*

tā kā es šodien prokrastrinēju vienu diezgan svarīgu uzdevumu, tad lūdzu, jums vakara pasaciņas vietā, vēl viens Grīnbergu spams

***
Es redzu arī kā ganīju aitas, kuras vienmēr skrēja pie pupām, ko kaimiņu mājas iedzīvotāji bija sakrāvuši zārdos. Man vēl tagad ausīs skan kaimiņa stipri kliedzieni: Vecen, aitas pie pupām!" Jo es biju sasiets sieviešu lakatos un bikšu vietā bija kleita. Tāds tupēju rudens vēsumā un uzraudzīju aitas.

***
Otra vasara manās cūkgana gaitās iezīmējas ar manu slimo kāju. Olga* iegūst jaunu nodarbošanos. 1910. gada* oktobrī piedzimst Gustavs*. Atceros, kā pirmo reizi viņu gāju skatīties: sarkans, mazs, kliedzošs. 1911. gada vasarā viņš guļ mazā raspuskā un Olgas galvenais uzdevums uzraudzīt viņu. Iepriekšējā vasarā Olga bieži nāca talkā cūkas ganīt. 1911. gadā es paliku viens ar savu cūku armiju. Pašā vasaras vidū nopļautā rudzu laukā uzskrēju uz kāda veca asa kaula un pārdūru kāju. Drīz sākās asins saindēšanās. Milzīgas sāpes. Murgi. Atceros, kā pamāte* pienāca pie gultas un jautāja: “Vai tu gribi iet pie savas mammiņas? Tur tev nebūs slikti…” Es biju kļuvis lieks. Cūkas kvieca pa aploku. Es varēju mirt. Tēvs mani lika ratos un guļus veda pie ārsta. Pa ceļam Vīķēnu muižiņā* lūdza ledu, ko likt pie sapampušās karstās kājas. Aizveda Brakos un atstāja ārsta mājā. Vēl tagad atceros, kā guļu kādā tukšā istabā uz daktera kušetes. Apkārt skapji. Viens un nakts, sāpēs un bērna domas.
Nepabeigts manuskripts… sākts - 1950. gada septembrī Ķemeros
/Rokraksts. Otto Grīnberga arhīvs/

*Otto māsa Olga, precējusies - Asare. Viņas znots bija Annas Sakses personīgais šoferis.
*Otto ir dzimis 1902. gadā, attiecīgi viņam tad ir 8 gadi
*Gustavs Grīnbergs, Otto pusbrālis. Kritis 1941. gadā kaujā pie Serpuhovas, kā sarkanarmietis, protams.
*Otto māte Kristīne 1908. gadā mirst no “grūtas slimības” (turbekuloze?) un tēvs apņem jaunu sievu - Paulīni.
*īsti nesaprotu, kas ir Vīķēnu muižiņa. pa ceļam no Alīdzēniem uz Brakiem ir Mazozolu muižiņa.