pitona poētiski zemiskā paranoja [entries|archive|friends|userinfo]
aborigens

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Aug. 17th, 2017|02:13 pm]
Šķiroju darbā dokumentus domāju, kas tā par smaržu, kas tā par smaržu, kāpēc tik spēcīgi kaut ko atgādina. Un tad es atcerējos, plastmasas mapītes smaržo tāpat kā ziepjūdens, kuru taisījām bērnībā, kad pūtām burbuļus. Mierīgāk jau no tā tāpat nepalika, tagad radies jauns jautājums, kāpēc šīs abas lietas smaržo vienādi.
LinkLeave a comment

[Aug. 11th, 2017|10:44 am]
Tūkstots gadus jau nebiju dzirdējusi, ka man saka akdies, aborigēn kur tu biji agrāk, kāpēc mēs tikai tagad satikāmies. Es, protams, būtu varējusi atbildēt varbūt tāpēc, ka agrāk manis nemaz nebija. Šāds interešu un maindseta komplekts man ir izveidojies salīdzinoši nesen un mums satiekoties nebūtu bijušas ne šādas sarunas, ne ekskursijas pa kapiem, ne interese par viena un tā paša veida zināšanām literatūrā un vēsturē. Bet to es neteicu, vienkārši pasmaidīju un priecājos par to, ka šāda satikšanās notiek šeit un tagad.
Iekšā tāda reti laba sajūta, nu tā no filmas Kasablanka "I think this is the beginning of a beautiful friendship."
Link1 comment|Leave a comment

[Jul. 29th, 2017|05:27 pm]
[Fonā |Hot Chip - Ready For The Floor]

Sestdienas prieks. Pa priekšu ejošs plikpauris, kurš apstājas pie skatloga, lai piekārtotu neredzamu frizūru.
LinkLeave a comment

[Jul. 23rd, 2017|10:25 pm]
Acis šovakar aizķērās pie spāņu gleznotājas Remedios Varo. Daudzkārtīgās koku mizai līdzīgās plēksnītes, misticisms un ironija. Vampīri veģetārieši, piemēram.

Link5 comments|Leave a comment

[Jul. 21st, 2017|11:28 pm]
Noklausīta saruna:
-Madagaskara ir valsts, kurā dzīvo pingvīni.
-Mazāk multenes vajag skatīties!
Link1 comment|Leave a comment

[Jul. 17th, 2017|08:46 pm]
[Fonā |PSY - GENTLEMAN]

Pa nomaļāku mazpilsētas šķērsieliņu pastaigājās velns. Matos rōzā bantīte. Ļauns viņš nebija, nē, tikai pavilka uz zoba tos, kuri dzīvē šaubījās. Vakar, piemēram bija uzklupis Dzidras tantei, kad tā devās mājup no tirgus. Tfu tu vells, ku karsti, sviedrus slaukot un noliekot zemē produktu tīkliņu, viņa domāja. Varbūt man Andītim tomēr aizdot tos 10 eiro. Viņš man tāds izpalīdzīgs kaimiņš gadījies, ja ko pielabot vai atvest, tūlīt būs klāt visu izdarīs, ne ko pielikt ne atņemt. Atnākusi mājās Dzidras tante patiesi paveica nodomāto. Par iegūto naudiņu Andis nopirka puķes un pudeli vīna, pāris reižu izvilka ķemmi caur matiem, uzvilka tīru kreklu un devās uzklausīt Ainas verdiktu. Anda māsa palūkojās uz Andi un nopūtās, nederi, brālīt, nu tāds tu galīgi nederi. Tevī jau katra vērīga sieviete pamanīs i nedzērāja iezīmes, i pieredzes trūkumu. Vo ar dzimtenīti un svaigu gurķīti būtu nācis tā būtu cita lieta. Kur tad lai es tos tagad rauju, Andis sapīka, Dzidras tante man naudu arī vairāk nedos. Nu lai nedod, bet tā tu iet nevari. Jeļena ir pilsētas dāma, viņa visām veikala precēm zina cenu, bet ja te pašu rokām audzēts, izdzīts, tad tas īsts eko zelta vērtē. Nu nav man, saproti nav variantu, sāka bļaut Andis, juzdams kā visi apcerētie prieki pašķīst kā ziepju putas. Labi, labi, Ainas balss kļuva nedaudz maigāka. Bet klau, viņa atplauka, tu tak vari Jankam izlīdzēt? Šis pa dzērumam pieteicies šovam "Saimnieks meklē sievu" vakarā filmēšana, tagad sastresojies staigā zaļgans kā ķirzaka un kunkst, ka nespējot, ka dzīve pagalam, ka vietējie bābieši uzzinot par šovu viņu izņirgšot un noēdīšot. Ja izlīdzēsi, tev tiks gan Jankas pateicība, gan Vislatvijas ievērība. Un Janku tikmēr aizsūtīsim pie Ļenas, lai izgrozās. Janka, kā vēlāk vēsta nozīmīgais ziņu portāls jauns.lv bija tik laimīgs par piedāvāto maiņu, ka Andim bija gan iespēja atdot Dzidras tantei parādu, gan pēc tikšanas TV pats no daiļavām nevarēja ne atkauties. Tik Dzidras tanti, pēc kārtīgas banknotes apskatīšanas ar brillēm, pārņēma nelāgas aizdomas par darījumu, kas tika risināts ar 10 eiro palīdzību. Drošs paliek nedrošs kā kārtīgs cilvēks ne ar kaimiņu Andi, ne Jāni viņa vairs nerunāja.
Link1 comment|Leave a comment

[Jul. 12th, 2017|10:49 pm]
[Fonā |Sigma - Paliec tepat]

Kapsētas ir skudru mikrorajoni

Samulsums. Gribējās saprast kaut ko vairāk. Bet vairāk saprast jau nevar, var tikai mazāk, apmaldoties faktos, personvārdos, emocijās. Tāpēc nolēmu paņemt pauzi un paklaiņot pa rajonu, kurā diez ko pirms tam neesmu vēlējusies atrasties, jo neredzu tajā neko, drīzāk pagrimumu, kurš izskatās arī tik drīz nebeigsies. Kartē paskatījos teritoriju - kā nošķelts smilšu pulkstenis-, galvā virpuļoja kaut kādi teikumi, ierīkots hospitālis, kārtību uzturošie spēki, kapi, dalījums blokos. Karsts un salīdzinoši agrs tāpēc maldīga sajūta, ka tur vispār gandrīz neviens nedzīvo, ko tikai pastiprina lielais skaits tukšo māju un ar finiera plāksnēm aizsistie logi pirmajos stāvos. Man viena draudzene uzņem tieši tāda tipa fotogrāfijas, diezgan daudz, kādreiz domāju, kāpēc vajag mēģināt kaut ko tādu ieraudzīt katrā vietā, kur atrodies, kaut kāds savāds uztveres leņķis noregulēts. Bet varbūt tā vienkārši saslēgušies pirmatnējie iespaidi no dzīvošanas tādā vidē. Varbūt tam cilvēkam citas realitātes nemaz nav.
Domājot par saviem pirmatnējiem iespaidiem un rajoniem vispār, vienīgais, kurš man nāca prātā, jo pratis uzņemt skaistu blokmāju mikrorajonu, ir Bogumils Godfrejovs. Kā parasti visu noteica gaisma. Tā spīdēja tā, ka padarīja šīs mājas līdzīgas kapu pieminekļiem, forma jau tām tāpat atbilst tikai tāda groteski palielināta, logu un balkonu raksts no-līdz kā lauciņi ierindas pilsoņa nodokļu deklarācijā. Apakšā puķdobes, krūmi. Mēs vienkārši esam tik sasodīti mazi un skatāmies no apakšas paši savos labirintos tāpēc neredzam, ka tās ir kapsētas, un tas tad jau uzreiz romantiski vai ne, un arī melots nav.

Un varētu jau vēl pastāstīt par savādo sarunu pieturā, kura sekoja pēc tam, bet kam gan lai es to stāstu.

title or description
Link2 comments|Leave a comment

[Jul. 7th, 2017|10:28 am]
[Fonā |G-Eazy - One Of Them]

Apskatīju Žmijevska "Neredzamās zonas" medicīnas muzejā. Iespaidīgi. Gāju ar tādu priekšnojautu, ka ganjau būs gruzījiens, veicinās domāt un ko tu te sēdi un čīksti, ja tev abas kājas un rokas utt. Nekā tamlīdzīga. Izstāde sadalīta četrās daļās. Pirmā daļa ir kaili cilvēku pāri, kur vesels cilvēks tur cilvēku, kuram trūkst kāda locekļa. Fotogrāfijas profesionālas un skaistas, ar orientāciju uz cilvēka ķermeni, cilvēki smaidīgi. Vienvārd sakot noskaņa tāda pati kāda tā būtu, ja jebkurš no mums gribētu uzņemt profesionālu kailfoto ar sevi un kādu draugu. Tas ko mākslinieks jautā ir kāpēc tu to tā tomēr neizjūti un tieši cik spēcīga ir tava reakcija uz invaliditāti vispār, ja tās parādīšanā neparādās mākslīgi veicināts uzsvars uz ciešanām.
Nākamā daļa ir 15 minūšu video, kurā rādīts kā baznīcā dzied kurlmēmo koris. Tie ir jaunieši, kuri piekrituši piedalīties šajā projektā jo viņiem licies interesanti pamēģināt dziedāt. Pirms tam ir bijis pedagogs, kurš mācījis kā noturēt skaņu un tamlīdzīgi un tad nu gala rezultāts ir nofilmēts. Un atkal, jautājums ir par to kā uztvert šādu priekšnesumu, kur diezgan skaidri redzams, ka cilvēkiem tas sagādā prieku, viņiem ir interesanti, kā jau kaut kas jauns un iepriekš nepieredzēts, vienkārši dzirdīgām ausīm šīs skaņas neliekas atbilstošas konceptam par labu koncertu. Veids kā sajust to, ka tu esi kļuvis tas invalīds, kuram šajā gadījumā ir lieka spēja – dzirdēt. Jo pats video ir burvīgs, dziedājumu starpbrīžos meitenes griežas un priecājas par tērpa griešanās efektu, viens otru iedrošina, jo valda satraukums, kā jau pirms jebkura koncerta, darbu papildina arī svinīgā baznīcas noskaņa.
Trešajā daļā ir projekts, kur akli cilvēki ir gleznojuši trīs lietas – pašportretu, ainavu un dzīvnieku pēc savas izvēles. Darbi pārsteidzošā kārtā nemaz tik daudz neatšķiras no mūsdienu modernās mākslas, ja nu vienīgi šeit tēli ir labāk atpazīstami, gan dzīvnieki, gan ainavas. Vislabāk laikam man patika darbs muša – kur aklais cilvēks izlēmis, ka gleznos mušu, jo vienreiz to noķēris un saspiedis līdz ar to labi zina kā tāda izskatās. Es noteikti neuzgleznotu labāk, sajūta un vizuālais pārnests precīzi.
Rezultātā pārdomas par to kā šī pasaule ir sveša un līdz galam nepieejama viņiem pie mums un mums pie viņiem, jo maņas un pasaules uztvere attīstījusies pilnīgi savādāk. Jo, piemēram, ja visus cilvēkus daba būtu jau sākumā radījusi bez kājām un visi mūsu izgudrojumi, sadzīves priekšmeti, transports, apģērbs utt. būtu piemērots tam un tad pēkšņi piedzimtu cilvēks ar anomāliju – divām kājām, tad sabiedrības reakcija un arī problēmas ar iekļaušanos būtu tāda pašas. Lai gan tad pat varbūt būtu labāk – nogriezt ir vieglāk kā radīt perfektu funkcionējošu protēzi. Nebija arī nekāds brīnums par kādas apmeklētājas stāstu par vājdzirdīgo ģimeni, kura negrib, lai viņu bērns lietotu dzirdes aparātu, jo tas nozīmētu, ka viņš pazaudētu iespēju dzīvot nedzirdīgo komūnas vidē, respektīvi starp savējiem.
Un tad jau pārdomas aiziet tālāk brīvā plūdumā par vispār mūsu sabiedrības uztverē radīto legālo formu, piegrieztni, kurai mums katram jāatbilst. Neesi resns, neesi neglīts, neesi invalīds, neesi jucis, neesi ārzemnieks, neesi bomzis, neesi izvarots, neesi politiķis, nemaksā nodokļus, nesmejies pārāk skaļi, neesi pirmais, kas paņem pīrādziņu no galda.
Link5 comments|Leave a comment

[Jul. 4th, 2017|04:48 pm]
[Fonā |Jake Bugg - Two Fingers]

Krāsa kokam nolupusi, mitrums ticis klāt. Arī tas. Stiklam cauri redzēt nevar un varbūt arī nevajag. Kaimiņiem smēķējot pret rokturi spiesti pelni, durvju mēlīte nestrādā, jāver rūpīgi un maigi, citādi neatleks vaļā. Smaržo pelējums. Tā vairs nav mana māja. Visas mēbeles, paklāji, aizkari ir tie paši, taču nav. Es nespēju sevi piespiest pieiet pie plauktiem un pašķirstīt grāmatas, lai nebūtu jāredz, ko manai bērnībai nodarījuši ķirmji un mitrums. Cik šausmīgi, ja tev dzīves laikā pieder daudz lietu un pēc tam tās nevienam vairs nav vajadzīgas. Kāda cilvēka dzīvības spēks to visu vācis un uzturējis kārtībā, tas licis tam ikdienā pārvietoties šurpu turpu rosoties, gatavojot ēdienu, slaukot putekļus un vēdinot. Bērniem noderēs… mjā. Kādam gan jābūt cilvēkam, lai apzināti turpinātu cita cilvēka dzīvi svešā vietā un no tās vietas, kur tā tikusi pabeigta. Un tas jau arī neko neatrisinātu. Tās tāpat būs vai nu ir atmiņu lietas vai krāmi bēniņos. Vecvecmāmiņas taro kārtis no Francijas, vectēva pīpe un makšķerēšanas piederumi, rotaļlietas, porcelāna figūriņas, trauki, drēbes un darbarīki. Iepriekšējo paaudžu brīnumi kā debesis uz atlanta pleciem. Savā ziņā var saprast kāpēc senie ļaudis deva kapā mirušajam līdzi lietas, kuras tas lietojis dzīves laikā. Aprakt savus senčus kopā ar visu māju, lai guļ cēli un rimti savā grūti nopelnītajā pilī. Jaunajā uzkalniņā virs tās ar laiku ieaug pļavas puķes - skaistas, zilas neaizmirstulītes..
Link3 comments|Leave a comment

[Jul. 3rd, 2017|12:38 pm]
Poll #21036 kultūra
Open to: All, results viewable to: All

Vai grāmatas ir daļa no kultūras?

View Answers

Jap
12 (85.7%)

Nope
0 (0.0%)

Strīdīgs jautājums
2 (14.3%)

Link1 comment|Leave a comment

[Jul. 3rd, 2017|12:18 am]
[Fonā |Kaleo - Broken Bones]

Interesanti kā tas būtu bijis, ja es būtu piedzimusi bagātā inteliģentu ģimenē. Varbūt tad es būtu labāk izpratusi naudas jēgu. Tādā salīdzinoši nabadzīgā valstī kā Latvija nauda vienmēr likusies bezjēdzīga - nekas no patiesi vērtīgā un baudāmā nav tik dārgs, lai būtu vērts censties daudz pelnīt. Tu sasniedz izdzīvošanas minimumu - jumts virs galvas un kaut kas ko apēst un pietiek. Mums ir lēta kultūra, visādas bibliotēkas, bezmaksas vakari, kur cilvēki radoši izpaužas, muzeji par 3-5 eur, pat teātri var pamanīties apmeklēt gandrīz par velti. Vienīgais ko izjūti kā dārgu ir laiks, kas neļauj nonākt visur tur, kur mutuļo dzīvība.
Bet ir taču arī citādi, ir ekskluzīvi, ir dārgi sajust pasaules domas attīstību, dzirdēt un runāt ar labākajiem no labākajiem, tikai to kaut kā nejūt, nezin, nemeklē un līdz ar to arī neatrod, un par to neviens arī nerunā. Ja nu varbūt vienīgi Teterevi.
Link12 comments|Leave a comment

[Jul. 2nd, 2017|12:03 am]
Šlāpins: "Ja es interneta komentāros atbildēšu pareizi ar punktiem, komatiem, izskatīsies, ka es esmu iesprindzis."
Zandere: "Lūk, konteksta izjūta."
LinkLeave a comment

[Jun. 29th, 2017|11:08 pm]
[Fonā |Jake Bugg - Slumville Sunrise ]

atskatīšanās, šis izmirstošais briedis, atgādina par tiem laikiem, kad cilvēki lietoja atmiņu.

pazaudē ceļu un sākumā domā, nu nekas, atcerēšos.

tā vietā atceries to kā būtu jābūt, ja atcerētos, nevis to kas notika.

labi būtu, ja atcerētos. bet arī slikti būtu. daļu vajadzēja aizmirst, lai koki būtu paaugušies.
LinkLeave a comment

[Jun. 29th, 2017|12:11 am]
[Fonā |Lykke Li - I Follow Rivers]

Vai nav vienalga, kāpēc cilvēki salūst. Zem lavīnām vai ilgstošiem niekiem. Vai nav vienalga, kāpēc cilvēki priecājas. Par skaistu dabu vai ienaidnieka nāvi. Vai nav vienalga, kāpēc cilvēki pārstāj ticēt. Jo uzzina patiesību, vai tā arī to neuzzina. Vai nav vienalga, kāpēc cilvēki ir vieni. Jo pārāk skaisti vai jo pārāk briesmīgi.
Link2 comments|Leave a comment

[Jun. 21st, 2017|04:35 pm]
[Fonā |Kaleo - I Can't Go On Without You]

Jēziņ. Tas brīdis, kad nejauši atrodi grāmatu, kuru tiešām no visas sirds un dvēseles vēlies iegūt savā īpašumā un apskaties cenu. 450 eiro, jou. Turklāt man izskatās arī to tāpat nemaz nevar dabūt, jo grāmata tika izdota ierobežotā skaitā – 500 eksemplāros. Nu un ko lai tagad dara, kā lai dzīvo tālāk. Labi vismaz, ka LNB var apskatīt.

Bet, nujā, uzrunāja tik pilnīgi un absorbējoši, ka pēkšņi saskaroties ar šo tādā biezā blīvumā reālas fiziskas tirpas skrien un prāts krīt bezdibenī pilnīgi nesagatavots. Venēcija, citāti viegli kā saindētas bultas. „Cilvēki nemainās, tie mirst.” „Paliec vienmēr tāds, kāds biji, kad biji iemīlējies” un attēli, attēli, gondolas kā saliektas, asas, ēnainas sliekas, skatuves kā dēļu žogi vistām, pērles un sejas…

Jāpagaida, kamēr atlaiž, brr.
Link3 comments|Leave a comment

[Jun. 20th, 2017|01:08 am]
[Fonā |Kaleo - Way Down We Go]

Jo vairāk es uz sevi skatos, jo vairāk ir ko ieraudzīt. Kā vecā māja bez remonta. Lielīgums piemēram. Vislaik sevī to nedzirdi un pēkšņi kā no zila gaisa iebāž savu smirdīgo kāju tev mutē. Sākumā liekas no kurienes tas, man tas taču nemaz nav bijis raksturīgi, es tak vienmēr esmu bijusi pieticīga. Bet tad kad sāc mēģināt atrast tam pārliecinošus pierādījumus saproti, ka ir gan arī tas laiku pa laikam. Un tā ar visu. Kādreiz man likās, ka neesmu skopa, kaut kā vienīgais bērns galīgi nebiju iemācījusies dalīties, viss kas tika iedots bija paredzēts tikai man uz mūžīgiem laikiem. Bet tas jau nebija skopums vaine, tā bija lietu dabiskā kārtība.
Tas ko nevaru saprast, kas ir tas ieraudzīšanas klikšķis. Kam jānotiek, lai baļķi savā acī atsistu pret stenderi pūloties iziet pa durvīm uz pieturu. Kurā brīdī citi mani vienkārši pārprot kļūst par ou sasodīts, bet tiešām, kāpēc es tā? Njā, zinātu kā lai to paātrina un turklāt bez sevis vainošanas, bez kauna, jo mēs visi mācāmies neviens nepiedzimst uzreiz pieaudzis. Svarīgi taču nebūtu justies vainīgam par pagātni, bet atrast veidu kā bez laušanas to mazināt vai padarīt par kaut ko citu.
Nez, varbūt ieraudzīšana saistīta ar uzticēšanos. Diezgan jātic tam cilvēkam, kurš norāda, jātic, ka viņš nevēl tev ļaunu, ka nesaka lietas lai manipulētu, izsistu sev labumu, vai maskētu pats kādas savas bailes, lai spētu ticēt arī šim. Pēc tam jau ir vieglāk. Atliek to pateikt, atzīt, ka, jā, tā tiešām ir, es daru tā un tā. Un cilvēks, kuram tas ir pateikts kļūst par tavu atslēgu, par vērojošo aci, kura zina. Un tās priekšā savā ziņā kļūst bezjēdzīgi tā darīt vēl. Iespējams tas princips ir saistīts ar pirmatnējo grēksūdzi, kura uz mani darbojas gana labi, ja vien protams, to nesaka kādam izvirtušam, varaskāram random priesterim.
Link1 comment|Leave a comment

[Jun. 17th, 2017|10:53 am]
[Fonā |The Baseballs - Paparazzi]

Dažas lietas tiešām ir kā susuri. Ieraugi tādu smuku un gribas sajūsmā bļaut - kwī, kāds susuris! un grābt ciet, lai pabakstītu un samīļotu. Bet tā nu būtu pēdējā muļķība, būs liels izbīlis, dabūsi kodienu īkšķī un pazudīs uz neatgriešanos. Tā vietā lēni un apdomīgi jāizvelk no kabatas, cepums or smth un nevērīgi jānoliek tuvumā. Susuris piesardzīgi ošņāsies raukdams savu purniņu tik mīlīgi, ka ārprāts, un tad varbūt paņems. Tu tikmēr adi un skaļi prāto, ka tavā dzīvē jau tāpat ir bezgaldaudz susuru un vispār par ko gan te visi jūsmo, kāda pārspīlēta histērija. Un tad varbūt, un tad pēc pusgada susuris pieradīs pie tevis un tu drīkstēs viņu mīlēt.
Link5 comments|Leave a comment

[Jun. 11th, 2017|09:54 pm]
[Fonā |Regina Spektor - Hero]

Tumsa pārvelk savus spārnus ar gaišām rīta mežģīnēm. Skropstās paslēpušās sīkas rasas pērlītes. Pak-pak-pak tās lēnām norit un sabirst pārejās. Pārejas ir vietas, kur nomainās mežs uz pļavu, ūdens uz krastu, kur kāds augstāks akmens vai šķūņa jumts izdīdzis virs ierastās ainavas. Vietas, kuras cilvēks instinktīvi meklē pārdomu brīžos. Arī saulriets ir sava veida pāreja, tāpat kailums, un ja vairākas no šīm pārejām apvienojas, tu jūties īpaši maģisks un uzrunāts.
Tiklīdz tās uzrunā tevi, tu runā pretī arī pats, izlaužas kādi piemirsti vārdi vai melodijas, kāds nepastāstīts stāsts, kas sasaista tevi ar vietām no kurienes esi nācis, tavām pagātnes daļiņām. Ļaunākais ko tādā brīdī var darīt ir nobīties un iedzert, jo tad viss pavēršas žēlumā pret sevi, maņas ieslīgst vieglā miegā, laiks žigli ritina uz priekšu savu sarkano paklāju. Vairs nav svarīgi, ka blakus zarā nolaidies strazds, vai akmens sasilis saulē, lēnām atdziest zem tevis. Bet ja nenobīsties, tad kaut kas dzīst, sāpe pārvelkas ar plānumplānu kārtiņu, membrānu, kura ļaus tev turpmāk lietām pieiet nedaudz vieglāk, pasmaidīt par kādu reizi vairāk, nebrīnīties, ja tev kādu reizi arī neizrādās taisnība, jo arī tu pats esi tāda pati pāreja, vieta kur sastopas, pieskaras un rezonē patiesība un meli, mīļums un naidīgums, vēlme piedot un nepiedot, atgrūst un pievilkt, paskaidrot un klusēt.
Link1 comment|Leave a comment

[Jun. 7th, 2017|11:39 pm]
Ar pagraba atslēgām, trīs pakām sausiņu un peļu slazdu sākās mans ceļojums. Tas būs ilgi, visi entuziasma gariņi paklīdīs pa pakšķiem, dziesmotās revolūcijas iekš radio nomainīs jauni hīti un gadalaiks taps tieši tik riebīgs, lai zeķes vajadzētu žāvēt pie krāsns.
Link3 comments|Leave a comment

[Jun. 6th, 2017|11:30 pm]
[Fonā |Vladislavs Nastavševs - Mosties līgava]

klausies, mīļais, kā deg un sadeg. jo kas gan cits tevi pamodinās, tikai, nē, - auksts un griezīgs, smējies pāri visiem taviem plāniem ar ledus kristāliem, saplēsis zīmējumus, noliedzis izpausties, pazemojis kopā ar citiem zemē guldītajiem, kuru liktenis galgalā panāks arī tevi.
tamdēļ pienācis pagrieziens, tas laiks, kuru liedzies redzēt, bet kurš tomēr ir vienīgais glābiņš drosmīgajiem. zināt, ka neesi izredzēts tādā veidā, nevis neesi izredzēts vispār. tava gaisma vienkārši ir citāda. nabago gaisma, kritušo pleķis, par kuru bailēs un cerībās runājuši tikai tie, kuri paši gadiem nav raduši miera.
LinkLeave a comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]