*

es atceros, kaads bija tviteris 2009 gadaa.... visai liidziigs klabam aizvien shai baltaa dienaa. tagad visur ir tikai naratiivi un viedoklji un viss ir kljuvis paaraak sarezgiiti.

jau kādas trīs nedēļas nevaru aiziet gulēt agrāk par trijiem un pamosties agrāk par diviem. bet jūtos okei.
galvā pārāk maz teksta, smadzenēm nav ar ko strādāt, turklāt visiem tagad ir dzimenes, smadzenes tjipa deģenerējas no alkohola, bet varbūt līdzsvars rodas no stimulējošām sarunām, kuru saturu diemžēl neatceros, jo esmu aizmirsusi ieradumu pierakstīt to, kas notiek, kas ir labākais veids, kā vingrināt savas smadzenes paturēt atmiņā notikušo.
es gan vainoju pie tā emocionāli smagus pārdzīvojumus šogad, kuru dēļ neapzināti izvēlos peldēt laikam cauri, sevi pie tā nepierakstot klāt. esmu klātesoša tagad, ar to pagaidām pietiek.

Man ir prātā šāda atmiņa, tā ir kā neliela aina, gandrīz vai kā video manā prātā -- uz letes stāv mūsu baltais, kantainas kompjūtera monitors ( ko visi vienmēr sauca par “datoru”, un tikai pamatskolas informātikā es pirmo reizi uzzināju, ka patiesībā dators ir tā rūcošā, kantainā kaste pie kājām, kas datoru ieslēdz), mēs ar patēvu sēžam uz t. sauc. “bāra krēsliem” (man šķiet, ka uz tiem pat varēja griezties uz riņķi, bet varbūt es to tagad izdomāju – scenogrāfijas labad pieņemsim, ka tie bija augsti bāra krēsli ar apaļiem mākslīgās ādas sēdekļiem sarkanā krāsā, uz kuriem varēja griezties uz riņķi). Viņš man rāda “mājaslapu”, ko ir man uztaisījis – “backgrounds” tai ir ietonēts gaiši zilā, un vienīgais, kas tajā ir, ir uzraksts “ELĪNA”. Uzraksts ir liels, tas aizņem lielāko tiesu ekrāna. Burti ir izteiksmīgi un stilizēti, apaļām kontūrām, kā uztūkuši iegarienie klaunu baloni, no kuriem tie izsien suņus un citus dzīvniekus. Tas nav uzraksts, uz kura var uzklikšķināt vai kura mērķis ir nodot kādu ziņojumu, kas mudinātu uz darbību vai dotu kādas zināšanas. Tā ir apsveikuma kartīte, zīmējums, dāvana. Manā prātā aizvien ir šis atmiņu kadrs, bet es vairs to neredzu pavisam skaidri – tāpēc neatminos pavisam precīzi, bet ap katru no šiem burtiem lidinājās vai pie tā pamatnes sēdēja eņģelīši (skat. attēlā). Varbūt tie nebija eņģelīši, bet kaķēni. Es neatceros, bet tur notika kaut kāda rosība, kaut kam pat mainījās krāsas – es to pielīdzinātu agrīnā tumblr estētikai (kad, taisot savu lapu varēja tai uzlikt fona mūziku, likt kursoram šaut zvaigžņu lietu un visus tekstus rakstīt gliterotā vordartā).

Man bija apmēram pieci gadi, kad es sāku regulāri spēlēt “Lingo”, “Karogs” un “Minesweeper”. Tajā vecumā es jau labi mācēju lasīt, tāpēc Lingo man bija aizraujošs pretinieks. Atskatoties uz to, kā es piegāju spēlei “karogs”, es izjūtu savādu mierinājumu un mīlestību pret sevi: pirmās pāris spēles izmēģinājusi dažādas stratēģijas un zaudējusi, es drīz nonācu pie risinājuma, kas mani apmierināja: spēles sākumā, kad tika dota iespēja izkārtot savu figūriņu izvietojumu, es iebīdīju karogu pašā dziļākajā stūrī, savukārt lauciņus virs, blakus un, drošības pēc, pa diognāli, aizpildīju ar mīnām. Tagad, kad man nebija riska zaudēt, spēle man kļuva interesanta – es varēju izmēģināt dažādas taktikas un ceļus, lai atrastu pretinieka karogu pēc iespējas ātrāk, neriskējot ar to, ka pretinieks manu karogu atrastu ātrāk. Es neredzēju tam jēgu, jo neuztvēru datoru par nopietnu pretinieku, un tā uzvara man šķita tukša un bezjēdzīga. Turklāt mani sajūsmināja atklājums, ka varu tik muļķīgi vienkāršā veidā apkāst pretinieku.
Minesweeper es uzspēlēju pāris reizes, un tad vairs ne reizi mūžā. Tur nebija nekādas loģikas, es nespēju atrast nekādu patternu, tāpēc norakstīju šo spēli kā pilnīgi bezjēdzīgu un līdz šai pat dienai neredzu prikolu.

galvā domas: var tās pierakstīt; fun, retrospektīvi, analītiski
galvā pārāk daudz domas: riktīgi sūdīgi, neprāts, paranoja, neiroze -- ja izdodas piefokusēties, var parakstīt
galvā klusums: miers, ķermeni interesē ēdiens un sekss, bet kā lai sevi izklaidē??? no tukšuma pozīcijas grūti rakstīt, jo nešķiet, ka esmu kaut kam piesaistīta -- tāds zen miers bet vienlaikus cilvēciska garlaicība

vot

nē nu
jā

pirms 21 gada cibā rakstu:

Decembris 4., 2004

00:18
baigais vārds kapsula. kapi + sula.
bet visp. man sajūta tāda it kā es kapsulā dzīvotu


neticēsiet, bet arī tieši šodien domāju par vārdu "kapsula", jo dzēru gabapentīnu un domāju: "re, dzeltens kapsula!"

pēc kovid potes jau vienreiz tā bija, bet nu jau atkal paaugstināts kopējais holesterīns. kādā sakarā?

Kā var būt banāla saule?

Nez ir kāda vieta, kur var izšūt uz apğērba tekstu?

es gribu wabi sabi bet man sanāk tikai vecās raganas māja

5.sek

mugurā iemetās kkāda krika.
1.x mūžā tik sūdīgi, knapi varu pakustēties.
laikam dzimšanas dienas mēnesī cilvēkiem mēdz būt slikti.
knapi zābakus novilku, knapi sunim siksniņu uzliku, knapi no gultas piecēlos.
visu knapi.

Vai tehnisko apskati var iziet auto, kam ātrumpārslēgu nevar ielikt piektā ātruma robā?

izrādās, ka ir jau 3. decembra diena, nevis otrā

2004. g. 2. dec. cibā arī pierakstīju sapni:

12:14
sapnī biju tai Pareizticīgo baznīcā, kas uz Brīvības ielas. nosaukumu nezinu, bet parasti uz durvīm tur raxtīts "hram atkrit" vai "hram zakrit". jau 2.x sapnī to redzu. iepriekšējo reizi, kad redzēju, tur bija lauku sēta un nikni suņi. pagājušo nakt - ļoti gaišs un vecas segas svētbilžu vietā.. mācītājs dikti laipns, likās kā velns.

pirms 20 gadiem šajā dienā rakstu:

02:01
paglaudu cibai galvu. nedrīkst taču draugu pamest tāpēc, ka klibs.

tas laikam rucisisms
čerez žopu

tikko sapnī man piezvanīja caur pūdernīcu. pat ne caur spogulīti, bet caur pūderi, kas bija māla gabaliņi

Vai un kā LV ir iespējams diskrēti noskaidrot, vai cilvēks, kurš no soc. tīkliem pazudis, ir dzīvs vai nē?

Izrādās, ka Vācijās bibliotēkās (varbūt ne visās) cilvēki ir izdomājuši atjautīgu risinājumu grāmatu pārpilnībai un mūžīgajam vietas trūkumam plauktos. Lai nebūtu tik bieži jāpiedzīvo brutālā norakstīšana, ir izveidots speciāls stends, kur par 50 centiem var iegādāties dažādas grāmatas diezgan labā stāvoklī. Ja pērk vairāk par 3, tad laikam vēl pienākas atlaide. Vēl redzēju tādu ideju, ka mazāk populārās grāmatas tiek izstādītas ar saukli - Dosim pēdējo iespēju ciemoties pie lasītāja!

Distant descendant of a frog.

jo viņiem viss ir

mācieties no kaķiem gultā

un kas par gadu. viena lieta, ka organizācijā noticis tik daudz, ka visu nevarējām atskaitēm saskaitīt.
bet arī visādi citādi par pārējo, man nav arī vēl drosmes atgriezties atmiņās gada pirmajā pusē.
ja es varētu kā ķirsīšus no šī sāpēs, bailēs, ceļojumos un pārbaudījumos pavadītā gada paņemt tikai dažus:.tad to pirmo, kad atkal varēju pastaigāt, un pāri drenai uzvilkt NYT apenes. un kā ar visam sāpēm aizbraucu uz Piedruju un tad i Kipras balkonu, virs kura eikaliptā muļķīgas dūjas kārtojā sķidru ligzdu. un to brīdi, kur atplīsu pie Afrodītes akmeņa, kā noģību IETM meetingā un mani Bekas dzīvokī Berlīnē kopa svešs nebinārs mākslinieks, brauciens vilcienā uz Daugavpili, mīļā māsiņā traumās, kad KKF iedeva finanses Homo Novus grāmatas vākam, Gžegožs un Marta, kuri bija ar mani gandrīz visos ceļojumos, atbalsot un palīdzot tikt galā, un mūsu bēdīgā, nogurusī un mīļā ljti komanda, un mani nabaga novārtā atstātie, apceltie un nenormāli jautrie, gaišie bērni.

Unnamed Arizona Ranger has a fateful duel with the notorious outlaw Texas Red.

Es ļoti ilgu laiku neesmu rakstījusi. Neko.
Okei, varbūt nav korekti sacīt, ka "neko". Es neesmu ieturējusi absolūtu rakstīšanas celibātu. Es sazinos ar cilvēkiem. Bet es neesmu rakstījusi dienasgrāmatu, neesmu rakstījusi dzeju, es neesmu pavadījusi laiku aktīvi rakstot.
Tagad es rakstu ierakstu klabā. Mani pārņem dažādas savādas sajūtas. Es precīzi nespēju tās nodefinēt. Man ir sajūta, ka man vajadzētu varbūt mēģināt tās nodefinēt. Varbūt tāpēc, ka lielāko savas dzīves daļu es esmu dzīvojusi caur tekstu, esmu ar sevi runājusi caur tekstu, esmu sevi izklaidējusi caur tekstu, esmu domājusi caur tekstu.

Ir jau arī tādi periodi -- es tos atpazīstu -- periodiski es rakstu, un tad periodiski es nerakstu. Vissarežģītākie ir pārejas periodi. Kad esmu aktīvi rakstījusi, gribējusi rakstīt, spējusi rakstīt, un tad iestājas nogurums -- un tad iestājas eksistenciālas bailes -- ja es nespēju rakstīt, kas es esmu? Kas ir mans atskaites punkts? Vai es jebkad spēšu rakstīt? Ko tas vispār nozīmē.
Tas ir retorisks jautājums uz kuru es pati zinu atbildi. Pat, ja nezinu -- es to sapratīšu. Man besī, ja man dod padomus, kad neesmu tos prasījusi. Mani kaitina, kad manus retoriskos jautājumus uztver par īstiem jautājumiem. Mani kaitina dīlošana ar citu cilvēku projekcijām. Mani kaitina cilvēku nespēja piefiksēt brīdi, kad viņi citu cilvēku darbībās/izteikumos ieprojicē savu personīgo problēmu ar pasauli. Bet visi tā dara, arī es. Bet es cenšos to piefiksēt. Jo vairāk par to domāju, jo biežāk piefiksēju, cik tas ir izplatīti. Tad es domāju par to, cik vieds bija manas mammas reiz izteiktais padoms, ka "nav vērts runāt ar idiotiem". Do not fall for a rage bait.

Es gribētu vecu kompi -- to balto kantaino kompi. Un baltu klaviatūru. Ar bieziem klakšķošiem taustiņiem. Kārtīgu vecu stacionāru kompi. Bet es priecātos arī par modernu, es vienkārši gribu stacionāru kompi, kārtīgu, stabilu, vienā vietā. Es tajā rakstītu.

Man ir problēmas ar koncentrēšanos. Un šis portatīvais -- šis kompjūters -- tajā ir tik daudz lietu, internets, feisbuks, atmiņas par eseju rakstīšanu studiju laikā, transkripcijas, ciešanas, piespiešanās. Es gribu tīru datoru bez nekādām asociācijām. Kad es atveru google doc, mani pārņem trauksme. Man ir kaut kāda trauma no visām reizēm, kad jutos spiesta rakstīt studiju vai darba dēļ. Ja es varētu atgriezties atpakaļ laikā, es sev teiktu -- nemeklē darbu, kas saistīts ar tekstu, jo tas saindēs tavu prieku rakstīt. Bet es esmu stipra. Es zinu, kā darbojas smadzenes. Es zinu, kā radīt jaunus ieradumus, pārrakstīt ierasto, esmu iemācījusi sevi mazgāt traukus un klāt gultu balstoties neirozinātnes teorijās. Es esmu spējīga tikt pāri traumām.

Es uzpīpēšu un uzrakstīšu vēl vismaz vienu ierakstu

Izrādās, ka spoguļneironi vislabāk attīstīti tiem, kuru vecākiem bijušas lielas problēmas (atkarības, depresija utt.). Tā kā spoguļneironi palīdz saprast (just) cilvēkus bez vārdiem (spoguļo otra emocijas, jūtas), rodas vēlēšanās palīdzēt, saprast problēmu, to risināt. Tādi bērni izaug par ļoti empātiskiem cilvēkiem un bieži vien tāpēc izvēlas palīdzošās profesijas. Taču svarīgi ir pārstrādāt savu traumatisko pieredzi, lai neprojicētu savas traumas uz citiem, tādā veidā it kā neapzināti cenšoties dziedināt sevi.

no noklausītām sarunām:
jauna māmiņa ar diviem bērniem (viens ratiņos) uz ielas atbild uz kādu no nebeidzamajiem jautājumiem:
"Nav viedoklis!"

No rīta izlasīju NYT, ka drīzumā iespējams AI uzņēmumu akciju burbuļa plīsiens līdzīgi kā savulaik bēdīgi slavenais dotkom krahs. Vēlāk ap pusdienlaiku "Spices" "Lidiņā" ieraudzīju, ka trauku novācēju robotu vietā stājušies trauku novācēji pakistānieši. #ĶirsonaŅuhs

"Tanclova sirdi ar rūsainām stīpām žņaudza sāpes. Gan par asinīgo ķēvi, kas bija pazudināta, gan par to cilvēkbērnu, kas šo zirgu bija savām rokām sešus gadus dienu dienā kopis. Jezups bija Tanclova sirdij vistuvākais dēls. Ik reizi, kaut vai izsānis ieraugot dēla bālo vaigu caur noasarojušo loga rūti, viņš gluži instinktīvi metās uz svēto kaktu klanīties un dedzīgi krustīties tādai pašai bālai sejai ar tumšām acīm Jezus obrazā. Jezupa seja pret pavasari arvien vairāk izdila un apauga ar bārzdas vainagu, līdz cilvēks no svētbildes vairs nebija atšķirams.
Tanclovs sāka cītīgāk apmeklēt Ciskodu baznīciņu un vairāk locīt ceļus Jumpravas Marijas altāra priekšā. Viņš lūdzās par dēla veselību nomodā un pat sapņos. To darot, viņš pēkšņi aptvēra, ka Jezupa zaudējums nav Jezupa paša, bet vairāk Tanclova vai pat visas Sebaldu cilts nelaime. Līdz šim viss Sebaldiem bija šķīries bez skādes - Tanclovs ļaudīs varēja iet kā granīta kalns bez mazākās plaisas, kur melšu mēlēm aizķert. Sebaldi bija laimes krekliņā dzimuši veiksmes bērni, kas pieraduši, ka viņu vārdam ir svars un viņu sacītais dzeraunē un pat apleicinē izskan kā likums.
Jezupa slimībā ieraudzījis apdraudējumu cilts pašlepnumam, Tanclovs beidzot saprata, ko īsteni nozīmē spoveds. Līdz šim viņam nebija, ko nožēlot, viņš bija stāvējis taisns un ciets kā ozols. Tagad, satrūcies par savu augstprātību, viņš sūdzēja grēkus pa īstam. Labi, ka Dominikuss nu jau labu laiku bija aizcelts par Varakļānu vikāru, bet viņa vietā uz Ciskodiem atsūtīts pūļu prāvests. Dominikusam Tanclovs nevarētu tik atklāti čukstēt ausī visu to, ko viņš izstāstīja jaunajam baznīckungam, skaidri zinādams, ka līdz pūļa saprašanai nonāk tikai latgaļu valodas melodija, bet saturs paliek Dievam.
Un tā, sācis ar vainas sajūtu pret Jezupu, Tanclovs sāka šķetināt savu grēku pavedienu un pats bija pārsteigts, kāda netīrumu straume tur izgāzās no krietnās un taisnās sirds - kā rupuči no rožu dārza.
Tur viņš bija kukuļojis kroņa ierēdni, - ak, Dievs, kurš gan to nedarīja! - vienam strādniekam mazliet nošmaucies ar samaksu, citu skaudis, vēl citu nicinājis, uz kaimiņu Jugazes krūtīm baznīcā paskatījies, - protams, ka tūlīt novērsies! - bet kādas domas pazibēja aiz nolaistiem plakstiem, to viņš zināja vienīgais pasaulē.
Visu šo netīro straumi kā prieves rakstu izgaismoja Tanclova prāts. Drīz viņš aptvēra, ka tā ir cilvēka otra daba. Lai kā censtos, šī otra, mērkaķa daba, cilvēkam vaikstījās pakaļ katrā domā. Varbūt tā ikreiz netapa par grēku, varbūt citu reizi pat darīja cilvēku stiprāku - ikkatru viņa nodomu apstrīdēdama, apsmiedama, pārbaudīdama tā īstumu -, tomēr tā pastāvēja. Vēl vairāk: Tanclovs atklāja, ka vienā cilvēkā ir veselas trīs dabas - viena, kas nolemj, otra, kas apstrīd, trešā, kas teic kā būtu pareizi no ļaužu prāta. Bez rūpīgas sirds vērošanas Tanclovs tās trīs balsis sevī nemaz nebūtu pamanījis un nebūtu arī sapratis Trīsvienīgā Dieva Noslēpumu. Baznīckungiem nebija taisnība, ka To nevarot aptvert, ka, pūloties To saprast, apjūkot prāts. It nemaz neapjuka, ja godīgi un bezkaislīgi pavēroja sevi no malas - tur bija melns uz balta, visa Dieva trejādība!
Tanclovs, kurš pēc Kostas piedzimšanas sajutās vecs, tagad bija spiests atzīt, ka dzīve vēl arvien iet kalnā. Ja jau Visuaugstais parūpējies par tādām svarīgām un agrāk neiedomājamām atklāsmēm, kurās ne ar vienu nebija iespējams dalīties! Kluss viņš gulēja gultā blakus čūskaini sīkstajai Īvai un cerēja, ka klusumā abi domā vienu domu. Viņu valodā, kurā eksistēja tikai simt vienkāršu vārdu - Tas Kungs, Jezus, Svētais Gars, Jumprava Marija, siens, piens, dēli, zirgi, sēta, klāvs, maize, pirts, art, ecēt, sēt, izvest mēslus utt. -, nebija tāda vārda, ar ko norādīt uz atklāsmi."

/ Inga Ābele, Klūgu mūks

Šodien liela diena - piedāvaju variantus un liku bērniem savā starpā vienoties par to ko ēdīsim vakariņās. Nevis izstrīdēties vai izlozēt, bet tieši vienoties.

esmu no tiem, ko uzrunā uz "tu", nezinu tam skaidrojumu.
vakar ievēroju, ka viens ārsts, un šodien – augšējā stāva kaimiņiene.

Ejiet uz "HA" Ģertrūdes ielas teātrī. Kaut ko tādu gandrīz nekad dzīvē nebūsit redzējuši! Ļoti laba izrāde.

Ahoi,

Ir nepieciešams dāvanai ierāmēt A3 formāta poligrāfiju/izdruku.
Skatos, ka Rīgas centrā ir padaudz vietu, kas to dara.

Ir kādi ieteikumi no pašu pieredzes?

Vēlams, ja to var izdarīt uzreiz - ok, ja extra samaksa.
un vēl superīgi būtu, ja piedāvā arī nosaukuma plaksnīti/etiķeti, ko uz rāmja piestiprināt.

Tā kā gribu atbalstīt latviešu izdevējus, Narvesenā nopirku jauno filozofu veidoto žurnālu "Tvērums" par Austrumu tēmu. Iegādājos arī tāpēc, ka gribēju izlasīt interviju ar Kasparu Eihmani. Sākumā padomāju, ka pārdevējs nevar atrast svītrkodu un tāpēc pēta žurnālu no visām pusēm. Bet tad viņš pajautāja: "Rīgas laiks laikam vairāk neiznāk? Šis žurnāls izskatās ļoti līdzīgs." Paraustīju plecus un atbildēju, ka laikam tiešām vairs neiznāk un novēlēju jauku vakaru. Varbūt nemaz neesmu tik introverts cilvēks, ja sarunājos ar pārdevējiem, lai gan es steidzos (līdz vilcienam bija atlikušas 7 minūtes), tāpēc nepaspēju pajautāt, kas tik īpašs viņam šķiet Rīgas laikā. Tā laikam tāda profesijas blakne, kad gribas uzdot jautājumus par lasāmo.

"Pēc daudzo iepriekšpieņēmumu krišanas par Āzijas filosofiskajām tradīcijām, iepazīstoties ar tām tuvāk, vienā brīdī atskārtu, ka esmu caurcaurēm eiropietis. Visos poētiskajos pašizdomājumos un naivajos mēģinājumos kļūt par ko citu - sākotnējā interese bija izsalkums pēc transformācijas - likās, ka iztēles laukā esmu tuvāks Āzijai nekā Rietumiem. Gan jau tāpēc, ka par Rietumiem līdz galam neko nebiju sapratis vai zinājis. Ilgi dzīvojot Āzijā - gandrīz trešdaļu dzīves -, vienā brīdī sajūti, ka esi cita māla mīcīts. Vēl jo vairāk, sevis novērošanas un analizēšanas rezultātā tu sāc atskārst un pamanīt iepriekšējos pieņēmumus, kurus esi attiecinājis uz Ķīnu un Indiju, kas nāk no Eiropas tradīcijas. Kristietība un katolicisms izlien kā spalvaina āža kāja, un nemaz ne sliktā nozīmē (smejas) [..] Biju pārliecināts, ka esam brīvības vektora iemiesojums un Āzijā tā nav; ka citur mēs to vēsturiski nenovērojam. Vismaz kamēr nenonācu Taivānā, kas ir eksperiments starp liberālo demokrātiju un konfuciānistisko pasaules skatījumu un kas vismaz pagaidām darbojas brīnišķīgi."

Kaspars Eihmanis

- šodien beidzot nolīdu lejā un ieslēdzu datoru - slims kopš svētdienas.
- KC

Iesakiet latviskus (vai krievu valodas) youtube kanālus, ko abonēt pensionārei, lai viņa visu dienu neskatās stulbības par Putinu.

"Bastardi" ir izcili. Neatceros, vai mēs savulaik no Rijnieka "Pavasara atmodas" arī tādu bliezienu pa smadzenēm dabūjām. Kaut kas attāli atmirdz. Nu un gribas, lai visi šodienas pusaudži aiziet noskatīties. Līdzīgi kā savulaik ar Rāga "Klasi".

vai mums un jums nav draudziņš kopengāgenā, kurš varētu norādīt, vai nav kāds inčīgs mākslas notikums šajā nedēļas nogalē? izstādes atklāšana, performances, utt. Nemāku sagūglēt.

ir tik viegli sevī kultivēt nelaimību.
skatos uz sevi, un kļūst sevis žēl.

bērniņš joprojām ir bērniņš, tikai vecs.

šķiet, 2/3 uz spēlmaņu nakti bija paņēmuši līdzi bērnus vai mammas, tik forši

ojāra novērtējums valstī - īss, precīzs, kodolīgs

pie maijas runas es apraudājos

vai kāds ir redzējis kādu labu videomateriālu par hibrīdkaru uz Latvijas robežas / nezināmo migrantu apbedījumiem?

"The Persian philosopher Ibn Sina (Avicenna), arguing that God has knowledge of generalities but not particulars, emphasizes the gulf between the philosophical god and the God of Quranic theology, to the annoyance of the conservatives."

/Malise Ruthven

tikko atkal redzēju aizlidojam gulbjus.
sasaucas un aizlido.
smeldzīgi un skaisti.
no flīzīšu sienas nokrita flīzīte. palika robs.

ja man būtu crash uz sievietēm, man būtu ceash uz katrīnu neiburgu

Visiem censoņiem der atcerēties ka bērnības zemē aizbraukt un jaunības upē nopeldēties nevar. bet ja negribas dzīvot tagadnes mājā ko tad darīt? Lūk uz šo mums vajadzētu kādu atbildi, man pastkastes pārsvarā tukšas

"Miesā slimie pelnījuši nevis naidu, bet gan drīzāk žēlumu. Un nav pakļauti vajāšanai, bet gan līdzjūtības cienīgi ir tie, kuru garu negantāk par jelkādu slimību plosa netikums.

Ko līdz šī tava nemierīgā rosīšanās?
Kāds labums savu likteni gan pašam izaicināt?
Ja alkstat jūs pēc nāves, tūdaļ steidzina tā putnus
un neļauj kavēties vairs dieva spārnotajiem zirgiem.
Mūs apdraud čūskas, vilki, lāči, tīģeri un lauvas,
un mēs cits citu nokaujam ar zobenu bez mitas.
Vai tāpēc, ka tik atšķirīgi esot cits no cita,
mēs liktu karaspēkiem doties mežonīgos karos
un alktu nomirt cits no cita raidītajām bultām?
Šai skaudrā aplēsē nekad nav bijis taisnīguma.
Ja gribi, lai pēc nopelniem tev pienāktos reiz alga,
tad mīli krietnos, būdams žēlsirdīgs pret tiem, kas ļauni."

Boēcijs - "Par mierinājumu filozofijā"

biju vakar uz kapiem. es nebiju bijusi gadiem, man liekas, ka tikai pirmo māmiņdienu pēc mammas nāves un viss.
man likās, ka arī šoreiz nevarēšu, bet bērni gāja pa priekšu, kopā ar viņiem var visu.
Fricis ļoti priecīgs kapos meklēja citus Fričus, brāļu kapos atrada piecus (viss tāds lepns).

un ir kaut kāda gruzdēšana paplašinātajā ģimenē, ka es kapakmeni neliekot. nu nevaru. un nelikšu.
kā var uzlikt.

neesmu ne reizi redzējusi nedz "Titāniks", nedz "Viens pats mājās". Pirmo – bail, otrā varētu šķist duma (fragmenti redzēti)

tikko biju ārā un dzirdēju tādu kā ūjināšanu — ļoti tuvu. domāju, ka dīvainas kaiju izdvestas skaņas, bet nē, gulbju kāsis. lidoja visai zemu, un aizlidoja rietumu virzienā. skaisti.