| |
[29. Apr 2012|21:44] |
nepietika spēka. ja finālspēlē nepietiek spēka, tad sanāk zaudēt. skaidrs, ka var vainot trenerus un tiesnešus, sevi un otru, bet.
nepietika spēka.
mēģināju dzert, mēģināju ēst, mēģināju sastrīdēties.
sanāca. vieglāk nepalika.
ko vēl te tādu sliktu izdarīt? |
|
|
| |
[18. Apr 2012|23:24] |
es jau diezgan sen vairs neuztveru dzīvi kā kaut ko pašaprotamu, kaut ko, kas man pienāktos.
katru reizi, kad jātaisa kādas analīzes vai pārbaudes un atbilde ir "viss kārtībā",
katru reizi ir tāda sajūta, ka uzturēšanās atļauja pagarināta, un es drīkstu vēl mazliet te
dzīvot.
un es apzinos, ka mana dzīvošana nozīmē to, ka miljardi šūnu darbojas bez apstājas, dzimst, mirst un pieskata viena otru, man liekas, lai mana roka izskatītos pēc rokas, viņām visu laiku ir jābūt tur uz vietas, viņas nevar vienkārši izstāties un pateikt čau, mēs aizejam, tā ir tāda vienošanās, par kuru nemaz nevar samaksāt. un bez svētdienām.
cilvēks, kurš manam ķermenim dara tik labas lietas, kā neviens nekad nav darījis - viņš pastaigājas pa mani - 80 kilogrami tīrā svara, kad viņš min ar visu spēku virsū mugurkaulam un kuņģim, katru reizi pēc tādas pastaigas es jūtos kā pēc milzīgas narkotiku devas, varbūt viņš tiešām kaut ko smidzina gaisā, es nezinu, bet ir tāda dziļa laime, man nav nekā, ar ko to salīdzināt.
bet tas, kāpēc es sāku to stāstīt, jo viņš saka, ka tagad pats galvenais nav dzīvot, tagad pats galvenais ir izdzīvot.
bērziem ir skaras, lielas, dzeltenas, un kastaņiem tumsā var redzēt mazus baltus punktiņus zaru galos, bet tās skaras, tās ir visskaistākās. nekā cita vēl nav, nevienas lapas, pat pumpuri vēl slēpjas, bet tās skaras ir lielas, lielas, lielas, lielas, lielas un pilnas ar dzīvību. |
|
|
| |
[28. Mar 2012|10:55] |
|
rīt eksāmens, šodien orķestra mēģinājums. lasu visu, kam tieku klāt, galvā vārdu un stāstu jūra, visskaļāk - hārvardas profesors bez jebkāda grāda un izglītības, faktiski klaidonis, bet tikmēr visi citi dzīvo savas lielās dzīves un sākas daiļslidošana. un man ir jāsāk strādāt. vai arī jānotic, ka viss pienākas tāpat, tikai tādēļ, ka pienākas. izrādās, spēja dot bez žēluma un ņemt bez pazemojuma rodas pirmajā dzīves gadā. ja zīdainis saņem visu, kas viņam vajadzīgs, arī siltumu un vismaz divas dzīvas acis pretī, tad viņš iemācas dot un ņemt. uzticēties, tā būtu vienā vārdā. |
|
|
| |
[13. Mar 2012|21:19] |
kas tas ir -
spēcīgāks par dievu, ļaunāks par velnu, nabadzīgajiem ir, bagātajiem nav, ja to ēd, tad nomirst. |
|
|
| |
[22. Feb 2012|22:23] |
sēžu maliņā un skatos, kā viļņi sitas, saputoti un glaudīgi, apsnigušas cirtas, smiltis arī sitas pretī, varbūt vēja dēļ.
bet, kad cilvēki viens ar otru tā dara, negribas skatīties. |
|
|
| |
[16. Feb 2012|01:21] |
vēlēšanu iecirkņi strādā jau no 8.februāra, bet nobalsot var tikai to vienu dienu.
tad, kad es esmu jūras vidū. būs laikam jāmet pudele. |
|
|
| |
[12. Feb 2012|13:09] |
velc meitiņa savas ziedu,
zilu ziedu kurpes nost, manu galvu,
tavu galvu likt baltos
spilvenos
pims mātei puķe vīta, pirms tēvam saule grimst,
vēl vienam, vēl vienam šai zemē ir jāpiedzimst
tas ir tāds mulsinošs brīdis, kad vīru koris deklamē tādu dzeju, bet tā ir tikai tāpēc, ka gribas teikt jā.
skaidrs, ka vīrieši visskaistākie ir pēc 60. tad, kad vairs neslēpjas no sievietēm nemaz. |
|
|
| |
[4. Feb 2012|22:16] |
kad es redzu laimīgus cilvēkus, kaut vai no attāluma, tirpas skrien.
esiet laimīgi, nu, vienalga, kā, vienalga kā.
"commotion", to es tagad apgūstu
un slēpoju, slēpoju, slēpoju. |
|
|
| |
[29. Jan 2012|19:57] |
latgalē visu nedēļu saule un svēts sals, tas ir tāds, kas nedara pāri, bet tik daudz darba un ļaužu, ka tikai šodien sanāca aiziet līdz mežam. bet bērns skrēja līdzi. sākumā gribēju bēgt, jo uz mežu jāiet vienam, tāpēc ka piedzimst un nomirst arī pa vienam. bet tad paskatījos bērnam acīs un pirmo reizi visā savā dzīvē iedomājos - varbūt tieši tāpēc jādzīvo kopā.
mājas. |
|
|
| |
[23. Jan 2012|12:48] |
vakar mēģināju atrast mieru, bet tieši tad, kad gribēju kāpt ārā no mašīnas un iet mežā, no tuvējām mājām atskrēja trīs suņi, viens liels, viens taksis un viens mierīgs. bet ar diviem pietiek. un kopš piektdienas man ir briesmīgas bailes no suņiem, nē, briesmīgas bailes man ir vēl kopš piedzimšanas, kad es biju vēderiņā un mammai iekoda, un varbūt arī kopš tā laika, kad mani arī ēda, nezinu, bet kopš piektdienas es vairs nestaigāju apkārt pa naktīm viena, un tad, te, dienas vidū, viņi skrien un rej un lec, un es paliku sastingusi. pēc tam riņķoju pa šoseju. mēģināju neraudāt.
pēc tam mēģināju izrunāties, lai visas smagās lietas nav jāvelk līdzi,
mēģināju pateikt, ka mīlu, bet sanāca tikai fuck off.
lielas, lielas pārslas, tā kā dūnas.
nu jau beidzās. |
|
|