Paldies par laba vēlējumiem. Uzskatiet tos par bumerangiem. [entries|archive|friends|userinfo] aborigens [ userinfo | sc userinfo ] [ archive | journal archive ]

[Aug. 6th, 2022|08:08 pm] [ Fonā | Imants Kalniņš - oratorija Rīta cēliens ] Šodien ar shelly un novu aizbraucām uz ukraiņu baroku Rundālē. Izstāde bija tieši tik laba kā biju cerējusi. Figūras bija izteiksmīgas, visvairāk jau pirksti un lauztās drapērijas, kas radīja nepieciešamo spriedzes efektu, augumi burtiski raujas no tām arā uz labāku pasauli. Nekādi nevarējām saprast kāpēc "alegoriskajai figūrai", kas, iespējams, attēlo no arābiem izpirktu kristiešu gūstekni, mugurā iestiprināts krampītis, skaidrojuma nekur nebija. Rozes parkā smaržoja skaisti, joki bija viegli sviestaini un atbrīvojoši, pati pils krāšņa kā vienmēr. Tikai gandrīz visur no griestiem bija noņemtas lustras un sakarinātas kā tādi šķiņķi uz āķiem pils istabās. Šī bija laba diena. Atpakaļceļā klausījāmies operu. Link 9 comments|Leave a comment

[Aug. 4th, 2022|07:57 am] vēsturiskuma trauma - iemestība vietā, kas nav ne sākums, ne beigas, nekurienes vidū Link Leave a comment

[Jul. 30th, 2022|10:14 am] Par esamības atšķirību no esošā. Lietu parādīšanās problemātika. "Mēs nezinām, vai tā maz ir daba, ko mums priekšmetiski parāda zinātne. Varētu pat domāt, ka zinātne, kas var vest pie tādām postošām iespējām, nav īsti tā par ko uzdodas." /Heidegers, 1951 Link 14 comments|Leave a comment

[Jul. 19th, 2022|07:15 am] [ Fonā | Kongos - Broken ] Don't Grin or You'll Have to Bear It It is better in the long run to possess an abscess or a tumor Than to possess a sense of humor. People who have senses of humor have a very good time, But they never accomplish anything of note, either despicable or sublime. Because how can anybody accomplish anything immortal When they realize they look pretty funny doing it and have to stop to chortle? Everybody admits that Michelangelo’s little things in the Sistine Chapel are so immortal they have everybody reeling. But I’ll bet he could never have dashed them off if he had realized how undignified he looked lying up there with his stomach on the ceiling. Yes, fatal handicaps in life are fortunately few, But the most fatal of all is the faculty of seeing the other person’s point of view. And if your devoted mother suggest that you will someday be rich and famous, why perish the suggestion. That is, perish it if you are afflicted with the suspicion that there are two sides to every question. Good gracious, how could anyone corner wheat If they were sissy enough to reflect that they were causing a lot of other people to be unable to afford to eat? Look at mayors and congressmen and presidents, always excepting college presidents, such as Harvard’s Conant; Do you think they could get elected if they admitted even to themselves that there was anything to be said for their opponent? No, no, genius won’t get you as far as common everyday facility Unless it is accompanied by a conviction of infallibility, And people who have a sense of humor are extremely gullible, But not enough so, alas, to believe that they are infullible. /Ogden Nash (1936) ---------------------- Nevaru atrast vai "corner wheat" varētu būt atsauce uz "A Corner in Wheat" (1909 American short silent film which tells of a greedy tycoon who tries to corner the world market on wheat, destroying the lives of the people who can no longer afford to buy bread.) Lai kā arī nebūtu, priekš manis tas labi sasaucas ar vakardienas Velbeka aplādi. Tur gan pretējs fokuss, viss kļuvis tik lēts, ka pārdevējam jāmirst nost. Grozi kā gribi, dzīvīgāk nekļūst, heh. Link 2 comments|Leave a comment

[Jul. 17th, 2022|01:22 pm] [ Fonā | Siouxsie And The Banshees - Happy House ] Par pompu runājot. Tertullian, De corona 3 A.D. 201? "To deal with this matter briefly, I shall begin with baptism. When we are going to enter the water, but a little before, in the presence of the congregation and under the hand of the president, we solemnly profess that we disown the devil, and his pomp, and his angels. Hereupon we are thrice immersed, making a somewhat ampler pledge than the Lord has appointed in the Gospel." Denique ut a baptismate ingrediar, aquam adituri, ibidem, sed et aliquanto prius in ecclesia sub antistitis manu contestamur, nos renuntiare diabolo et pompae et angelis eius. Dehinc ter mergitamur amplius aliquid respondentes quam dominus in evangelio determinavit. The Apostolical Constitutions (Chapter XLI) 375 - 390 A.D Let, therefore, the candidate for baptism declare, in his renunciation: The renunciation of the adversary, and the dedication to the Christ of God I renounce Satan, and his works, and his pomps, and his worship, and his angels, and his inventions, and all things that are under him. ----------------------- For the changing meaning of the word pompa in a liturgical context: By the pomps of the devil appear to have been meant the shows and games of heathen idolatry. And even after idolatry was in a great measure destroyed, and the public games and shows in honor of the gods were discontinued, the expression "pomps" was still used in the form of renunciation to eradicate the vanity, lewdness, and profaneness which so extensively prevailed. https://www.biblicalcyclopedia.com/P/pomps-of-the-devil.html Link Leave a comment

[Jul. 15th, 2022|07:37 am] Malārija Vai jūs esat kā es? – Es neciešu cilvēkus, kuri nav salīgi. Pat uz ceļiem tos pielūdzot, es jūtu nepatiku pret īsteni izcilu gleznotāju un tēlnieku pūli. Ar apdullinošiem smiekliem un grandošām balsīm apveltīti ļaudis man ir nepatīkami. Ar vienu vārdu sakot, man veselība netīk. Veselībā es sajūtu nevis to brīnišķo miesas un gara līdzsvaru, kas rada Sofokla varoņus, antīkas statujas un kristīgo morāli, bet drausmīgu vaigu sārtumu, prieku nevietā, šausminoši biezu ādu, rokas ar bedrītēm, platas pēdas un šīs treknās miesas, ar kurām mūsu laikmets šķiet bagātāks nekā tam piederētos. To pašu iemeslu dēļ es neieredzu tā saukto labi sarīmēto dzeju. Jūs jau no šejienes redzat – daiļavas, daiļus puisēnus, daiļus garus, citcitā; mens sana... un vēl – kā dekorācijas zaļie meži, zaļās pļavas, zilās debesis, zelta saule un spīdīgās vārpas... Arī tas man riebj. Vai jūs esat kā es? Ja nē, ejiet projām. Ja tā ir, stāstiet man par kādu karstu un skumīgu septembra pēcpusdienu, kas izlaista savas dzeltenās skumjas pār ainavu – mokpilna brieduma sarkanīgo apātiju. Šajā skatā ļaujiet man iedomāt lēnu – raženu, pavēlniecisku gaitu – tā atveseļojas kāda, kas tikai dažus gadus vairs nav jauna. Viņas spēki pamazām atgriežas, ļaujot iziet vismaz īsā pastaigā pa parku: viņa tērpusies baltā kleitā, viņas acis ir pelēkas kā debesis un apņemtas lokiem kā apvāršņiem, taču ļoti domīgas un neatslābstošas kaislības pilnas. Tā viņa iet trauslā valdzinātāja, aiznesdama manu vāro sirdi un līdzdalībnieka domu garā mājastērpa krokās – cauri briedušu augļu un mirstošu puķu smaržām. /Pols Verlēns Link 2 comments|Leave a comment

[Jul. 11th, 2022|10:57 am] Forši, ka būs, kaut kad būs dzejas krājums "Pauls Cēlans. IZLASE" (sastādītāja un tulkotāja Jana Vērdiņa). Atgriešanās mājās Sniegs snieg, blīvāk un blīvāk, kurlā krāsā, kā vakar, sniegs snieg, it kā tu gulētu arī vēl tagad. Tālu nogulsnējies baltums. Pāri tam, bezgalīgi, zudušā ragavu pēdas. Zem tā, noglabāts, šķiļas laukā tas, kas acīm tik ļoti sāp, pakalns aiz pakalna, neredzami. Uz katra, savā šodienā mājās atgriezts, mēmumā noklīdis Es: kokains, miets. Tur: sajūta, ledusvēja šurp atpūsta, piesien savu kurlo, savu sniega krāsas karoga drēbi. / Pauls Cēlans. No vācu valodas atdzejojusi Ieva Lapiņa https://www.punctummagazine.lv/2020/12/09/es-ari-vairs-nemuziceju/ Link Leave a comment

[Jul. 7th, 2022|10:41 am] jeremiāde Tas ir gan brīnišķīgs uzdevums, gan pakļaušanās laikam. Atbilde uz to, ka mēs nemācamies, ka mēs izmirstam, vairs neprotot sevis turpinājumu. Tas nozīmē nostāties atspulga priekšā un atzīt – tieši šis ir laiks, kurā piedzims pēdējais latvietis, kurš spēs izlasīt tekstu oriģinālā. Jā, vēl daži no cilts lasīs tulkojumus (angļu, haha). Un tad vairs nebūs neviena. Uz kāda pakalna pie Vidusjūras šobrīd zied asfodeles un to tas arī nozīmē. Link 2 comments|Leave a comment

[Jul. 4th, 2022|07:05 pm] Nez, Oskars Milošs jau laikam nav tulkots latviski ārpus Andra Dzenīša kameroperas "Tavas klusēšanas grāmata", kas žēl. Tukšās zemes / Les Terrains vagues Bet no manas pelniem bagātās Lietuvas līdz Rumelas elles aizai No Bovstrītas līdz Marē un no bērnības līdz sirmam vecumam Es mīlu (tāpat kā es mīlu vīriešus, ar vecu mīlestību, Žēluma, dusmu un vientulības novalkātu) šīs aizmirstās zemes /Mais de ma Lithuanie cendreuse aux gorges d’enfer du Rummel, De Bow-Street au Marais et de l’enfance à la vieillesse J’aime (comme j’aime les hommes, d’un vieil amour Usé par la pitié, la colère et la solitude) ces terrains oubliés ----------------- Nepabeigtā simfonija / Symphonie inachevée Tu pārāk maz mani pazini tur, zem soda saules, Kas savieno cilvēku ēnas, bet nekad viņu dvēseles /Tu m’as très peu connu là-bas, sous le soleil du châtiment Qui marie les ombres des hommes, jamais leurs âmes /Oskars Milošs https://satori.lv/article/zem-soda-saules http://www.paradis-des-albatros.fr/?poeme=milosz/les-terrains-vagues Link Leave a comment

[Jul. 1st, 2022|11:38 am] [ Fonā | Gaujarts - Prosnulsa ja ] Noskatījos De rouille et d'os (Rust and Bone). Apbrīnojami kā situāciju šķietamo bezcerību nograuž tēlu vitalitāte, bezmaz tik uzmundrinošu filmu sen nebiju redzējusi, par spīti nereālajam attiecību scenārijam. Atgādināja kā S. stāstīja par jociņiem slimnīcā pēc amputācijas. "Kāds ir jūsu svars un garums? - Ar vai bez kājām?" Bet ja no citām filmām, tad bija norvēģu Kunsten å tenke negativt (The Art of Negative Thinking), kura gan nav ne pozitīva, ne estētiski attīrīta, vienkārši smieklīga un nedaudz pretīga. "the symbolism of the whale does not become self-conscious; in fact, it does not even seem like a symbol at all" ------------ Проснулся я, и нет руки, а было пальцев пять. В моих глазах пошли круги, и я заснул опять. Проснулся я, и нет второй. Опасно долго спать. Но Бог шепнул: глаза закрой, и я заснул опять. Проснулся я, и нету ног, бежит на грудь слеза. Проснулся я: несут венок, и я закрыл глаза. Проснулся я, а я исчез, совсем исчез — и вот в свою постель смотрю с небес: лежит один живот. Проснулся я, а я — в раю, при мне — душа одна. И я из тучки вниз смотрю, а там давно война. /Иосиф Бродский "Вальсок" Link Leave a comment

[Jun. 29th, 2022|01:47 pm] [ Fonā | Tas pats dzejas gabals Gaujarta izpildījumā ] Valoda tiek atcelta pavisam es drusku nokrītu uz ceļiem tavā priekšā un sīki zvaniņi skan tavās pilnās riekšās tu aizplūsti kā ūdens pāri krācēm šī diena – stiegra atvilkta tu pārcērt un dūmi ilgi vijas debesīs un fantastiski mākoņi ir debesīs un valoda tiek atcelta pavisam / Klāvs Elsbergs 1985 Link Leave a comment

[Jun. 24th, 2022|02:16 pm] Rabīniskā literatūra ir tik mīlīga ar saviem centieniem rēķināt. Visus vecumus, visas dienas. Šis līdz šim ir labākais, ko esmu piefiksējusi. "Jūdu senā rabīniskā teoloģija aprēķinājusi cilvēka bezgrēcības stāvokli tikai uz sešām stundām." Nez ko es darītu sešas stundas līdz kritienam. Apgrieztu dzīvības koka nokaltušos zarus. Ar laiviņu irtos pa Eifratas ūdeņiem. Kasītu kādam zvēram vēderiņu. Kaut ko uzēstu. Un tad, hmm, kas tas par tādu savādu koku. Lai gan laika jau, protams, tādām izklaidēm nebija. Talmud: The day on which Adam was created consisted of twelve hours. During the first hour his dust was gathered; the second hour it was made into a shapeless mass; the third hour his limbs were stretched out; the fourth hour a soul was placed in him; the fifth hour he stood on his feet; the sixth hour he named the animals; the seventh hour he was paired with Chava; the eighth hour they had two children; the ninth hour he was commanded not to eat from the Tree of Knowledge; the tenth hour he sinned; the eleventh hour he was judged; and the twelfth hour he was banished from the Garden of Eden and went on his way (Sanhedrin 38b). Link 8 comments|Leave a comment

[Jun. 22nd, 2022|04:28 pm] Un vēl vienu es gribēju par pasaules galu ielikt. Nabaga ļaužu balsis Dziesmiņa par pasaules galu Pasaules gala dienā Bite griežas virs kreses zieda, Zvejnieks lāpa tīklu, kas mirdz. Jūŗā lēkā priecīgi delfīni, Jauni zvirbuļi knābā rensteli Un čūskai ir zelta āda, kādai tai jābūt ir Pasaules gala dienā Sievietes iet pār lauku ar lietussargiem, Plencis iemieg pie zāliena svaiga, Uz ielas sasaucas dārzeņu pārdevēji, Un laiviņa zeltītu buru pie salas stāj, Vijoles skaņas stāv gaisā, Un nakts ieslēdz pamazām zvaigznes. Tie kuri gaidīja zibeņus, pērkonus, Vīlušies. Tie, kuri gaidīja zīmes un eņģeļu taures, Netic, ka tas jau ir. Kamēr saule un mēness ir augšā, Kamēr kamene apciemo rozi, Kamēr bērni dzimst rozā, Netic neviens, ka tas noris tepat. Tikai sirms vīrs, kurš varētu pravietis būt, Taču nav pravietis, jo viņam ir citas lietas, ko darīt Skandē, tomātu stādus siedams: Cita pasaules gala vairs nebūs, Cita pasaules gala vairs nebūs. / Česlavs Milošs Link 1 comment|Leave a comment

[May. 22nd, 2022|09:23 am] Bailīgs un bēg no tā, no kā nenākas baidīties? Tas ir līdzīgs briedim. / Boēcijs Link Leave a comment

[May. 16th, 2022|10:10 pm] "Mīla top trula, Naids top ass, Sajūsma izkūp, Laiks top mazs." / Rainis Link 5 comments|Leave a comment

[Apr. 29th, 2022|11:38 pm] Šodien biju uz kādas grāmatas atvēršanu. Un kad viss bija norimis un mēs mazs bariņš palicis sēžam, lai parunātu par šo un to it kā neko īpašu un vienkārši pabūtu kopā priecīgi, ka tā varam līdz brīdim, kad saule rietot noslīd no mūsu sejām, mēs garāmejot pieminējām arī kādu dzejnieci. Un es pēksņi it dzīvi atcerējos pirmo reizi, kad viņu izdzirdēju priekšlasot bārā tik skarbi, bet reizē izjusti, ka tas neatgriezeniski iespiedās prātā (kā pameklējot izrādās, dzejas lasījumos grāmatu veikalā “Bolderāja”; 29.07.2017.) Tā iespiedās, ka gribu to toreiz dzirdēto atkal paglabāt šeit, pie sevis. Pēdeigū reizi bazneicā Tūreiz, kod tu pōrnōci peic svešumā nūbristym godym, ar acym tik tukšom, tik trameigom kai izbīdāti putni, izdēdējuse, pusjukuse, gotova ubogōt, lyugtīs, Zīmyssvātku vokorā tāvs pījēme tevi atpakaļ un aicinōja pī golda. Tur otkon kūpā jyus sēdējyt: tāvs, mōte, brōls, tovs bārns un tu – pasauļa klaidūne, gūdu pazaudējuse, krituse. Tāvs kōjās pīsacēls saceja: paldys Dīvam, šūgod ir sagaideiti, kas zyn, kai byus cytu godu. Jis uzsōka, cyti pībolsōja: Dīvs tāvs, kas esi dabasūs… Bez skaņys kustējēs tovys lyupys, pī sevis nūžālojūt nū sirds, nū tāva rūkom dīvmaizi ēdi un ticēji – vyss tiks pīdūts. Ūtrā reitā jau agri uz bazneicu. Tys beja pyrmais Atmūdys gods. Tik daudz ļaužu senajōs velvēs godu godym nabeja radzāts: tur pyrmajā ryndā tova skūlōtōja, vel nasyn kvāla komuniste; tur koklus snaiksta ziņkōreigi tova bārna zudušō tāva rodi; tur tova pyrmō meilesteiba, blokam sīvai ar zeidaineiti, tik laimeigs, kraklā boltā, bet acs moldās, tevi meklei. Tod mōceitōjs aicyna izleigumā snīgt rūku blokus stōvūšim, tu pasagrīzīs un sasteivei – tur boltu skusteņu pīsasaguse, stōv tei poša ņirdzeigō mute, kas spļōve tev acīs, kod nesi uz rūkom sovu tikkū dzimušū bārnu pa cīma vīneigū saulainū īlu. Draudze uzsōk dzīsmi: Gūds lai Dīvam augsteibā… Tu stōvi kai akminī cērsta, navari pastīpt rūku, navari apskaut un pīdūt, navari kristeigā meilesteibā nūvēlēt prīceigus Zīmyssvātkus, pret tevi naideigys acs, sasadur kryutīs kai īsmi, naizturami sōp. Bārns izaraun nū rūkom, un tod jau tu redzi, jis prīceigs sit plaukstys, pī poša altāra doncoj, nikū nanūjauš, napazeist ļauna, mōceitōjs smaida, draudze dzīd: un mīrs vērs zemys un cylvākim ira lobs prōts… Visriņķī prīks, tovs bārns doncoj, taktī pīsit kōju, kai vylciņš grīžās, tu gondreiž jau nūtici – vyss pīdūts ira visym, pacel sveicīnam rūku, pōrsalaiž tymsa āna, pasaver pretym stōvūšō mute, un pa visu bazneicu nūdōrd – B A S T A R D S ! Tu izlauzies cauri pūlim, paķer apjukušo bērnu, žņaudz krūtīs savēlies kamols, vēl muguru kapā krusa, redz, atskrēja atpakaļ kuce ar visu kaunu no Zemgales, tur viens viņas dēļ esot pakāries, pārrauj aizsprostu asaru upes, ne mana vaina, ne mana, viņš vienkārši netika galā ar dzīvi, tikai nerunā, nerunā, klusē, neatskaties vai vēl kāds akmeņus pakaļ metīs, un tad jau tu esi laukā, jūti asiņu garšu mutē, sals iecērt tev sejā pļauku un sastindzina sirdi. Tā bija pēdējā reize, kad tu baznīcā gāji, ticēji, cerēji, gribēji… bet klaudzot aizcirtās dievnama durvis tev uz mūžu. /Sandra Marta Grudule, 2017 (no cikla “Mūžīgu piedošanu”) Link 3 comments|Leave a comment

[Apr. 26th, 2022|10:59 pm] [ Fonā | Arnold Schoenberg - Gurrelieder ] man patīk dabas aprakstu un smalku emociju savijums. dzejnieku kāpinātais jūtīgums un viegli ievainotais kāpēc. tikpat ļoti, bet pilnīgi citādi kā vēsais, dzidrais un no cilvēka mirstīgās mīlestības atsvešinātais redzējums, kas sastopams bijīgo pārlaicīgā kalnā kāpēju tekstos. Viņi runā tā kā runātu cilvēki, kuri jau ir nomiruši un tomēr atnākuši atpakaļ. Nemaz nav pārsteidzoši, ka šāda augstākās pakāpes atpakaļnākšana ir pieminēta gan pie bodisatvas, gan pie mesijas, gan, protams, neskaitāmos laicīgos tekstos. (Bill Withers - Ain't No Sunshine) ----------------- "Man sievietes nepatīk, - viņš sacīja. - Pavācies nostāk! Es pavirzījos nostāk. - Kad tu biji maziņa, tu biji mīļa meitenīte, - viņš teica. - Tas laiks ir pagājis. Viņš parakstījās uz plates vāciņa un pasniedza to Moricam. - Es zinu, ko tu domā, - viņš teica. - Tu domā - nupat tas vecais idiots ir ierakstījis vēl vienu plati. Tā bija Gurrelieder. Šī plate man ir joprojām. Tas joprojām ir neaizmirstams ieraksts. Esmu šad un tad domājusi par to, ka ķermenis, pati mūsu fiziskā eksistence, nosprauž robežu tam, cik sāpju prāts spēj panest. Un ka Viktors Halkenvads šajā platē iet līdz šai robežai. Tā ka pārējie pēc tam var klausīties un nonākt tur, pašiem turpu nedodoties. Pat tāda Eiropas kultūras vēstures nezinātāja kā es spēj sadzirdēt, ka šajā mūzikā, šajā platē aiziet bojā kāda pasaule. Jautājums tikai, vai kaut kas nāk tās vietā. Viktors tā nedomāja." /Hēgs Link 4 comments|Leave a comment

[Apr. 25th, 2022|10:56 am] dažreiz man maldīgi šķiet, ja es sevi došu pa maziem gabaliņiem, tas būs patiesāk. jo tā es cenšos kaut ko stratēģiski noturēt, kādu cietoksni. kaut gan svarīgi būtu vai nu nepārdoties nemaz vai arī tad atdot sevi visu par brīvu un uzreiz (kas gan būtu pavisam cits žanrs). Link Leave a comment

[Apr. 5th, 2022|05:20 pm] Nez, Apolinēra "Pele" kāds ir atdzejojis latviski? Belles journées, souris du temps. Vous rongez peu à peu ma vie. Dieu! Je vais avoir vingt-huit ans, Et mal vécus, à mon envie. /Lovely days, mouse of time, You gnaw little by little at my life. God! I wil soon be twenty-eight, With a troubled mind, filled with desires. Link 6 comments|Leave a comment

[Mar. 25th, 2022|08:50 pm] [ Fonā | Пикник - Инквизитор ] Man vairs nav aiztures skatīties kara filmas. Sāku ar Glābjot ierindnieku Raienu. Uzzināju, ka ir tāds gadžets Bangalore torpedo. A. ieteica noskatīties Nezināmo kareivi. Ko vēl man iesakāt? Link 21 comments|Leave a comment

navigation [ viewing | most recent entries ] [ go | earlier ]