. (..)
Kad Rīgu 1917. g. rudenī ieņēma vācu armija, pie mana brāļa nāca un nesa boļševiku proklamācijas Jānis Tomsons un Auzenbahs. Brālis mani "nozvērināja" nevienam par šīm pakām nestāstīt. (..) Kādu dienu Auzenbahs atnesa paku, ko mans brālis aiznesa. Drīz vien mūsu dzīvoklī atnāca 2 vācu žandarmi un sāka pārmeklēt dzīvokli. Es atrados sētā. Tur arī paliku, lai sagaidītu brāli un pateiktu, ka dzīvoklī notiek kratīšanas. Brālis man arī pateica, ka virtuves galdā atvilktnē atrodas dažas proklamācijas, lai es mēģinot tās paņemt. Pats viņš aizsteidzās projām. Žandarmi bija iegrimuši grāmatu pāršķirstīšanā, nepievērsa man uzmanību. Tāpēc man izdevās izņemt no atvilktnes proklamācijas. Noglabāju tās uz krūtīm, uzkāpu zirgu staļļu jumtu stāvā un tur proklamācija ieraku smiltīs. Augstāk minētie notikumi mani saistīja ar revolucionāro kustību. 1919. gada janvārī iestājos Komjaunatnē. (..)
Šai laikposmā Komjaunatnes uzdevumā organizēju literaturas izplatīšanu, izbraucu arī uz rajoniem, kur nodevu komunistisko literaturu (..). Šajā laikā sastāvēju arī propagandistu pulciņā, kurš biedra "Spieķa" (Jāņa Ēķa) vadībā studēja politekonomiju. Šai pulciņā piedalījās arī "Čiepa" un "Saulgrieze" (Dobris un Leimane), kas izrādījās provokatores un tā 1920. g. 22. maija naktī tiku arestēta kopā ar savu brāli - Rīgā, Maskavas ielā Nr. 135. Mājās man neko neatrada, pret mani bija tikai provokatoru liecības. Arestēja ap 60 biedru. 3 nedēļas ieslodzīja politpārvaldē, bet pēc tam Centrālcietuma 4. korpusa pirmā vieninieku kamerā. (..)
1922. g. beigās, tā kā politpārvaldes spiegi man pastāvīgi sekoja, tad uz laiku tiku no pagrīdes darba atbrīvota. (..)
1924. g. smagi saslimu ar plaušu tuberkulozi un veselu gadu gulēju gandrīz uz gultas. Palīdzību man sniedza MOPR-s*. Kad sāku atveseļoties, tad uzsāku atkal darbu pagrīdē, bet politpārvaldes spiegi man sekoja, arī darbu dabūt bija neiespējami.
1926. g. martā aizbraucu uz Franciju. Dzīvoju Parīzē, Lasonā, Nicā, kur mani arī uzņēma Francijas komunistiskajā partijā par biedri. Strādāju Raimonda Dunkana (Izidoras Dunkanes brāļa) dekoratīvās mākslas darbnīcā Nicā. Pēc tam Parīzē. (..)
1933. g. septembrī LKP uzdevumā piedalījos, kā delegācijas vadītāja I Starptautiskā pretfašistu Kongresā Parīzē. (..) Tiku ievēlēta Kongresa Manifesta izstrādāšanas komisijā. (..)
No 1936. g. - 1939. g. strādāju Spānijas Republikas vēstniecībā Rīgā, piedalījos palīdzības organizēšanā spāņu republikāņiem viņu cīņā ar fašismu. uzturēju sakarus starp Spānijas Republikas vēstnieku Rīgā Ceferino Palencia un LKP Centrālo Komiteju.
Alīna Vilde Grīnberga. Autobiogrāfija
/kompilēts no 4 līdzīgiem dokumentiem mašīnrakstā, kuros atšķiras cik daudz kurš notikums izklāstīts. faktoloģisku atšķirību nav. Alīnas Grīnbergas arhīvs. 1971./

*Starptautiskā organizācija palīdzības sniegšanai revolucionāriem (1922.-1947. g.; krievu “Meždunarodnaja orgaņizacija pomošči borcam revoļucii”), saukta arī “Starptautiskā sarkanā palīdzība”.

Februāris

Posted on 2024.02.28 at 11:38
man:: Nav elektrības
Tags:
Savus piedzīvojumus kaujinieka gaitās viņš* vēlākā dzīvē, kad carisms un baronība jau bija aizgājuši nebūtībā, atkārtoti izklāstīja ģimenes un draugu lokā ar atzīstamu meistarību. Tad klausītāju priekšā atainojās “meža brāļa” bruņotā sadursme starp diviem cara žandarmiem Taurupes “Brikumu” mežmalē, kurus viņš tur pieveicis. Ar “Brikumu” saimnieka palīdzību tie aprakti laukā, kas bijis sagatavots rudzu sēšanai. Rudzi tūliņ arī iesēti un nekāda cara valdības iestāžu izmeklēšana nav atklājusi notikuma patiesību, žandarmi “pazuduši bez vēsts”.
No - Daži vārdi par dzīvi un cīņu (Autobiogrāfiski fragmenti).
/Rokraksts. Otto Grīnberga arhīvs/

*Pēteris Grīnbergs

februāris

Posted on 2024.02.21 at 13:37
Tags:
Krimas aneksijas un pilna mēroga iebrukuma Ukrainā gadadienām par godu dažas tematiskas fotogrāfijas no Otto arhīva

karš )

vispār es par pašreizējo situāciju jūtos ļoti līdzīgi kā K. diezkas nav.

februāris

Posted on 2024.02.20 at 18:07
Tags:
vakar vakarā, kad jau taisījos vērt ciet kompi un likties uz auss, pēkšņi saklikšķēja info, ko jau ilgāku laiku nebiju varējusi salikt loģiskā bildē. dažas random virspusīgas Otto piezīmes + dažas bildes Otto albumā, kurām otrā pusē rakstītie personu vārdi visu laiku nelīmējās nekur iekšā, bet bija sajūta, ka būtu jālīmējas + viena īsa periodikā atrasta ziņa, kurā minēta virkne vairāku personu dokumenti, kuri tiek pasludināti par anulētiem, jo sadeguši. mazliet pārgalvīgi un bez rūpīgas mācītāja rokas izdarītiem, nule saliktās puzles apstiprinošiem, ierakstiem baznīcu grāmatās atļāvos visu uzreiz salikt Geni un nekavējoties pievienojās zars, kurā viss sakrita.
šodien, turpinot skatīt tālāk, nonācu pie tā, ka Otto mātes brāļa dēls, tātad Otto brālēns, darbojies pretošanās kustībā, kureliešos, palīdzējis organizēt bēgļu laivas, līdz ar pēdējo kuģi pats aizbēdzis uz Vāciju un tālāk uz Kanādu. viņa dēlu - Minestres ģimnāzijas skolnieku, savukārt, čeka 80. gadu sākumā izraidījusi no Latvijas. šīs gadījums diezgan plaši aprakstīts visādos preses izdevumos. te daži piemēri:
ārzemju prese (Austrālijas Latvietis)
padomju prese (Padomju Jaunatne)
situācijas izklāsts no pašu iesaistīto puses (ELJA Informācija)

+ Haralds jaunākais 90. gados no Kanādas pārcēlās uz LV un viņu pazīst manas dziedāšanas biedrenes - trimdas latvietes. ja es šajā taciņā neesmu nekur kļūdījusies, tad viņš ir mans second cousin twice removed (latviski tas ir 3. pakāpes brālēns?).

februāris

Posted on 2024.02.15 at 20:28
Tags: ,
Mūsu mīļai, labai, tuvai radiniecei I. Grīnbergai, dzimušai Smiltenē 1985. gada 30. jūnijā (tūliņ pēc Pēterdienas kā saucās sencis)
Sniedzam Tev, dārgulīt, mīlulīt, zeltgalvīt - pirmo dāvaniņu - rožainas krāsas (kas meitenei piestāv!) kristala šaliti, kur nolikt rakstāmpiederumus, ja dzīves gaitās kļūsi rakstniece, dzejniece, žurnaliste vai publiciste, vai ari ārste, inženiere, fiziķe (kā vectēvs), vai juriste (kā vecvectēvs), varbūt izcila sportiste utt. Vienmēr šī šalite noderēs! Šālīte novietojam divas tafelītes šokolādes Taviem vecākiem, bet brālītim Arnim jau vakar iedevām...
Dzīvē ir jāmācās, jāstrādā visu mūžu un jāmīlē visu mūžu. Lai Tavs mūžs, Inesīte, būtu 100 gadus garš, tad šeit pievienojam ari simtu rubļu naudaszīmi, lai Tev vecāki varētu iegādāties pirmās rotaļlietiņas, ar ko mācīties izaudzināt dzīvei vajadzīgos minētos trīs pamatus. Esi laimīga un veselīga, gudra un darbīga!
Tavs vecvectēvs Otto Grīnbergs, pensionārs
Tava vectēva māsa Romēna Švarca dzimusi Grīnberga, ārste, invalīde*
Rīgā 1985. gada 7. septembrī (Tava vectēva Raimonda dzimšanas dienā)

es viņu mazliet atceros. man bija trīs gadi, kad ievācāmies Tērbatsielas dzīvoklī. viņš nomira, kad man bija četri - 87 gadu vecumā. man šķiet vēlāk viņš mazliet spokojās. galu galā bija tur nodzīvojis ~50 gadus. mums tur bija čīkstošas parketa grīdas. lielajā istabā stāvēja divi atpūtas krēsli, kuros sēžot un mazliet sakustoties radās ļoti specifiska parketa/krēslu kāju čīkstoņa. tieši sienai otrā pusē bija mana istaba - rakstāmgalds, pie kura pavadīju daudz laika. mani salīdzinoši agri sāka atstāt vienu mājās un es regulāri dzirdēju viņa šļūkājošos soļus un atpūtas krēsla/parketa čīkstēšanu aiz sienas. cik atceros - man nebija bail. bija tāds vatever - ā, Otto Petrovičs atkal atnācis. ja pareizi atceros, viņš pārstāja nākt, kad mācījos kādā 2. - 3. klasē.

*Romēna it kā sajuka prātā, kad uzzināja, ka viņas vīrs, pasaules klases atomfiziķis Kurts Švarcs, viņu krāpj ar savu asistenti (kuru vēlāk arī apprecēja). aizbrauca uz Šmerli un pārgrieza vēnas. garāmgājēji viņu atrada un izsauca ātros. pēc tam tika uzstādīta diagnoze - šizofrēnija. labajos posmos viņa dzīvoja pie Otto, bet, kad palika traki, tad Tvaiķenē. arī viņu es mazliet atceros.

Atpakaļ 20