Paldies par laba vēlējumiem. Uzskatiet tos par bumerangiem. [entries|archive|friends|userinfo]
aborigens

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Dec. 27th, 2017|11:47 pm]
[Fonā |Māris Šverns - Romāna varonis]

Izmisīgais sindroms, es droši vien nemaz nepatīku, es droši vien kaut ko izdarīju nepareizi, vai kā visi tagad padomāja, vai kā visi ņirdza par mani.
Un tad divi modernie latvieši satiekas. Ak, kā gan viņi satiekas, tas tik ir varens skats! Ņurcās pa stūriem, nespēj pieiet klāt, nespēj pateikt skaļāku vārdu. Lai nebūtu pavisam skumji, teiksim tā, viņi vienkārši sagadījās tuvumā, varbūt stūrī bija kāds vienojošs elements, puķpods ar palmu aiz kura aizlīst. Nervozi klusējot abi sūca savu alu. Sākumā grūti norīt un tad jau atkal pārāk strauji lieliem malkiem. Izdzēra un aizgāja mājās justies drūmi.
Vai arī caur paziņām. Pastāvēja blakus, paklausījās, māja ar galvu. Izspieda kādu teikumu un nobijās paši no savas balss. Praktiski visi nobijās, klusēja un skatījās, gaidīja, kas tik nu būs vai teikums neatsitīsies ar skaļu troksni pret grīdu un vai savā neveiklajā smagumā nesaspiedīs kādu neuzmanīgāk uz priekšu izliktu pēdu. Tavs pirmais un pēdējais teikums šajā sarunā.

Baidīties nevajag, nē, baidīties nevajag. Tu jau tikai nevienam nepatiki. Bet tev gan patika kāds, vienalga kāds, ka tik tu viņam patiktu. Un otrādīgāk, pavisam noteikti otrādīgāk. Tu patiktu kādam, tu pavisam noteikti patiktu kādam, ja vien šis kāds no mums būtu nevis kāds, bet kāds cits, nu tāds, kurš saprot un lasa domas, tavas laipnās un klusās, pieklājīgās un mulsās domas, visas tās domas, kuras atnāk par vēlu, visi tie teikumi, kurus eleganti izdomā savās sarunās vēlāk drošībā, savā istabā.
Un vai nav jauki, ka beigu galā šīs domas un šos teikumus tomēr var pierakstīt un izdot grāmatās, mazā kluknuļa lielie piedzīvojumi, tie saucas un iegūst pasaules slavu.
Link7 comments|Leave a comment

[Dec. 26th, 2017|03:28 pm]
Cik interesanta ir taa literatuuras tumsa. Sakaartotaa un gaishaa ikdienaa taa velk paralelu tumshu sviitru, kuru nevar vairs veelaak izdzeest. Tu it kaa sasniedz kaarotaas lietas un staavokli, bet tas viss skiet peleeks un prasts, kad uznaak taa saucamie melnie, kas vienkaarsi ir drukas sabiezeejums smadzenees. Kur mekleet glaabinju no sii gluzi cilveeciskaa nemiera? Vakar arii uz vakarpusi tik loti sagribeejaas ar kaadu parunaaties, ka traks var palikt. Bet es zinu taa nevareetu/nedriiksteetu buut bijusi vienkaarsa saruna. Taa vareetu buut par Maiju Silmali, piemeeram. Shobriid lasu biograafisku graamatu par vinju un sasleedzu gan ar muusdienu latviesa bezceriibu, gan ar to, ka mees esam sev pasi uzkraavusi izdomaatu seeru kultuuru, kuras realitaatee tiem par kuriem mees it kaa seerojam nemaz nebija. Ka taa ir kaut kaada eerta sega ar kuru apsegties, lai nebuutu jaadomaa par iistajaam probleemaam, lai nebuutu jaadziivo tagadnee. Jo tagadne gandriiz vienmeer jau ir bijusi aiznemta, burtiski aizstuukjeeta ar cilveekiem, kas pleesas un gruustaas peec resursiem un tad tos izlieto 3x aatraak kaa tie tikusi radiiti. Mani biedee shie meli. Es nesaprotu kaapeec cilveekus apzinaati jaamaana, vai tad jau nepietiek ar pasapmaanu, kuru katrs radaam savai personiigajai izdziivosanai. Kurs no mums iedomaajas, ka ir tik gudrs, lai noteiktu, kuri meli ir labaaki par iisteniibu arii prieks citiem.

Bet mees gan tagad parsvaraa esam baigi iesliigushi individuaalismaa un nogurumaa no informaacijas daudzuma. Neatrast vairs cilveeku kuram pateikt klau, sis ir baigi forsi, izlasi, padiskuteesim. Es varu no savas puses izpildiit sho maajasdarbu, un taa arii ir kaadreiz dariits, bet juutu, ka otraadi tas nestraadaa.
Link6 comments|Leave a comment

[Dec. 22nd, 2017|11:30 pm]
[Fonā |Paul McCartney - I Love Her]

uff, svētki. šodien iegādājām paiku, egli un sacepām pīrāgus, rīt droši vien visu dienu šmorēšos pa virtuvi. man patīk šī darbīguma sajūta. vienīgais nevaru saprast vai vajag arī karstvīnu. šķiet gribas vienkārši tāpat priecīgi bez šitā. varbūt kādu karsto sulu ar kanēli tā vietā. domāju arī mājinieki atbalstīs, neesam jau nekādi alkoholiķi, heh.
Link8 comments|Leave a comment

[Dec. 19th, 2017|09:36 pm]
Ja ticam Semam Viviano, kurš saka ka smiekli ir reakcija uz kaut ko negaidītu, kas nav traģisks, tad sanāk, ka daži cilvēki vai nu visu uztver traģiski, vai visu spēj paredzēt.
Link5 comments|Leave a comment

[Dec. 16th, 2017|10:52 pm]
[Fonā |Zāle - Vantis]

Mana vakara domāšana diezgan atšķiras no rīta domāšanas. Pēc tam kad jau esmu pamodusies gan, nevis kad vēl veļos no migas. Kamēr veļos es vispār nedomāju, ja nu vien baigi agri, tad visi nelieši un par ko man šis jācieš. Bet nujā, rīts tāds diezgan optimists, salīdzoši racionāls un par sevi pārliecināts, kamēr vakars melanholisks, spriedelē par vispasaules sāpēm un izmisumu. Kas, protams, smieklīgi. Neba nu vispasaules izmisums vakarā lielāks kā no rīta.
Link2 comments|Leave a comment

[Dec. 8th, 2017|11:47 pm]
[Fonā |Camille Saint-Saëns - Danse Macabre]

Es neizsakāmi novērtēju to, ka jau kādu laiku vairs neizjūtu nepieciešamību izskatīties skaista. Man liekas tā ir privilēģija un brīvība, kura mūsdienās tiek dota vien retajam. Varbūt bagātiem cilvēkiem. Un pavisam noteikti vairāk vīriešiem kā sievietēm. Bija laiks, kad es nevarēju atļauties nemēģināt. Es šaubos vai es kādreiz tiešām tāda arī izskatījos, bet noteikti vajadzēja izskatīties vismaz tā, ka mēģinu. Kosmētika, jaunas drēbes, blondi mati. Tagad ir interesanti vērot kā bieži vien vīriešu skatieni vienkārši slīd man pāri, kā viņiem pat neinteresē ko es teikšu, jo viņi jau ir ielikuši mani konkrētā plauktiņā. Un tad vēl interesantāki ir tie brīži, kad šie skatieni tomēr apstājas. Kad nez kāpēc tas nav iemesls, lai skatītos uz mani no augšas. Un es domāju cik gan tas tomēr ir ērts veids, lai atšķirotu nost visus tos ar kuriem man tāpat nav ne mazākās vēlēšanās sarunāties vai veidot kontaktu. Ja manā dzīvē nebūtu bijuši konkrēti notikumi, lai kā es arī nebūtu mēģinājusi, es diez vai būtu varējusi nonākt līdz šim atbrīvojošajam stāvoklim. Man būtu pietrūcis pašpārliecības, mīlestības no apkārtējiem, un ticības tam, ka cilvēku vizuālais skaistums ir ļoti interesanta ilūzija, kura patiesībā par cilvēku nepasaka neko noderīgu. Nē, protams, nav jau tā, ka man nepatiktu skaisti cilvēki. Bet būt skaistam ir jāprot, tieši tāpat kā tādam nebūt, tieši tāpat kā novecot.
Link5 comments|Leave a comment

[Dec. 6th, 2017|11:12 pm]
tam ir milzīgi daudz galvu. es atpazīstu tā skaņu. īīīīīī, tas saka. visas tā prasības ir loģiskas, pamatotas, labestīgas. nu kur var rasties šitāds briesmonis. pārpratums kkāds ne briesmonis. manā priekšstatā briesmoņiem bija jāizkatās ļauniem, atbaidošiem. nu tā, lai uzreiz redz, ka jācīnās. bet, nē, vienīgais, kas šī briesmoņa klātbūtnē izskatās atbaidoši un ļauni, esmu es. es nesaprotu kā viņam tas izdodas.
Link1 comment|Leave a comment

[Dec. 4th, 2017|11:09 pm]
[Fonā |Židrūns - Tur kur neķer]

Pirmais, ko es pamanu ir kā mainās atieksme pret miegu. Tā kā nav vairs laika, kad jāceļas, tad pati sev rekomendēju doties gulēt. Nepierasti. Iespējams nevēlēšanās iet gulēt, jau kopš bērnudārza laikiem bijis protests, par kuru nezināju.
Es nezinu, kas būs vēlāk, Man liekas cilvēka smadzenes nav piemērotas uztvert pārmaiņas ilgtermiņā, tās nemitīgi pielāgojas un pierod. Paies nedēļa un jau es vairs neatcerēšos sīkumos kā bija pirms tam. Es zinu, ka ir lietas, kuras man manā dzīvē ļoti pietrūktu, ja es tās atkal atcerētos. Dažreiz es no tā baidos, ka varētu atcerēties kaut ko vai kādu un mēģināt atgriezties. Tādas iekapsulētas sajūtas, kuras mēdz pārnēsāt mūzika un teksti paš vai kāda cita rakstīti. Bet baidos es ne jau no pašām atmiņām, bet no tā, ka tās ir nokļuvušas tik tālu no šībrīža realitātes. Un lai gan padarīt to atkal reālu ir tas pats kā mēģināt nokļūt Ziemeļkorejā, nemitīgi maldina tas, ka zini kādreiz tas viss taču ir bijis tavs, šī situācija un šī vieta ir pilnīgi piederējusi tev.
Link2 comments|Leave a comment

[Nov. 30th, 2017|05:37 pm]
[Sajūta |ģeniāls]

lūk, šovakar es jūtos kā Einšteins, kurš pametis darbu patentu birojā. tieši tik ģeniāla un forša. un par to man pienākas glāze šampanieša.
LinkLeave a comment

[Nov. 29th, 2017|09:25 pm]
[Fonā |Židrūns - Tuten]

komentārs. nu, ko jūs tur muldat. tā nemaz nebija. tajā pasākumā bija daudz vairāk drosmes, spītības un neatlaidības nekā tagad mums visiem buntītē kopā ņemtiem. un stāstam būtu jābūt nevis par viņu zaudējumiem ar kuriem viņi arī tika paši galā, bet gan par mūsu šodienas gļēvumu. skaistas debesis viņi redzēja tur, un brīvību viņi zināja tur. un atbraukuši mājās nopirka puķuzirnīšu pušķi.
Link1 comment|Leave a comment

[Nov. 28th, 2017|09:31 pm]
[Sajūta |laimīgs]

Diena kā diena, kopumā diezgan pretīga. No rīta uz savas ādas dabūju izbaudīt kā cilvēks saņem lielu naudu par neprofesionālu darbu, pēcpusdienā pašai bija jāuzstājas ar vāvuļošanu, kas man riebj. Bet tad. Tad mans mīļais kursabiedrs pēkšņi ņem un uzdāvina vienas man tiešām mīļas mūzikas grupas vinila plati. Vnk tāpat vien, atceroties to, ka pirms mēneša vienā dzerstiņā atzinos, ka man viņi ļoti patīk un neesmu dzirdējusi viņu jaunāko albumu. Un štrunts ar to, ka man nemaz nav plašu atskaņotāja, netā ar kodu tāpat var nokačāt un kaifot, kaifot kā es arī daru nu jau visu vakaru... njā, vai es jau teicu, ka šī ir vnk ideāla diena.
Link1 comment|Leave a comment

[Nov. 27th, 2017|08:20 pm]
preskartona. un vēl tie tauki uz papīra, kad pēkšņi sāk spīdēt cauri kā ledus kārtiņai. vai tad taukiem nevajadzēja padarīt resnu ko.
LinkLeave a comment

[Nov. 25th, 2017|12:02 pm]
Iedomīgs pēc definīcijas ir tāds, kas jūtas pārāks par citiem un izrāda to. Divi varanti. Iedomīgs kā pāvs vai iedomīgs kā pūslis (bez pamata).
Bet ar to iedomīgs kā pāvs ir viltīgi. Jo nu viņam taču tiešām smuka tā aste, tikai smīns atbaidošs. Vai smīns atceļ asti.
Link6 comments|Leave a comment

krikumi [Nov. 22nd, 2017|09:56 am]
"Tas ir plaši pazīstams sociālās psiholoģijas atzinums – ja starp cilvēkiem nav tieša ikdienišķa kontakta, viņi otru cilvēku sāk redzēt caur tādu negatīvu prizmu, pieraksta viņam visu iespējamo slikto. Tā tiešām ir principiāla mūsu sabiedrības problēma."

"Jautājums ir par to, vai bērni ir pašmērķis. Mēs izaudzinām bērnus, viņi atkal audzina nākamos bērnus… Ja mēs neatrodam neko citu sabiedrībā – vai ar to mums pietiek? Man liekas, ir diezgan daudz cilvēku, kas sev uzdevuši jautājumu, vai ir vērts turpināt šo pasauli, nepārtraukti liekot sevi bērnos."
Link19 comments|Leave a comment

[Nov. 15th, 2017|03:14 pm]
Par cilvēka psiholoģiskajām īpatnībām, jeb pati izdomāju, pati apvainojos. Darbā viens pasākums, kurš varētu izvērsties vai nu par 6 maziem vai vienu lielu notikumu. Es domāju man patīk lielāks tusiņš tāpēc uzņemos iniciatīvu un rakstu visiem epastu, klau, moš saorganizējamies idejas tādas un tādas, bla, bla. Atsaucība ir jā labi, man vienalga pieslēgšos ar naudu, līmenī. Es jau apvainojos, ka tas nenozīmē, ka es gribu viena visu organizēt, stulbie pasīvie latvieši (un tas nekas, ka puse nemaz nav latvieši). Pikta aizeju mājās, vakaros kko bubinu pie sevis. Pēc kāda laika piktums pārgājis aizeju klātienē parunāties, rakstu visiem, ka piesakos uz vienu lietu būtu jauki, ja kāds cits uzņemtos citu sadaļu utt. Un viss notiek. Ir gan idejas, gan piesakās darīt. Secinājums. Pareiza komunikācija ir tik svarīga, ka bail.

Vakar bijām reto rokrakstu nodaļā. Gudra, bet dzīvē vīlusies sieviete stāsta, kā valstij neinteresē tas ar ko viņa nodarbojas, telpu nav finansējuma nav, nodaļa samazināta no 6 uz vienu cilvēku, ierēdņi apsaukājas, ka tas ir okupantu atstāts mantojums, un ko jūs te man prasiet vai ir pieejams grāmatu saraksts, ja nav kas to visu dara. Šitā viena grāmata ir miljonu vērta… visa kolekcija vispār, un labi reizi gadā tik kāds atnāk. Telpas, protams, nekādas viss iespiests un saspiests.
Es tikmēr klausos un domāju, nez, kāpēc viss šitais nav LNB, kur arī ir reto grāmatu kolekcija. Ka tik nav tā ka tur vnk neatrastos vieta vēl vienai nodaļas vadītājai. Ka tik nav tā, ka tas ir sarežģīti, jo tas nozīmētu institūciju sadarbību, bet negrib ne sadarboties ne apvienoties nevispār kkādas izmaiņas. Kāpēc man rodas sajūta, ka šis cilvēks vispār negrib, lai kkādi studenti (jo tie jau pēc noklusējuma ir debīli) nāk paskatīties, kas te glabājas un, ka viņas viedoklis ir vienīgais pareizais. Bet zināt, jau protams es to nezinu.
Link2 comments|Leave a comment

[Nov. 14th, 2017|08:40 pm]
[Fonā |The xx - Crystalised]

neba, ka nu es izstāstīšu īstāk par īstenību.
pēdējā laikā notiek daudz kas fantastisks un rēgains. bet vārdi par to nenāk ārā vienkārši tāpēc. gribētos, lai kādam pārņemtajam tur būtu bijušas manas acis, ko pastāstīt.

LinkLeave a comment

[Nov. 8th, 2017|11:38 pm]
[Fonā |Anthony Hamilton, Elayna Boynton - Freedom]

ir bijis vajadzīgs pavecot, lai atgūtu relatīvo apmierinātību strādājot, un tajā ir liela tiesa pazemības un cieņas pret laiku, kas tiek veltīts pašam procesam. plūstoša kustību virkne galvā un ķermenī. šodien es visu rīta cēlienu veltīju tam, lai pēcpusdienā atgriežoties pie iesāktā konstatētu, ka tas ir bijis darīts pilnīgi veltīgi. tāda savāda sajūta saprotot, ka viss rezultāts ir pazudis. pirmā doma ir instinktīvs jautājums vai man dusmoties. padomā un saproti, ka, nē, kāpēc gan. jo tas neko ļaunu nav izdarījis. nujā, protams, man ir jūra darbu, kuri gaida savu kārtu, bet tas viss ir salikts tik laicīgi un ierēķinot šādas nobīdes no plāna, ka savā ziņā tam pat ir vajadzējis notikt. jo šoreiz darīšana būs atkārtojums, iešana pa jau staigātu taku. aicinājums atkal un atkal kaut kur doties ar savu ķermeni un prātu līdz galu galā patiesi iepatīkas gan šis ķermenis, gan prāts.
Atgādina zīmēšanu, kuras laikā es arī atceros cik ļoti tomēr man patīk cilvēka ķermenis, un tam galīgi nav jābūt skaistam, man patīk arī tās detaļas kuras ir novirzītas no normas, vai rāda to, kā dzīve liek tam lēnām pārveidoties un tuvoties savam sabrukumam.
Atgādina izsalkuma un saņemšanas sajūtu, kura mijas, runājoties ar cilvēkiem. Vakar žēlojos cik vienā lietā jūtos nepārliecināta un domāju varbūt nedarīt. Atbilde bija enerģiski un viss kopā. "Tā... Kas man tagad jādara? Jāuzmundrina? Jāatbalsta? Vai mums jāsāk domāt kas cits?" Gribējās teikt, ka no šādiem jautājumiem vien jau man palika labāk.
Tad vēl kāds cits, man bija atnesis pāris lietas gleznošanai. Iegāju telpā un tur nu tas viss stāvēja smuki salikts uz manas somas: "Atnesu lai vari paķēpāties, neiesi taču pirkt."
Cilvēki, kuri prot nepiespiesti dot laikam tomēr ir skaistākie cilvēki pasaulē. Un es ļoti ceru no viņiem iemācīties abus, gan dot, gan ņemt. Ar ņemšanu man ir problēmas, tur es esmu izvēlīga, es negribu būt izrādījusies ne netīšām nopirkusi, ne atņēmusi. Ar došanu par laimi iet vieglāk.
LinkLeave a comment

[Nov. 3rd, 2017|01:08 pm]
Atkal nevērība mani iegāž. Vajadzēja mēģināt atcerētie kā viens nesen satikts cilvēks bija ģērbies, lai ieliktu kaut kur kategorijā no eleganti un dārgi līdz lēti un nolaidies. Pēc piecu minūšu intensīvas domāšanas vienīgais, ko es spēju atcerēties ir, ka viņam bija bebram līdzīgi palieli dzeltenīgi priekšzobi. Kā racionālam cilvēkam man liktos, ja ir šādi zobi, tad tāpat nav jēgas ģērbties eleganti. Bet man ir aizdomas, ka tas nav tik vienkārši. Tikpat labi uzmanības no zobiem novēršanai cilvēks varēja būt apsējis ap ceļgalu elegantu bantīti ar sarkanu pušķīti, kuru dizainējis Aleksandrs Makvīns, bet es dura nepamanīju.
Link1 comment|Leave a comment

[Nov. 2nd, 2017|10:06 pm]
Ar ko atšķiras preses konference no latviešu preses konferences? Latviešu preses konferencē žurnālisti neuzdod jautājumus.
Link3 comments|Leave a comment

[Nov. 1st, 2017|10:04 pm]
[Fonā |Alt-J - The Gospel Of John Hurt]

Vienmēr jau atradīsies kāds pirms tevis, kurš būs zinājis kā viss būs. Kā izskatīsies pirmā mīlestība, kad viņa beigsies, kā pašu neprātīgāko, neparedzamāko teikumu skaņas tavām ausīm atkārtotas nākamajā rītā šķitīs svešādas, kā parku soliņu dēlīši apķeps, rudens lapu slimības skarti un šuneļi apčurās atlikušo.
Kakao ar šokolādi un kanēli, seriāli tēlo sižetu nomaiņu, kura patiesībā tā arī nenotiek, adītais džemperis saveļas bumbiņās, un tu nez kāpēc ceri, ka atnāks kāds cits un izvilks tevi no šīs zampas.
Es jau arī zinu kā būs, kā ielām nebūs bruģa, kā pogām pazudīs caurumiņi caur kuriem izvērt diegu, kā autobusu un vilcienu biļetes iekļausies vienotā tarifā, kā sarunāts nozīmēs, nevis vīrs un vārds, bet to, ka tev viņiem jādod nauda.
Taču lai cilvēki dzirdētu, ko saki, tam ir jānāk kopā ar skaņu, sava veida mūziku. Noskretušie bomži ar enģeļu balsīm pareģo un tu ieklausies to maigajā, zem ādas pulsējošajā ritmā. Ja tev pašam tādas balss nebija, ja tā bija gražīga un čiepstoša, ja tā neticēja pati sev, lai arī vārdu bija vairāk, vesels birums, vecmodīgi un moralizējoši, kožu iecienītākajā stāvoklī, tad šiem vārdiem vajadzēja cita saimnieka, lai tie atdzimtu no jauna.
LinkLeave a comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]