cīši lobi cylvāki [entries|archive|friends|userinfo]
az

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[28. Mar 2024|19:09]

alefs
Iestādē, kur eju uz vingrošanu, skan EHR, un no tā pret savu gribu gūstu ieskatu aktuālajā popmūzikā. Šis ieskats man stāsta, ka mēs dzīvojam beigu laikos.

Liela daļa no šīs mūzikas ir 20 līdz 30 gadus vecu dziesmu pārstrādājumi. Ir kaut kas, no kā paņemts piedziedājums, bet pārējā dziesma ir jauna. Kādas 90. gados spilgtas dziesmas instrumentālā daļa ir ieguvusi kaut kādu štancētu tekstu, un šis motīvs tagad tiek dziedāts. Kāda 2000. gadu dziesma ir saglabājusi melodiju, bet teksts ir nomainīts. Esmu dzirdējis arī Barbie Girl no Aqua, kas skan ļoti līdzīgi kā 1997. gadā, tikai pazudusi rindiņa “undress me everywhere” (nav jau tā, ka tā dziesma nebūtu problemātiska, bet konktēti tas moments man vienmēr bija izklausījies konsensuāls).

Kāpēc šis viss tagad lien no radio ārā? Ir kā jau var jautāt arī: kāpēc nē? Sociālā amnēzija ir vienmēr klātesoša, un ir neizbēgami, ka pieaugošās paaudzes kā kaut ko jaunu uztvers to, kas ir jau eksistējis, un viņiem tas būs gana svaigs un labs. Es šo nerakstu tāpēc, ka aizgājušo laiku mūziku kopumā un visumā uzskatītu par kaut ko labāku nekā tas, kas nāca pēc tam. Ja neskaita dažus spilgtus izņēmumus, tad diez vai tā ir. Un tomēr Šakira, Eiffel 65 un Sash! no “mūsu laikiem” savus hītus laikam tak radīja no oriģinālmateriāla, nevis atvemtas pagātnes. Līdz ar to šis tagadējais pārtaisīšanas vilnis vismaz man šķiet kaut kas jauns, un ne labā nozīmē. Tur ir kas tāds, kas sajūtu par došanos bankrota virzienā veido stiprāk nekā tas, ka liela daļa pārējo hītu, kas nesatur pazīstamus motīvus, man izklausās pēc lifta mūzikas. (Izņemot šo, šis patīk.)

Tāda vecā uzdošana par jaunu šķiet piemērots skaņu celiņš laikam, kurā pasaule deg, bet mums par to negribas domāt. Ja vien ir vēlēšanās (un daudziem ir), tad nelāgās plašāko procesu transformācijas var trivializēt, un, kamēr katram pierē personiski neiebaksta, notiekošajā var saskatīt daudznozīmīgu nezināmību, kas neļauj un neliek kaut ko nopietni mainīt, un tā vietā iedrošina turpināt visu darīt tāpat, kā līdz šim. Kamēr mūzika skan, tikmēr ir jādejo, un mēs nedomājam par to, cik ilgi jau tas ilgst un ka beidzas tikai vienā vienīgajā veidā. Bet, pat ja mēs, radio saklausot pazīstamu motīvu, atceramies, kā bija toreiz, agrāk, šausmu vietā mūs pārņem vien tirpinoša nostalģija un mēs pasmaidām, un aizveram acis vēl ciešāk.
Link3 jā|jā/nē

[28. Mar 2024|11:16]

missalise
Vecākajam brālim kaut kad jābrauc uz Rīgu ar nakšņošanu. Parasti viņš paliek jaunākā brāļa draudzenes dzīvoklī, bet šoreiz viņš gribētu palikt pie manis, jo tīri atrašanās vietas ziņā mans miteklis viņam būtu izdevīgāks. Tā nu man vajadzētu nopirkt kaut kādu saliekamu guļamo ciemiņiem, ko ikdienā varētu salocīt un nobāzt kādā mana mazā dzīvokļa stūrī. Ar vienu aci skatos uz šo te - https://www.jysk.lv/matracis-tordis-dreamzone-120379-lv.html - jo varbūt tad arī kādreiz brāļa meitas varētu pie manis nakšņot. Bet būtu jāaizbrauc apskatīt tas dzīvē, jo uz bildēm neizskatās, ka būtu baigi labā kvalitāte.

UPD. Varbūt saliekamo gultu? https://www.jysk.lv/salokama-gulta-bajlum-119222-lv.html
Link15 jā|jā/nē

[28. Mar 2024|00:04]

n_komentari

[mapats]
Pedofīliem korupcija ir izdevīga(lasot par picērijām), var nedaudz iepiķot(iespējams) un aizlaisties uz žhīduzemi(kā notiek asv), kad pieķer, kā to rabīnu sinagogā ar astoņgadīgu žhīdu puišeli(kā stāsta viņa tēvs) uz locekļa.
Link19 jā|jā/nē

marts [27. Mar 2024|00:10]

inese_tk
What Is the Dominant Emotion in 400 Years of Women’s Diaries?
A new anthology identifies frustration as a recurring theme in journals written between 1599 and 2015
Link1 jā|jā/nē

Kam jums tik daudz brīvības? [24. Mar 2024|21:30]

dombrava
"Ja mēs zaudējam savu iekšējo, garīgo brīvību, tad esam jau miruši, jo iekšējā verdzība ir šausmīgāka par ārējo."
Linkjā/nē

marts [24. Mar 2024|10:10]

inese_tk
[Tags|, , ]
[ir |jāsāk kaut kas darīt]
[tā kā |K ar metronomu tinkšķina basu]

lasot un domājot par Grīnbergu un viņu laika/domubiedru brīnišķīgajiem, aizraujošajiem, nervus kutinošajiem, drosmīgajiem un arī demokrātiju nodevīgajiem piedzīvojumiem, jau kādu laiku atpakaļ aizdomājos par to, ka patiesībā kaut kādu lielu daļu no manas vērtību sistēmas ir veidojusi padomju propaganda. es iemācījos lasīt, jau ļoti maza. bērnudārzā negāju un lasīju visu, kas bija pieejams. protams, man pirka arī jaunāko literatūru, bet daudzas man ļoti mīļas grāmatas, kuras es pārlasīju atkal un atkal bija no manas mammas bērnības (50. un 60. gadi), arī brāļa (mums ir 8 gadus starpība). es lasīju "Greizo spoguļu karaļvalsti" un "Zaļās maskas" un "Katrusīte jau liela" un citas. es sāku iet skolā laikam 1992. gadā un man no visas sirds bija bēdīgi, ka es nevarēšu iet pionieros, jo tādu vairs nav. es biju tik daudz par viņiem lasījusi. viņi bija godīgi un biedriski un draudzīgi. gudri, attapīgi, fiziski izveicīgi. aizstāvēja vājākos, palīdzēja veciem cilvēkiem, sargāja dabu. viņi kopā, draudzīgā pulkā nodarbojās gan ar izklaidējošām un priecīgām lietām, gan nopietnām un izaicinošām, kas prasa drosmi un tālredzību. viņi godīgi atzina savas kļūdas un viens otru atbalstīja. kāpēc gan lai bērnam negribētos kaut kam tādam līdzināties un iekļauties tādā pulkā? vecākiem manas bēdas par pionieru neesamību likās uzjautrinošas. es it kā arī zināju, ka padomju savienība ir slikti. mana mīļā Ulmaņlaiku vecmāmiņa diezgan atklāti ienīda krievus un stāstīja stāstus par viņu zvērībām no savas jaunības, kā arī mācīja savā bērnībā aktuālās morālās vērtības (godīgums un vecāku godāšana un čaklums). no manis netika slēptas mammas ģimenē notikušās izsūtīšanas. bet bērna prātā ir visai grūti salikt kopā šo informāciju ar to, ko var lasīt padomju propagandas bērnu literatūrā.
vērojot aktuālos notikumus mūsdienu politiskajā skatuvē un skatoties youtube video, kuros parastiem Krievijas iedzīvotājiem tiek uzdoti dažādi jautājumi, es regulāri uzmetu aci plauktam ar bērnu grāmatām un domāju, ka vienreiz jāsaņemas un jāizlidina visas tās Katrusītes makulatūrā. neesmu vēl saņēmusies, gan tāpēc, ka tas ir pats augšējais plaukts - tur tad jākāpelē un jācīnās ar sen neslaucītiem putekļiem, gan tāpēc, ka es grāmatas un to varoņus vienmēr esmu uztvērusi (un izmantojusi) kā savus draugus. Katrusīte bērnībā bija mana draudzene. nav viegli viņu tā vienkārši iemest miskastē.
atgriežoties pie skolas, kurā es sāku iet tajā, laikam, 1992. gadā - nebija jau tā, ka neatkarības atgūšana notiktu vienā acumirklī. mums joprojām bija, vismaz daļa, padomju laikā izdotas mācību grāmatas, un, kas šķiet vēl svarīgāk - padomju laikā ražotas skolotājas un skolotāji. man, protams, neviens to nelika mācīties, bet es joprojām atceros pantiņu no, šķiet, ka mūzikas mācību grāmatas:
atausis saulains aprīļa rīts
liekas pats ļeņins soļo mums līdz
viņam pie volgas šūpulis kārts
pasaulē dzīvo ļeņina vārds
protams bez bērnu un mācību literatūras bija jau arī televīzija, ar ierastajiem krievu kanāliem un padomju filmām un multenēm. bet tas paliek pārāk plaši šī ieraksta ietvaram. šajā jautājumā šobrīd neiedziļināšos
diezgan daudz par šo runājām čatojām viņdien ar Briedi. tā bija ļoti interesanta saruna. piemēram, ka Ziedoņa 80. gadu ābece tolaik šķitusi brīva, bet to skatoties tagad var redzēt nodevu, kura šķiet nevajadzīgi liela.
atkal pie padomju propagandas morālās stājas un vērtību sistēmas atgriezāmies vakar sarunā ar K. braucām mājās no Rīgas un kaut ko runājām par ideālismu un nokonformismu. K runāja par to, ka mēs (mūsu paaudze?) to kaut kā saprot, bet ar jaunākiem cilvēkiem, piemēram, KVFR kolēģiem vai K grupas (ne Tesas) biedriem tas ir problemātiski. ka viņiem nav kaut kāda vārdos grūti aprakstāma (ideālisma?) faila. K likās, ka tas ir tāpēc, ka mums ir hardcore/diy kultūras saknes. es gan nezinu cik ļoti man tādas ir, manliekas, es šai subkultūrai esmu tomēr pieskārusies tā ļoti margināli un drīzāk jau ar attālinātu, pētniecisku skatu (rakstot bakalaura darbu). es teicu, ka varbūt mēs vienkārši esam nerealizējušies pionieri. galu galā nonkonformistiska un ideālistiska cīņa idejas vārdā ir gan padomju, gan mūsdienu Krievijas propagandas naratīva pamatā. tas bija pamatā visai manu vecvecāku Grīnbergu dzīvei. skaidrs, ka manā un K gadījumā mēs piedzimām vienā, bet uzaugām citā iekārtā un sistēmā, bet pirmās sistēmas struktūras, droši vien tur pašā apakšā neredzamas, nepjaustas un neievērotas tomēr ietekmē un nosaka veidu kā mēs domājam un rīkojamies. mēs piedzimām PSRS, bet tomēr tik ļoti tās pēdējā brīdī, lai būtu pārāk mazi, lai paspētu reāli uz savas ādas izbaudīt to, kā patiesās izpausmes atšķiras no tā, kas rakstīts grāmatās. mans brālis, piemēram, paspēja. viņš piedzima 1977. gadā, paspēja drusku pabūt pionieros un izjust kāds tas ir bulšits un neatbilst propogandas grāmatām. es īsti nē. ja nu vien dažu skolotāju liekulīgajā skolēnu audzināšanas stilā.
domājot par šo visu, mūsdienu Krievijas nākotne liekas ļoti, ļoti, ļoti drūma un bezcerīga. un vakar, piemēram, dzirdēju ziņu sižetu, par to, ka Latvijā var iegādāties krievu jauniešu propagandas seriāla čipsus (tiekot izķerti) un ielās intervētie jaunieši nesaskata tur nekādu problēmu. foršs seriks esot, praktiski visi klasesbiedri skatoties.

runājot par Grīnbergiem - iepriekšējā ierakstā minētā Marianna Ozoliņa, kura redzama fotoattēlā no Nicas un, kura kopā ar Alīnu darbojās Dunkanu darbnīcā, mūža nogalē visai atklāti (atbilstoši 1989. gadam) izteicās par vilšanos iekārtā, par kuras ideāliem cīnījusies. man, protams, patiktu, ja es varētu lasīt tādas intervijas arī ar saviem vecvecākiem. bet nevaru. un viss, kas ar viņiem saistīts sastāv no vienas puses - no ļoti cietām, taisnām, asām, spilgti sarkanām līnijām, no otras puses - šo līniju starpas ir aizpildītas ar tādu biezu, mīkstu, blīvu muklāju, kurš zem gājām līgojas un ir staigns un sevī slēpj, iespējams nekad neatrodamas atbildes uz ļoti, ļoti daudziem jautājumiem.

tāpat lasot Grīnbergu un viņa laika/domubiedru atmiņas, tai skaitā [info]basta dāvāto "Čekas šofera atmiņas", kopumā tas, ka tie cilvēki nonāca tur, kur nonāca un darīja, to ko darīja liekas visai likumsakarīgi. rodas sajūta, ka pret sabiedrības grupu, kuru viņi pārstāv toreiz izturējās kaut kā zināmā mērā līdzīgi, kā mēs šodien izturamies pret vietējiem krievvalodīgajiem. viņi dzīvoja citā informācijas telpā, kurā tika ievilkt apzināti no šīs informācijas telpas radītājas varas. un tas, kas viņu informācijas telpā nonāk no pamatpasaules, jeb normālās pasaules viņiem tikai apliecina, ka tā informācijas telpa, kurā viņi dzīvo ir pareizāka, labāka, skaistāka, morāli tīrāka un augstvērtīgāka (es kaut kad iepostēšu fragmentus no Alīnas atmiņām par piedzīvoto cietumā kā politieslodzītajai). manai Latvijas laukos plaukstošajai un zeļošajai un Ulmani mīlošajai (mīlēt mācītajai) mammas mammai tādi Grīnbergi un viņu savādās aktivitātes likās marginālas un nesaprotamas. bet rezultātā Ulmanis pazuda, Grīnbergi palika. man tiešām liekas (un jo īpaši, kopš pirms pāris gadiem paviesojos dažās krievu skolās), ka ar savu attiekmi pret krievvalodīgajiem pēc neatkarības atgūšanas, mēs esam ļoti sašāvuši sev kājās. propagandas ietekme ir patiesi neaptverama visdziļākajos psihes līmeņos.
Link5 jā|jā/nē

marts [23. Mar 2024|22:42]

inese_tk
[Tags|]

es tik te rakstu melanholisku Grīnbergu spamu, bet īstajā dzīvē viskautkas notiek un tas ir tik intense, ka negribas tajā intensitātē kavēties un vēl par to rakstīt. nav, tā, ka akurāt slikti, vienkārši tāds ļoti blīvs periods.

šajā sakarībā likās interesants pagājšnakts sapnis. detaļās neiedziļināšos, jo kuram gan tās interesē, bet bija jābēg no slepkavas. tāda kankaraina, urlīga vīrieša, kas likās truli ļauns un vispār bez apziņas. pirmajā reizē izbēgām, bet tad viņš mūs atkal atrada un lauzās iekšā telpā un nebija vairs iespējams noturēt durvis un viņš jau nāca iekšā. likās, nu viss cauri ir, bet tad es sāku domāt - hmm, bet šis taču ir mans sapnis. es pieskāros viņam ar roku un sirsnīgā, līdzjūtīgā balsī sacīju - kas Tev noticis? vai var Tev kaut kā palīdzēt? vīrietis atkāpās pāris soļus atpakaļ un vienkārši izgaisa.
varbūt tā bija persona, kas pirms pāris mēnešiem noslepkavoja rūķi. t.i. man pirms pāris mēnešiem bija sapnis, kurā tumsā skrēju pa tramvaja sliedēm un aiz kaut kā aizķēros - pacēlu to, aiz kā aizķēros un izrādījās, ka tā ir nocirsta rūķa galva.
Linkjā/nē

marts [22. Mar 2024|19:36]

inese_tk
[Tags|]
[ir |ļoti noguru]
[tā kā |lietus un vējš sitas logā]

čats ar Briedi mani iedvesmoja mazliet vairāk iedziļināties šajā fotogrāfijā
pirmā tātad Alīna, par otro apjēdzu, kas ir domāts ar J. Griķis Grīziņš - Vārnu ielas republikas autors taču. bet Marianna Ozoliņa arī ir strādājusi pie Raimonda Dunkana un izrādās rakstījusi arī kaut kādas atmiņas par Francijas laiku. periodikā ir atsauce uz RMM krājumu. jau uzrakstīju krājuma glabātājai epastiņu. varbūt beidzot būs kaut kas vairāk par Alīnas Francijas posmu.
turpinot par fotogrāfiju - pagaidām nav vairāk skaidrības par dāmu rūtainajā kleitā vārdā Irma un dāmu - pēdējo no kreisās puses. otrs kungs ir Emīls Sudmalis - viens no iepriekšminētā izdevuma Informators aizsācējiem. izrādās arī darbojies pie Dunkaniem. vispār rodas iespaids, ka Dunkanu darbnīca čum un mudž no latviešiem. jaunās izstādes Beļcovas muzejā kuratore gan zināja tikai par Aiju Bertrāni.
____________________

Savās atmiņās LLA pasniedzēja Marianna Ozoliņa stāsta: «Atkal sastapu Griķi 1926. g., šoreiz Francijā. Pirmo reizi 1926. g. vasarā Nicā, kur tai laikā strādāju kādā lietišķās mākslas darbnīcā. J. Griķis, dabūjis zināt, ka Nicā dzīvo un strādā vairāki rīdzinieki, atbrauca uz Nicu pavadīt savas d vnedēļu brīvdienas. No pazīstamiem latviešu sabiedriskiem darbiniekiem Nicā tai laikā uzturējās Emīls Sudmalis un darba studente Alīna Vilde, bez šiem vēl arī citi jaunieši. Visu brīvo laiku mūsu bariņš pavadīja, klaiņojot pa kalniem. J. Griķis bija nenogurstošs tūrists. Daž<ārt sestdienas vakaros pirms likšanās uz auss vīnudārzu sargu pamestajās salmu būdās ilgi sēdējām uz kraujām virs tālās jūras. Griķis lasīja savas dzejas...
(..)
Pēc atgriešanās Latvijā Grīziņš dzīvo pie brāļa Eduarda Cēsīs, tad kopš 1931. gada oktobra ārstējas Sarkankalna psihiatriskajā slimnīcā. Dažus gadus viņu ārstē Dr.mcd. Jānis Vilde, panāk īslaicīgu atlabšanu, bet pilnīga atveseļošanās vairs nav iespējama, jo slimība ļoti smaga — šizofrēnijas katatoniskā forma, un tās efektīvi ārstēšanas paņēmieni tolaik nebija atklāti. Par Jāņa Grīziņa nāves cēloni ir trīs versijas. J. Vilde stāsta, ka Grīziņu kopā ar citiem smagi slimajiem 1941. gada 27. jūnijā vācieši aizveduši uz Biķernieku mežu, kur nošauts un apglabāts masu kapos. Alīna Grīnberga raksta, ka vācu okupācijas laikā viņš noindēts slimnīcā. J. Ozols «Latviešu literatūras vēstures» 5. sējumā, pamatojoties uz Rīgas Civilstāvokļa aktu reģistrācijas biroja ziņām, raksta, ka Grīziņš miris ar tuberkulozi.
/JĀNIS GRĪZIŅŠ FRANCIJĀ
1969.07.01 Karogs
RITA BEBRE/

A. Vilde-Grīnberga un M. Ozoliņa, kas tolaik uzturējušās Nicā Raimonda Dunkana mākslas darbnīcā, atceras, ka vispirms acis dūrušies Grīzina trūcīgie dzīves apstākļi. Universitātes pabalsts bijis mazs. 1927. gada ziemā saslimis un tā vairs nav atspirdzis, pastiprinājusies depresija, vajāšanas mānija. Tikai šodien var teikt, ka šim GrTzina aizdomīgumam ir bijis pamats nelegālajās organizācijās bija ielavījušies provokatori. Stiglica politiskās pārvaldes aģentūra savus uzmanāmos neizlaida no acīm arī ārpus Latvijas.
/Vēlreiz par Jāni Grīziņu! Ko zinām?
1989.08.05 Literatūra un Māksla
LĪVZEMNIEKS, VIKTORS/

darbojās žurnāla «Vienība» redakcijā (1925) un tika izvirzīts strādnieku sarakstā par Saeimas deputāta kandidātu. Kad sākās komunistiskā saraksta kandidātu vajāšana, Sudmalis emigrēja uz Franciju. No turienes viņš sūtīja Latvijas kreisajai periodikai pa dzejolim*, pa aprakstam, bet reiz pat kopā ar Aisedoras Dunkanes baleta trupu ieradās Latvijā un piedalījās dažās viesizrādēs provincē, gan tikai statista lomā, baltā togā tērpies (par ko ļoti kaunējās).
/Emīls Sudmalis
1968.07.01 Karogs
JŪLIJS ĶIPERS/

*te būs viens dzejolis, bet te vēl viens
Linkjā/nē

kas tas bija? [21. Mar 2024|21:27]

pajautaa

[begemots]
bija kaut kāda 80o dziesma ar rindiņām:

ja tev tukšā istabā runā kāds / tad zini, tas ir radio aparāts


bet nekādi neko citu nespēju par to atcerēties -- ne nosaukumu, ne izpildītāju -- Pērkons taču nē (nez kāpēc šķita, ka varētu būt tādā Baletomānijas balsī)?
Link4 jā|jā/nē

marts [20. Mar 2024|19:31]

inese_tk
Man šodien bija visādi lieli plāni ar lietām, kas jāizdara, bet es principā visu dienu čatoju ar Briedi. Tas, protams, ir interesantāk, nekā plānotie darbi.
Vismaz biju peldēt.
Linkjā/nē

Rīgas Valsts 3.ģimnāzija [20. Mar 2024|13:42]

pajautaa

[eos]
Labdien! Vai kādam cibiņam mācās bērns šajā skolā, vidusskolā?

Cik grūti ir tikt tieši medicīnas novirziena 10.klasē?

Cik punkti matemātikas iestājpārbaudījumā ir bijis jāsavāc, lai tiktu iekšā iepriekšējos gados?

Paldies jau iepriekš!
Link5 jā|jā/nē

Ilgais covid [20. Mar 2024|12:47]
antiprojekcija
Pretēji cibas "ekspertiem", kas joprojām vēl "atmasko" "kovida panikas cēlājus" par to kā "nav nekāda pamata uzskatīt, ka ilgais kovids ir kaut kā atšķirīgs no vārguma pēc gripas" (balstoties uz viedokļrakstiem, protams), zinātnieki turpina atklāt, ka šamais tomēr ir diezgan reāls un gana riebīgs.

Lūk, uzdūros svaigam rakstam Nature par to kā zinātnieki ir demonstrējuši, ka covid sapurgā asins-smadzeņu barjeru, ar bēdīgām un dažreiz ilglaicīgām neiroloģiskām sekām.
Link55 jā|jā/nē

[19. Mar 2024|17:19]

n_komentari

[mapats]
Eu ķiverotais loh, tavai vecenei šīberis aizkritis.

Izlasāms ar dzēstajiem komentāriem https://failiem.lv/u/yfqja9fsdd
Link18 jā|jā/nē

[19. Mar 2024|13:17]

sirdna
Kaut kā tā, pavasaris kaut kur mētājas, kā stāsta.

Ciba eksistē, tas jauki.
Link23 jā|jā/nē

marts [18. Mar 2024|22:32]

inese_tk
[Tags|]

M-me Z Pušak
1, rue de L Ecole
Polytehnique
Paris

Exped: A. Vilde
9 Bd Gambetta
Nice

Nice 9.3.27.
Mīļā, Zelmuāt, kamdēļ no Tevis tik ilgi nekādu ziņu? Kas ir ar Tevi.
Savā istabiņā būšu tikai līdz 12.3 - tad - dievs zin kur.
Raksti uz ateliej /?/ - cik ilgi būsi Parizē. Es ari gribu braukt. Varbūt tūliņ tikko saņemšu Tavu vēstuli. Man Z. gribas, but pie Tevis, daudz stāstīt un varbūt raudāt...
Mīļi, mīļi skūpstu
Aļa

pastkarte no Nicas uz Parīzi )

par Zelmu Pušak neko pagaidām neatradu. ir info par Zelmu Bērziņu (Bērziņa ir vīra uzvārds), kas studējusi tieslietas Parīzē, Sorbonā. bet nav ne jausmas vai tā ir šī vai kāda cita.
Linkjā/nē

marts [18. Mar 2024|12:27]

inese_tk
[Tags|]

12. II 1958. g.

Kāda dīvaina diena šodien - vakar vakarā vēl bija sals un pa radio paziņoja, ka šodien būšot sals -19, bet - līst lietus, ielas un ietves ledu klātas. Pat autobusi un trolejbusi nevarēja braukt. Kad gāju no rīta uz darbu, ielas bija pustukšas no satiksmes līdzekļiem, ļaudis druzmējās pie auto un troljebusa piestātnēm un izmisīgi vēroja ledojošo ielu... Kā gan nokļūt darbā?
Gāju cauri Komunaru parkam - kā ledus jūra, pie ka ļoti grubuļaina - tik tikko varēja paiet uz priekšu.
Liels nemiers iesēdies sirdī. Jautājums - Kāpēc, moka mani visu dienu. Vai ir vērts maz vairs dzīvot? Varbūt vēl jādzīvo. Kā redzu tad varu vēl daudz palīdzēt cilvēkiem.
Šodien pat - nabaga nelaimigā Turovskaja. Neviens no advokatiem negribēja viņai palīdzēt - negribēja ņemt tās lietu, aizstāvēt tās intereses Augstākā tiesā, jo tas mums advokatiem ir jādara bez maksas. Konsultācijā esam 50 advokati un pēkšņi izrādījās, ka visi /nesalasāms/ "aizņemti". Nožēlojami.
Es paņēmu šo lietu, jo mana sirdsapziņa neatļautu to nedarīt.
Aizgājām abas uz Augstāko tiesu, kur es iepazinos ar lietu - rīt iešu to aizstāvēt Augstākā tiesā.
Turovskas vīrs, 31 g. vecs, godīgs un apzinīgs padomju strādnieks 5. X 1956. g. galīgi sakropļots pie darba Slokas papīra f-kā - 100% zaudējis /nesalasāms/ darba spējas /nesalasāms/.
Tautas tiesa noraidījusi Turovska prasību par attiecīgo atlīdzību no Slokas papīra f-kas.
Ceru, ka mēs un taisnība uzvarēs, jo padomju zemē nevar būt, ka pie darba sakropļots tiktu atstats savam liktenim.
Man sāp sirds, redzot to sirsnigo pateicību ar kādu Turovska runā ar mani. Gribēja ka vai, lai es ņemot 100 rubļus. Kategoriski atteicos un jautāju: "Vai tad jūs domājat ka man nav nemaz sirdsapziņas?". Tad atkal piedāvāja - gribēja adīt cimdus, teica, - par piemiņu no viņas. Atteicos, tad viņa mani pavadīja līdz trolejbusam un kad es jau biju uz trolejbusa kāpnēm, viņa man iebāza šos cimdus kabatā mēteļa. Rīt aiznesīšu cimdus uz Augstāko tiesu - atdošu. Ļoti neērti viss tas.
Bezgala žēl viņas. Viņai ir ari dēliņš slims bērnu triekas rezultātā.
/Pierakstīts, kā noprotams, vēlāk uz lappuses maliņas ar citas krāsas tinti/
Šaj lietā uzvarēju Augstākā tiesā. Turovskis, kas ir 1.gr. invalids saņems no Slokas papīrf-kas ik mēnesi 120 rubļus.

/Alīna Grīnberga. Rokraksts. Alīnas Grīnbergas arhīvs/


šis ir pirmais ieraksts kladē - Alīnas dienasgrāmatā. tā iesākta 1958. gadā, bet rakstīta reti un neregulāri. šķiet, viņa pārsvarā pievērsusies rakstīšanai sarežģītos un grūtos dzīves brīžos. pēdējais ieraksts - 1977. gadā, bet pierakstīta ir mazāk nekā puse no klades. atšķirībā no Otto patosa pilnajām un diezgan nedzīvajām piezīmēm, Alīna raksta vienkārši un cilvēcīgi.
meklēju kaut ko par gadījumu ar Turovski periodikā, bet neko neatradu. varbūt nepareizi lasu viņa uzvārdu. Alīnas rokraksts nav no tiem vieglākajiem, īpaši personiskos pierakstos.
Link8 jā|jā/nē

marts [15. Mar 2024|14:34]

inese_tk
[Tags|]

TĀLOS ATSPULGOS RAUGOTIES
OĻĢERTS LIEPIŅŠ
MANA MŪŽA ATMIŅAS
(168. turpinājums)
Ap to laiku (1935. gadu) Oto, ko klasē saucām par „Grīnbergu Aš" (it kā otrais locījums viņa vārdam Atis, ko izrunā līdzīgi ūdeņraža ķīmiskajam simbolam H) beidza augstskolas juridisko fakultāti. Darbu tam Ulmaņa laikā bija grūti dabūt, bez tam nebija arī cerību ka kā maģistrs viņš varēs strādāt tiesu amatos vai advokatūrā. Gan sacerēja diplomdarbus saviem kollēgām, kam nebija pašiem laika vai prasmes, bet ko ar atsevišķiem pasūtinājumiem nopelnīsi? Par viņu apžēlojās rakstniece un politiskā darbiniece Austra Ozoliņa-Krauze, pieņemdama savā „Piena Eksportā" par prokūristu. Pēc Latvijas tirdzniecības tiesībām prokūrists bija īpašnieka „otrs ego", īsti piemērots darbinieks uzņēmumā, kur īpašniece pati nekad nevēlējās sēdēt. Tagad, kad Austrai tuvojās aizbraukšanas laiks, viņa vēlējās savas intereses veikalā likvidēt. Oto dzīvesbiedre Alīna, krietnā nervu ārsta Jāņa Vildes māsa, pazina avīzes korrektrisi Annu Saksi, reizēm nāca viņai vakaros izpalīdzēt. Arī Alīna bija mana studiju biedre. Komūnistu laikā Franču licejā, ko vadīja Jānis Kadilis, tā darbojās vecāku padomē. No tās uzzināju, ka Krauze atprasot no Grīnberga kādu naudas summu, kas pie viņa vēl glabājusies un pēc Oto ieskata pienākoties viņam. Tajā pašā laikā mūsu īrnieces līdzīgu informāciju bija sniegušas Paulai, tikai pretēja rakstura, proti, ka Grīnbergs ieturot naudu, kas esot veikala. Strīds turpinājās ilgāku laiku, un attieksmes starp Grīnbergiem un Krauzi un Leiko manāmi atvēsinājās. Tā kā es vairāk satiku Grīnbergus, tad to apgaismojums man likās pareizāks, kamēr Paula, mājās dzīvodama, bija paļāvusies īrnieču ietekmei. Austra to redzēja un aicināja Paulu par šķīrējtiesnesi, bet kad tā atteicās, sacīja, ka šķīrējtiesnesis būšot rakstnieks Andrejs Kurcijs, kas esot „Latvijas sirdsapziņa", bet Paulai vajadzēšot iet uz Padomju sūtniecību liecināt. To dzirdēdama, Paula noskaitās: „Kāpēc man jāiet uz krievu sūtniecību? Tieciet paši ir savām lietām galā!" Tas bija prātīgs vārds, mūsu kreiso paziņu attieksmes arī pamazām sāka uzlaboties un tie izlīga, bet pēc tam, kā tas bieži mēdz būt, bija aprunājuši Paulu un sākuši nepatiesi vainot tā kā savu nesaskaņu cēloni. Caur lielajām stikla durvīm noklausīdamās, sieva tad bija pamatīgi „sabrāzusi" marksistus, kas izrādījās naudas lietās viens pret otru diezgan nepiekāpīgi un neiecietīgi.
1980.10.04 Latvija Amerikā
Linkjā/nē

navigation
[ viewing | most recent entries ]