Paldies par laba vēlējumiem. Uzskatiet tos par bumerangiem. [entries|archive|friends|userinfo]
aborigens

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Dec. 8th, 2018|11:53 am]
Corripe sapientem et amabit te
LinkLeave a comment

[Nov. 25th, 2018|11:27 pm]
Kaut kur citur tērēju savu rakstāmo enerģiju. Vai nu jūtas paliek trulākas, vai vēlme, lai kāds dzird nomirusi. Sajūta, ka tāpat jau visi mani dzird. Nevis kā kādreiz kad aizspieduši ausis grauž rozīnes.
LinkLeave a comment

[Nov. 24th, 2018|06:12 pm]
[Fonā |Thomas Fersen - Le chat botté]

Tā it kā puzli būtu likusi un pēkšņi tikusi pāri tam punktam, kur kauliņi ir tikai nesakarīgi krāsu pleķīši.
Link4 comments|Leave a comment

[Oct. 24th, 2018|10:27 pm]
Nez, kā radies teiciens puskoka lēcējs. Un kas tas par puskoku.
Link7 comments|Leave a comment

[Oct. 16th, 2018|09:51 pm]
Ja es neatcerētos piedurknes, neskanētu mūzika. Esmu pamanījusies aizmirst vairāk nekā tu jebkad par to uzzināsi, līdz ar to es pat gribēdama vairs nevaru sevi nodot cietumā. Man gandrīz vienmēr sāp abstraktās kategorijās, un abstraktās kategorijas nevar pāriet, tām nav piesaistes pie laika. Daži cilvēki izskatās kā gleznoti ar lielu otu, kamēr citi pēc maziem mūciņiem ar atkāpušos galvvidu. Izspūris zvirbulis, ēģiptiešu krupis es katram varētu piešķirt savu apzīmējumu, tikai tas tāpat paliktu privātā lietošanā un tad pēkšņi izlauztos pavisam nepiemērotā brīdī kā skaļa sprausla. Es reti kad saucu lietas īstajos vārdos. Man liekas tie nemaz nav īstie vārdi tikai tādas vulgāras apsaukāšanās, kad tā vietā var būt uztverta dziļākā būtība. Vai čaula, ja kādam nemaz nav dziļākās būtības.
LinkLeave a comment

[Aug. 25th, 2018|12:31 pm]
LĪĶIS AIZDURVĒ

Aprakstītie notikumi risinājās Kuldīgā, kādā senatnīgā mājā ar gleznainiem un senatnīgiem pagalmiem, kurus, klusā sajūsmā elšot, apbrīno tūristi. Viss sākās pavisam ikdienišķi. Dzīvoklī, kas piederēja Elitai Eglei, pirms vairākiem gadiem apstākļu sakritības dēļ iemājoja kāds pusbomzītis. Bet ar šiem bēdu brāļiem, cik zināms, ir kā ar čemodāniem bez roktura - izmest uz ielas žēl, bet līdzi stiept, tas ir, ilgi paciest, arī nevar - kaimiņi nemitīgi sūdzas. Taisnību sakot, liela prieka arī nav, ja tavs īpašums pārvēršas par vietu, kur regulāri dzer, rīko jampadračus un aizmieg ar smēķi mutē, biedējot kaimiņus. Tāpēc Elita bija patiesi iepriecināta, kad kādā jaukā dienā viņai paziņoja par bēdubrāļa pazušanu. Kuldīgas pašvaldības policija lūdza Elitas atļauju pārmeklēt dzīvokli, lai noskaidrotu, vai bomzītis gadījumā tur tomēr neatrodas, mājīgi iesnaudies. Problēmu nekādu - dzīvokli varēja pārmeklēt ikviens, kuram nebija slinkums, jo durvis aizslēgt nemaz nevarēja, turklāt vienīgās mēbeles, neskaitot, protams, organisko atkritumu kaudzes, bija nagla sienā mēteļa pakāršanai un matracītis uz grīdas gulēšanai. Kad nu policija savu darbu bija paveikusi un pat nofotografējusi dzīvokli dažādos rakursos, Elita ar prieku sirdī sameklēja knaģi, lai aizspiestu degunu, un beidzot ķērās pie sava īpašuma tīrīšanas. Logs un durvis vaļā, cimdi rokā, un uz priekšu! Viens lupatu maiss, otrs, tas pa logu laukā, šitas miskastē, un tā tik uz priekšu, līdz aizdurvē patrāpījās zābaks. Elita vilka zābaku, vilka, no aizdurves parādījās roka, tad vēl dažas ķermeņa daļas, līdz viņa izvil ka... sava dzīvokļa bomzi. Mirušu. Pašvaldības policijas pārmeklētajā dzīvoklī atradās ne vairāk un ne mazāk kā viena cilvēka līķis. Pēc tam, kad bija izsaukta valsts policija un līķis aizvests uz morgu, iestājās relatīvs miers. Jūs jautāsiet - kāpēc relatīvs? Gauži vienkārši - ja ne kaimiņu modrība, uz iztīrīto dzīvokli jau nākamajā dienā jau būtu atstūmies nākamais bēdubrālis. Starp citu, turīgs vīrs - uz silto ligzdiņu viņš lavījās ar savu dīvānu...
S. KURMIS

Dadzis, Nr.2 (15.01.2006)
LinkLeave a comment

[Aug. 12th, 2018|11:39 pm]
Bija vajadzīgs kāds daudz gudrāks par mani, lai ļautu ieraudzīt tieši uz kādas bāzes veidojas visādi rasistiski un citādi diskriminējoši jociņi. Tas ir joks, kas liek smieties (nu tiem kuriem liek, protams) tieši tāpēc, ka tu ZINI, ka tā nav patiesība. Ja tā būtu patiesība, tur nebūtu par ko smieties, tās vienkārši būtu kaut kādas fakta konstatācijas vai informatīvas ziņas, kuras taču neliek smieties.
Bet tieši tas kaifs un varas sajūta tajā, ka tu zini, ka tā nav taisnība, bet tu tik un tā vari to atļauties runāt it kā tas tā būtu, uzjautrina.
Un tas ir kaut kādā ziņā mindblowing, kontekstā ar visām runām, ka problēma pastāv tajā, ka nezina, nav bijusi personīga saskarsme, demonizē, kas tur vēl.

Q: Kas notiek, kad sakrusto nēģeri un šimpanzi? A: Piedzimst stulbs šimpanze!
Link10 comments|Leave a comment

[Aug. 8th, 2018|04:05 pm]
Augusts Annuss (1893-1984) kā gleznotājs galvenokārt pievērsās latviski nacionālajām tēmām ar visādām zvejniecēm un sirmiem koklētājiem visa mūža garumā. Tāpēc tik interesanti šajā ziņā šķiet viņa 1924.g.13. decembrī rakstītā vēstule savai mīļotajai Irmai, divdesmit gadus pirms došanās trimdā un dzīves ASV: „ko Augusts Jāņa dēls Annuss grib darīt latvju glezniecībā? [...] Cīņa iespējama tikai tad, kad karogi ir cīņas alkstoši, kad pati šī cīņa ir cēla un kad pretinieks ir lielākā vai mazākā mērā cienīgs, lai pret viņu vērstu asmeni. Bet kas te notiek? Atklātas un augstsirdīgas cīņas vietā – šņākšana, cīņas parole – apspiesta un pretinieks? Viena eleganta kliķe! [...] Vai (ne?) piegriezt vērību tam, kad noliedz tavu latvju nacionālā gara izpratnes ideoloģiju un kā pretstatu tev uzstāda izkurtējušus elkus un ar gallomāniju saslimušus, līdz pataloģijas pakāpei frivolus latvju švaukstus? Vai nav velta laika tērēšana, pierādot un atkal pierādot, ka tev dārga ir tavas tautas māksla un viņas godība? [...] Nopietnas lietas mēdz izšķirt radikāli. Un tāds radikālisms mani valdzina arī šinī akūtā jautājumā. [...] Lai arī tas būtu grūti un bēdīgi, vai nebūs labāk atiet no šīs mazās tautas, par kuru tu esi izdomājis (kas tev to atļāva tu „literāriskais” pindzelētāj?) diez kādas varoņteikas un kuras tu savā nepanesamā naivumā gribēji veltīt savai tautai – viņai vienīgai? Vai nebūtu racionālāk attālināties no šī ļaužu pūlīša, lai viņš tirgojas savā starpā ar sīklietām... Jā, atiet no šī bara, kur viena daļa klusē, bet otra toties bļauj kā nelabi gari, un aiziet pavisam, likvidējot savas tēvu mājas mīļās atmiņas un skatīt plašo cilvēci! Tur ir tautas ar varenu vēsturi un diženiem tēliem un arī domu bezgalība. Lija, ir neiespējami gleznot rūķīšus, bezidejas studijas, un tad arī nevaru turēt līdzi tam kursam, kas šeit ir, un šinī pašā Rīgas pilsētā – pilsētā, kura man bijusi sveša pamāte no pašas manas bērnības. Tātad – atpakaļ! Vai nu uz to pašu Liepāju, vai atpakaļ uz Pēterburgu. Bet ir viens liesmojošs un ērkšķains, bet arī gadījumā – slavas ceļš, tas ir uz –Ameriku [..] To teikšu, ka, aizbraucot no Rīgas, no šī Rīgas tuksneša, man nav ko tur nožēlot un šī aizbraukšana no viņas man viegla. Es saku – tuksnesis, jā gan, tāds vien tik ir, neskatoties, ka tur ir paziņas un pat draugi.”
LinkLeave a comment

[Jul. 30th, 2018|08:41 pm]
Latvieši hroniski (un ne jau bez iemesla) mēdz sevi iedomāties tāda starptautiskas domas tribunāla priekšā, kur jāsavāc tikai pietiekoši biezs dokumentu dosjē, kas ilustrētu latviskās kultūras savdabību, lai visa pasaule beidzot oficiāli zinātu, ka latvieši tomēr ir no citiem pietiekoši atšķirīga tauta un ir tiesīgi ieņemt savu vietu starptautiskā arēnā.

Vaira Vīķe-Freiberga, Kultūras latviskums un īpatnība. Karogs. 1992. Nr. 7/8. 191. lpp
Link12 comments|Leave a comment

[Jul. 27th, 2018|07:44 pm]
[Fonā |Danit Treubig - Guacamayo]

Kaŗa klausība

Cilvēki, kas ir intelliģentāki par mani, būtu jau bez liekas pētīšanas sapratuši, ka kopš senlatviešu laikiem mēs esam krietni vien modernizējušies. Mani sīkie pētījumi to arī pa pilnam pierāda. Ņemsim, piemēram, iesaukšanas kārtību. Senlatvieši bija dūšīgi karotāji, par to nav šaubu. Taču veids, kā senlatvietis tika iesaukts, bija gluži antīks. Tagad iesaucamais saņem glītu kartīti, kas sākas ar tīro angļu vārdiņu: „Greetings ...” Senlatvieši ar kartītēm nestrādāja, bet šim nolūkam lietoja putnu, ko sauc par zīli vai zīlīti. Ka tas tā, to liecina pantiņš: Aši, aši, zīle dzied, brāļa staļļa pakaļā, Ej, māsiņa, lūkoties, kādu vēsti zīle nes. Zīle nesa tādu vēsti: būs brāļam kaŗā jāt.”

No šī fakta izriet vairākas konsekvences, ko gribu šeit īsumā apskatīt.

1) Mobilizācijas gadījumos vajadzēja ārprātīgu kvantumu zīļu, bet folklorā nav atrodams, ka šādi kvantumi būtu bijuši pieietami.

2) Nav bijis nekāda legāla veida panākt atlikšanu kaŗadienesta izpildīšanai, kā to praktizē tagad. Grūti iedomāties, ka kāds būtu varējis sūdzēties augstākām instancēm: viņa durvju priekšā dziedājusi zīle. Tie senlatvieši, kas citādi nav gribējuši kaŗot, tāpēc kaŗojuši ar zīlēm, un jāpieņem, ka daža varonīga zīle kritusi, dienesta pienākumus izpildot. Par to gan nekādu rakstītu atzīmju nav, un es šo faktu negribu publicēt, jo te kā nekā iesaukšanas pavēstes piegādā pastnieki... Grūti gan apšaubīt to, ka šai sakarā cēlies pāris pazīstamu sakāmvārdu, kam pirms maniem pētījumiem pierakstīja pavisam citas nozīmes. Iedomāsimies šādu skatu: vīrs, blondiem matiem un zilām acīm, sēž pie galda un raksta. Te apstāšos, lai jau iepriekš atspēkotu cien. lasītāju iebildumus par to, ka senlatvieši neprata rakstīt. Mani pētījumi pierāda, ka rakstīt prašanas māksla bijusi tik augsti attīstīta, ka viņiem bijuši pat krāsaini zīmuļi. To, manuprāt, neapšaubāmi pierāda pantiņš: raksti zilu vai sarkan’. Tātad: vīrs, blondiem matiem un zilām acīm, sēž pie galda un raksta. Viņam ir svarīgi iemesli negribēšanai iet kaŗa klausībā. Viņam, proti, ir viena no apvidus sekmīgākajām trejdekšņu audzētavām, un bez trejdekšņiem nav iespējams neviens senlatviešu kaŗa orķestris. Taču iesaukšanas pavēstes ir sākušas pienākt, un vīrs savā izmisumā nav atradis neviena, kas saprastu, ka, viņu iesaucot, panīktu trejdekšņu rūpniecība un līdz ar to latviešu mūzika. Tā viņš abu šo svarīgo iestādījumu aizstāvēšanu ir ņēmis savās rokās. Faktiski vīra zilās acis ir gandrīz sarkanas, jo viņš visu nedēļu ir uzmanījis, lai kāda zīle nepienestu pavēsti, un bez vilcināšanās šāvis virsū tām, kas to mēģinājušas. Tāpēc visa staļļa pakaļa piemētāta pamestām pavēstīm, un uz zemes atrodama arī daža zīles spalviņa. (Es pētīdams iesaucos: Hamlet, tavs mūžs bija gaišs, salīdzinot ar to, ko izcieta senlatviešu trejdekšņu audzētāji!) Un tagad vīram ir diezgan. Viņš raksta plakātus, ko piesist mežā pie kokiem zīlēm par brīdinājumu. Un šis goda vīrs taču nerakstīs nekā asa vai tieša. Viņš nerakstīs piem.: nāvi zīlēm! vai: 350 olekšu apkārtnē zīlēm ieeja aizliegta. Nē, šis vīrs rakstīs aplinku, lai tikai zīles saprastu viņa nolūkus un dzelzs gribu. Un tā, pagaŗāku zīles spalvu tintē mērcis, viņš velk vēsturiskos vārdus: labāk zīle rokā nekā mednis kokā! Lūk, bruņnieciska un skaidra doma! Bet vīrs arī zina, ka varonīgas zīles var viņa brīdinājumu neievērot. Tāpēc, piekāris pilnu birzi ar plakātiem, viņš atsāk bultu drāšanu. Un te viņa māsiņa, kas, kaŗā aizejot, būtu jāatstāj šūpulī, teic otrus vēsturiskus un šim brīdim tik piemērotus vārdus: zīle vēl mežā, iesmu jau drāž!

3) Tālāk, pavasaŗos bieži iesaukšanas izdarītas nepareizi vai nemaz, jo šai laikā jebkāda rēķināšanās ar zīlēm bijusi neiespējama. To secinu no parunas: katrs putns dullns pavasarī! Lai izbēgtu šai nepatīkamajai patiesībai, pavasaŗos ierīkoja tā saucamos Jurģus, t.i. darbinieku atlaišanas laiku. Tad visi ceļi bija tik pilni gājēju, ka jebkāda kaŗa darbība bija neiespējama. Šo manu hipotēzi pierāda tas, ka amerikāņi, būdami mūžīgās bailēs no kaŗa, savus darbiniekus atlaiž pastāvīgi. Tāpat jāpaskaidro, ka par „gājējiem” senlatviešus sauca tāpēc, ka viņiem bija samērā „knapi” ar braucamajiem rīkiem. Vārds „gājējs” pamazām izzūd no latviešu valodas, bet Amerikā tas aizliegts ar auto strādnieku ūnijas neapgāžamo rīkojumu.

4) Domājams, ka daži senlatvieši mēģinājuši zīlēm pielabināties, lai tā izvairītos no kaŗa klausības. Šis paradums tā iesakņojies, ka vēl mūsu laikos ir cilvēki, kas mēģina zīles piekukuļot ar speķa gabaliņiem un iet savos glaimos tik tālu, ka sauc šo putniņu par speķa zīlīti.


(c) Jaunā Gaita nr. 7, 1957. g. januārī, februārī
Link4 comments|Leave a comment

[Jul. 26th, 2018|07:16 pm]
10 rūpīgi savāktie padomi, kā ietaupīt laiku. Proti:

1) guli pa darba vai lekciju laiku;
2) apvieno mācīšanos, lasīšanu ar tv skatīšanos, vai atmet pavisam pirmās divas;
3) nekur nepieklauvē;
4) atmet kāju noslaucīšanu pie ārdurvīm un sasveicināšanos;
5) visu, kas runājams, pasaki ēdot, kaut arī ar pilnu muti;
6) ballēs ierodies tikai tad, kad jūti nupat esi galīgi sadūšojies dejošanai; tā atkrīt laika izšķiešana, drūzmējoties (kaut arī tīra humora pēc) pie ieejas durvīm;
7) brauc ap stūriem ar nesamazinātu ātrumu;
8) šķērso ielas skriešus;
9) nelieto liftus, bet auļo pa kāpnēm;
10) visu, ko dari, dari apzinātā steigā, jo tev jātaupa laiks.

Cilvēcīgais saprāts vispār atsakās reģistrēt manu padomu panākumus, un ja es pats visus tos izlietotu, es kļūtu traks aiz brīva laika pilnības. Lūk, šādi bija ietaupījumi vienā nedēļā: 40 stundas − guļot darbā, 19 stundas − atmetot mācīšanos un lasīšanu, 49 minūtes − nekur nepieklauvējot, 2 stundas 5 minūtes − nesasveicinoties, 8 stundas 45 minūtes − runājamo pasakot ēdot, 5 stundas − ierodoties ballē uz slēgšanu, 57 sekundes braucot ar nesamazinātu ātrumu ap stūriem (slidenā laikā var pat ietaupīt līdz 63 sekundēm nedēļā, jo tad mašīna bieži slīdot nesas uz priekšu ātrāk nekā motora dzīta), 48 sekundes − šķērsojot ielas skriešus, 30 sekundes − nelietojot liftu un 21 stundu − darot visu apzinātā steigā. Ticiet vai ne, kopā es ietaupīju 96 stundas, 41 minūti un 41 sekundes, kas iztaisa vairāk nekā 4 pilnas dienas. Un tas − vienā nedēļā; Ja neticiet, pārskaitiet paši.

(c) Jaunā Gaita nr. 3, 1956. g. pavasarī
Link3 comments|Leave a comment

[Dec. 27th, 2017|11:47 pm]
[Fonā |Māris Šverns - Romāna varonis]

Izmisīgais sindroms, es droši vien nemaz nepatīku, es droši vien kaut ko izdarīju nepareizi, vai kā visi tagad padomāja, vai kā visi ņirdza par mani.
Un tad divi modernie latvieši satiekas. Ak, kā gan viņi satiekas, tas tik ir varens skats! Ņurcās pa stūriem, nespēj pieiet klāt, nespēj pateikt skaļāku vārdu. Lai nebūtu pavisam skumji, teiksim tā, viņi vienkārši sagadījās tuvumā, varbūt stūrī bija kāds vienojošs elements, puķpods ar palmu aiz kura aizlīst. Nervozi klusējot abi sūca savu alu. Sākumā grūti norīt un tad jau atkal pārāk strauji lieliem malkiem. Izdzēra un aizgāja mājās justies drūmi.
Vai arī caur paziņām. Pastāvēja blakus, paklausījās, māja ar galvu. Izspieda kādu teikumu un nobijās paši no savas balss. Praktiski visi nobijās, klusēja un skatījās, gaidīja, kas tik nu būs vai teikums neatsitīsies ar skaļu troksni pret grīdu un vai savā neveiklajā smagumā nesaspiedīs kādu neuzmanīgāk uz priekšu izliktu pēdu. Tavs pirmais un pēdējais teikums šajā sarunā.

Baidīties nevajag, nē, baidīties nevajag. Tu jau tikai nevienam nepatiki. Bet tev gan patika kāds, vienalga kāds, ka tik tu viņam patiktu. Un otrādīgāk, pavisam noteikti otrādīgāk. Tu patiktu kādam, tu pavisam noteikti patiktu kādam, ja vien šis kāds no mums būtu nevis kāds, bet kāds cits, nu tāds, kurš saprot un lasa domas, tavas laipnās un klusās, pieklājīgās un mulsās domas, visas tās domas, kuras atnāk par vēlu, visi tie teikumi, kurus eleganti izdomā savās sarunās vēlāk drošībā, savā istabā.
Un vai nav jauki, ka beigu galā šīs domas un šos teikumus tomēr var pierakstīt un izdot grāmatās, mazā kluknuļa lielie piedzīvojumi, tie saucas un iegūst pasaules slavu.
Link7 comments|Leave a comment

[Dec. 26th, 2017|03:28 pm]
Cik interesanta ir taa literatuuras tumsa. Sakaartotaa un gaishaa ikdienaa taa velk paralelu tumshu sviitru, kuru nevar vairs veelaak izdzeest. Tu it kaa sasniedz kaarotaas lietas un staavokli, bet tas viss skiet peleeks un prasts, kad uznaak taa saucamie melnie, kas vienkaarsi ir drukas sabiezeejums smadzenees. Kur mekleet glaabinju no sii gluzi cilveeciskaa nemiera? Vakar arii uz vakarpusi tik loti sagribeejaas ar kaadu parunaaties, ka traks var palikt. Bet es zinu taa nevareetu/nedriiksteetu buut bijusi vienkaarsa saruna. Taa vareetu buut par Maiju Silmali, piemeeram. Shobriid lasu biograafisku graamatu par vinju un sasleedzu gan ar muusdienu latviesa bezceriibu, gan ar to, ka mees esam sev pasi uzkraavusi izdomaatu seeru kultuuru, kuras realitaatee tiem par kuriem mees it kaa seerojam nemaz nebija. Ka taa ir kaut kaada eerta sega ar kuru apsegties, lai nebuutu jaadomaa par iistajaam probleemaam, lai nebuutu jaadziivo tagadnee. Jo tagadne gandriiz vienmeer jau ir bijusi aiznemta, burtiski aizstuukjeeta ar cilveekiem, kas pleesas un gruustaas peec resursiem un tad tos izlieto 3x aatraak kaa tie tikusi radiiti. Mani biedee shie meli. Es nesaprotu kaapeec cilveekus apzinaati jaamaana, vai tad jau nepietiek ar pasapmaanu, kuru katrs radaam savai personiigajai izdziivosanai. Kurs no mums iedomaajas, ka ir tik gudrs, lai noteiktu, kuri meli ir labaaki par iisteniibu arii prieks citiem.

Bet mees gan tagad parsvaraa esam baigi iesliigushi individuaalismaa un nogurumaa no informaacijas daudzuma. Neatrast vairs cilveeku kuram pateikt klau, sis ir baigi forsi, izlasi, padiskuteesim. Es varu no savas puses izpildiit sho maajasdarbu, un taa arii ir kaadreiz dariits, bet juutu, ka otraadi tas nestraadaa.
Link6 comments|Leave a comment

[Dec. 22nd, 2017|11:30 pm]
[Fonā |Paul McCartney - I Love Her]

uff, svētki. šodien iegādājām paiku, egli un sacepām pīrāgus, rīt droši vien visu dienu šmorēšos pa virtuvi. man patīk šī darbīguma sajūta. vienīgais nevaru saprast vai vajag arī karstvīnu. šķiet gribas vienkārši tāpat priecīgi bez šitā. varbūt kādu karsto sulu ar kanēli tā vietā. domāju arī mājinieki atbalstīs, neesam jau nekādi alkoholiķi, heh.
Link8 comments|Leave a comment

[Dec. 19th, 2017|09:36 pm]
Ja ticam Semam Viviano, kurš saka ka smiekli ir reakcija uz kaut ko negaidītu, kas nav traģisks, tad sanāk, ka daži cilvēki vai nu visu uztver traģiski, vai visu spēj paredzēt.
Link5 comments|Leave a comment

[Dec. 16th, 2017|10:52 pm]
[Fonā |Zāle - Vantis]

Mana vakara domāšana diezgan atšķiras no rīta domāšanas. Pēc tam kad jau esmu pamodusies gan, nevis kad vēl veļos no migas. Kamēr veļos es vispār nedomāju, ja nu vien baigi agri, tad visi nelieši un par ko man šis jācieš. Bet nujā, rīts tāds diezgan optimists, salīdzoši racionāls un par sevi pārliecināts, kamēr vakars melanholisks, spriedelē par vispasaules sāpēm un izmisumu. Kas, protams, smieklīgi. Neba nu vispasaules izmisums vakarā lielāks kā no rīta.
Link2 comments|Leave a comment

[Dec. 6th, 2017|11:12 pm]
tam ir milzīgi daudz galvu. es atpazīstu tā skaņu. īīīīīī, tas saka. visas tā prasības ir loģiskas, pamatotas, labestīgas. nu kur var rasties šitāds briesmonis. pārpratums kkāds ne briesmonis. manā priekšstatā briesmoņiem bija jāizkatās ļauniem, atbaidošiem. nu tā, lai uzreiz redz, ka jācīnās. bet, nē, vienīgais, kas šī briesmoņa klātbūtnē izskatās atbaidoši un ļauni, esmu es. es nesaprotu kā viņam tas izdodas.
Link1 comment|Leave a comment

[Dec. 4th, 2017|11:09 pm]
[Fonā |Židrūns - Tur kur neķer]

Pirmais, ko es pamanu ir kā mainās atieksme pret miegu. Tā kā nav vairs laika, kad jāceļas, tad pati sev rekomendēju doties gulēt. Nepierasti. Iespējams nevēlēšanās iet gulēt, jau kopš bērnudārza laikiem bijis protests, par kuru nezināju.
Es nezinu, kas būs vēlāk, Man liekas cilvēka smadzenes nav piemērotas uztvert pārmaiņas ilgtermiņā, tās nemitīgi pielāgojas un pierod. Paies nedēļa un jau es vairs neatcerēšos sīkumos kā bija pirms tam. Es zinu, ka ir lietas, kuras man manā dzīvē ļoti pietrūktu, ja es tās atkal atcerētos. Dažreiz es no tā baidos, ka varētu atcerēties kaut ko vai kādu un mēģināt atgriezties. Tādas iekapsulētas sajūtas, kuras mēdz pārnēsāt mūzika un teksti paš vai kāda cita rakstīti. Bet baidos es ne jau no pašām atmiņām, bet no tā, ka tās ir nokļuvušas tik tālu no šībrīža realitātes. Un lai gan padarīt to atkal reālu ir tas pats kā mēģināt nokļūt Ziemeļkorejā, nemitīgi maldina tas, ka zini kādreiz tas viss taču ir bijis tavs, šī situācija un šī vieta ir pilnīgi piederējusi tev.
Link2 comments|Leave a comment

[Nov. 30th, 2017|05:37 pm]
[Sajūta |ģeniāls]

lūk, šovakar es jūtos kā Einšteins, kurš pametis darbu patentu birojā. tieši tik ģeniāla un forša. un par to man pienākas glāze šampanieša.
LinkLeave a comment

[Nov. 29th, 2017|09:25 pm]
[Fonā |Židrūns - Tuten]

komentārs. nu, ko jūs tur muldat. tā nemaz nebija. tajā pasākumā bija daudz vairāk drosmes, spītības un neatlaidības nekā tagad mums visiem buntītē kopā ņemtiem. un stāstam būtu jābūt nevis par viņu zaudējumiem ar kuriem viņi arī tika paši galā, bet gan par mūsu šodienas gļēvumu. skaistas debesis viņi redzēja tur, un brīvību viņi zināja tur. un atbraukuši mājās nopirka puķuzirnīšu pušķi.
Link1 comment|Leave a comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]