| |
[Apr. 20th, 2025|05:14 pm] |
"Domāju, ka no čekas par daudz baidījās. Nespēju attaisnot tos, kas bija gatavi sastāstīt nezin ko un parakstīt visu, ko bāza priekšā, lai tikai viņus palaiž vaļā un ģimene necieš. Varēja taču izgrozīties, īpaši, kad vairs nebija Staļina. Cilvēkam ir jāatbild par to, ko viņš dara. Man nav pieņemama tā taisnošanās - jā, es parakstīju to papīru čekai, jo citādi nevarēja, taču neko ziņojis neesmu. Kāpēc citādi nevarēja? Vajadzēja tikai drusku parādīt raksturu. Kad apcietināja Persiju un mani vienā laidā pratināja nekas priecīgs tas nebija, bet es no viņiem nebaidījos. Man arī pabāza tādu papīru, bet es neparakstīju un galu galā man nekas arī par to nebija. Izņemot to, ka nedrīkstēju oficiāli ieņemt vadošus amatus un mani nelaida uz ārzemēm. Vai es tādēļ nomiru? Toties varu nekaunoties raudzīties spogulī!
Tāpēc, ja man apgalvo "es citādi nevarēju", saku - tu vienārši baidījies. Totalitārā valstī vara lielā mērā ir atkarīga no tā, cik ļoti no tās baidās. Cilvēki pat nav jāpiespiež - aiz bailēm paši visu izdarīs. Un to es nevaru cienīt.
Padomju laikā tu nedrīkstēji darīt to, ko gribi, bet neviens nevarēja tā īsti piespiest darīt to, ko negribi. Cilvēks var ļoti daudz ko nedarīt, ja apzinās, ka nedarīšana arī ir tikums. Man padomju laikā vienmēr bija tikai viens princips - es samierinos, ka mana rīcības brīvība ir ierobežota, taču neviens man neatņems brīvību nedarīt to, ko negribu. Un mani ne ar ko nevar iekārdināt. Nekad neesmu rakstījusi to, kam patiešām nebūtu ticējusi, - tāpēc arī ir samērā maz sarakstīts. Man pārmeta - ko tad tu, nevari nodot rakstu? Bet, ja jutu, ka nevaru uzrakstīt godīgi, lai nav jākaunas, nenodevu nemaz. Kritiķa brīvība ir arī brīvība nedrukāt savus tekstus, un to es esmu izmantojusi papilnam. Piemēram, biju uzrakstījusi Cīņai kritisku recenziju par kādu filmu ar pārdomām, kas redakcijai nepatika. Tās viņi izņēma ārā un ielika kaut kādus savus sadomājumus, tādu kā "oficiālo viedokli". Cīņas redators bija Ilmārs Īverts - īsta komunista karikatūra, kurš tāpat kā Jērāns, uzskatīja, ka neesmu "padomju cilvēks" Teicu, ka tādu rakstu publicēt neļaušu: "Es nesaku, ka tas ir muļķīgi, bet tas nav mans teksts. Nedusmojos, bet man ir tiesības ņemt to atpakaļ." Mēģināja mani pierunāt, bet paliku pie sava. Un nepublicēja! Citu reizi gadījās, ka prasīja, kaut ko pārtaisīt, nekritizēt kādu, ko biju kritizējusi. Arī to nedarīju un ņēmu recenziju atpakaļ. Redakcijās manu nostāju respektēja, bet bija autori, kas neprotestēdami laboja savu tekstu un ļāva iekļaut tajā uzspiestas domas. Cilvēki nereti pieņem šīs lietas, būdami pārliecināti, ka ir nebrīvi. Jā, jūs esat nebrīvi tajā ziņā, ka nevarat pateikt, uzrakstīt un izdarīt to, ko gribat. Bet, kad jūs darāt muļķības un cūcības vai rakstāt to, kam paši neticat, - jūs paši to rakstāt. Piespiest uzrakstīt nevar! Tāpēc lai man neiestāsta, ka visi stukači ir nabadziņi, kas neko sliktu nav gribējuši, tikai piespiesti. Šajā ziņā es esmu nežēlīga, un tā es arī esmu dzīvojusi.
No ģimenes man nāk nostāja, ka vissvarīgākais ir cienīt pašam sevi. Mamma vienmēr teica - galvenais, lai ir patīkami skatīties spogulī! Un tas nozīmē ne jau ārējo izskatu, bet iekšējos principus. Esmu pelta par augstprātību, viens otrs kolēģis man pārmetis, ka uzskatu sevi par kaut ko sevišķu, labāku par visiem. Bet es kā vecs bruņinieks vienkārši gribu saglabāt savu godu, jo jēdziens cilvēka gods man joprojām ir nozīmīgs. Tāpat kā mazotnē mājās apgūtais princips "mēs tā nedarām", kas uz mani atstāja spēcīgu iespaidu. Ja uzskatām, ka tā rīkoties ir zemiski vai slikti - mēs tā nedarām. Es bērnībā nevaicāju, kāpēc. Pietika, ja mamma tā pateica. Tāpēc, ka tie mēs man ļoti patika, zināju, ka tie ir labi."
/ Valentīna Freimane, Kā es nekļuvu par stukaču |
|
|
