| |
[31. Mar 2020|10:08] |
vakar piepeši vairs nebija spēka nekam, lai gan bija saule un silti, milzu pūlēm gāju peldēt, un pat tur nepalika vieglāk, tādā pat bezpsēkā izgāju mežus. satiku daudz stirnu, nengribas trenkāt, bet ļoti skaisti viņas skrien.
vienīgais, kas bija viegli, bija skaldīt malku. nekad to nebiju darījusi, vienmēr bija bail pat tuvu stāvēt, bet, tā kā nebija spēka nekam, pat ne pretoties, cirtu. gandrīz nocirtu kāju un uzzināju, cik svarīgi stāvēt pusšpagatā.
šodien jau bija labāk, gāju peldēt un iztraucēju divas pīles, kopš vakardienas arī stārķis ir klāt un pavisam mierīgs ēd vardes turpat blakus. brokastis, skola, un gāju skaldīt. man ļoti patīk apse, kad viņu pāršķel, viss smaržo pēc zirgiem. ievas, protams, nekas nepārspēj, bet no tās bija tikai viens zars. alkšņi ir visvieglākie, bērzi skaisti plīst pušu, blīgzna ir drausmīga, bet nekas nav tik spītīgs kā priede, cirtu un domāju, cik veltīgi priedes mizā brūces cirst. varbūt labi, ka mums ir tik spītīgi koki.
visvairāk man patīk baļķi sivēna resnumā, kuri plīst ar vienu cirtienu. pagales aizlido katra uz savu pusi, un man šķiet, ka zelta putekļi paceļas gaisā. pavisam lielie bluķi jākapā no malām, kā sīpols jāloba, līdz vidus padodas.
aizgāju nopeldēties, pēc darba ūdeni var just vislabāk, kā viss ķermenis mirklī atslābst un izšķīst, tad atkal savācas no jauna kopā un ir pavisam dzīvs. |
|
|
| |
[28. Mar 2020|11:26] |
pamodos līdz ar pirmo saules gaismu, cēlos un izgāju mezus sortos un kreklinā, pat ēnā nebija auksti, lai gan naktī sala. tad peldēju un jogoju sūnās, līdz biju sausa un silta. lasīju auglukoku apgrieztos zarus.
tikko smēlu ar kausinu pienu brokastu kakao un mezonīgs laimes vilnis aizslaucīja visu prom. piens kausinā. viss.
sī ir pirmā un drosi vien pēdējā vasaras diena līdz jāniem, nu lai ir. |
|
|
| |
[27. Mar 2020|12:13] |
|
tam visam ir arī otra puse, rītos šķaudu, naktīs pamostos klepojot pie atvērtā loga. |
|
|
| |
[27. Mar 2020|10:34] |
šorīt peldēju tik agri, ka dzirdēju gaili dziedam, un atcerējos, ka nav jāēd tikai augļi un dārzeņi, ir arī proteīns
jau no rīta bija bezgala silti, tā arī visu dienu nodzīvoju, bez drēbēm un apaviem. kad gāju peldēt otrreiz, ūdens piepeši bija auksts. no miega ejot tā nav.
vanags riņķoja augstu debesīs, un man likās, mēs esam divi vien visā pasaulē, es ūdenī un putns gaisā. un piepeši everything made sense |
|
|
| |
[26. Mar 2020|13:39] |
šorīt beidzot nebija ledus, varēju peldēt bez bēdām.
satiku alņu māti ar diviem bērniem mežā, mēs visi sastingām un mūžību nekustējāmies, līdz es atkāpos.
novilku drēbes un gulēju sūnās, līdz vairs nejutu, kur sākas mežs un kur es. viss smaržoja pēc skujām un pilnīga miera.
tad gāju basām kājām peldēt, zeme vēl ir auksta un kaila.
saulriets bija lēns un ilgs, tad nāca venēra un mazliet mēness. līdz beidzot tikai tumsa un klusums.
jāmēģina pamosties tik agri, lai var redzēt arī tās trīs planētas, kas lec visas kopā. pirms vēl ziema atgriežas |
|
|
| |
[26. Mar 2020|13:06] |
runāju ar cilvēkiem un jūtu, ka vini apvainojas. vajadzētu mīlēt cilvēkus vairāk.
bet es eju cauri mezam un domāju, ka visai citai dzīvībai bez apstājas jātiek galā ar mūsu invāziju, jāmeklē, kur dzīvot, kā izdzīvot. kāds izdzīvo, kāds nē. no hard feelings, right?
so let's do this gracefully. fair is fair. |
|
|
| |
[24. Mar 2020|10:08] |
tāds liels nelabums iekšā, gribas raudāt un izraudāt, bet viss, ko es varu, tikai peldēt.
omīte sapnī rīkoja bēres citam mirušajam
tētiņš beidzot atradās. citā nodaļā
savācu vēl pāris maisus no meža
bang bang |
|
|
| |
[23. Mar 2020|09:43] |
|
ledus bija biezs, pat ar visu sauli bija grūti sasilt pēc peldes, diendusu gulēju mežā, sūnas ir jau siltas, saule arī, putni pierima, vēja nebija, un bija tāds klusums, kā jau sen neatceros. tad peldēju vēlreiz, silu atkal, visilgāk sila plaukstas. |
|
|
| |
[22. Mar 2020|22:06] |
|
peldēju saulē, peldēju ledū, tortes un pīrāgi, aplis ap odzienas muizu, pirmā ērce sorīt, galvina tā arī palika manī, sabēdājos un gāju tīrīt tālāk mezu. kamēr vēl var paiet. |
|
|
| |
[20. Mar 2020|09:56] |
rīts kā vasarā, debesis zilas, saule jau augstu, vienīgi salna ēnā. peldēju kopā ar putnu dziesmām. sildījos saulē.
tad gāju tīrīt mežu, rudenī izgāju vienu malu, šodien izgāju otru, iestāstīju sev, ka tas ir kā sēnes lasīt
viens dzeltens taurenis lidoja līdz pirmajam pagriezienam, tad nāca nākamais, tad nāca vairāki taureņi, saule, putni, un tad milzu krusa, bet es gāju un gāju
omīte šito nepiedotu, visa viņas kristīgā mācība aizmirsās, kad kāds darīja mežam pāri, un viņa bija nikna līdz kaulam. ja kāds varēja atnest pilno trauku, tad vajadzēja varēt aiznest arī tukšo. lasīju maisu pēc maisa un smaidīju, domādama par visu, ko viņa teiktu
savādi, cik viss relatīvi, bija tādas skaisti saplacinātas un salocītas pudeles, par katru no tām teicu klusu paldies
kāds bija pudelē salicis visus pārējos atkritumus, liekas, vismaz centies, par to arī paldies
bet divas vietas, nu, tur bija jāraud, atvesti maisi un izmesti, tur nekas cits nelīdzēja, bija tikai jādomā viss, ko omīte domātu
salasīju ap 500 litriem, sakrāvu tukšajā siena šķūnī, būs jāšķiro un jāved pēc piederības
neviens neticēja, ka te tā var būt, pasaules mala, neviena nav. bet mežus griež. un lasa ogas. cilvēki nāk un aiziet. pēdas paliek. un tas jau tikai no meža ceļu malām, nekur dziļi es pat nebridu.
gāju peldēt otru reizi, šoreiz krusā, palika vieglāk
ar katru dienu arvien vairāk liekas, ka zeme ir svarīgāka par cilvēkiem. par mani un visiem, ko mīlu.
tētiņš mācās runāt |
|
|