| |
[Mar. 5th, 2021|08:58 pm] |
| [ | Fonā |
| | Lai ir, lai ir | Dita Svarupa ACCOUSTIC | ] |
Nedaudz par vērtībām
Man kristietība ir vērtība. Liela vērtība man (nevaru vien pietiekami uzsvērt šo vārdu) manā individuālajā cilvēka dzīvē. Manuprāt, kristietības spēks nav tajā, ka to mēģina uzspiest citiem. Caur agresiju un uzspiešanu vispār nekad nekas labs nevar sanākt. Kristietību nevar uzspiest, to nevar arī īsti iemācīt, to var tikai pazemībā iemācīties, vienkārši tāpēc, ka tas kurš meklē tas atrod. Es pat nezinu, ko es meklēju, kad to atradu, laikam vienkārši gribēju atbrīvoties no tās pakrūtes nelabuma sajūtas, ka pasaule ir pretīga un bezcerīga vieta un šausmām, ka cilvēki spēj būt tik drausmīgi nežēlīgi. Jāsaka jau, ka man bija gluži vienalga kas tas ir, ka tik palīdz man tikt vaļā, taču pirms tam neviena no izvēlētajām metodēm nestrādāja, lai cik atbalstoši draugi man nebūtu, vai lai cik gudras grāmatas es nelasītu. Taču iedziļinoties kristietībā man tiešām pakāpeniski ir bijis iespējams atbrīvoties no tā, kas padarīja nelaimīgu, no bailēm, no skumjām, no bezjēdzības sajūtas, no bezmiega grozīšanās naktīs. Es atklāju, ka lūgšanai ir milzīgs atbrīvojošs spēks. Tāpat grēku nožēlai. Tas bija mana ceļa sākums, un domāju, ka katram tas ceļš ir diezgan atšķirīgs. Kā senai reliģijai kristietībai ir daudzi drošības spilveni, kas neļauj cilvēkam pazust vai sajukt prātā no ciešanām, kas dzīves laikā var piemeklēt. Paļāvībā ejot cauri visām tumšajām ielejām kā tuvu cilvēku zaudējums vai citas traģiskas lietas un protams arī mazās ikdienas neveiksmes. Kristietis nepieviļas savās cerībās kā tas gadās paļaujoties uz citiem cilvēkiem, kas visi ir ar saviem trūkumiem un vājībām, tāpēc ir iespējams gan piedot, gan neturēt naidu, kas pašu ar laiku saēstu no iekšpuses.
Ko no tā visa spēj piedāvāt jebkura cita kustība ar cilvēku centrā? Es nesaku ka tur nav iecietības vai tuvākā mīlestības, vai ka cilvēki necenstos viens otram palīdzēt grūtībās, taču smagums un bezcerība daudzos gadījumos paliek. Es no sirds centos nebūt slikts cilvēks arī pirms tam un ceru, ka tas vairāk vai mazāk arī izdevās.
Ja godīgi es pat nezinu vai esmu īsta kristiete. Es nesludinu uz ielām un nešēroju FB iedvesmojošus postus, ka Jēzus tevi mīl vai izrautus citātus no Bībeles. Es neredzu kā tas cilvēkiem varētu palīdzēt. Es atceros kādu riebumu man tas izraisīja un sajūtu, ka tas otrs cilvēks ir sagājis sviestā, laikā kad es pati nebiju ticīga. Mani nekas tāds nav varējis pārliecināt ne toreiz, ne tagad. Dažās draudzēs iegājušais kristietības atzars, kas noliedz cilvēka spēju patstāvīgi domāt, man šķiet dīvains un pat bīstams. Baznīca, kura sludina neiecietību mani neuzrunā, taču tā ir ne tik daudz kristietības, cik cilvēku vaina, kuriem par kristietības dziļāko būtību ir maza nojēga. |
|
|
