A thin grey line between black and white

Ļoti iepatikās R. Brieža izteikums, ka dzeja var aizvest uz vietām, kur vēl neesi bijis. Taču nav jābēdā, ja dzeja nepatīk vai ir vienaldzīga, jo tad uz šīm neparastajām vietām var aizvest kas cits. Un tādā gadījumā var saprast, kā var rasties nostalģija vai ilgas pēc pavisam nezināmas pasaules vai neiepazītas zemes.

"jā, reizēm kāds vārds aizmirstas
it īpaši, kad nākas runāt publikas priekšā
kad tu stosties un bezpalīdzīgi
lūkojies kādā pazīstamā sejā
cerot, ka pamukušo vārdu
kāds pateiks priekšā
pēcāk mulsi nosaki
nē, nevaru atcerēties
un maini sarunas tematu

bet parasti jau vārdu netrūkst
trūkst, ko teikt
trūkst kā tāda
ko patiešām būtu vērts pateikt
nemaz jau nerunājot par to
ko nedrīkstētu noklusēt
ļoti maz dzīvē tādu lietu
kuras nedrīkstētu noklusēt"

Ilmārs Šlāpins

Ceturtdienas vakarā pēc iznākšanas no kinozāles vēl ilgi bija sajūta, ka atrodos sapnim līdzīgajā filmā, pat ja tā bija nedaudz baisa. Taču vizuāli skaista un iespaidīga. Un vismaz bija kaut kāda izvēles brīvība atšķirībā no senākas Lusilas Hadžihalilovičas filmas Innocence. Pastaigā pa izgreznoto pilsētu šķita, ka gandrīz ikvienā rotājumā redzama vesela pasaule, pat neskaitāmas. Tikai varbūt ne tik cietsirdīgas un daudznozīmīgas. Tātad filmas vizualitāte uz mani bija iedarbojusies? Vai arī tas, ka sen nebiju bijusi kino? Hmm, tiešām pēdējo reizi kaut kad gada sākumā? Vai tā ir sakritība, ka šomēnes iemaldos stāstos, kur mazu meiteņu mammas izdara pašnāvību, un viņas jau no bērnības paliek pavisam vienas?

- Es dievinu Sniega karalieni. Zinu šo stāstu no galvas.
- Kas tev tajā patīk?
- Viss. Jo īpaši karaliene, es mīlu karalieni, jo viņa ir nemirstīga.
- Viņa ir ļoti vientuļa.
- Jā, bet karalienei ir sava valstība. Un tā viņai būs vienmēr.
- Bet vai ar to pietiek?

Ir pagājušas divas nedēļas kopš atgriezos no piejūras pilsētas, bet acu priekšā joprojām uzzibsnī visdažādākās tirkīza nokrāsas. Savukārt apmākušajās dienās detalizētāk saskatu zilo, pelēkzilo utt. Redzēju pļavas, daudz savvaļas ziedu, kuri pirms iemigšanas rādījās kā interesanti ornamenti. Vasaru sajutu, lai gan nebija ne auksti, ne karsti. Smaržas tomēr rada atšķirību.


Ja kādā no vecajiem darbiem viena kolēģe mani ķircināja, ka katru dienu man jauna soma, tad tagad esmu pārgājusi uz tādu minimālismu, ka ceļasomu vakarā izkrāmēju un pārveidoju par darba somu.


Atceļā lasīju bērnu grāmatu par neticamu polārlapsas ceļojumu no Svalbāras uz Elsmīra salu Kanādā. Sākumā īsti nepatika, jo likās, ka būs Džūlijas un Haizivs atkārtojums, tikai pievilktas klāt tēmas par dabas aizsardzību un cilvēku migrāciju. Beigās tomēr skepse mazinājās, tā ir skaista grāmata par cilvēku un dabas attiecībām, sarežģīto, bet brīnumaino pasauli. Aizkustināja, galu galā tā ir bērnu grāmata. Arī arktisko noskaņu uzbūra. Nereāli šajā gadalaikā nokļūt tādā pasaulē, kur vasaras izskatās pilnīgi citādi.

Par grāmatzīmi izmantoju no kādas kafejnīcas paņemtu koncertu reklāmas bukletu Ūdenstornī san, lai atgādinātu sev par ilgām un vietām, kur nekad nenokļūšu. Nu vismaz tajā laikā ne. Ilgošanās un sapņi varētu būt viena no manām dzīves jēgām, jo reizēm tas viss šķiet reālāks nekā pati īstenība.

šodien atcerējos visas pilsētas, kurās esmu uzturējusies tikai neilgu laiku. Un uzzīmēju viņām visām atklātnītes. Taču tās ir ļoti klusas, jo zina, ka es tās nekad nevienam nenosūtīšu.

Es braucu uz Tronheimu. Ar vilcienu, lai gan no šejienes tā nemaz nevarētu. Nē, varētu gan, ja būtu tāds dzelzceļš. Vispirms uz Krieviju, tad Somiju, Ziedriju, Norvēģiju. He! Bet no rītiem ceļoties uz krūtīm uzrakstu ko labāku par lietuvēna zvaigzni. Spēles prieks ir atgriezies. Yessss...sssssss.....Es sakrāšu naudu. Aizbraukšu uz Tronheimu. Fotografēšu. Vairs nav šaubu. JŪTU VISU. Tik ilgi? Tas brīnums. Brīnums.

aukstums visur. kājas un rokas prasās pēc samīļošanas un ietīšanās kaut kādā siltumā. es pie suņa, kaķiem, lampas un karstas tējas krūzes sildos.
kad skaties uz mākoņiem, ejot no rīta uz skolu, liekas,kas viss gaišums ieplūst tevī.

mans krāsainais džemperis un rudeņainais gultas pārklājs pabaro manas sagurušās aces. labprāt tagad nokļūtu tādā vietā, kur viss ir brūns. Tad es pa turieni jātu brūna zirga mugurā.
Šonakt es pārāk ilgi nomodā neizturēšu.