A thin grey line between black and white

Lasot dāņu rakstnieces Līses Villadsenas grāmatu jauniešiem "Kvantu lēciens", sākumā pārņēma tāds smagums, it kā tiešām fiziski izjustu vecākās māsas depresiju un smacējošo gaisu mājās. No otras puses arī atvieglojumu, ka vairs nav jāmācās skolā un jāsakaras ar visādām skolēnu muļķībām un nejēdzīgām skolas tradīcijām. Negaidīju, ka būs tik empātiska attieksme pret māsu, likās, ka kāds no ģimenes to neizturēs un novērsīsies, jo pat lasītājam varētu uznākt bezcerības sajūta, ka varbūt tā nemaz nav depresija, ir diezgan ērti dzīvot, ja visi apkārt cenšas būt saprotoši un želo. Protams, kļūdaini, pat ja arī iejūtīgam cilvēkam var uznākt nogurums. Patika arī doma, ka jāsadarbojas visiem ģimenē, lai kaut kas mainītos. Pat ja arī nav garantijas, ka tas līdzēs.

"Kad bijām mazas, mēs ar Ruti visu laiku dīcām pēc suņa. Tētis negribēja dīvānā suņa spalvas, turklāt viņam bija kaut kāda alerģija pret kažokzvēriem, tāpēc suni tā arī nedabūjām. Bet dažkārt es domāju, vai suns būtu kaut ko mainījis. Esmu lasījusi, ka dzīvnieka mīlestība varot izārstēt jebko - bērnu trūkumu, depresiju, trauksmi. Tiešām dīvaini, ka cilvēka mīlestībai nav tā paša spēka."

Dažreiz iedomājos par to, kā jūtas terapeitiskie suņi? Vai viņu labbūtība ir mazāk svarīga?

Vēl iedomājos par meiteņu grupām, kas pastāv ilgstoši līdz mūsdienām. Kas ir tas, kas notur viņas kopā? Varbūt tas, ka lielākoties tajās dalībnieces ir māsas?

Šovakar izlasīju par cilvēku, kas reiz atdeva prom lielāko daļu savu grāmatu, jo vairs negribēja bēgt no realitātes. Bet tad vēlāk daļu no atdotajām grāmatām nopirka atkal. Ja lasīšana ir būtiska viņas identitātes daļa, tad jau bezcerīgi no tās bēgt. Pateicoties viņai, atcerējos, ka līdz apmēram 30 gadu vecumam lasīju, lai izaicinātu sevi un ierasto domāšanu, kaut ko pilnīgi pretēju sev. Līdzīgi bija ar mūziku un citām lietām. Varbūt tiešām tas ir labs veids, kā lasot grāmatas, galīgi nepazust un nezaudēt saikni ar realitāti? Kā gan es varēju to aizmirst?

Divi jaunieši parkā sarunājas par grāmatu lasīšanu.( ... )

Ir pagājušas divas nedēļas kopš atgriezos no piejūras pilsētas, bet acu priekšā joprojām uzzibsnī visdažādākās tirkīza nokrāsas. Savukārt apmākušajās dienās detalizētāk saskatu zilo, pelēkzilo utt. Redzēju pļavas, daudz savvaļas ziedu, kuri pirms iemigšanas rādījās kā interesanti ornamenti. Vasaru sajutu, lai gan nebija ne auksti, ne karsti. Smaržas tomēr rada atšķirību.


Ja kādā no vecajiem darbiem viena kolēģe mani ķircināja, ka katru dienu man jauna soma, tad tagad esmu pārgājusi uz tādu minimālismu, ka ceļasomu vakarā izkrāmēju un pārveidoju par darba somu.


Atceļā lasīju bērnu grāmatu par neticamu polārlapsas ceļojumu no Svalbāras uz Elsmīra salu Kanādā. Sākumā īsti nepatika, jo likās, ka būs Džūlijas un Haizivs atkārtojums, tikai pievilktas klāt tēmas par dabas aizsardzību un cilvēku migrāciju. Beigās tomēr skepse mazinājās, tā ir skaista grāmata par cilvēku un dabas attiecībām, sarežģīto, bet brīnumaino pasauli. Aizkustināja, galu galā tā ir bērnu grāmata. Arī arktisko noskaņu uzbūra. Nereāli šajā gadalaikā nokļūt tādā pasaulē, kur vasaras izskatās pilnīgi citādi.

Par grāmatzīmi izmantoju no kādas kafejnīcas paņemtu koncertu reklāmas bukletu Ūdenstornī san, lai atgādinātu sev par ilgām un vietām, kur nekad nenokļūšu. Nu vismaz tajā laikā ne. Ilgošanās un sapņi varētu būt viena no manām dzīves jēgām, jo reizēm tas viss šķiet reālāks nekā pati īstenība.

Gaidot vilcienu, ieklīdu grāmatnīcā un bērnu nodaļā sirdī iekrita šveiciešu ilustratores Johannas Šaibles bilžu grāmata "Reiz bija un reiz būs". Katrā lapā ir tikai viens teikums, taču ļoti iepatikās dizains, ideja un izpildījums, kas ir nedaudz kā ceļojums laikā, no pagātnes lielās pasaules uz sevi un no sevis atpakaļ uz nākotnes milzu pasauli, tā radot iespaidu, ka visi laiki norit vienlaicīgi vai paralēli. Grāmata sākas ar teikumu: Pirms miljardiem gadu veidojās zemes virsa. Un tā līdz pat grāmatas vidum sarūk ne tikai laika nogrieznis, bet arī lapas izmērs. Katrs teikums sākas ar vārdu pirms. Un tad jau pamazām esi nokļuvusi brīnumainajā mirklī pirms aizmigšanas starp sapni un nomodu. Pirms stundas norietēja saule. Pirms mirkļa tika izslēgta lampa. Un tā nonākam grāmatas vidū, kur sagaida mūžīgais tagad. Tagad! Vēlies kaut ko! Vienīgais izsaukuma teikums visā grāmatā! Grāmatas otrajā daļā seko tikai jautājumi. Kā jau noprotat, tie ir par nākotni. No pavisam tuvas uz aizvien tālāku. Cikos tu celsies rīt no rīta? Kas notiks brīvdienās? Ar ko tu sastapsies pēc mēneša? Kad lapas izmērs atgtuvis sākotnējo, grāmata noslēdzas ar jautājumu: Kādu nākotni tu vēlies? Tādas domas laikam vienmēr bijušas nozīmīgas cilvēkiem visos laikos. Kopumā skaists un neparasts Šveices pulkstenis.

Šķiet, ka gandrīz visu oktobri (vakaros pēc darba) cepu ābolmaizes, ābolkūkas un arī veselus ābolus krāsniņā kā bērnībā, lai mājās būtu silti, smaržīgi un arī sadāvinātie ābolīši neaizietu zūdībā. Nosalušus kaķīšus ar tādiem ēdieniem gan nav iespējams pabarot, taču vismaz iedegtās lampiņas logā iepriecināja mazus bērnus, pat ja bateriju ražošana nodara lielu kaitējumu. 

Pa brīvdienām beidzot būšu kārtīgi izlasījusi (ziemā ātri izskrēju cauri) izdevniecības Droši un koši bērnu grāmatu Gudras domas zinātkāriem prātiem. Pirmo reizi uzmetot aci, bija tāda kā skepse: vai tā drīzāk nav psiholoģijas grāmata? Turklāt maz teksta, daudz bilžu, neredzu tekstu autorus, tikai organizācijas nosaukumu, diez vai būs interesanti.

Taču iedziļinoties, šķita skaisti, ka filozofiju var sasaistīt ar emocionālās inteliģences mācīšanu, ka par šķietami sarežģīto var uzrakstīt vienkārš un sasaistīt ar daudziem jautājumiem, kas svarīgi ne tikai pusaudžiem: kāpēc citi mani nesaprot? kāpēc tik grūti reizēm saprast emocijas un to, ko patiesi gribam? Kāpēc prokrastinējam? Kāpēc citi dažkārt izturas riebīgi? Vai justies dīvanam ir normāli? Kāpēc jūtamies vientuļi? Un vēl daudzi citi, kas mudina uz pašrefleksiju vai atgriešanos laikā, kad daudz ko vēl nesapratu. Var rasties maldīgs priekšstats, ka ar filozofijas palīdzību, var atrisināt jebkuru problēmu un atrast visas atbildes. Tā te īsti nav, pat ja šis tas šķiet vienkāršots, bet tai pat laikā palīdz nedemonizēt citus. Turklāt iedziļināšanās un cenšanās izprast sevi, apkārtējos cilvēkus un pasauli, var radīt kādu drošību un mazināt izmisumu. Un tā jau pamazām var uzzināt ko vairāk par domātājiem un domātājām ārpus grāmatas, ja bijis interesanti meklēt atbildes.

Vakar izlasīju Luīzes Pastores grāmatu Šis ir mans seriāls. Sen vairs neesmu nekāda tīne un arī tā nejūtos, bet grāmata ļoti aizkustināja. Lieliski uzrakstīta. Lai gan atšķirīga, bet noskaņas ziņā nedaudz atgādināja filmu Tizlenes. Nu tādā ziņā, ka pat ārēji stilīgie cilvēki var justies nedroši par sevi, vai viss ar viņiem ok. Un, jā, skaista meiteņu draudzība pāri visam. Dažas reizes pat paraudāju un pārdzīvoju līdzi. Arī deviņdesmito gadu beigu labs atspoguļojums, kaut gan man tur atgriezties negribas. Pati grāmata ir daudz dziļāka un nopietnāka nekā mans virspusējais apskats šeit (nāk miegs), redzēju pat sapnī kā galvenā varone manā vietā pasaka stingru nē, jo zina, kas viņai dzīvē ir svarīgākais, savu ceļu (sapnis bija par mani, bet kā filma, lomas manā vietā tēloja citi, daudz jaunāki cilvēki, tāpēc beigās šķita, ka nav nemaz par mani, jo tādā veidā tiek dota iespēja iepazīt daudzas citas man līdzīgas planētas). Vienā no grāmatas atvērumiem ir tests, kur var noteikt, kurš grāmatas varonis tu esi. Es, protams, sanācu pieaugušais, tātad par viņu grāmatā ir diezgan maz:)
Bet vispār tas bija pats vieglākais tests manā mūžā, kur nebija nekas daudz jāprāto, tikai jāseko norādēm, atbildot ar jā vai nē. Tev ir brilles? Jā. Tu noslēpumaini klusē vai mūžīgi vāries? Drīzāk pirmais nekā otrais variants, lai gan droši vien esmu kaut kur pa vidu, taču tik garlaicīga varianta tur, protams, nav. Tas arī viss, jau klāt testa rezultāts: "Apsveicu! Tu esi Juris! Tava superspēja ir tavās hameleonbrillēs - tu redzi citiem cauri kā rentgenā un tev sāp tas, ko tu viņos ieraugi. Tāpēc tev nav humora izjūtas un citi tevi var uzskatīt par sausiņu."

Mazs puika: Es vēl varu...
Mamma: Labāk lasi grāmatas. Nekas cits mani tik ļoti neiepriecina, ka tu lasītu.
Puika: Vai tētis ir bijis šajā bibliotēkā?
Mamma: Tu labi zini, ka tētis grāmatas nelasa. Viņš nevienā bibliotēkā nav bijis.
Puika: Laimīgais...
Mamma: Nu nē... Tu zini, ka viņam nav laika. Bet grāmatas ir tik aizraujoša pasaule, tu redzēsi. Labākais, ko darīt brīvajā laikā. Beidzot ir brīvdienas un es varu lasīt! Reizēm šķiet, ka man vajadzētu iet prom no skolas un strādāt bibliotēkā.


Interesanti, kā rodas lasītprieks? Un kā to nepadarīt par smagu pienākumu bērniem?

Vakar ceļā uz mazo pilsētu grāmatā tiku līdz vietai, kad sāka snigt. Kad izkāpu pieturā, arī sniga. Rīgā viss vēl bija melns, bet tad jau vairs pa logu neskatījos, jo biju iegrimusi grāmatā. Tajā pasvītrots tikai viens teikums, lai gan pati gribētu daudzus.

"Sniegs bira un visu pārklāja - gan no ārpuses, gan cilvēkā iekšā."

100 brīnumainu veidu, kā izdzīvot skolā
100 brīnumainu veidu, kā iegūt draugus
100 brīnumainu veidu, kā iepazīt zēnus

Pēdējā laikā gribot negribot diezgan daudz bezpersonisku norunu. Tagad satikt random cilvēkus (nopirkt no viņiem grāmatas) ir daudz vieglāk, nekā cilvēku, kuru kādreiz sauci par savu draugu. Bet vismaz mans pastaigu maršruts ir pagarinājies, metu visādus līkločus, jo pēkšņi gribas aiziet tur un vēl tur. Tā nu esmu paguvusi izvazāties pa visādām neiedomājamām, jaukām, kā arī diezgan parastām vietām, izložņāt pāris pilsētas hosteļus, lai atrastu īsto, kur "noslēpusies" grāmata, esmu arī lekusi pāri margām, lai pa taisno tiktu uz veikalu samainīt naudu, kā arī iemaldījusies nepazīstamajā, taču savdabīgajā Pētersalas rajonā. Vienu grāmatu esmu iegādājusies no taksista. Lai gan varbūt tas nav nemaz tik savādi, gaidīt taksi nevis, lai kaut kur dotos, bet vienkārši nopirktu grāmatu. 

Iespējams, ka literatūrkritika rodas arī tādēļ, ka grāmata nevar būt bezgalīga. Rakstot par to, tu gribi to atkārtot, izdzīvot no jauna, saprast dažas lietas no jauna, pat ja reizēm tā urķēšanās šķiet pilnīgi destruktīva.

Te jūs atradīsiet katrs savu sci-fi vai fantasy grāmatu. Žēl, ka Staņislavs Lems nav iekļauts.

http://www.box.net/shared/static/a6omcl2la0ivlxsn3o8m.jpg

"My greatest enemies are Women and the Sea. These things I hate. Women because they are weak and stupid and live in the shadow of men and are nothing compared to them, and the Sea because it has always frustrated me, destroying what I have built, washing away what I have left, wiping clean the marks I have made."

( Ian Banks  )

Extremely Loud & Incredibly Close by Jonathan Safran Foer