| |
[23. Maijs 2018|19:11] |
visas manas iekštelpas un ārtelpas nu ir zaļas, zaļas, katru dienu ēdu visu, kas jau ēdams, un skatos, kā aug tas, ko varēs ēst vēlāk, tāda liela, liela paradīzes sajūta, cik viss ir dzīvs. puķes, arī, protams, ir.
vakar cilvēks, ar kuru iepriekš biju runājusi tikai vienreiz, par alu, šampanieti, zobenu un stiklu, pateica, ka kopš pirmā mirkļa ir pilnīgi connected to me. viņam tagad ir māja meža vidū, un viņš man rāda bildes ar 300 un 460 gadus veciem milzu kokiem, un saka - kad vien tu gribi, tās ir tavas mājas, un es smejos, bet viņš saka, tas nav pieklājīgs teikums, tu esi vienīgais cilvēks, ko es tā uzaicinu un i mean it, any time, tu tur vari iet un būt, un visjocīgākā lieta tajā visā, ka ne mirkli man nebija creepy vai scary. es jutu tikai un vienīgi ļoti cilvēcīgu mīlestību, nekā vairāk.
man likās, ka pēc tās pēdējās nakts ar manu labāko draugu, kad labākais draugs pēkšņi kļuva. nu, labi. kas bija, bija. bet kopš tās nakts man likās, es vairs nemācēšu būt tik cilvēcīgi mierīga un paļāvīga ar cilvēku, kurš nav mana dzimuma, un kurš saka, ka ir mans draugs. bet man nebija bail vispār nemaz. tikai ļoti, ļoti mīļi. tik ļoti mani svešs cilvēks nekad nebija mīlējis, un izrādās, sveša cilvēka mīlestība var būt tik mīloša.
un es atradu abus trūkstošos podiņus un koka kasti. un drīz es vairs nezināšu, ko darīt tālāk, jo viss būs padarīts, iepriecini mani vēl, dzīve, man tik ļoti patīk dzīvot. |
|
|