pitona poētiski zemiskā paranoja [entries|archive|friends|userinfo]
aborigens

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Apr. 28th, 2017|03:21 pm]
[Sajūta |laimīgs]
[Fonā |Rag'n'Bone Man - Human]

Klasiskā mūzika tomēr nav priekš manis. Nav jau tā, ka iepriekš to nenojautu, bet līdz šim nebija sanācis pārliecināties. Tās skaņas drīzāk vai nu padara nervozu, vai es paralēli domāju par kaut ko citu un beigās nemaz nedzirdu, kas tiek spēlēts. Visādi citādi tas protams bija tā vērts, jo vakars pēc tam pamatīgi ievilkās. Kas savādi uzzināju, ka tas ko mācījos nemaz nebija koinē, bet klasiskais. Pat pēc gada un diviem šampjiem un tikpat aliem atpazīstu darbības vārdu galotnes.
Kaut kā esmu arī novirzījusies no ierastā loka, kur cilvēki ir vidēji 5 gadus par mani vecāki un esmu paplašinājusies līdz plus 15 un tur nāk klāt padomju stāsts, kas ir tik savādi un no vienas puses padara lietas attālinātas, jo es bieži nevaru iebraukt kontekstā. Lai gan man jau nemaz nevajag iebraukt tajā, kas notika tad, bet tajā kas notiek tagad. Bet tas viss ir saistīts, viņu šodiena ir pretstats kaut kam, kamēr mana šodiena ir nevis pretstats, bet tas kas ir. No otras puses tas protams ir fantastiski un .atliek tikai kārtējo reizi brīnīties cik negaidītas, iepriecinošas un interesantas lietas man piedāvā dzīve.
Link1 comment|Leave a comment

[Apr. 19th, 2017|08:26 pm]
[Fonā |Martas Asinis - Sniegavīri]

Ir tāds diezgan novazāts teiciens, ka jālaiž vaļā to, ko mīli. Tas nu tā, bet par ko nebiju domājusi ir otra puse. Nu, ka tevi mīl, bet palaiž vaļā, un tu pēc tam atnāc atpakaļ, jo tur kaut kas ir. Un ka tas, kas tur ir, tas ir kaut kas cits, jūs tagad saista kaut kas vairāk kā turēšana vai būšana pieturētam. Paveras iespējas neredzēties mēnešiem un pat gadiem vai redzēties nonstopā katru dienu un tam savā ziņā vairs nav nozīmes. Senekas vēstules draugam, kaut kas no Ahmatovas un Brodska. Bet patiesībā tu vienkārši zini, ka otrs cilvēks ir. Nu, ka viņš tiešām eksistē, nevis ir kaut kāds random otrā plāna tēls tavā dzīvē, no kura var kaut ko iemācīties un iet tālāk. Un tagad man nedaudz žēl, ka es nezinu kā tas ir, kad jūs esat kopā divdesmit gadus un jums jau ir paaugušies bērni un tad jūs izdomājat šķirties, jo jūs vairs nekas nesaista. Nu, ka vai tiešām tā var būt. Vai arī sākumā jūs turējusi iemīlēšanās un vēlāk bērni un tur tā arī nekad nav bijis kaut kas cits un tam nav nekāda sakara ar to par ko es tagad runāju. Vai arī, ka cilvēki var būt bijuši tādi un tad izmainījušies atkal ārā, un ka šī visa ir kaut kāda miglas teorija pēc kuras pārtrūkšanas atliek teikt "dažreiz es iedomājos, ka nekas tik neglābjams nav noticis, ka viņš tā vietā ir tikai nomiris".
LinkLeave a comment

[Apr. 16th, 2017|10:54 am]
[Fonā |Synapson - 'All in You' - feat. Anna Kova]

Nu, ko nu stāv un skatās kā divi buļļi, tā taču nevar! Noteica vecmāmiņa un atstāja mūs vienas. Pēc tam kad ciema konsīlijs manas vecmāmiņas un draudzenes mammas izskatā bija nolēmis, ka tā vairs nevar turpināties un savedis mūs atkal kopā.
Brīdi pastāvējām. - Ejam uz smulšubedri? - Labsir.
Un pa ceļam uz smilšubedri viss arī noskaidrojās. Viss lielais strīds un dzīves traģēdija izrādījas sīks pārpratums. Un tik daudz jau palaists garām, gan to kā Edgars lecis no koka un viņam smilga iedūrusies degunā, gan kā Evijai piesūkusies dēle piemājas dīķī un viņa kliegdama brēkdama paziņojusi, ka vairs nekad nepeldēšot. Ka krāmējot malku sākusies mētāšanās ar pagalēm un ka Kaspars sapsihojies, jo viņam zemeslodes spēlē nokrāpts pārāk daudz zemes...
Bet tā bija bērnība un tad vienmēr kāds pieaugušais agrāk vai vēlāk pamanīja, ja mēs bērni rīkojamies pārlieku stulbi un vērsa lietas par labu. Tagad bērnības nav un lai gan mēs joprojām rīkojamies stulbi neviens mūs no šīm situācijām šādā veidā aŗā nepestī. Mums ir jābūt pieaugušiem, pašiem atbildīgiem par saviem lēmumiem un savām konfliktsituācijām un jāzina kā rīkoties. Un tas nekas, ka mēs taču joprojām savā ziņā daram to pašu un no malas sevi neredzam.
Tā tāda medaļas viena puse. Otra ir tā, ka vēlāk, tas pats cilvēks no vecmāmiņas puses tika saukts par 'nelāgo ietekmi' un draudzenēm un kaimiņiem bija jātaisnojas, ka jā tā jau nu sanākot, bet tam nabaga bērnam diemžēl neesot neviena cita viņas vecumā ar ko spēlēties. Kāds naivums. Manās acīs viņa bija viss kas cits tikai ne nelāga ietekme.
Un tas ir tas savādais paradokss, ka cilvēki mūsu dzīvēs ar saviem lēmumiem mūs gan ceļ, gan gremdē, ka viena viņu rīcība mums darījusi daudz laba, kamēr cita likusi sajust, ka šī pasaule ir vēsa un pret mums noskaņota vieta. Un ka vienīgā atšķirība ir vai tu spēj pieņemt šo paradoksu un cilvēkus (sevi tai skaitā) kopā ar to vai arī paliec mūžīgais lepnais bullis, kura viedoklis būs vienīgais pareizais.
LinkLeave a comment

[Apr. 9th, 2017|12:48 pm]
[Fonā |Ready, Steady, Slow! - Simon's Cat]

Labie svētdienu rīti, kafija, domas, kuras plūst kaut kādā skaistā vijumā. Par plaukstu sildīšanu, par mazo lietu reģistru manā galvā, jo pie lielajām tiek izsisti korķi un es ne spēju tās īsti novērtēt, ne izbaudīt. cilvēks, kurš izvēlas vizualizēt savu stāstu pieskaroties manam plecam un pēc tam pats samulst par savu rīcību, cilvēks, kurš naktī izdomā man pajautāt vai viss ir kārtībā, cilvēks kurš varbūt arī ir sadzirdējis un atbild uz miniatūru lūgumu, bet varbūt tā ir vienkāŗši skaista sakritība.
Tas atsauc atmiņā vienu naksnīgu pārgājienu, kurā viss nogāja greizi un cilvēki sadalījās tajos, kuri nespēj tikt līdzi un tajos, kurus kavē. Un šāda metaforiska izvēle, tā vien šķiet man tiek dota katru dienu - kas tu vēlies būt? Kāds, kurš iet ar tiem 'spējīgajiem' vai tāds kurš paliek, zinot, ka tavai palikšanai ir daudz lielāka nozīme nekā skriešanai līdzi. Un manī nav viendabības un spēcīgas pārliecības, dažreiz es izvēlos pirmo un dažreiz otro, visa nelaime slēpjas tajā, ka es varu, ja es gribu, ka man tiek dota šī izvēle, kura daļai netiek dota. Un es nezinu kāpēc man viņa tiek dota un kāpēc man par to jādomā. Kāpēc man neliekas pašsaprotami šajā dzīvē sasniegt maksimālo, ko man ir piešķīris mans ķermenis un prāts.
LinkLeave a comment

[Apr. 7th, 2017|12:50 am]
pacel taču klausuli, idiot, nevis ej pēc sifona, tu savam laimes zilonim nogulēsi sānu
LinkLeave a comment

[Apr. 4th, 2017|05:39 pm]
Pateicoties [info]heda ieteikumam noskatījos Submarino. Jā, patika gan tīri labi. Laikam vislabāk tas, kā viens no varoņiem reaģē uz dažādām it kā satricinošām situācijām. Vienā gadījumā jau esošais iekšējais stāvoklis bija tik spēcīgs, ka nenosvērstījās pie rokas zaudēšanas Citā, kad viņa draugs neprātā nogalināja viņa tā brīža sievieti, viņš it kā pārdzīvoja, bet nepārmeta slepkavību un pieņēma to kā kaut ko neizbēgamu. Tā it kā kādu nekonkrētu laiku atpakaļ būtu nolēmis uzņemties vainu par it visām nejaušajām nāvēm, kuras notiek viņam apkārt. Lai gan filmā tiešām nāve darbojas kā tāds nepieskatīts nezālveida augs. Katra sīkākā atbrīvošanās un ļaušanās dzīvei vālē pa seju diezgan nesamērīgi.

Vēl šodien sasmējos par "nu ja jau Tev apnika, pazīstot Tevi ka esi mierīga kā pitons..." Vēlāk gan es aizdomājos, ka pitoni taču guļ mierīgi tikai tad kad ir nomušījuši un norijuši kaut ko lielu un garšīgu, heh.
Link5 comments|Leave a comment

[Mar. 30th, 2017|12:57 am]
mušas žēlabas

Stāsta izpildījums absorbē mani pilnībā, skaņas, kuras ir ntās reizes dzirdētas jau pirms tam radio un apnikušas plakanas, tagad, piešķirot vārdiem konkrētu nozīmi, atdzīvojas un pārtop par kaut ko citu, spēcīgu un neatlaidīgu. Aizdomājos, kas tieši pietrūkst, lai kāds latvietis spētu to uzrakstīt un izpildīt tā, jo vientuļās mātes taču arī mums ir cik uziet. Nez, Modris varbūt ir kaut kas no tā, bet arī tur ir daļēja mušas ziloņa sajūta. Kaut kā visu laiku nepamet aizdomas, ka lai arī ko mēs pilnā nopietnībā darītu, mēs nespējam pacelties sev pāri un žēlojamies par niekiem.
Vispār tēvs-kura-nav ir fantastiski labs literārais un vizuālais tēls. Milzīgs potenciāls un brīvība viņa attēlojumā. Iespēja radīt kaut ko, kas ir klātesošs kaut kādā pusjēlā veidā, palēnām izdomāt viņu visu, aizpildīt tukšumus dialogos un brīvo telpu. Tad vienā brīdī tas pārstāj darboties, paņēmiens ir sevi izsmēlis un tu vari izlikties cik labi vien gribi, bet pildījums līdīs ārā pa vīlēm, spēles atkārtos un atšķaidīs pašas sevi līdz nelabumam, smaids kļūs pārāk mākslīgs un biedējošs, viss būs nepareizi. Tu pakāpeniski nonāc slazdveida izvēles priekšā, vai nu nogalināt savu radījumu, savu miesu un asinis, vai turpināt izlikties, ka viss ir kārtībā. Liekas sabiedrība ir pārāk pilna ar šādiem iedomu tēliem, izdomātiem tēviem un mātēm, kuri mūs mīl tādus kādi mēs esam, un nemaz nav alkoholiķi, draugiem kuriem pietiek mums laika un kuri ir blakus grūtos brīžos, ģimenēm, attiecībām, mirušiem senčiem un piemiņas brīžiem. „Galu galā man tāpat ir labi, jo tad vismaz neviens nekritizē.” Izdomāto cilvēku ir kļuvis pārāk daudz, varbūt tāpēc arī Latvija savā ziņā šķiet tik tukša, jo kaut kur taču viņiem visiem ir bijis jāpaliek, tas nekas, ka mēs pārējie viens otra rēgus nemaz neredzam.
LinkLeave a comment

[Mar. 27th, 2017|08:36 pm]
[Fonā |Stromae - Carmen (ar multenīti)]

Visām zaļajām lakstīgalām, nopīpētajām cigaretēm, nekad neapmeklētajiem dziesmu svētkiem, elektrošoka dzirkstelītēm, kuras sajuka zem laba un ļauna atzīšanas koka. Skabargām viens galiņš ir asāks, bet tad tas atmaigst ādas siltumā. Mazais, nekaunīgais melnītis kā reizi iesēdies pirksta galā. Arī karalienei bijis tik nešpetns raksturs, ka viņa dusmās sašķaidījusi galminieka pirkstus ar svečturi. Lai gan man labāk patika vēstule mērijai. Joprojām skaistais, apbrīnojami vienādais rokraksts, kuru izraibinājuši pirmsnāves gaidu bailīgie svītrojumi un tintes traipi. Mūsdienās tas būtu vienkāršāk, visi datorā rakstītie, bet pārdomātie teikumi pazustu delete gādīgajās rokās un mēs par viņas bailēm un šaubām neko neuzzinātu. Ideālā, bezbailīgā valdniece.
LinkLeave a comment

[Mar. 17th, 2017|10:15 am]
[Fonā |James Horner - A Kaleidoscope of Mathematics ]

Kas interesanti attiecībā uz pozitīvu sajūtu. Neatkārtojamība neskaidru apstākļu ietekmē. Notikumi var būt tādi paši, savā ziņā jau zināmi un paredzami, bet vienā gadījumā šī sajūta atnāk, kamēr citā ne. Vielu līmenis smadzenēs, tas vai esmu izgulējusies un paēdusi, tas vai man gribas komunicēt. Vai iepriekšējās dienās esmu bijusi par kaut ko satraukta vai noraizējusies. Bet es nevaru iet ārā no mājas tikai šādos gadījumos, dzīve ir katru dienu. Neveiksmīgi atrisināta diena velkas līdzi pārējām kā žurkas aste zibinoties cauri ēnām. Tu vēlies to aizskalot un sapīksti, ja nesanāk. Dienām ejot uz priekšu notikumi zaudē nozīmi, krāsu slāņi klājas pāri viens otram nosedzot iepriekšējos. Silti oranžs, citrondzeltenzaļš tad melns, melns, melns un gaišie lāsumiņi, leoparda dibens.

Vēl kārtējo reizi aizdomājos par zināšanām. Mums nesen profesors aizplūda pārdomās, ka liels specifisku zināšanu apjoms aizved pie vientulības. Varbūt pat ne tik daudz fiziskas un no malas uzspiestas, cik pie tādas, ka nav ar ko interesanti aprunāties par saviem meklējumiem. Un tad vakar tieši sanāca saruna ar vienu šādu zinošu cilvēku, kurš minēja, ka zināšanas agrāk vai vēlāk kļūst bezjēdzīgas, ja tām nerod pielietojumu. Sanāk, ka pašas zināšanas it kā prasa sev uzmanību, pat ja tām nav cerību uz plašu auditoriju. Un konkrētajā gadījumā man tiešām būtu žēl, ja tās tā arī paliktu bez pielietojuma jo tur nu ir vnk tāds cool materiāls apakšā, kas īstajā brīdī un vietā norautu jumtu. Attiecībā uz manu zināšanu pieredzi, es gan nevarētu teikt, ka tas tā darbojas, protams, ir lietas, kurās esmu pamatīgāk iedziļinājusies, bet tas jau no paša sākuma ir bijis praktiskos nolūkos ar skaidru mērķi un virzību, un pielietojums jau ir nācis gandrīz vienlaicīgi ar to apgūšanu. Ja sagribas izteikties literāri sviestaini, tad to es varu darīt tepat cibā. Vel gan mani arī fascinē nekonkrētākas lietas, kā sabiedrības uzbūve un indivīda vieta tajā, dažādo cilvēku mērķi, sapņi un cerības pretstatā iespējām tos realizēt utml., bet nu arī tur es arī jūtos pietiekami pielietojusi, man tik daudz ir bijušas sarunas par šīm tēmām un iespēja dalīties un izteikt viedokli, ka dažbrīd tas pat licies par daudz. Interesanti gan kas tagad notiks manas jaunās izglītības sakarā, jo tā ir tāda diezgan riskanti nepielietojama nozare. Bet nu redzēs, vienmēr jau var visu atkal aizmirst un sākt mācīties kaut ko jaunu
LinkLeave a comment

[Mar. 5th, 2017|11:03 pm]
[Fonā |Židrūns - Tomiņš]

Tomēr saņēmos un aizgāju uz koncertu. Aizskaloja visu - visu triju dienu alkoholu, visu vientulību, kura rodas kā blakusefekts no atrašanās starp cilvēkiem, to, ka man nav problēmu, to ka neesmu patriots, jo nesaprotu, kas tas ir, aizskaloja visu to kas ir un to, kas nav.
Skaņa tik bieza un irdena, fiziski sajūtama triecas tev cauri. Tik laba kliegšanas balss, kura var atkārtot vienu un to pašu vārdu, vai vārdu savienojumu nezaudējot spraigumu un neiegūstot monotonumu. Kompotā, jes.
LinkLeave a comment

[Feb. 23rd, 2017|12:55 pm]
[Sajūta |viegli ieinteresēts]

Tātad, manu mazo cibas draudziņ, ir nepieciešams tavs viedoklis par to, kas šīs dienas laikā notiks ar aborigēnu. Īss notikumu izklāsts. Vakar man zvanīja draudzene, lai brīdinātu, ka ar mani tuvākajā laikā notiks kas nelāgs, jo viņa redzējusi sapnī mani un brūnu lāci. Ja viņa redzot lāci, vienmēr kaut kas atgadoties, kā bankā.
Šodien līdz plkst. 12:57 esmu pamanījusies izveikt sekojošus manevrus:
a)saplēst termokrūzi un dabūt pilnu somu ar kafiju
b)dabūt uz galvas ēdnīcas menu plāksni


Poll #20960
Open to: All, results viewable to: All

piedāvāju sekojošas nākamības hipotēzes:

View Answers

riebj šitā māņticība, tevi sagaida parasta diena parastā visuma
3 (27.3%)

kāpēc aborigēns vēl nav uzrakstījis testamentu?
1 (9.1%)

nekas nenotiks, brūnais lācis ir jau saguris
5 (45.5%)

tevi sagaida lielais brūnais aizcietējums
0 (0.0%)

cits variants komentārā
2 (18.2%)

Link5 comments|Leave a comment

[Feb. 15th, 2017|09:42 pm]
Mēdeja ir lieliska izrāde.
Link2 comments|Leave a comment

[Feb. 7th, 2017|11:44 pm]
[Fonā |Florence + The Machine - Kiss With A Fist]

ja tu ilgi esi domājis par patiesām atbildēm uz jautājumiem gala beigās sanāk kaut kas paradoksāls. svētais niklāvs, kurš ieradies ciemos un novilcis zeķi, lai tā nākamajā gadā karātos pie kamīna.
nu vai arī tas salauzto lietu nezūdamības likums, kur salabojot vienu, neglābjami salūst nākamā un mūža dienas paiet labojot. situāciju var glābt un zaudējumus minimizēt, piemēram, atmetot kaunu un staigājot apkārt ar cauru zeķi.

ko vēl es zinu par zeķēm... droši vien neko daudz, ka tās nav drāmas karalienes, ka galvenais, lai kājas sausas, ka tās nav tik nepielūdzami prasīgas pret kāju kā kurpes. prasīgums vispār kaut kāda slimība. ņurk, ņurk. daudz kas no manis ir prasījis vairāk kā gribējies dot, tāpēc tik priecīgi ir tie brīži, kad ir otrādi, kad var iedot un vēl paliek pāri un vispār viss process patīk.

pēdējo nedēļu nākas piestrādāt par sava veida cietumsargu. tāda iekšēja pretestība ieslēgt, pat ņemot vērā, ka tas labprātīgi. mirkļi kuros griez atslēgu vai nu vaļā vai ciet un cilvēki tevi gaida, jo viņiem jau nav izvēles. kaut kādā ziņā liekas, ka to darot es pati arī esmu ieslēgta tikai no otras puses. brīvība tas ir svarīgi, vai ne. bērnībā reiz mani brālēns ieslēdza šķūnī un atslēgu iemeta pa logu pie manis, kur tai nebija nekādas jēgas, jo tā bija piekaramā atslēga ārpusē. bezjēdzīga atslēga, dēļ vietas nevis dēļ funkcijas, šķiet tā man iet arī ar tām patiesajām atbildēm.
LinkLeave a comment

[Jan. 25th, 2017|04:35 pm]
title or description
Link9 comments|Leave a comment

[Jan. 7th, 2017|11:10 pm]
Jūs pārāk garšīgi gatavojat dārgie cibas biedri. Ar jums pat cepts kālis un spinātu zupa lien iekšā šņakstēdama.
Link4 comments|Leave a comment

[Dec. 26th, 2016|10:49 pm]
Foršajam vecajam onkulītim gleznotājam pēc izstādes sarīkošanas haļavna savāktas visas viņa gleznas un tagad tas iestādījums tās tirgo pa 60 eiriki gabalā. Pat nezinu kāpēc jūtos tik nikna un bezspēcīga reizē. Varbūt tāpēc, ka zinu, ka viņš par to nesūdzēsies, jo ko nu tur varot darīt. Nekādu papīru taču neesot.

#stilīgiapkrāptpensionāru LatviešuMākslasMuzejs AlbertsFrancisksPauliņš vakarabesis
Link6 comments|Leave a comment

[Dec. 17th, 2016|08:54 pm]
a nuka atzīstas, kurš rīko foršu jaungada baļļuku?
Link2 comments|Leave a comment

[Oct. 19th, 2016|12:25 am]
[Fonā |Florence and the Machine - Heavy in Your Arms]

Izbrīns, dziļāks par parastu pieskārienu, Mio. Ja koncentrējas uz galvas tiesnešiem, tad jūsu atgrūdošie spēki man ir apnikuši.
Un laikam jau tāpat ir tas par ko es domāju. Un tik ilgi kamēr tāpat, tik ilgi arī es esmu tikpat.
Katra krītoša lapa var mazdrusciņ ievainot. Daudz jau ne, tikai tik, lai pēc kāda laika pamanītu, ka ārdurvis ir vienkārši uzzīmētas uz sienas, ka mazbērni ir ārzemēs un ka ir bijis žēl sevis jau tik sen, ka no klausītāja pāri palicis vien izplūkāts diedziņš dīvānā.
LinkLeave a comment

[Oct. 9th, 2016|07:17 pm]
[Fonā |Би-2 - Безвоздушная тревога]

Prieku par brīvību, kurš ir tik trausls, ka es baidos to saplēst, kā pirmā papīra pūķa zīmēto krāsaino seju.
LinkLeave a comment

sapnis par to, ka kāds tevi krāpj. [Oct. 3rd, 2016|12:24 am]
[Fonā |Manta·- Eva Eva]

Salipis, pakusušie īrisi somā kādu dienu atņēmuši runām sakarīgumu un formu, vārdi ielīp no viena teikuma otrā, kāda starpība tāpat pēc tam nosedz ar smiekliem arī tie ir lipīgi tikai citādi. Cilvēks var kļūdīties savas vājības robežās, bet kad citu attaisnojumus sāk piemērot sev, tad paliek slimiņš. Es nevaru nedzert, jo kāds cits ir alkoholiķis, man nav spēka aiziet uz veikalu, jo kāds cits ir ieracies darbos un nāk mājās ap deviņiem, es nevaru nekliegt, jo tev ir vāji nervi.
Vai vai vai vai vai. Baltas svītras, par skumjām tās nenosauksi, kaut varētu, jo taču rudens. Nedaudz sāp galvā vienā pusē, pulsē. Es parasti dodos iekšā tunelī un ceru, ka tu pamodīsies, ka tevi traucēs, ka tevi padzīs mana klaudzēšana. Dziļumā gaida siltummezgls, vajag vairāk spēka pielikt, vai vienalga ko pielikt, tas it kā darbojas, bet ne līdz galam vēlami, drīzāk viegli izmisīgi, jo mana spriedze pieaug ātrāk kā tava rīcība. Kauli nav dziļi, tie iestiepjas vitrāžā un metāla dzīslojums atgādina par asinsapgādi. Stacija ar pārsēšanos. Tajā interjers melns ar zeltu, kā nēģeris ar zelta zobiem. Un galapunkts, augstākais krustpunkts, kurā atbilde ir neizbēgama. Tā ir nedaudz saistīta ar brīvību un cietumu. Man ir grūti tur nonākt, šķiet esmu pīpējusi zāli vai ko tamlīdzīgu un tad sabrukusi uz ūdensrožu lapām. Tas pat nav jautājums par atkārtošanos, lai gan arī tam ir kaut kāda perifēra nozīme. Es zinu tikai to, ka nevēlos nonākt tur, kur ir nozīme reālām, fiziskām lietām. Kur, kad, cikos, ar ko, šie jautājumi šķiet tik šausmīgi, ka nonākot tiešā kontaktā riskēju ar saprāta neatgriezenisku zudumu, kaut kādu kara šausmu nomocītu upuri vecā mājā aiz poda.
LinkLeave a comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]