pitona poētiski zemiskā paranoja [entries|archive|friends|userinfo]
aborigens

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Oct. 14th, 2017|12:05 am]
[Fonā |P.O.D. - Youth Of The Nation ]

- Kā tu saproti, kas ir jēgpilns?
Es to saprotu kā sajūtu. To nevar izdomāt. Domāšana ir kas cits, tā uzdod jautājumus, tā šaubās, tā meklē. Kamēr jēgpilnums ir smags punkts, kas neļauj tajā visā pazust, lai arī kādas šausmas tu nebūtu izdomājis, jo tu tādas noteikti agrāk vai vēlāk izdomāsi, raugoties šajā pasaulē, kurā tik daudzas lietas notiek bez iespējas izvairīties no ciešanām un tām sekojošā izmisuma. Jēgpilnuma sajūta ļauj nebaidīties no savām domām un palikšanas vienatnē. No šīs mūsdienu cilvēka kaunpilnās bēgšanas.
Tas ir savāds brīdis, miera līguma noslēgšana ar pasauli. Tu joprojām vari būt neglīts un nepareizs, vājš un ierobežots savās izvēlēs. Bet tu vairs nekad nevari būt bezjēdzīgs.
LinkLeave a comment

[Oct. 11th, 2017|10:22 pm]
pēdējās pāris dienas ir pārsteidzošu atklājumu pilnas:

šogad veiks pirmo cilvēka galvas transplantācijas operāciju

satiku cilvēku, kurš bērnībā kā mājdzīvnieku turēja vēzi. un baroja to ar kaķu barību. nodzīvojis 2 mēnešus. un kāds ir bijis tavs dīvainākais mājdzīvnieks, cibiņ?

ir noskaidrots labākais tērps ar kādu ierasties pirmoreiz satikt sava jaunā drauga vecākus restorānā - kāzu kleitā ar lapsu ap kaklu.
Link2 comments|Leave a comment

[May. 7th, 2016|04:02 pm]
[Fonā |BERMUDU DIVSTŪRIS - TUC TUC]

Man patīk saknes, tādas raupjas un grumbuļainas, uzsvērti vecas un tomēr ziņkārīgas, jo tiecas arvien dziļāk tumšajā zemē. Protams, nav arī nekādu iebildumu pret asniem, svaigajiem, zaļajiem purniņiem uz gaismu, bet tie tomēr vairāk diletanti un nedēļas nogales tūristi salīdzinājumā ar saknēm. Tāpēc, jā, saknei, krājošai kā rācenim, vai spītīgai kā pienenei, kas to lai zin.
Link1 comment|Leave a comment

Pavieglas pārdomas par dzīvi lielo atklājumu laikā [Apr. 30th, 2016|10:37 pm]
"Sensacionāls atklājums - Zeme ir plakana!" vēsta jaunākais Delfu virsraksts. Kas tad tas par joku, es nodomāju. Nav taču ne pirmais aprīlis, nekā. Atveru rakstu un lasu: "Cilvēce pēdējos gadsimtus dzīvojusi prātam neaptveramos maldos. Vakar, 14. martā, nejauši internetā nopludināti tūkstošiem satelītuzņēmumu, kuros redzams, ka zeme ir plakana. Šo informāciju pārķēruši sociālie tīkli un masu mediji un zibensātrumā tā izplatījusies pa visu, nu jau jāsaka, zemesšķīvi. Cilvēki ir izgājuši ielās un pieprasa savām valdībām atklāt patiesību..."
Sviests, es nodomāju, tomēr intereses vadīta nolemju atvērt arī BBC mājaslapu. Tur ir vēl trakāk. "Ķīnas mūris gadsimtiem noslēdzis un vēlāk arī maskējis Zemes robežu. Ķīnas valdība steidz izvietot bruņotas vienības visā tā garumā, lai nepieļautu tā nojaukšanu." "Vai Kolumba un Magelāna laika ceļojumi ir sazvērnieku grupas radīta ilūzija? Cilvēki steidz pētīt senās liecības par apbraukšanu apkārt zemeslodei." Šādi un līdzīgi virsraksti turpinās un turpinās.
Bet tas taču nevar būt. Es laikam sapņoju. Man jāiziet ārā, jāpavēdina galva un jāpārliecinās, ka nejūku prātā. Apģērbjos, izeju uz ielas un redzu, ka visur ir tādi paši cilvēki kā es - samulsuši, skatās debesīs, skatās viens uz otru, pulcējas bariņos. "Vai tas tiešām tā ir? Kurš aiz tā visa stāv? Ko mēs tagad darīsim? Kas tagad jādara?"
Mēs neviens nezinām, kas notiks, bet šķiet ka, ja tā izrādīsies taisnība, tad mūsu dzīves vairs nekad nebūs tādas kā pirms tam.
Link3 comments|Leave a comment

[Apr. 24th, 2016|04:55 pm]
Citā līmenī es pārstāvu to pašu, tādu zaļganu stāstu par krokodilu. Bet definēt robežu starp rupjību un atklātību šķiet gana grūti, jo tās nekaunīgā kārtā visu laiku pārklājas. Sanāk, kad es esmu atklāta, es neizbēgami esmu arī riebīga, bet kad es neesmu atklāta, tā ir kaut kāda liekuļošana par labu mieram. Protams, ka tāpēc iekšējs piktums uz sevi, kāpēc es nevarētu būt atklāta un jauka vienlaicīgi. Bet arī tas tur ir, tikai netraucē un līdz ar to paliek neredzams, šībrīža vēlmē pētīt tikai savus negludumus.
Varbūt tas tāpēc, ka es vairs tik daudz neizvairos no tā, ja apkārt uzpeld kaut kādas nesaderības un nesaprotamības plūsmas. Drīzāk gluži otrādi. Un kopā ar to nāk neizbēgama sava kontrasta apzināšanās. Es redzu bumbiņu, kuru liek kvadrāta tukšumā, vēlamā par esošo projekcijas, veidu kā redzējums un konkrētā gaidas paŗvērš apkārtējo par tieši to un neko citu. Negatīvās domāšanas spēks savā darbībā ir tik fascinējošs un ir diezgan savādi un mulsinoši vērot, kā es pārvēršos par neuzticamu un aizdomīgu subjektu bez vismazākās sākotnējās vēlmes, ko tādu pārstāvēt, tikai tāpēc, ka ietrāpos blakus šādam sagaidošam spēkam. Un tad uzreiz sagribas noskaidrot, kuros gadījumos es to daru un ko tieši es citiem uzkrāmēju pa virsu. Bet nav jau neviena, kurš man to varētu pateikt, tāpat kā arī es nevienam nevaru izstāstīt redzēto.

LinkLeave a comment

[Apr. 21st, 2016|03:31 pm]
Gaismas pasakas virpuļo aveņlapu krūzē. Būtu jāpadzeras no tādas, lai atkal rindās stādītu kliņģerītes. Lai tēja nekad nebeigtos. Lai katru pavasari dīgtu un sabirztu auduma maisiņos virtuvēs. Kad pēdējoreiz redzēju sarūsējušu mašīnu, rūsgani brūnu kā lapsas kažoks bija pavasaris, ne šis bet cits.

LinkLeave a comment

[Apr. 10th, 2016|09:31 pm]
Distancētais Izslāpums pēc kaut kā īsta, pēc patiesām emocijām. Lai gan, kas pierāda emociju īstumu? Tas, ka tām nav skaista pamatojuma? Tas, ka tajās mudž no šaubīguma un kontroles trūkuma? Tas, ka lietas un apkārtne tajās ir iezemēti elpojoša, drāmas ir klusas un koncentrētas, kamēr sīkumi ir izkaisīti un histēriski?
Vai arī emocijas šķiet īstas vienkārši tāpēc, ka tās ir par tevi. Arī par tevi un tavām sajūtām, tu nojaut, ka tā ir īstenība tāpēc, ka arī tev tā varētu gadīties. Stāstot tavu stāstu, bez vajadzības iesaistīties, tu uzzini, vai maz vari kļūt saprasts šai pasaulē.
LinkLeave a comment

[Apr. 8th, 2016|09:58 pm]
Pieņemt, ka cilvēki var būt ļoti sakarīgi un izpalīdzīgi, un forši, bet vienīgā problēma ir, ka tu viņiem nepatīc. Un tad tu meklē viņos kaut kādu vainu, kādu tuvredzību, vai nesaprātību, vai augstprātību, lai būtu pamats sev teikt ar idiotiem nav ko saieties. Un kā gan neatradīsi, ideālu cilvēku nav. Bet man gribētos varēt nošķirt šīs divas lietas, cilvēku kā cilvēku un cilvēku kā mijiedarbību ar mani. Tikai tā tāda slidena nogāze uz kuras jākāpj ar gana lielu pašvērtējumu, spēt pieņemt šo savu nepilnību savietojamībā arī ar labo, ne tikai slikto.

Link8 comments|Leave a comment

[Apr. 5th, 2016|09:59 am]
[Fonā |Wovenhand - Dirty Blue ]

Nopūta. Tu pielīdzinies stāvajai virsmai, kas zem tevis, jūs kļūstat viens vesels, viens slīpums. Tu arī esi klints. Mani vienmēr fascinējis plānais putekļu slānītis, kurš noklāj akmeņus. Ja velk gar tiem ar roku, sīki smilšu graudiņi birst un āda kļūst citāda. Piespied plaukstu pie sejas un nu klints ir starp tevi un roku. Kalni nāk pie Muhameda, eļļa spodrina ieročus, tikai cilvēks nedara neko. Saules zaķītis uz stobra sāna. Šāviena troksnis šķiet tik apdullinošs klusumā, kurš bija pirms tam. Spārni sakārtojas vēdekļos un paceļas putni. Kā neticēdama klinšu roka taustās uz priekšu. Slīpums tiek pazaudēts un nu jau veido perpendikulāru jautājumu. Kādu jautājumu? Es neko nejautāju.
LinkLeave a comment

[Apr. 1st, 2016|10:44 pm]
"jo vienīgā diena gadā, kad cilvēki kritiski lasa ziņas, ir 1. aprīlis"
LinkLeave a comment

[Mar. 22nd, 2016|09:32 am]
[Fonā |The Black Heart Procession - We Always knew ]

Tādās dienās kā šī man gribas domāt par attiecībām un kas tas ir par zvēru. Bet kamēr domāt ir nogurdinoši, zīmēt ir jautri,so fakit.









LinkLeave a comment

[Mar. 18th, 2016|10:26 am]
[Fonā |Hospitāļu iela - Pa dimantiem]

kāpēc iekšējais bērns arī iekšējais kretīns

title or description
LinkLeave a comment

[Mar. 16th, 2016|07:31 pm]
Es jūtos kā kaut kāds resns ronis, kurš grib ielekt ezerā, bet pusceļā attopas, ka aizsalis.
Link6 comments|Leave a comment

[Mar. 5th, 2016|05:14 pm]
Vakardienas gastronomiskās izvirtības tika komentētas sekojoši:
Mazdēls ļoti nepatīkami pārsteidza vecmāmiņu pie viņas ierazdamies jau resns.
Link1 comment|Leave a comment

[Mar. 3rd, 2016|11:25 pm]
[Fonā |Richard Wagner - Der Weg in Walghal]

Šovakar biju uz teātra izrādi, ļoti smējos un kaut kur smiešanas brīžiem pa vidu sapratu, bāc, mana dzīve pēdējā laikā ir bijusi tāds farss, ka es pilnībā atpazīstu šo sižetu. Un arī Vāgnera dramatisms, kurš bijis ar mani pēdējās trīs dienas ir daļa no šī paša. Nepieskaitāma drupača uz galda stūra. Trauki, kuri jāmazgā. Un dvīņi, kā pastmarkas vienādi, cīnās par mantu. Totāls pavasaris galvā, yo.

title or description
LinkLeave a comment

[Feb. 29th, 2016|11:03 pm]
Prāts atrauts no ķermeņa, bet tik un tā jācenšas tajā iegrimt. Labirintā devas izsniedz brūnu plīša mīnotauru formā. Es atkal saožu normalitātes mierinošo smaržu, tā smaržo pēc svaigi gludinātām drēbēm, septītās klases, peļķes ledus vai kā tamlīdzīga. Un viss ir labi tajā viegli nelabajā veidā, kurā ribas spiež puskilograms rosola.

title or description
LinkLeave a comment

[Feb. 24th, 2016|08:55 pm]
[Fonā |Parov Stelar - Phantom]

Es atvilkos mājās un liekas man ir temperatūra un vienalga par diezgan daudz dažādām lietām par kurām derētu padomāt, jo vēlāk es neatcerēšos detaļas un tad jau kvalitatīvais domāšanas mirklis zelta griezumā būs garām, jo es tukšās vietas piedomāšu pilnas ar saviem tarakāniem. Tāpēc tā vietā es domāju par to, ka šogad man beidzot tiešām gribētos svinēt savu dzimšanas dienu, līdz kurai vēl ir pāris mēnešu, salūgt tur gan visādus cibiņus, gan studijbiedrus un citus draudziņus. Bet tik daudz vietas man nav un ticības, ka es spētu tam savākties un noorganizēt arī. Līdz ar to atliek mēģināt sevi pārliecināt, ka neviens jau tāpat nenāktu un ja tomēr atnāktu viņus nosistu uzkritušais pakaramo statīvs, un man pēc tam būtu jādomā kur likt līķus.
Vienvārd sakot, sikspārnis ir mēteļiem, dzīve močī pa seju ar kaut kādiem butaforiskiem porolona cirvjiem un sviesta nažiem, un drīzi būs jāatsāk spēlēt krievu rulete vai galerts.

title or description
Link2 comments|Leave a comment

[Feb. 19th, 2016|10:40 am]
Ērti būtu domāt, ka tas neatstāj sekas uz perifēro redzi. Arī deguns jau pāris gadu svarīgumā piepūties. Liekas kā sapnī sadali un iepildi sevi flakonos, pirmdienai, otrdienai, trešdienai. Ceturdienai nepietika, asinis bija dzērušas, mēle lipa pie aukslējām, vējš turpināja dzenāt smiltis zem plakstiņiem. Piektdiena, sestdiena, svētdiena, gandrīz ūdens, sāc mānīties ar etiķetēm un placebo. Kvalitāte krītas līdz sārtajai rētai. Būsim atklāti, tik vien man vēl ir, saujas pusīte pieneņu bendzīna.

title or description
Link2 comments|Leave a comment

[Feb. 11th, 2016|07:28 pm]
[Fonā |Скриптонит - Это любовь ]

Zaudēju triljonu nervu šūnu visumā, sūtot par lielgabalu gaļu zaudētā kaujā. Taču kaut kas arī tur ir skaisti, neļauj justies kā putnam dzijas kamolā. Mans iekšējais mērs uz to rausta plecus. Salīdzināšanās ar tuvāko nevis labāko ir padošanās vides ietekmei, cilvēces zināšanu ignorance. Kāpēc gan mums ir dots šis "laivas lēnais slīdējums cauri naktij kā sakarīga doma cauri zemapziņai" un kāds simts un pārsimts, kuri varējuši, ja mums vienmēr vienalga, ja mēs tik un tā maucam no sirds un no rajona.
LinkLeave a comment

[Feb. 4th, 2016|05:12 pm]
[Fonā |Erik Satie - Gymnopédie No.1 ]

Ir ne nakts, nav ne diena. Tu esi gulējis astoņas stundas otrādi. Gar sejas sānu stiepjas roka pēc telefona. Pacelt uz augšu vāciņu un ielīst kā guļammaisā. Un varēsi piezvanīt man baznīcas zvanu un varēsi likt pirkstus uz burtiem. Bet ne jau tā, nejautā.
LinkLeave a comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]