A thin grey line between black and white

Ceturtdienas vakarā pēc iznākšanas no kinozāles vēl ilgi bija sajūta, ka atrodos sapnim līdzīgajā filmā, pat ja tā bija nedaudz baisa. Taču vizuāli skaista un iespaidīga. Un vismaz bija kaut kāda izvēles brīvība atšķirībā no senākas Lusilas Hadžihalilovičas filmas Innocence. Pastaigā pa izgreznoto pilsētu šķita, ka gandrīz ikvienā rotājumā redzama vesela pasaule, pat neskaitāmas. Tikai varbūt ne tik cietsirdīgas un daudznozīmīgas. Tātad filmas vizualitāte uz mani bija iedarbojusies? Vai arī tas, ka sen nebiju bijusi kino? Hmm, tiešām pēdējo reizi kaut kad gada sākumā? Vai tā ir sakritība, ka šomēnes iemaldos stāstos, kur mazu meiteņu mammas izdara pašnāvību, un viņas jau no bērnības paliek pavisam vienas?

- Es dievinu Sniega karalieni. Zinu šo stāstu no galvas.
- Kas tev tajā patīk?
- Viss. Jo īpaši karaliene, es mīlu karalieni, jo viņa ir nemirstīga.
- Viņa ir ļoti vientuļa.
- Jā, bet karalienei ir sava valstība. Un tā viņai būs vienmēr.
- Bet vai ar to pietiek?

Domājot par valodām, šovakar atcerējos filmu Ceļotājas vajadzības (A Traveler's Needs, 여행자의 필요), kuru skatījos kaut kad ziemā. Toreiz filmas iespaidā vairāk domāju par valodas šabloniem, kurus laika gaitā daļa cilvēku iemācās, lai vieglāk būtu sazināties. Jo kuram tad gribas pilnīgi atklāti par sevi stāstīt svešiniekiem? Taču laikam tāds saziņas veids pamazām kļūst par ieradumu, tā aizvien vairāk aizmirstot sevi. Cik vienādos teikumos cilvēki sarunājas katru dienu? Cik lielu daļu no valodas plašajām iespējām cilvēks izmanto? Jo īpaši, ja tā nav dzimtā, bet starpniekvaloda? Šķiet, ka filmā katrs satiktais cilvēks spēlēja kādu mūzikas instrumentu un katrs par savu hobiju runāja gandrīz ar vienādām frāzēm. Sākumā nospriedu, ka galvenā varone ir terapeite, nevis māca valodu, jo vienmēr jautāja: "Ko tu jūti, kad spēlē?" Cilvēkiem uzreiz nemaz nebija tik viegli atbildēt, jo parasti runāja vienu un to pašu iemācīto pieklājīgo sakāmo. Kad atbilde atnāca no sirds, skolotāja savā dzimtajā franču valodā uzrakstīja teikumu, kas uz nākamo reizi bija jāiemācās no galvas. Tā nu varbūt viņa ne tikai mācīja valodu, bet palīdzēja cilvēkiem paskatīties zem uzaudzētās virskārtas.

Ja gribas dzirdēt čehu valodu, jāskatās čehu filmas. Šķiet, ka puse skatītāju seansā bija čehi. Varbūt pat vairāk. Izbrīnīja, ka man agrāk tik mīļā valoda vairs neskan kā skaista mūzika, bet nedaudz griež ausīs, līdz ar to norobežojos un uz brīdi viss ir tikai fona troksnis. Varbūt tā ir blakne no centieniem uzmanīgi visos klausīties darba laikā, tāpēc vakarā uztveres nogurums?

Un tomēr šķiet, ka no jauna atvērušās slepenās durvis uz valodu maģiju. Es atkal dzirdu vārdus! Nezinu, kā to lai normāli izskaidro. Varbūt tā, kā reizēm mūziķi mēdz dzirdēt skaņdarba melodiju?

"To nevarētu izdomāt un kontrolēt, to var tikai iekustināt un palaist, lai viss iet savu ceļu."

Vakar beidzās manas kinonaktis un pastaigas pa naksnīgajām Rīgas ieliņām ar rudens noskaņu fonā. Pareizāk sakot, tie bija kino vakari, bet tā kā darba dēļ gāju uz vēlajiem seansiem, mājās devos nedaudz pirms pusnakts. Patīkami redzēt cilvēku pilnās kino zāles un to, ka Rīga tik vēlās stundās ir droša pilsēta. Vienīgi festivāla noslēguma dienā autobusā bijām tikai divi pasažieri, jo nu svētdienas vakars. Šoferis pilnā skaļumā klausījās 80-o gadu hitus un brauca neierasti ātri pa pustukšajām ielām. Droši vien gaidīja darbdienas beigas.

Ja interesē Japānas kino, nākamnedēļ kinoteātrī Splendid Palace 3 dienas rādīs dažādu žanru filmas - https://www.lv.emb-japan.go.jp/itpr_ja/11_000001_00280.html

Tikai tagad noskatījos filmu Wavelenght. Galvenais varonis ir istaba un viena diena. Iestājoties tumsai, siena virzās arvien tuvāk. Un man pat radās cerība, ka uzzināšu, kas ir uz tās gleznas pie sienas. Heh, un arī uzzināju, jo izrādījās, ka tas ir patiesais filmas varonis.

Bet vismaz uz jima filmu es saņēmos aiziet! Nenožēloju. Es arī kādreiz domāju, ka mākslā ļoti uzsvērt savu pieredzi nav tik būtiski, tas ir garlaicīgi, jo ticēju l'art pour l'art un fantāzijas pasaulei. Kad reiz Signe Baumane stāstīja, ka uzņems filmu par depresiju, toreiz, savu aizspriedumu dēļ, nodomāju - fak? nu kāpēc? Vai jaunais trends mākslā tagad ir vēzis un depresija? Es pat nesaprotu, kāpēc prātā pastāvēja kaut kādas robežas un kanoni, jo pēc filmas noskatīšanās biju priecīga, ka tāda ir. Pateicīga autorei, ka viņa to uztaisīja. Tāda veida mākslas darbi var būt arī dziedinoši un mierinoši, ka tu neesi vienīgais tāds, ka daudz kas ir pavisam normāli, tikai cilvēki par to atklāti nerunā. Un līdzīgi bija ar šorīt redzēto filmu. Priecājos, ka jūs esat, režisores!

( auč )

Noskatījos Vima Vendersa filmu Palermo Shooting. Tāpat kā galvenais varonis spēju iemigt visneiedomājamākajās vietās. Un vienmēr līdzās mūzika. Vēl brīvajā laikā patīk skatīties, kā plūst laiks, jo reizēm šķiet, ka laiks nemaz neeksistē. Kā mana žurnāla virsrakstā -  internetā  saule nekad nenoriet.

( Katra iemigšana kā maza nāve? )

Ciemos bija atnācis A. Viens no retajiem klasesbiedriem, ar kuru joprojām uzturu kontaktus. Pierunāja skatīties filmu par Ediju, lai gan es gribēju vienkārši parunāties. Sākumā šķita, ka tur viss būs tik depresīvi, kā Radeka Jona grāmatā "Memento"...
Nē, ja tā var, visu cieņu. Bet nu, nevar tā teikt, ka neviens neticēja, ja jau uzņem filmu, tad taču ticēja, ja klasesbiedri nenovērsās, tad taču ticēja. Beigās šķita, ka daudz kas interesants palicis ārpus kadra, lai gan motivāciju var nojaust tāpat - pārstāj lietot vai mirsti. Un arī daugu atbalsts. Beigās A. teica, ka tā filma esot par viņu. Kļuva bēdīgi. Nemaz nezināju, ka arī viņam bijis (joprojām ir?) tik traki ar narkotikām.

Vakar nebija spēka uzrakstīt. Uzrakstīšu šonakt, lai gan nāk miegs un rīt jāceļas uz darbu. Bet lai vismaz šeit paliek kādi nospiedumi no septembra. Varbūt jāpateicas vecākiem, ka viņi bērnībā man neuzstādīja nekādas diagnozes, neizolēja no sabiedrības un ļāva noticēt, ka esmu "normāls" bērns, tāds pats kā visi citi. Parasti savu t.s. normālību sāku apšaubīt saskarē ar t.s. citādo, bieži vien neredzu pārāk daudz atšķirību, lai gan katrs ir īpašs un unikāls. Un varbūt pat vakar neaizietu uz filmu Dons Žuans, ja es nepazītu kādu zēnu, kuram ir it kā autisms. Filma, protams, ir pavisam cits stāsts, ļoti gaiša un aizkustinoša, reizēm skumīga, reizēm jautra. Un režisora subjektīvais skatījums apstiprināja manu pieņēmumu, ka jebkurš no mums var būt traks. Droši vien reti kuram zālē galvenais varonis šķita psihs, drīzāk gan apbrīnojami nosvērts un mierīgs. Vairākas reizes apvaldīju sevī dusmas pret zēna māti un viņas stereotipiem, kādam jābūt īstam vīrietim. Es mēģināju saprast arī viņu, bet bija grūti, blakustēlus vienmēr saprast ir grūtāk. Lai gan tieši māte ar savu psiho rosīšanos iekustināja visus tālākos notikumus. Pat ja filmas gaitā sāku apšaubīt dažas psihoterapijas metodes,brīžiem šķita, vai tas nav pārspīlējums, tomēr forši,ka ir darbi, kas parāda, cik daudz kas ir iedomāts, prāta konstrukcijas, citu šķirošana sašķīst, ja cilvēcība un sapratne ir pārāka par bailēm un aizspriedumiem. Ai. Par to skumjo pusi šoreiz ne.

Noskatījos ļoti skumju filmu Zozo. Par mazu puiku no Libānas. Varbūt apzināti ieliktas pāris klišejas un naivums, lai nebūtu tik drūmi, bet vienalga raudāju (tāpat kā nesen raudāju par nogalinātu suni vienā franču filmā). Nedaudz atgādināja lietuviešu filmu Ekskursante, pat ja atšķirību ir daudz vairāk.

Havjērs Dolans ir tik kruts režisors! Ne tikai vizuālās estētikas dēļ. Noskatījos LAWRENCE ALWAYS.Tik labi saprotu galveno varoni, viņa ideālismu, apbrīnoju viņa drosmi un neielaišanos kompromisos, iet savu ceļu, pat ja jāzaudē kaut kas ļoti dārgs. Paši būvējam rāmjus un sienas. Vispirms prātā, tad sabiedrībā. Un tā es atkal noticēju, ka var taču dzīvot, kā pašam patīk, koši, krāsaini, priecāties, realizēties, iet uz savu mērķi, justies labi savā ķermenī.Jā.Reizēm kino ir kā psihoterapija.

Vēlos iebilst plaši izplatitajam uzskatam, ka dažādas kultūras nespēj pastāvēt līdzās. Ne vienmēr ir clash. Kaut vai tas, ka daži mani arābu paziņas nesen apmeklēja publisko lekciju Islama pārvērtēšana un kritika. Vai arī noskatoties filmu Des hommes et des dieux, negribas visu tā vienkāršot. Varbūt vienīgais, kas nedaudz kaitināja - patētiskie kristiešu mūki un idealizētā kopienas dzīve, bet tā - spēcīgs darbs. .

Torti šodien neēdu (gribēju nopirkt, taču pa ceļam negadījās neviens lielveikals). Skatījos pavecu franču komēdiju par tīņiem un Lolu (alternatīva blenšanai griestos, jo šķita, ka skatos pozitīvas popmūzikas video kolāžu. Lai gan filmā taču bija dialogi un kaut kādi jociņi).

Skrienot apdzinu stāvošu vilcienu.

Slimošanas laikā pats labākais ir draugi, kas nāk ciemos tevi apčubināt, un tad slimošana šķiet viena no labākajām lietām pasaulē. Turklāt esmu mainījusi domas dažās lietās. Piemēram, noskatījusies divas pasenas filmas, pret kurām man bija aizspriedumi ("Mākslinieku" un "Dzīvības koku"). Visu laiku bija šķitis, ka būs nenormāli garlaicīgi un man kritīs uz nerviem, jo pārāk manierīgas. Nezinu, vai slimības iespaidā prāts darbojas citādāk, bija pat nedaudz žēl, ka negāju "Dzīvības koku" skatīties uz kino. Nesaprotu arī apgalvojumu, ka "Dzīvības koks" esot līdzīgs "Melanholijai". Manuprāt, pilnīgi atšķirīgas filmas.

Tā kā nav sniega, šonakt gribas zīmēt digitālās sniegpārsliņas datorā. Vislabāk jau būtu ar roku, ja man būtu bezgalīgi daudz laika.