pitona poētiski zemiskā paranoja [entries|archive|friends|userinfo]
aborigens

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Jun. 21st, 2017|04:35 pm]
[Fonā |Kaleo - I Can't Go On Without You]

Jēziņ. Tas brīdis, kad nejauši atrodi grāmatu, kuru tiešām no visas sirds un dvēseles vēlies iegūt savā īpašumā un apskaties cenu. 450 eiro, jou. Turklāt man izskatās arī to tāpat nemaz nevar dabūt, jo grāmata tika izdota ierobežotā skaitā – 500 eksemplāros. Nu un ko lai tagad dara, kā lai dzīvo tālāk. Labi vismaz, ka LNB var apskatīt.

Bet, nujā, uzrunāja tik pilnīgi un absorbējoši, ka pēkšņi saskaroties ar šo tādā biezā blīvumā reālas fiziskas tirpas skrien un prāts krīt bezdibenī pilnīgi nesagatavots. Venēcija, citāti viegli kā saindētas bultas. „Cilvēki nemainās, tie mirst.” „Paliec vienmēr tāds, kāds biji, kad biji iemīlējies” un attēli, attēli, gondolas kā saliektas, asas, ēnainas sliekas, skatuves kā dēļu žogi vistām, pērles un sejas…

Jāpagaida, kamēr atlaiž, brr.
Link3 comments|Leave a comment

[Jun. 20th, 2017|01:08 am]
[Fonā |Kaleo - Way Down We Go]

Jo vairāk es uz sevi skatos, jo vairāk ir ko ieraudzīt. Kā vecā māja bez remonta. Lielīgums piemēram. Vislaik sevī to nedzirdi un pēkšņi kā no zila gaisa iebāž savu smirdīgo kāju tev mutē. Sākumā liekas no kurienes tas, man tas taču nemaz nav bijis raksturīgi, es tak vienmēr esmu bijusi pieticīga. Bet tad kad sāc mēģināt atrast tam pārliecinošus pierādījumus saproti, ka ir gan arī tas laiku pa laikam. Un tā ar visu. Kādreiz man likās, ka neesmu skopa, kaut kā vienīgais bērns galīgi nebiju iemācījusies dalīties, viss kas tika iedots bija paredzēts tikai man uz mūžīgiem laikiem. Bet tas jau nebija skopums vaine, tā bija lietu dabiskā kārtība.
Tas ko nevaru saprast, kas ir tas ieraudzīšanas klikšķis. Kam jānotiek, lai baļķi savā acī atsistu pret stenderi pūloties iziet pa durvīm uz pieturu. Kurā brīdī citi mani vienkārši pārprot kļūst par ou sasodīts, bet tiešām, kāpēc es tā? Njā, zinātu kā lai to paātrina un turklāt bez sevis vainošanas, bez kauna, jo mēs visi mācāmies neviens nepiedzimst uzreiz pieaudzis. Svarīgi taču nebūtu justies vainīgam par pagātni, bet atrast veidu kā bez laušanas to mazināt vai padarīt par kaut ko citu.
Nez, varbūt ieraudzīšana saistīta ar uzticēšanos. Diezgan jātic tam cilvēkam, kurš norāda, jātic, ka viņš nevēl tev ļaunu, ka nesaka lietas lai manipulētu, izsistu sev labumu, vai maskētu pats kādas savas bailes, lai spētu ticēt arī šim. Pēc tam jau ir vieglāk. Atliek to pateikt, atzīt, ka, jā, tā tiešām ir, es daru tā un tā. Un cilvēks, kuram tas ir pateikts kļūst par tavu atslēgu, par vērojošo aci, kura zina. Un tās priekšā savā ziņā kļūst bezjēdzīgi tā darīt vēl. Iespējams tas princips ir saistīts ar pirmatnējo grēksūdzi, kura uz mani darbojas gana labi, ja vien protams, to nesaka kādam izvirtušam, varaskāram random priesterim.
Link1 comment|Leave a comment

[Jun. 17th, 2017|10:53 am]
[Fonā |The Baseballs - Paparazzi]

Dažas lietas tiešām ir kā susuri. Ieraugi tādu smuku un gribas sajūsmā bļaut - kwī, kāds susuris! un grābt ciet, lai pabakstītu un samīļotu. Bet tā nu būtu pēdējā muļķība, būs liels izbīlis, dabūsi kodienu īkšķī un pazudīs uz neatgriešanos. Tā vietā lēni un apdomīgi jāizvelk no kabatas, cepums or smth un nevērīgi jānoliek tuvumā. Susuris piesardzīgi ošņāsies raukdams savu purniņu tik mīlīgi, ka ārprāts, un tad varbūt paņems. Tu tikmēr adi un skaļi prāto, ka tavā dzīvē jau tāpat ir bezgaldaudz susuru un vispār par ko gan te visi jūsmo, kāda pārspīlēta histērija. Un tad varbūt, un tad pēc pusgada susuris pieradīs pie tevis un tu drīkstēs viņu mīlēt.
Link5 comments|Leave a comment

[Jun. 11th, 2017|09:54 pm]
[Fonā |Regina Spektor - Hero]

Tumsa pārvelk savus spārnus ar gaišām rīta mežģīnēm. Skropstās paslēpušās sīkas rasas pērlītes. Pak-pak-pak tās lēnām norit un sabirst pārejās. Pārejas ir vietas, kur nomainās mežs uz pļavu, ūdens uz krastu, kur kāds augstāks akmens vai šķūņa jumts izdīdzis virs ierastās ainavas. Vietas, kuras cilvēks instinktīvi meklē pārdomu brīžos. Arī saulriets ir sava veida pāreja, tāpat kailums, un ja vairākas no šīm pārejām apvienojas, tu jūties īpaši maģisks un uzrunāts.
Tiklīdz tās uzrunā tevi, tu runā pretī arī pats, izlaužas kādi piemirsti vārdi vai melodijas, kāds nepastāstīts stāsts, kas sasaista tevi ar vietām no kurienes esi nācis, tavām pagātnes daļiņām. Ļaunākais ko tādā brīdī var darīt ir nobīties un iedzert, jo tad viss pavēršas žēlumā pret sevi, maņas ieslīgst vieglā miegā, laiks žigli ritina uz priekšu savu sarkano paklāju. Vairs nav svarīgi, ka blakus zarā nolaidies strazds, vai akmens sasilis saulē, lēnām atdziest zem tevis. Bet ja nenobīsties, tad kaut kas dzīst, sāpe pārvelkas ar plānumplānu kārtiņu, membrānu, kura ļaus tev turpmāk lietām pieiet nedaudz vieglāk, pasmaidīt par kādu reizi vairāk, nebrīnīties, ja tev kādu reizi arī neizrādās taisnība, jo arī tu pats esi tāda pati pāreja, vieta kur sastopas, pieskaras un rezonē patiesība un meli, mīļums un naidīgums, vēlme piedot un nepiedot, atgrūst un pievilkt, paskaidrot un klusēt.
Link1 comment|Leave a comment

[Jun. 7th, 2017|11:39 pm]
Ar pagraba atslēgām, trīs pakām sausiņu un peļu slazdu sākās mans ceļojums. Tas būs ilgi, visi entuziasma gariņi paklīdīs pa pakšķiem, dziesmotās revolūcijas iekš radio nomainīs jauni hīti un gadalaiks taps tieši tik riebīgs, lai zeķes vajadzētu žāvēt pie krāsns.
Link3 comments|Leave a comment

[Jun. 6th, 2017|11:30 pm]
[Fonā |Vladislavs Nastavševs - Mosties līgava]

klausies, mīļais, kā deg un sadeg. jo kas gan cits tevi pamodinās, tikai, nē, - auksts un griezīgs, smējies pāri visiem taviem plāniem ar ledus kristāliem, saplēsis zīmējumus, noliedzis izpausties, pazemojis kopā ar citiem zemē guldītajiem, kuru liktenis galgalā panāks arī tevi.
tamdēļ pienācis pagrieziens, tas laiks, kuru liedzies redzēt, bet kurš tomēr ir vienīgais glābiņš drosmīgajiem. zināt, ka neesi izredzēts tādā veidā, nevis neesi izredzēts vispār. tava gaisma vienkārši ir citāda. nabago gaisma, kritušo pleķis, par kuru bailēs un cerībās runājuši tikai tie, kuri paši gadiem nav raduši miera.
LinkLeave a comment

[Jun. 2nd, 2017|06:26 pm]
Cirslīša gājieni. Darbā aizeju un saku sekretārei: klausies, nelaime notikusi, es papisu atslēgu. Viņai ne vaibsts nepamainījās, problēmu nokārtoja, viss normāli. Aizgāju atpakaļ uz savu darbavietu apsēdos un domāju. Nē, nu es tiešām esmu pie pilna prāta, ka šitā pateicu, lol. Kā es varēšu meklēt darbu oficiālās iestādēs nav ne jausmas. Zvanīs klients un es teikšu, ak, atvainojiet mēs papisām jūsu līgumu, nāciet parakstiet vēlreiz?
Tā iet, ka visas brīvdienas pavada laimīgā čillā un lamājoties...

Nez, jums arī ir gadījies oficiālā vidē lamāties? Man kolēģe stāstīja, ka viņai gadījies tikai otrādi, sākusi atbildēt uz privātiem telefona zvaniem ar labdien, uzņēmums tāds un tāds klausās.
Link1 comment|Leave a comment

[May. 31st, 2017|03:56 pm]
Tikko atpakaļ un jau jāsaprot par ko lai balso. Strīķe, Bondars, Nils... njā, laikam tomēr būs jāpaliek pie Vienotības, kaut nemazām negribas.
Link3 comments|Leave a comment

[May. 2nd, 2017|07:03 pm]
[Fonā |Lamb - Wise Enough]

Tagad sanāk, ka mums ir nerakstīta vienošanās. Kā jau viss, kas paliek nerakstīts, tas savā būtībā ir netverams. Spocīgs un maigi glāsmains vienlaikus. To nevar apstrīdēt, to nevar pierādīt vai izmērīt. Es kļūstu arvien mazāka un mazāka, kas ir diezgan traki, bet tai pašā laikā arī tu kļūsti arvien mazāks un mazāks, un tas līdzsvaro šo neiespējamo situāciju. Pienāks brīdis, kad es jautāšu kāpēc visam ko daru ir piejaukts tik daudz šī neiespējamā, bet tas vēl nav klāt, laiks virpuļo ap četrām minūtēm, tās mani sūc ārā no mūsdienu patērētāju kultūras, no interneta vides, no intensīvas kustības un iesviež mani kaut kādā vecā laikmetā, kur vēstules ar karietēm ceļoja mēnešiem un tas nemaz nebija ilgi.
LinkLeave a comment

[Apr. 30th, 2017|03:47 pm]
[Fonā |The Pretty Reckless - Cold Blooded]

Mēģinu koncentrēties uz atraidījuma sajūtu. Parasti iepriekš izdomāju, ka tāpat nebūs, lai nesekotu vilšanās. Bet tā rezultātā vilšanās nevis izpaliek, bet seko uzreiz un patiesais notikums pēc tam to ietekmē nevis viens pats, bet kopā ar savu melno ēnu. Es dzīvoju pa pusei savās un pa pusei notikumos izraisītās reakcijās. Šoreiz varētu pamēģināt savādāk. Negaidīšu ka nebūs, bet gaidīšu, kas būs. Bail nedaudz dzīvot vienkārši.
Link5 comments|Leave a comment

[Apr. 28th, 2017|03:21 pm]
[Sajūta |laimīgs]
[Fonā |Rag'n'Bone Man - Human]

Klasiskā mūzika tomēr nav priekš manis. Nav jau tā, ka iepriekš to nenojautu, bet līdz šim nebija sanācis pārliecināties. Tās skaņas drīzāk vai nu padara nervozu, vai es paralēli domāju par kaut ko citu un beigās nemaz nedzirdu, kas tiek spēlēts. Visādi citādi tas protams bija tā vērts, jo vakars pēc tam pamatīgi ievilkās. Kas savādi uzzināju, ka tas ko mācījos nemaz nebija koinē, bet klasiskais. Pat pēc gada un diviem šampjiem un tikpat aliem atpazīstu darbības vārdu galotnes.
Kaut kā esmu arī novirzījusies no ierastā loka, kur cilvēki ir vidēji 5 gadus par mani vecāki un esmu paplašinājusies līdz plus 15 un tur nāk klāt padomju stāsts, kas ir tik savādi un no vienas puses padara lietas attālinātas, jo es bieži nevaru iebraukt kontekstā. Lai gan man jau nemaz nevajag iebraukt tajā, kas notika tad, bet tajā kas notiek tagad. Bet tas viss ir saistīts, viņu šodiena ir pretstats kaut kam, kamēr mana šodiena ir nevis pretstats, bet tas kas ir. No otras puses tas protams ir fantastiski un .atliek tikai kārtējo reizi brīnīties cik negaidītas, iepriecinošas un interesantas lietas man piedāvā dzīve.
Link1 comment|Leave a comment

[Apr. 19th, 2017|08:26 pm]
[Fonā |Martas Asinis - Sniegavīri]

Ir tāds diezgan novazāts teiciens, ka jālaiž vaļā to, ko mīli. Tas nu tā, bet par ko nebiju domājusi ir otra puse. Nu, ka tevi mīl, bet palaiž vaļā, un tu pēc tam atnāc atpakaļ, jo tur kaut kas ir. Un ka tas, kas tur ir, tas ir kaut kas cits, jūs tagad saista kaut kas vairāk kā turēšana vai būšana pieturētam. Paveras iespējas neredzēties mēnešiem un pat gadiem vai redzēties nonstopā katru dienu un tam savā ziņā vairs nav nozīmes. Senekas vēstules draugam, kaut kas no Ahmatovas un Brodska. Bet patiesībā tu vienkārši zini, ka otrs cilvēks ir. Nu, ka viņš tiešām eksistē, nevis ir kaut kāds random otrā plāna tēls tavā dzīvē, no kura var kaut ko iemācīties un iet tālāk. Un tagad man nedaudz žēl, ka es nezinu kā tas ir, kad jūs esat kopā divdesmit gadus un jums jau ir paaugušies bērni un tad jūs izdomājat šķirties, jo jūs vairs nekas nesaista. Nu, ka vai tiešām tā var būt. Vai arī sākumā jūs turējusi iemīlēšanās un vēlāk bērni un tur tā arī nekad nav bijis kaut kas cits un tam nav nekāda sakara ar to par ko es tagad runāju. Vai arī, ka cilvēki var būt bijuši tādi un tad izmainījušies atkal ārā, un ka šī visa ir kaut kāda miglas teorija pēc kuras pārtrūkšanas atliek teikt "dažreiz es iedomājos, ka nekas tik neglābjams nav noticis, ka viņš tā vietā ir tikai nomiris".
LinkLeave a comment

[Apr. 16th, 2017|10:54 am]
[Fonā |Synapson - 'All in You' - feat. Anna Kova]

Nu, ko nu stāv un skatās kā divi buļļi, tā taču nevar! Noteica vecmāmiņa un atstāja mūs vienas. Pēc tam kad ciema konsīlijs manas vecmāmiņas un draudzenes mammas izskatā bija nolēmis, ka tā vairs nevar turpināties un savedis mūs atkal kopā.
Brīdi pastāvējām. - Ejam uz smulšubedri? - Labsir.
Un pa ceļam uz smilšubedri viss arī noskaidrojās. Viss lielais strīds un dzīves traģēdija izrādījas sīks pārpratums. Un tik daudz jau palaists garām, gan to kā Edgars lecis no koka un viņam smilga iedūrusies degunā, gan kā Evijai piesūkusies dēle piemājas dīķī un viņa kliegdama brēkdama paziņojusi, ka vairs nekad nepeldēšot. Ka krāmējot malku sākusies mētāšanās ar pagalēm un ka Kaspars sapsihojies, jo viņam zemeslodes spēlē nokrāpts pārāk daudz zemes...
Bet tā bija bērnība un tad vienmēr kāds pieaugušais agrāk vai vēlāk pamanīja, ja mēs bērni rīkojamies pārlieku stulbi un vērsa lietas par labu. Tagad bērnības nav un lai gan mēs joprojām rīkojamies stulbi neviens mūs no šīm situācijām šādā veidā aŗā nepestī. Mums ir jābūt pieaugušiem, pašiem atbildīgiem par saviem lēmumiem un savām konfliktsituācijām un jāzina kā rīkoties. Un tas nekas, ka mēs taču joprojām savā ziņā daram to pašu un no malas sevi neredzam.
Tā tāda medaļas viena puse. Otra ir tā, ka vēlāk, tas pats cilvēks no vecmāmiņas puses tika saukts par 'nelāgo ietekmi' un draudzenēm un kaimiņiem bija jātaisnojas, ka jā tā jau nu sanākot, bet tam nabaga bērnam diemžēl neesot neviena cita viņas vecumā ar ko spēlēties. Kāds naivums. Manās acīs viņa bija viss kas cits tikai ne nelāga ietekme.
Un tas ir tas savādais paradokss, ka cilvēki mūsu dzīvēs ar saviem lēmumiem mūs gan ceļ, gan gremdē, ka viena viņu rīcība mums darījusi daudz laba, kamēr cita likusi sajust, ka šī pasaule ir vēsa un pret mums noskaņota vieta. Un ka vienīgā atšķirība ir vai tu spēj pieņemt šo paradoksu un cilvēkus (sevi tai skaitā) kopā ar to vai arī paliec mūžīgais lepnais bullis, kura viedoklis būs vienīgais pareizais.
LinkLeave a comment

[Apr. 9th, 2017|12:48 pm]
[Fonā |Ready, Steady, Slow! - Simon's Cat]

Labie svētdienu rīti, kafija, domas, kuras plūst kaut kādā skaistā vijumā. Par plaukstu sildīšanu, par mazo lietu reģistru manā galvā, jo pie lielajām tiek izsisti korķi un es ne spēju tās īsti novērtēt, ne izbaudīt. cilvēks, kurš izvēlas vizualizēt savu stāstu pieskaroties manam plecam un pēc tam pats samulst par savu rīcību, cilvēks, kurš naktī izdomā man pajautāt vai viss ir kārtībā, cilvēks kurš varbūt arī ir sadzirdējis un atbild uz miniatūru lūgumu, bet varbūt tā ir vienkāŗši skaista sakritība.
Tas atsauc atmiņā vienu naksnīgu pārgājienu, kurā viss nogāja greizi un cilvēki sadalījās tajos, kuri nespēj tikt līdzi un tajos, kurus kavē. Un šāda metaforiska izvēle, tā vien šķiet man tiek dota katru dienu - kas tu vēlies būt? Kāds, kurš iet ar tiem 'spējīgajiem' vai tāds kurš paliek, zinot, ka tavai palikšanai ir daudz lielāka nozīme nekā skriešanai līdzi. Un manī nav viendabības un spēcīgas pārliecības, dažreiz es izvēlos pirmo un dažreiz otro, visa nelaime slēpjas tajā, ka es varu, ja es gribu, ka man tiek dota šī izvēle, kura daļai netiek dota. Un es nezinu kāpēc man viņa tiek dota un kāpēc man par to jādomā. Kāpēc man neliekas pašsaprotami šajā dzīvē sasniegt maksimālo, ko man ir piešķīris mans ķermenis un prāts.
LinkLeave a comment

[Apr. 7th, 2017|12:50 am]
pacel taču klausuli, idiot, nevis ej pēc sifona, tu savam laimes zilonim nogulēsi sānu
LinkLeave a comment

[Apr. 4th, 2017|05:39 pm]
Pateicoties [info]heda ieteikumam noskatījos Submarino. Jā, patika gan tīri labi. Laikam vislabāk tas, kā viens no varoņiem reaģē uz dažādām it kā satricinošām situācijām. Vienā gadījumā jau esošais iekšējais stāvoklis bija tik spēcīgs, ka nenosvērstījās pie rokas zaudēšanas Citā, kad viņa draugs neprātā nogalināja viņa tā brīža sievieti, viņš it kā pārdzīvoja, bet nepārmeta slepkavību un pieņēma to kā kaut ko neizbēgamu. Tā it kā kādu nekonkrētu laiku atpakaļ būtu nolēmis uzņemties vainu par it visām nejaušajām nāvēm, kuras notiek viņam apkārt. Lai gan filmā tiešām nāve darbojas kā tāds nepieskatīts nezālveida augs. Katra sīkākā atbrīvošanās un ļaušanās dzīvei vālē pa seju diezgan nesamērīgi.

Vēl šodien sasmējos par "nu ja jau Tev apnika, pazīstot Tevi ka esi mierīga kā pitons..." Vēlāk gan es aizdomājos, ka pitoni taču guļ mierīgi tikai tad kad ir nomušījuši un norijuši kaut ko lielu un garšīgu, heh.
Link5 comments|Leave a comment

[Mar. 30th, 2017|12:57 am]
mušas žēlabas

Stāsta izpildījums absorbē mani pilnībā, skaņas, kuras ir ntās reizes dzirdētas jau pirms tam radio un apnikušas plakanas, tagad, piešķirot vārdiem konkrētu nozīmi, atdzīvojas un pārtop par kaut ko citu, spēcīgu un neatlaidīgu. Aizdomājos, kas tieši pietrūkst, lai kāds latvietis spētu to uzrakstīt un izpildīt tā, jo vientuļās mātes taču arī mums ir cik uziet. Nez, Modris varbūt ir kaut kas no tā, bet arī tur ir daļēja mušas ziloņa sajūta. Kaut kā visu laiku nepamet aizdomas, ka lai arī ko mēs pilnā nopietnībā darītu, mēs nespējam pacelties sev pāri un žēlojamies par niekiem.
Vispār tēvs-kura-nav ir fantastiski labs literārais un vizuālais tēls. Milzīgs potenciāls un brīvība viņa attēlojumā. Iespēja radīt kaut ko, kas ir klātesošs kaut kādā pusjēlā veidā, palēnām izdomāt viņu visu, aizpildīt tukšumus dialogos un brīvo telpu. Tad vienā brīdī tas pārstāj darboties, paņēmiens ir sevi izsmēlis un tu vari izlikties cik labi vien gribi, bet pildījums līdīs ārā pa vīlēm, spēles atkārtos un atšķaidīs pašas sevi līdz nelabumam, smaids kļūs pārāk mākslīgs un biedējošs, viss būs nepareizi. Tu pakāpeniski nonāc slazdveida izvēles priekšā, vai nu nogalināt savu radījumu, savu miesu un asinis, vai turpināt izlikties, ka viss ir kārtībā. Liekas sabiedrība ir pārāk pilna ar šādiem iedomu tēliem, izdomātiem tēviem un mātēm, kuri mūs mīl tādus kādi mēs esam, un nemaz nav alkoholiķi, draugiem kuriem pietiek mums laika un kuri ir blakus grūtos brīžos, ģimenēm, attiecībām, mirušiem senčiem un piemiņas brīžiem. „Galu galā man tāpat ir labi, jo tad vismaz neviens nekritizē.” Izdomāto cilvēku ir kļuvis pārāk daudz, varbūt tāpēc arī Latvija savā ziņā šķiet tik tukša, jo kaut kur taču viņiem visiem ir bijis jāpaliek, tas nekas, ka mēs pārējie viens otra rēgus nemaz neredzam.
LinkLeave a comment

[Mar. 27th, 2017|08:36 pm]
[Fonā |Stromae - Carmen (ar multenīti)]

Visām zaļajām lakstīgalām, nopīpētajām cigaretēm, nekad neapmeklētajiem dziesmu svētkiem, elektrošoka dzirkstelītēm, kuras sajuka zem laba un ļauna atzīšanas koka. Skabargām viens galiņš ir asāks, bet tad tas atmaigst ādas siltumā. Mazais, nekaunīgais melnītis kā reizi iesēdies pirksta galā. Arī karalienei bijis tik nešpetns raksturs, ka viņa dusmās sašķaidījusi galminieka pirkstus ar svečturi. Lai gan man labāk patika vēstule mērijai. Joprojām skaistais, apbrīnojami vienādais rokraksts, kuru izraibinājuši pirmsnāves gaidu bailīgie svītrojumi un tintes traipi. Mūsdienās tas būtu vienkāršāk, visi datorā rakstītie, bet pārdomātie teikumi pazustu delete gādīgajās rokās un mēs par viņas bailēm un šaubām neko neuzzinātu. Ideālā, bezbailīgā valdniece.
LinkLeave a comment

[Mar. 17th, 2017|10:15 am]
[Fonā |James Horner - A Kaleidoscope of Mathematics ]

Kas interesanti attiecībā uz pozitīvu sajūtu. Neatkārtojamība neskaidru apstākļu ietekmē. Notikumi var būt tādi paši, savā ziņā jau zināmi un paredzami, bet vienā gadījumā šī sajūta atnāk, kamēr citā ne. Vielu līmenis smadzenēs, tas vai esmu izgulējusies un paēdusi, tas vai man gribas komunicēt. Vai iepriekšējās dienās esmu bijusi par kaut ko satraukta vai noraizējusies. Bet es nevaru iet ārā no mājas tikai šādos gadījumos, dzīve ir katru dienu. Neveiksmīgi atrisināta diena velkas līdzi pārējām kā žurkas aste zibinoties cauri ēnām. Tu vēlies to aizskalot un sapīksti, ja nesanāk. Dienām ejot uz priekšu notikumi zaudē nozīmi, krāsu slāņi klājas pāri viens otram nosedzot iepriekšējos. Silti oranžs, citrondzeltenzaļš tad melns, melns, melns un gaišie lāsumiņi, leoparda dibens.

Vēl kārtējo reizi aizdomājos par zināšanām. Mums nesen profesors aizplūda pārdomās, ka liels specifisku zināšanu apjoms aizved pie vientulības. Varbūt pat ne tik daudz fiziskas un no malas uzspiestas, cik pie tādas, ka nav ar ko interesanti aprunāties par saviem meklējumiem. Un tad vakar tieši sanāca saruna ar vienu šādu zinošu cilvēku, kurš minēja, ka zināšanas agrāk vai vēlāk kļūst bezjēdzīgas, ja tām nerod pielietojumu. Sanāk, ka pašas zināšanas it kā prasa sev uzmanību, pat ja tām nav cerību uz plašu auditoriju. Un konkrētajā gadījumā man tiešām būtu žēl, ja tās tā arī paliktu bez pielietojuma jo tur nu ir vnk tāds cool materiāls apakšā, kas īstajā brīdī un vietā norautu jumtu. Attiecībā uz manu zināšanu pieredzi, es gan nevarētu teikt, ka tas tā darbojas, protams, ir lietas, kurās esmu pamatīgāk iedziļinājusies, bet tas jau no paša sākuma ir bijis praktiskos nolūkos ar skaidru mērķi un virzību, un pielietojums jau ir nācis gandrīz vienlaicīgi ar to apgūšanu. Ja sagribas izteikties literāri sviestaini, tad to es varu darīt tepat cibā. Vel gan mani arī fascinē nekonkrētākas lietas, kā sabiedrības uzbūve un indivīda vieta tajā, dažādo cilvēku mērķi, sapņi un cerības pretstatā iespējām tos realizēt utml., bet nu arī tur es arī jūtos pietiekami pielietojusi, man tik daudz ir bijušas sarunas par šīm tēmām un iespēja dalīties un izteikt viedokli, ka dažbrīd tas pat licies par daudz. Interesanti gan kas tagad notiks manas jaunās izglītības sakarā, jo tā ir tāda diezgan riskanti nepielietojama nozare. Bet nu redzēs, vienmēr jau var visu atkal aizmirst un sākt mācīties kaut ko jaunu
LinkLeave a comment

[Mar. 5th, 2017|11:03 pm]
[Fonā |Židrūns - Tomiņš]

Tomēr saņēmos un aizgāju uz koncertu. Aizskaloja visu - visu triju dienu alkoholu, visu vientulību, kura rodas kā blakusefekts no atrašanās starp cilvēkiem, to, ka man nav problēmu, to ka neesmu patriots, jo nesaprotu, kas tas ir, aizskaloja visu to kas ir un to, kas nav.
Skaņa tik bieza un irdena, fiziski sajūtama triecas tev cauri. Tik laba kliegšanas balss, kura var atkārtot vienu un to pašu vārdu, vai vārdu savienojumu nezaudējot spraigumu un neiegūstot monotonumu. Kompotā, jes.
LinkLeave a comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]