A thin grey line between black and white

Ceturtdienas vakarā pēc iznākšanas no kinozāles vēl ilgi bija sajūta, ka atrodos sapnim līdzīgajā filmā, pat ja tā bija nedaudz baisa. Taču vizuāli skaista un iespaidīga. Un vismaz bija kaut kāda izvēles brīvība atšķirībā no senākas Lusilas Hadžihalilovičas filmas Innocence. Pastaigā pa izgreznoto pilsētu šķita, ka gandrīz ikvienā rotājumā redzama vesela pasaule, pat neskaitāmas. Tikai varbūt ne tik cietsirdīgas un daudznozīmīgas. Tātad filmas vizualitāte uz mani bija iedarbojusies? Vai arī tas, ka sen nebiju bijusi kino? Hmm, tiešām pēdējo reizi kaut kad gada sākumā? Vai tā ir sakritība, ka šomēnes iemaldos stāstos, kur mazu meiteņu mammas izdara pašnāvību, un viņas jau no bērnības paliek pavisam vienas?

- Es dievinu Sniega karalieni. Zinu šo stāstu no galvas.
- Kas tev tajā patīk?
- Viss. Jo īpaši karaliene, es mīlu karalieni, jo viņa ir nemirstīga.
- Viņa ir ļoti vientuļa.
- Jā, bet karalienei ir sava valstība. Un tā viņai būs vienmēr.
- Bet vai ar to pietiek?

Ir pagājušas divas nedēļas kopš atgriezos no piejūras pilsētas, bet acu priekšā joprojām uzzibsnī visdažādākās tirkīza nokrāsas. Savukārt apmākušajās dienās detalizētāk saskatu zilo, pelēkzilo utt. Redzēju pļavas, daudz savvaļas ziedu, kuri pirms iemigšanas rādījās kā interesanti ornamenti. Vasaru sajutu, lai gan nebija ne auksti, ne karsti. Smaržas tomēr rada atšķirību.


Ja kādā no vecajiem darbiem viena kolēģe mani ķircināja, ka katru dienu man jauna soma, tad tagad esmu pārgājusi uz tādu minimālismu, ka ceļasomu vakarā izkrāmēju un pārveidoju par darba somu.


Atceļā lasīju bērnu grāmatu par neticamu polārlapsas ceļojumu no Svalbāras uz Elsmīra salu Kanādā. Sākumā īsti nepatika, jo likās, ka būs Džūlijas un Haizivs atkārtojums, tikai pievilktas klāt tēmas par dabas aizsardzību un cilvēku migrāciju. Beigās tomēr skepse mazinājās, tā ir skaista grāmata par cilvēku un dabas attiecībām, sarežģīto, bet brīnumaino pasauli. Aizkustināja, galu galā tā ir bērnu grāmata. Arī arktisko noskaņu uzbūra. Nereāli šajā gadalaikā nokļūt tādā pasaulē, kur vasaras izskatās pilnīgi citādi.

Par grāmatzīmi izmantoju no kādas kafejnīcas paņemtu koncertu reklāmas bukletu Ūdenstornī san, lai atgādinātu sev par ilgām un vietām, kur nekad nenokļūšu. Nu vismaz tajā laikā ne. Ilgošanās un sapņi varētu būt viena no manām dzīves jēgām, jo reizēm tas viss šķiet reālāks nekā pati īstenība.