*

Nokāvu pēdējo ķirbi. Noimprovizēju uz "pastēti". Labs, katrā ziņā pēc pērnā ķirbja negaršo nemaz.
Bija takš tai muižas virtuvē gudrinieki.

skorpiona pilnmēness gaismā, lasīju, ka ir tāds viedoklis saskaņā ar kuru "pārmērīgi augsts intelekts" ir neurodivergence pati par sevi

Vakar izlasīju Luīzes Pastores grāmatu Šis ir mans seriāls. Sen vairs neesmu nekāda tīne un arī tā nejūtos, bet grāmata ļoti aizkustināja. Lieliski uzrakstīta. Lai gan atšķirīga, bet noskaņas ziņā nedaudz atgādināja filmu Tizlenes. Nu tādā ziņā, ka pat ārēji stilīgie cilvēki var justies nedroši par sevi, vai viss ar viņiem ok. Un, jā, skaista meiteņu draudzība pāri visam. Dažas reizes pat paraudāju un pārdzīvoju līdzi. Arī deviņdesmito gadu beigu labs atspoguļojums, kaut gan man tur atgriezties negribas. Pati grāmata ir daudz dziļāka un nopietnāka nekā mans virspusējais apskats šeit (nāk miegs), redzēju pat sapnī kā galvenā varone manā vietā pasaka stingru nē, jo zina, kas viņai dzīvē ir svarīgākais, savu ceļu (sapnis bija par mani, bet kā filma, lomas manā vietā tēloja citi, daudz jaunāki cilvēki, tāpēc beigās šķita, ka nav nemaz par mani, jo tādā veidā tiek dota iespēja iepazīt daudzas citas man līdzīgas planētas). Vienā no grāmatas atvērumiem ir tests, kur var noteikt, kurš grāmatas varonis tu esi. Es, protams, sanācu pieaugušais, tātad par viņu grāmatā ir diezgan maz:)
Bet vispār tas bija pats vieglākais tests manā mūžā, kur nebija nekas daudz jāprāto, tikai jāseko norādēm, atbildot ar jā vai nē. Tev ir brilles? Jā. Tu noslēpumaini klusē vai mūžīgi vāries? Drīzāk pirmais nekā otrais variants, lai gan droši vien esmu kaut kur pa vidu, taču tik garlaicīga varianta tur, protams, nav. Tas arī viss, jau klāt testa rezultāts: "Apsveicu! Tu esi Juris! Tava superspēja ir tavās hameleonbrillēs - tu redzi citiem cauri kā rentgenā un tev sāp tas, ko tu viņos ieraugi. Tāpēc tev nav humora izjūtas un citi tevi var uzskatīt par sausiņu."

Nupat konstatēju, ka Billie Eilish "happier than ever" beigas man totāli asociējas ar Radiohead "karma police" beigām un attiecīgi es intuitīvi gaidu, ka pēc tam skanēs "fitter happier" & that makes me happier than ever

how do u know when u are loved?

nu ko, tuvojas skorpiona pilnmēness, muahahaha

love is a very safe space

kad atbraucu mājās no venēcijas, manī bija skumjas un kaut kādas dusmas, es it kā jau zinu, bet cik ļoti šis mākslas tirgus ir liekulīgs, cik neīsts, cik elitārs, kā mēs valdam un arvien vairāk izspiežam perifērijā tos, par kuriem it kā rūpējamies. koloniālisma izsāpēšana ir jauns koloniālisms, viss tik pārprasts, tik neīsts, tik formāls. un man taču īstenībā tas neinteresē, bet visi tā ieciklējušies. to, protams, nosaka arī biennāles tēma, bet vai nebija iespējams šo risināt, nevis patronizējoši uzsvērt atkal un atkal. (varbūt jāmēģina domāt citos virzienos, bet kādos.)
un tad - gandrīz pa taisno no lidostas - aiziet uz ROTKHO izrādi bija blieziens pa galvu. ļoti precīzs blieziens, ļoti labs blieziens. man ir savi iebildumi, protams, bet kopumā - perfekta dzīves dramaturģija.
no biennāles uz izrādi par mākslas tirgus liekulību.

Jo zobens nonēsā savu apvalku,
Un dvēsele izdeldē krūtis
Un sirdij jāapstājas, lai elpotu


----------------------------------------

So, we'll go no more a roving
So late into the night,
Though the heart be still as loving,
And the moon be still as bright.

For the sword outwears its sheath,
And the soul wears out the breast,
And the heart must pause to breathe,
And love itself have rest.

Though the night was made for loving,
And the day returns too soon,
Yet we'll go no more a roving
By the light of the moon.

/Lord Byron

baby raindeer: textbook projektora stāsts

pieteicos "vārdu servisam" - darbnīcai, kurā man palīdzēs atrast vārdus

"/.../ bet tādēļ jau nesastingst rensteles."

Ar mani šodien uz ielas vēlējās iepazīties vīrietis vārdā Aleksejs. Prikoļna vigļiģiš. Pēc manas atbildes pārgāja uz latviešu valodu un teica, ka visiem tā esot jāzina. Tam es nevarēju nepiekrist. Aleksejam šodien bija bēda, ka izpircis savu telefonu no lombarda, bet nevarot atcerēties pin kodu. Es viņu mierināju, ka gan jau atcerēsies. Divus krustojumus vēlāk, noskaidrojis manu attiecību statusu, draudzīgi atvadījās.

izgājām lietū, paskatījamies Šantalas Akermanas filmu par Gazu, tuksnesi, mātēm, kas izdara pašnāvības un vārdiem, kad vārdu nav. uzzināju ka franču "ēzelis" cēlies no ebreju "mākonis"

I believe in power of tears.

Šajā pelēkajā un aukstajā dienā galvā sāka skanēt dziesma, kuras nosaukumu pa dienu nevarēju atcerēties (tikai tagad atnāca), bet videoklipu gan spēju labi vizualizēt, jo varbūt pati dziesma nemaz tā neuzrunāja. Klipā galvenā varone satika dažādus cilvēkus, kuri pēc sarunas aiz sevis atstāja akmeņus. Beigās jaunajai sievietei bija pilna soma ar akmeņiem, ko varētu interpretēt kā vainas sajūtu, cilvēku pārmetumus vai citu problēmu (smagumu) uzņemšanos. Varbūt pat nevajag nodalīt. Pēc darba aizgāju uz parku salasīt dabas materiālus darbnīcai. Neko neplūcu, ņēmu to, kas zemē nokritis, jo vajadzēja tikai piecus, plus akmeni. Viss salasījās tik viegls un gaisīgs, pat skaists ķiršu koka zieds mētājās zālītē. It kā gaidītu tieši mani. Vēl dīvaini aptvert, ka pavisam nesen jautājumi: kur es esmu? kāpēc esmu šeit? šķita tikpat ikdienišķi kā elpošana. Un tie parasti radīja tādu kā drošību un mazināja apjukumu ik reizi, kad tos uzdevu. Savādi aptvert, ka jau kādu gadu tādus sev vairs nevaicāju, jo svarīgāk bijis vispār piecelties, kustēties, nokļūt no viena punktu uz citu utt. Varbūt tiešām smadzenes ir tik garlaicīgas, ka visu šo laiku bijušas aizņemtas ar to, lai es izdzīvotu, nevis reflektētu? Bet nu ir tik laba sajūta, ka atkal spēju domāt! (Ja vien tā nav ilūzija, ka domāju, hehe)

Es ilgu laiku heitoju Laiks paradīzei. Diezgan grūti gāja ar šo projektu, galvenokārt tāpēc, ka tēma visu laiku šķita neticami nepievilcīga un arī skaņas noformējuma forma kādu vēlējās režisore man kopumā arī nu tā. Un tad tur viss tas nac teātra vaibs utt. Es viņu jau biju ierindojis savu visbriesmīgāko mākslas notikumu topa 2. vietā aiz Gudrunas. Karoč kkādā brīdī sāku nožēlot, ka piekritu. Mazliet pa jokam un mazliet tomēr nē mēģināju atrunāt Inesi no nākšanas uz pirmizrādi, jo nekas labs tur negaida. Vakar tad bija tā pirmizrāde un es tur tā sēdēju un skatījos un sapratu, ka esmu noslēdzis pamieru ar šo projektu. Jā, tēma joprojām neliekas superhot, bet skatoties nav paviršības sajūtas, kas, manuprāt, ir labi. Turklāt es tikai vakar aptvēru, ka tas ir teātris-teātris - tantēm un onkuļiem, nevis nvo teātra organizācijas radīts māksliniecisks trips kādā aizraujošā tēmā ar visādiem tehniskiem izaicinājumiem uz kuru nepērk biļetes (šis formāts, gan, mani valdzina vairāk joprojām). Man nav kauns. Izņēmu no ļaunā topa. Ļoti forša sajūta. Man ļoti pieauga respekts pret Endīni un man ļoti patīk Andra Kaļiņina scenogrāfijas un vispār patīk atrasties vienā projektā ar Andri. Un pēdējā brīdī nomainīt skatītāju muzonu bija right call. Vienīgais, kas man vakar nepatika, ka biju nepareizi kaut ko sakalkulējis ar pirmizrādes puķītēm un man pietrūka tieši vienai aktrisei, kura vakara gaitā izrādījās vienīgais cilvēks, kurš man pienāca klāt un tiešā tekstā pateica, ka viņai patīk kā tas viss skan.

To My Duties

While I’ve been doing my job
stone by stone, quill by quill,
winter has passed, leaving
empty places
and dead rooms.
I work on all the same.
I really should replace
all those things I’ve forgotten,
fill the darkness with bread,
inspire hope again.

The dust of the season,
its harsh rain, are all I deserve:
for myself I claim nothing more than all space
and the right to work there, bearing witness to spring.

I must have something for everybody
day by day and week by week, gifts of the blue variety
or cool blossoms from the woods.

First thing in the morning, I’m going strong
while others have sunk
into sloth or lovemaking.
I’m sweeping out my bell tower,
polishing my tools and my heart.

I have enough dew to go around.

/Pablo Neruda from: ODES TO OPPOSITES

hm

https://georiga.eu/iesaisties/aptauja-riga-dzivojosajiem-par-paradumiem-un-laika-pavadisanas-iespejam-vakaros-un-naktis/

laba aptauja

"Laime ir tiekšanās, stāvoklis, ko ne vienmēr var aprakstīt vārdos. Tomēr daudzi piekritīs, ka iekšējais apmierinājums un dzīvesprieks bieži vien atspoguļojas cilvēka izskatā. Interesanti, ka modes un stila pasaulē ir tādi apģērba gabali, kas, šķiet, spēj runāt par cilvēka garīgo stāvokli. Par vienu no šādiem nelaimes simboliem var saukt “jaciņu”.

Nelaimīgas sievietes vienmēr valkā šo garderobes priekšmetu, uzskata ezoteriķi, un stilisti viņiem piebalso.

Laimīgas un pašpārliecinātas sievietes savā garderobē izvēlas dažādus apģērba elementus: puloverus, blūzes, kleitas."

Rubrikā "drukas kļūdas, ko pat negribas labot": "novērtēt īkstu māslu"

"Dezinformācijas teorijā to sauc par akcentu pārlikšanu. Nevis būtiskais prevalē pār nebūtisko, bet gan ar akcentu pārlikšanu autori padara nebūtisko par būtisko."

Man ir pilnīgi tups jautājums.
Vai tad apse un papele ir viens un tas pats? Ja meklēju papeles latīnisko nosaukumu man google met ārā apsi parasto....

Rasa vakar prasīja vai es kādreiz dzīvē esot pagaršojis alkoholu.

Radio Marija tikko: "Gunita, ko stāvi rokas uz kapota salikusi? Tā kaut kāda epiklēze?"

viss mani paaraak ljoti ietekmee. seedeeshana vairumaa soctiiklu vispaar ir visdestruktiivaakais, ko esmu dariijusi. un es esmu dariijusi daudz destruktiivu lietu. lol

vispaar jau pirms meeneshiem diviem izdzeesos no tvitera pavisam un esmu atgriezusies cibaa. oaaze visaadi citaadi neizturamajos interneta laukos.

Es sapratu. Latviešu valoda ir mūsu Praids.

https://satori.lv/article/kapec-mes-esam-parsteigti

Ar katru dienu es kļūstu arvien vecāka. Vai drīzāk – dzīvoju arvien ilgāk. Ir lietas, kas mainās. Ir lietas, kas paliek. Un tas, kas paliek, ir arī manas grūtības. Tās kļūst savā ziņā skaidrākas, jo esot pieaugusi, es varu vairāk pievērsties sev un neesmu spiesta darīt to, kas man sagādā grūtības, spriedzi. Bet, whatever, par to nav runa šobrīd. Mani sadusmo tas, ka man katru dienu, KATRU DIENU, ir jācīnās ar domām, ka es vienkārši 'kaut ko nedaru pareizi', 'pietiekami necenšos', etc. Tas, cik nenopietni sabiedrībā tuvā un tālā uztver mentālas slimības, traumas, psihoneiroloģiskas problēmas, neirodiverģences – tas mani tieši ietekmē caur to, ka es pati konstanti sevi "gaslaitoju". Es neuztveru nopietni savu psihi, savas grūtības. Es sevi sodu, vainoju un atkal un atkal nodzenu līdz sabrukumam vai meltdaunam, jo lieku sev censties būt veselam, normālam, pareizam cilvēkam, bet nespēju. Un es sevi vainoju par katru vājumu, par katru nesanākšanu. Jūs saprotiet, ka tas vnk vienā brīdī beigsies ar pašeni, ja zvaigznes tā sastāsies? Nu, tagad jau ir labāk. Bet tajā pat laikā – visu laiku ir grūti. Un tas lēnām nogurdina. Konstanta saņemšanās, pārcenšanās, sabrukšana, dusmošanās uz sevi, sajukšana, sevis sarāšana, disciplinēšana, un tā uz riņķi. Un es tik labi runāju. Un izskatos tik savākta. Un esmu tik sakarīga. Es taču ar visu tieku galā.

pretīgākais, ko esmu dzērusi pēdējā laikā ir kokteilis, ko sajaucu no mājās atrodamā – kaut kāds viskijs + toniks (nav citas limonādes) + laima sula no lidl. kuņģa skābes danco un sit polku man rīklē.
šodien vispār grasījos iet gulēt desmitos. tieši teicu mārai pēc ieraksta: "aiziešu mājās un būšu laba meitene, iešu gulēt. ja palieku nomodā pēc vienpadsmitiem, sāku darīt muļķības". Tā arī notika. Man bija sajūta, ka jāiziet no mājas noķert WI-FI un nopirkt priekšapmaksas kredītu. Es nevaru pieslēgumu savas psihes dēļ, tas vienmēr beidzas ar parādiem un sodiem, nejautajiet. Izrādījās, ka E ir salauzta sirds un KKC. Labi, ka aizgāju, jo varēju viņu atvest uz mūsu dzīvokli izgulēt dzērienu brīdī, kad viņa sāka stāstīt, kā pārgriezīs sev vēnas. Varbūt kādam šodien izglābu nejauši dzīvību. Es nezinu. Esmu rīks dieva rokās.

?

draudzenei salauzta sirds. šoreiz citai draudzenei. vai pavasaris kanoniski nav riesta un mīlestības laiks?
sapratu, ka vienīgais veids, kā varu palīdzēt, ir dodot praktiskus, godīgus un ne pārāk veselīgus padomus, to skaitā – "iesaku vienkārši tuvākajā lietā veikt daudz impulsīvu darbību, lai radītu pēc iespējas intensīvākas pieredzes, lai tās sasummējoties vienkārši pārrakstītu emocionālās sāpes". thumbs up. vai tas ir tas cinisms, ar kuru cilvēki vienā brīdī sāk apaugt? "elizabet, atceries, nekas nav pa īstam". padoms nr. 2 - realitāte ir vīzija. halucinācija. labāk sapnis, sliktāk murgs. iesaku izbraukt no valsts vai sākt pīpēt zālīti lielos daudzumos, noraut garīgu psihozi, pagulēt pļavā, tikt pie trakām acīm, kļūt par mākslinieci vai dzejnieci. man palīdz.

pirmajā kursā ētikā rakstīju eseju par pašnāvības attaisnojumu, izmantojot par pamatu kamī un sartru, no kuriem neko daudz nebiju lasījusi. Šuvajevs to redzēja, bet ielika man astoņi par drosmīgu tēmas izvēli.

Dievs slēpjas pustoņos un paēnās. dzīšanās pēc intensitātes un jaudīguma ir lielākā no ilūzijām.

Šodien pirmā diena, kad stresa līmenis tik augsts, ka nevienu brīdi neprasījās paslinkot. Žēl tikai, ka mans organisms parasti uz to reaģē ar saslimšanu. Rīt jāmēģina nedaudz ilgāk pagulēt.

Šodien mums Vecrīgas lokālā katram (jo visi 4 maksājām atsevišķi) beigu rēķinā pārādījās mistiski pievienots drinks, kas bija ar "+" 6.00 un tad uzreiz kancelēts ar "-" 6.00. Pārāk aizdomīgi, lai būtu vnk kļūda vai sagadīšanās - UK kolēģis tad teica, ka viņam tā vakar Rīgā bijis arī citā ēstuvē. Tas ir kkāds kārtējais inovatīvais "mēs mīlam šo valsti" grāmatvedības uzskaites figļi migļi a la Gan Bei stilā?

Vai ir kāds normāls abu dzimumu pensionāru čats latviešu valodā, kur aprunā nevis vecuma kaites, bet runā, piemēram, par mīlu vai citiem omītēm interesantiem tematiem?
Feisbukā pensionāru klubs nododas tikai banālu bildīšu publicēšanai.
Dzīvajā pilsētas klubā ir tikai dāmas vien, tas arī neesot interesanti.

Vai kāds zina, kādi ir noteikumi Tactic spēlei "Iemācīsimies alfabētu"? Tur, kur tipa domino plāksnītes, kreisajā pusē burts, labajā bildīte, kas burtam neatbilst.

pa diviem vakariem - sestdienas un svētdienas - noskatījāmies Poor Things.
un lai gan man patika, tomēr derdzās pārlieku seksualizācija, it īpaši bērna smadzeņu kontekstā.

// protams, sajūtiski uzreiz gribas atļauties ko vairāk. bet vai tad es jau tagad dažkārt neeju pa ielu kā mūziklā? eju jau eju.

piektdien bijām veco cilvēku randiņā:
braucām aplūkot ziedošās sakuras.
ēdām un runājām par ēdienu un pārēdāmies restorānu nedēļas ietvaros.
stāvējām un sentimenāli skatījāmies tālē godspeedu koncertā.

absolūti rekomendēju.

Vai ir kāds efektīvs veids, kā izlikt pārdošanā visu bibliotēku vai vismaz visu grāmatplauktu uzreiz? Kas attiecas uz ibook, tur jau nojūgties var, katru grāmatu atsevišķi fočējot. Turklāt mana pēdējā pieredze ir, ka uz grāmatu pieteicās div nedēļas pēc tam, kad mani bija piebesījis tas, ka sludinājums bija stāvējis gadus divus, un es to grāmatu biju atdevusi vienkārši par velti kādam, kam kaut teorētiski varētu noderēt.
Drēbes un kurpes arī kaut kad būs aktuāli. Māja jāpatukšo...

Pamosties īsi pēc četriem ar līdz sāpēm tukšu tukšuma sajūtu...

Šķiet, ka pirmo reizi pa ilgiem laikiem naktīs vairs nelecu no gultas vairākas reizes, lai pārbaudītu, vai esmu aizslēgusi durvis. Un katru reizi tas ir mani tā kaitinājis, jo galīgi nav man raksturīga šāda apsēstība. Vienubrīd pat galvā pazibēja stulba doma, ka tas man no kāda ir pielipis. Protams, uzreiz to noraidīju kā absurdu un neloģisku, labi vēl, ka tik daudz saprāta man piemīt. Tikai ziemā uzzināju, ka tādas darbības veikt ir raksturīgi daudziem cilvēkiem, kad pēc sāpīgiem pārdzīvojumiem vajadzīga drošības sajūta.

vai variet ieteikt kādu sievieti ar "rūķa balsi" un labu dikciju? vēlams aktrise.

tāda bija vera singajevska, tāda nedaudz ir evija vēbere. vajag ierunāt dažus dzejoļus, kuru autorei bija pasaku intonācija. par atlīdzību.