mežoņa poētiski zemiskā paranoja [entries|archive|friends|userinfo]
aborigens

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Mar. 17th, 2017|10:15 am]
[Fonā |James Horner - A Kaleidoscope of Mathematics ]

Kas interesanti attiecībā uz pozitīvu sajūtu. Neatkārtojamība neskaidru apstākļu ietekmē. Notikumi var būt tādi paši, savā ziņā jau zināmi un paredzami, bet vienā gadījumā šī sajūta atnāk, kamēr citā ne. Vielu līmenis smadzenēs, tas vai esmu izgulējusies un paēdusi, tas vai man gribas komunicēt. Vai iepriekšējās dienās esmu bijusi par kaut ko satraukta vai noraizējusies. Bet es nevaru iet ārā no mājas tikai šādos gadījumos, dzīve ir katru dienu. Neveiksmīgi atrisināta diena velkas līdzi pārējām kā žurkas aste zibinoties cauri ēnām. Tu vēlies to aizskalot un sapīksti, ja nesanāk. Dienām ejot uz priekšu notikumi zaudē nozīmi, krāsu slāņi klājas pāri viens otram nosedzot iepriekšējos. Silti oranžs, citrondzeltenzaļš tad melns, melns, melns un gaišie lāsumiņi, leoparda dibens.

Vēl kārtējo reizi aizdomājos par zināšanām. Mums nesen profesors aizplūda pārdomās, ka liels specifisku zināšanu apjoms aizved pie vientulības. Varbūt pat ne tik daudz fiziskas un no malas uzspiestas, cik pie tādas, ka nav ar ko interesanti aprunāties par saviem meklējumiem. Un tad vakar tieši sanāca saruna ar vienu šādu zinošu cilvēku, kurš minēja, ka zināšanas agrāk vai vēlāk kļūst bezjēdzīgas, ja tām nerod pielietojumu. Sanāk, ka pašas zināšanas it kā prasa sev uzmanību, pat ja tām nav cerību uz plašu auditoriju. Un konkrētajā gadījumā man tiešām būtu žēl, ja tās tā arī paliktu bez pielietojuma jo tur nu ir vnk tāds cool materiāls apakšā, kas īstajā brīdī un vietā norautu jumtu. Attiecībā uz manu zināšanu pieredzi, es gan nevarētu teikt, ka tas tā darbojas, protams, ir lietas, kurās esmu pamatīgāk iedziļinājusies, bet tas jau no paša sākuma ir bijis praktiskos nolūkos ar skaidru mērķi un virzību, un pielietojums jau ir nācis gandrīz vienlaicīgi ar to apgūšanu. Ja sagribas izteikties literāri sviestaini, tad to es varu darīt tepat cibā. Vel gan mani arī fascinē nekonkrētākas lietas, kā sabiedrības uzbūve un indivīda vieta tajā, dažādo cilvēku mērķi, sapņi un cerības pretstatā iespējām tos realizēt utml., bet nu arī tur es arī jūtos pietiekami pielietojusi, man tik daudz ir bijušas sarunas par šīm tēmām un iespēja dalīties un izteikt viedokli, ka dažbrīd tas pat licies par daudz. Interesanti gan kas tagad notiks manas jaunās izglītības sakarā, jo tā ir tāda diezgan riskanti nepielietojama nozare. Bet nu redzēs, vienmēr jau var visu atkal aizmirst un sākt mācīties kaut ko jaunu
LinkLeave a comment

[Mar. 5th, 2017|11:03 pm]
[Fonā |Židrūns - Tomiņš]

Tomēr saņēmos un aizgāju uz koncertu. Aizskaloja visu - visu triju dienu alkoholu, visu vientulību, kura rodas kā blakusefekts no atrašanās starp cilvēkiem, to, ka man nav problēmu, to ka neesmu patriots, jo nesaprotu, kas tas ir, aizskaloja visu to kas ir un to, kas nav.
Skaņa tik bieza un irdena, fiziski sajūtama triecas tev cauri. Tik laba kliegšanas balss, kura var atkārtot vienu un to pašu vārdu, vai vārdu savienojumu nezaudējot spraigumu un neiegūstot monotonumu. Kompotā, jes.
LinkLeave a comment

[Feb. 23rd, 2017|12:55 pm]
[Sajūta |viegli ieinteresēts]

Tātad, manu mazo cibas draudziņ, ir nepieciešams tavs viedoklis par to, kas šīs dienas laikā notiks ar aborigēnu. Īss notikumu izklāsts. Vakar man zvanīja draudzene, lai brīdinātu, ka ar mani tuvākajā laikā notiks kas nelāgs, jo viņa redzējusi sapnī mani un brūnu lāci. Ja viņa redzot lāci, vienmēr kaut kas atgadoties, kā bankā.
Šodien līdz plkst. 12:57 esmu pamanījusies izveikt sekojošus manevrus:
a)saplēst termokrūzi un dabūt pilnu somu ar kafiju
b)dabūt uz galvas ēdnīcas menu plāksni


Poll #20960
Open to: All, results viewable to: All

piedāvāju sekojošas nākamības hipotēzes:

View Answers

riebj šitā māņticība, tevi sagaida parasta diena parastā visuma
3 (30.0%)

kāpēc aborigēns vēl nav uzrakstījis testamentu?
1 (10.0%)

nekas nenotiks, brūnais lācis ir jau saguris
4 (40.0%)

tevi sagaida lielais brūnais aizcietējums
0 (0.0%)

cits variants komentārā
2 (20.0%)

Link5 comments|Leave a comment

[Feb. 15th, 2017|09:42 pm]
Mēdeja ir lieliska izrāde.
Link2 comments|Leave a comment

[Feb. 7th, 2017|11:44 pm]
[Fonā |Florence + The Machine - Kiss With A Fist]

ja tu ilgi esi domājis par patiesām atbildēm uz jautājumiem gala beigās sanāk kaut kas paradoksāls. svētais niklāvs, kurš ieradies ciemos un novilcis zeķi, lai tā nākamajā gadā karātos pie kamīna.
nu vai arī tas salauzto lietu nezūdamības likums, kur salabojot vienu, neglābjami salūst nākamā un mūža dienas paiet labojot. situāciju var glābt un zaudējumus minimizēt, piemēram, atmetot kaunu un staigājot apkārt ar cauru zeķi.

ko vēl es zinu par zeķēm... droši vien neko daudz, ka tās nav drāmas karalienes, ka galvenais, lai kājas sausas, ka tās nav tik nepielūdzami prasīgas pret kāju kā kurpes. prasīgums vispār kaut kāda slimība. ņurk, ņurk. daudz kas no manis ir prasījis vairāk kā gribējies dot, tāpēc tik priecīgi ir tie brīži, kad ir otrādi, kad var iedot un vēl paliek pāri un vispār viss process patīk.

pēdējo nedēļu nākas piestrādāt par sava veida cietumsargu. tāda iekšēja pretestība ieslēgt, pat ņemot vērā, ka tas labprātīgi. mirkļi kuros griez atslēgu vai nu vaļā vai ciet un cilvēki tevi gaida, jo viņiem jau nav izvēles. kaut kādā ziņā liekas, ka to darot es pati arī esmu ieslēgta tikai no otras puses. brīvība tas ir svarīgi, vai ne. bērnībā reiz mani brālēns ieslēdza šķūnī un atslēgu iemeta pa logu pie manis, kur tai nebija nekādas jēgas, jo tā bija piekaramā atslēga ārpusē. bezjēdzīga atslēga, dēļ vietas nevis dēļ funkcijas, šķiet tā man iet arī ar tām patiesajām atbildēm.
LinkLeave a comment

[Jan. 25th, 2017|04:35 pm]
title or description
Link9 comments|Leave a comment

[Jan. 7th, 2017|11:10 pm]
Jūs pārāk garšīgi gatavojat dārgie cibas biedri. Ar jums pat cepts kālis un spinātu zupa lien iekšā šņakstēdama.
Link4 comments|Leave a comment

[Dec. 26th, 2016|10:49 pm]
Foršajam vecajam onkulītim gleznotājam pēc izstādes sarīkošanas haļavna savāktas visas viņa gleznas un tagad tas iestādījums tās tirgo pa 60 eiriki gabalā. Pat nezinu kāpēc jūtos tik nikna un bezspēcīga reizē. Varbūt tāpēc, ka zinu, ka viņš par to nesūdzēsies, jo ko nu tur varot darīt. Nekādu papīru taču neesot.

#stilīgiapkrāptpensionāru LatviešuMākslasMuzejs AlbertsFrancisksPauliņš vakarabesis
Link6 comments|Leave a comment

[Dec. 17th, 2016|08:54 pm]
a nuka atzīstas, kurš rīko foršu jaungada baļļuku?
Link2 comments|Leave a comment

[Oct. 19th, 2016|12:25 am]
[Fonā |Florence and the Machine - Heavy in Your Arms]

Izbrīns, dziļāks par parastu pieskārienu, Mio. Ja koncentrējas uz galvas tiesnešiem, tad jūsu atgrūdošie spēki man ir apnikuši.
Un laikam jau tāpat ir tas par ko es domāju. Un tik ilgi kamēr tāpat, tik ilgi arī es esmu tikpat.
Katra krītoša lapa var mazdrusciņ ievainot. Daudz jau ne, tikai tik, lai pēc kāda laika pamanītu, ka ārdurvis ir vienkārši uzzīmētas uz sienas, ka mazbērni ir ārzemēs un ka ir bijis žēl sevis jau tik sen, ka no klausītāja pāri palicis vien izplūkāts diedziņš dīvānā.
LinkLeave a comment

[Oct. 9th, 2016|07:17 pm]
[Fonā |Би-2 - Безвоздушная тревога]

Prieku par brīvību, kurš ir tik trausls, ka es baidos to saplēst, kā pirmā papīra pūķa zīmēto krāsaino seju.
LinkLeave a comment

sapnis par to, ka kāds tevi krāpj. [Oct. 3rd, 2016|12:24 am]
[Fonā |Manta·- Eva Eva]

Salipis, pakusušie īrisi somā kādu dienu atņēmuši runām sakarīgumu un formu, vārdi ielīp no viena teikuma otrā, kāda starpība tāpat pēc tam nosedz ar smiekliem arī tie ir lipīgi tikai citādi. Cilvēks var kļūdīties savas vājības robežās, bet kad citu attaisnojumus sāk piemērot sev, tad paliek slimiņš. Es nevaru nedzert, jo kāds cits ir alkoholiķis, man nav spēka aiziet uz veikalu, jo kāds cits ir ieracies darbos un nāk mājās ap deviņiem, es nevaru nekliegt, jo tev ir vāji nervi.
Vai vai vai vai vai. Baltas svītras, par skumjām tās nenosauksi, kaut varētu, jo taču rudens. Nedaudz sāp galvā vienā pusē, pulsē. Es parasti dodos iekšā tunelī un ceru, ka tu pamodīsies, ka tevi traucēs, ka tevi padzīs mana klaudzēšana. Dziļumā gaida siltummezgls, vajag vairāk spēka pielikt, vai vienalga ko pielikt, tas it kā darbojas, bet ne līdz galam vēlami, drīzāk viegli izmisīgi, jo mana spriedze pieaug ātrāk kā tava rīcība. Kauli nav dziļi, tie iestiepjas vitrāžā un metāla dzīslojums atgādina par asinsapgādi. Stacija ar pārsēšanos. Tajā interjers melns ar zeltu, kā nēģeris ar zelta zobiem. Un galapunkts, augstākais krustpunkts, kurā atbilde ir neizbēgama. Tā ir nedaudz saistīta ar brīvību un cietumu. Man ir grūti tur nonākt, šķiet esmu pīpējusi zāli vai ko tamlīdzīgu un tad sabrukusi uz ūdensrožu lapām. Tas pat nav jautājums par atkārtošanos, lai gan arī tam ir kaut kāda perifēra nozīme. Es zinu tikai to, ka nevēlos nonākt tur, kur ir nozīme reālām, fiziskām lietām. Kur, kad, cikos, ar ko, šie jautājumi šķiet tik šausmīgi, ka nonākot tiešā kontaktā riskēju ar saprāta neatgriezenisku zudumu, kaut kādu kara šausmu nomocītu upuri vecā mājā aiz poda.
LinkLeave a comment

[Sep. 22nd, 2016|07:16 pm]
[Fonā |Musica Nuda - Nessuno]

Ja sastaptu kādu, kurš vēl dzīvs no tā laika, samelotu, ka biju pareizajā pusē. Atvērtu jauku mazu veikaliņu, reģistrētu ārzemēs. Tirgotu verķus, kuri smaržotu pēc eļļas un metāla un vilinātu pircējus ar savu savādo spīdumu skatlogā. Es jums varu pārdot visu, ko vēlaties – matu cirpjamo mašīnīti, pakaramos izlocītus kā ūdenszāles, no kuriem slīd nost drēbes un vedina domāt par to, ka biežāk jāmazgā grīda, piparu dzirnaviņas, uzvelkamās rotaļlietas, kartona kastes, kurās to visu salikt un nekad neizsaiņot, gluži kā neizsaiņot savas dzīves, pilnas ar jautājumiem.

Es gribu efektus, pilnus vardarbības, bet tukšus sāpju. Sašķaidīt, aizmirst, ietriekt sienā, uzšķērst. Ieskrieties lēcienam, aizķerties, lidot, ķermenim izliecoties puslokā, pārtrūkt. Nokaitināt, nospiest, novilkt zemē līdz savam līmenim, apjukt, iecirst pļauku, skaitīt līdz pieci, sajust asiņu garšu mutē un nobrāztu vaigu, kļūt par dzīvnieku, tīt filmu atpakaļ un uzbrukt atkal. Es gribu, lai tu negribi mani, manu pirātisko kopiju, kura pieejama par brīvu tiešsaistē, man tāpat nav stāstu par vietām, kurās es tiešām esmu bijusi, par lietām, kuras es tiešām esmu piedzīvojusi, tās visas ir iegājušas un pazudušas vīna pagrabā, subjektīvās realitātes scenārijā.

Trakākie stāsti rodas iedzīvotāju galvās, kad viņi ir noguruši un vāra pelmeņus vai kādu citu pusfabrikātu galvas. Ja tomēr nekas nenotiek, tad viņi kopār ar citiem tādiem pašiem pusfabrikātiem galvās dodas ielās un protestē. Protestēt var dažādi. Ar ķermeni, ar sejas izteiksmi, ar kapuci. Kad es pēdējo reizi protestēju es salauzu koku. Pavisam nejauši, atspiežoties pret sētu, kura izrādījās satrunējusi. Metāla sieta žogi, lūk, tā ir štelle, kura padodas un maigi iekļauj tevi kā šūpuļtīklā, kamēr koks nedod iemesla uz to paļauties. Vakar es biju visjocīgākajā vietā gan fiziski (kas labi, jo man patīk norādes uz vietu ar pildspalvu uz sētas) gan arī ne tik fiziski. Sarunbiedrs pilnīgi nopietnu sejas izteiksmi stāstīja tādu tuftu, ka pēc pirmās pusstundas milzīgais izbrīns norima un es sāku iedomāties, ka tā vienkārši ir tāda pasaka, kuru viņš man nolēmis izstāstīt. Laumiņas mijās ar citplanētiešiem un trešajām čakrām, bez jebkādas aiztures. Uzdevu dažādus jautājumus atbilstoši šai pasakainajai videi, saruna raisījās un vienā brīdī man pat palika interesanti, jo galu galā kāpēc ne, pasakas, tas taču ir jauki, tas taču ir bērniem. Lai gan jāsaka, ja iepriekšējo gadu nebūtu pavadījusi tādā vidē, kura daudzas neiespējamas lietas sauc par iespējamām, es drošvien notītos pēc piecām minūtēm. Tagad tas ir tikai kārtējais dzīvelīgais aplauziens.
LinkLeave a comment

[Sep. 11th, 2016|10:03 pm]
[Fonā |Māris Šverns - Neredzamā sirds]

Staigāju pa gaiteņiem ar alu rokā, vienā brīdī tas pārāk sāk putot un tecēt uz grīdas. Otrā stāva nav, ir tikai dārzs, pagrabs un kuģis. Varbūt ar to var kaut kur nokļūt. Mani kaitina, ka atkārtojos, bet tur laikam neko nevar darīt, mēs esam viegli nolādēti atspoguļot un variēt sevi pa konkrēto tēmu vēl un vēl līdz izbeidzas.

Mēs runājam, bet vairs nespēju tajā piedalīties. Es protestēju un lecu no tilta kanālā, kas sākumā liekas skaisti, bet vēlāk jukusi pašnāvniece. Tā it kā tāds cilvēks tiešām dabā eksistētu. Tā it kā tik vien kā atliktu uzspiest nr. un piezvanīt. Pat īsti nepamanās pa kuru laiku es visam izdomāju savu versiju, kuras nemaz nav, nekur šai pasaulē nav, bet tā šķiet tik neprātīgi dzīva un tieši tamdēļ tik neprātīgi pietrūkst, bezmaz vai kā rokas vai kājas. Iespējams pat, ka uz šāda neprāta pamatiem kaut kādi mākslinieki rada savus darbus.

Kā var būt, ka atvainojas. Sākumā pasaka kā nespēj neviens cits tik padziļināti, tik trāpīgi līdz kaulam sāpīgi un tamlīdzīgi un tad atvainojas, ka nav sanācis. Pilnīgi dusmas un izmisums, gribas pieiet klāt sākt purināt un bļaut mosties, mosties. Bet no otras puses, ja pamostos droši vien vairs nesanāktu. Tāpēc nekādu bļāvienu tā vietā trolejbuss un gājiens uz veikalu „Drogas”. Vakars mājās.
LinkLeave a comment

[Sep. 4th, 2016|03:54 pm]
[Fonā |Kosheen - Hide U]

Kāds ir vārdu pielietojums, pārliecināt, parādīt, aizliegt? Runāšana līmenī. Vai starp vārdiem ir kaut kas, ko vēl nevar pastāstīt bērniem un ko vairs nevar pastāstīt pieaugušajiem?

Re, tēti, bumba! Jā, es redzu, bērniņ.

Atlaida, jo negribēja izmantot ražošanā materiālus, kuri iespējams / kuri varbūt / kuri tomēr / kuri mēdz / kuri nav pārbaudīti līdz galam / kuri apdraud cilvēku dzīvības.

Vieliski apostrofi katastrofas malā atdalās no manis ar zemsaknes izteiksmi sejā. Sniegpārslu biezputra stikla glāzēs un tukšas skaņas zem skrituļdēļa riteņiem. Tu atrodies tunelī. Tunelī, kurš ved uz bezdarbu un depresiju. Varbūt vajadzēja domāt citādāk. Cik vērta ir nekonkrēta nākotnes dzīvība iepretī tagadnes šausmām. Katru dienu kāds tūkstotis pazūd tāpat vien un milzīgajās amplitūdās viens vai divi plusiņi un mīnusiņi veido statistikas kļūdu. Paldies mazajām ķīniešu bērnu rociņām un farmācijas industrijai. Paldies vecākiem, kuri mūs izaudzināja.
LinkLeave a comment

[Aug. 28th, 2016|10:41 pm]
[Fonā |Chris Barber's Jazz Band - "Petite Fleur"]

Četras stundas es redzēju miega. Pēc tam neredzēju. Saule rīta miglā kā izsmērēts pleķis, kuru balinātājs nav līdz galam pieķēris. Itāliete runā skaļi, skaļāk par autobusu un tantes sāk purpināt. Pavecāks vīrietis bildē miglu, sieva viņam aizrāda. Aizrādījums nepaliek bez sekām, viņa no mākslas saprotot tikpat cik cūka no štopkūkām. Es tev rādīšu štopkūkas, balss kļūst spiedzīgāka. Taču tas pat nav strīds, tāda ierasta rīvēšanās vienam pret otra pastāvīgo klātbūtni, kura norimst īsti pat nesākusies. Starppilsētu autobusu romantika.

Lasīju lego klučus kastēs, nospodrināju simts karotes. Man jautāja vai es varot pielikt aizkara stangu, kura, sitot lapsenes, vakar nokritusi. Nevarēju gan. Kāpēc man liekas, ka tieši mēs esam jocīgi un stīvi. Mūs iestērķelējusi reputācija. Jo kā citādi var būt, ka traucē sarunbiedra šūpošanās sarunas laikā, kamēr melošana ne. Kaut kā neesmu manījusi, ka pirmais būtu lipīgi.

Pirmajā papīrs, kartons, metāls un plastmasa. Kas būs otrajā – koks un kauli? Nepiesienies. Bet viņa visu aizmirst. Piemēram, mazgājot grīdu aizmirst un atstāj istabas vidū spaini. Gumijas cimdus uz palodzes. Krējumu blakus ledusskapim. Tad vēl zvana, stāsta man visādas lietas, lai pēc kāda laika, kad piezvanu mammai, es uzzinātu, ka izrādās nevis viņa, bet es tās esot teikusi. Labi audzināti cilvēki tā nedara.
LinkLeave a comment

[Aug. 21st, 2016|12:20 am]
Man ir problēma. Es staigāju ap to apkārt un blenžu. Nepieklājīgi. Tu esi veca, es saku.
- Nekā. Problēmas nenoveco. Izaug, bet nenoveco.
Tūkstošreiz ir dzirdēts, ka galvenais ir saprast. Ka neziņa ir tā kas moka visvairāk. Un es tagad zinu tavu vārdu un varu sarunāties.
-Tu domā ar to pietiks?
Es nezinu. Kur paliek izslimotās slimības? Vai tās atgriežas mājās pie māmuļas Nāves un viegli nokaunējušās kā nesasaucami bērneļi sēžas pie jau padzisušo vakariņu galda?
LinkLeave a comment

[Jun. 21st, 2016|09:09 pm]
[Fonā |Gatis Ziema - Nelaiķa pavadonis]

Kā es zinu, ka man vairs nav 20? Nebraucu uz ballīti ar nosaukumu "Tā, lai tava māte tevi nepazīst".
LinkLeave a comment

[Jun. 16th, 2016|10:07 am]
[Fonā |Justin Timberlake - Cry Me A River]

Šķiet, ir iespējams runāt par to, kas sāpina un traucē, un liekas nesaprotams tikai tad, ja abas puses skaidri zina, ka tiek mīlētas. Citādi tas viss ir tikai lūgums/prasījums/pārmetums/baidīšanās par mīlestības trūkumu.
Link4 comments|Leave a comment

[Jun. 9th, 2016|08:33 pm]
- KNAB sola prioritāri izmeklēt Belēviča rindas lietu.
- Protams, šis jau visur bez rindas.
Link2 comments|Leave a comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]